Sakāpinātas emocijas un trauksmainas domas

Par lēkāšanu Liepājas pusē.

Pirmsskrējiena bažas piepildās. Uz Liepāju sabrauc tik daudz skrējējdraugu, ka ar visiem ne apsveicināties, kur nu vēl aprunāties.

Gatavošanās

Šim skrējienam gatavošanās bija. Šī un pērnā gada mērķi par piecīti esmu jau nolicis plauktiņā “2018. gada plāni”. Tāpēc pievērsos Izrāviena sērijas noslēdzošajam posmam. Pa lielam – prieka pēc, jo kopvērtējumā savu pozīciju izmainīt nevaru. Irinas plāns 80, 80, 70, 70 pa nedēļām gandrīz izpildīts. Mani gan iedrošina, ka piecīti vēl var izskriet. Skatīsimies, ja būs veselība un kaut kāda cerība noskriet kaut OreMani, ja ne 17 minūtes, tad… varbūt.

Lai dzīve neliktos tik garlaicīga, Kārļa musināti ar Edgaru saderam uz picu.

Iepriekšējais vakars ar gardu maltīti no Inas un Laumas. Laimonis ierodas, kad jau guļam un dodas prom, kad vēl guļam. Rītā savācam vēl Edgaru un ierodamies sacensību centrā.

Iesildoties skrienu ar koptreniņotājiem – Rolandu, Gintu un Gaidi. Ik pa brītiņam uz Lībiešu ielas satieku kādu pazīstamu un pārmiju kādu vārdu. Katru reizi nākas ķert rokā koptreniņotājus. Pēdējā reizē uz asfalta noķeru zaķi. Plaukstas dedzina noberzumi. Asums iegūts.

Pats skrējiens

Kā jau ierasts, starta koridoru ieņemu, pārlecot sānu barjerai. Nostājos drošā attālumā no līderiem, tomēr ne pārāk tālu. Plāns iesākt pirmo km prātīgi tiek izpildīts un sirsniņa pamazām iestrādājas. Jostiņa šoreiz nepaņemta – lieks smagums un uztraukumu avots.

Kad pirmais km prātīgi pieveikts, sākas Mednieku iela. Kāpinu tempu un skrienu varenajiem lēkātājiem garām. Temps augsts, gluži kā Liepājas stundā. Tikai šoreiz, cerams, pulkstenis nemelo – 4:02.

Skrienot pa takām, jūtos komfortabli. Temps ir ērts. Tas nozīmē, ka neskrienu uz maksimumu, bet arī ar šo pietiek, lai pāris reizes kluptu un zaudētu brilles. Brilles noderēja gar Mellupīti, raibajās lapās grūti saskatīt izciļņus.

Tā nu pirmajās takās atvelku elpu un uz asfalta kāpinu. Tavu brīnumu – to dara arī citi, bet par kapeiku ātrāks esmu, izņemot to vienu meiteni, ko izmantoju par tempa turētāju. Kura sākusi tik pat prātīgi, tagad pamazām iet visiem garām. Augumā neliela. Neatpazīstu, Ļaujos stereotipiem un nodomāju, ka varbūt kāda lietuviete. Paskrienam garām bariņam ātro meiteņu, tai skaitā Gīčai, Irinai un Agnetai.

Pēc dzirdināšanas punkta Rimants uzmundrina. Tas iepriecina. Turpinu dzīt garām kopā ar tempa turētāju, kas skrien kādus 10 – 30 metrus pa priekšu. Nav daudz, varētu noķert, bet šitā ir ērtāk. Pie memoriāla paskrienu garām Ruslanam.

Griežam riņķī. Domāju, ka pludmaes noskrējiens dos man kādas priekšrocības, bet tur pat vien esmu. Brīžam tuvāk savam tempa turētājam, brīžam tālāk. Pludmalē drusku sajūtu labo celi, kas visu sezonu ir viegli krakšķējis, tā kā nepabarots. Lūdzos, lai nesāk sāpēt.

Kāds iekomentē, ka priekš tempa 5:00 esot drusku tā kā par ātru. Sākumā nesaprotu joku, bet, tālāk skrienot, saprotu, ka domāts 5 min. uz km. Skrienu ar Viļņas tempa turētāju kreklu.

Mūsu sarunu sadzird Edgars un, tavu brīnumu, kāpina tempu. Zināju, ka tā būs. Nu neko, apdzīšana drusku atceļas. Fortu beigās tomēr aizskrienu garām Edgaram. Īsti nevaru izdomāt, kā lai uzmundrina, un nodomāju, ka varbūt mana klusēšana viņam liks sakost zobus.

Skrējiens pa betonu kori pēkšņi beidzas brīdī, kad gandrīz jau esmu gatavs apdzīt savu tempa turētāju. Sperot lielus soļus, augstie pakāpieni ļauj man pietuvoties. Paskatos lejā – drusku par augstu, lai lektu. Griežu atpakaļ un dzirdu: “Tikai lūdzu nelec man virsū!”. Turpinām apdzīt pa kādam skrējējam, līdz pamanu priekšā Anitu. Mana TT pieskrien pie Anitas un sāk čalot. Vēl joprojām neatpazīstu, kas viņa ir. Kāpums uz augstāko punktu paiet nemanot. Spriežot pēc sarunāšanās, meitenes pārāk nenopūlas. Man iet drusku grūtāk. Esmu tuvu maksimumam ar domu, ka jātiek līdz galam. Noķeram Uģi Inku, drusku vēlāk arī Viktorīnī. Skrienot kalniņā, drusku pastumju Viktoru un sajūtu viņa pagalam slapjo un jau padzisušo kreklu. Šis krata ar galvu – nevajagot, esot nolūzis. Nodomāju – kāds nekāds, bet tomēr Riekstu skalps. Atceros Viktora rīta jociņu, ka rīta putra man būšot smaga un es nevarēšot ātri paskriet.

Brilles ar sviedriem aizlipušas, nākas ņemt nost. Priekšā paliek šķidrāks no dalībniekiem. Esam garām Anitai. Jautāju savam TT, vai redz kādu priekšā. Atbilde – nē, tātad esam pirmie!!! Pozitīvs jociņš. Pa pauguriem man skrienas drusku vieglāk par savu TT un beidzot viņu noķeru. Nu ko, beidzot uzzinu, kam skrēju pakaļ – Ilonai. Tagad pa priekšu skrienu es un kā aiz tempa turētāja var justies Ilona. Šķiet, viņai gan tas visai nav vajadzīgs. Viņa skrien savā tempā.

Mīkstajās pludmales smiltiņās nevaru atrast cietāku pamatni. Brienu, un mana TT atkal ir garām, bet tagad jau zinu, ka tūlīt būs jāšķiras. Dzirdināšana, speķītis un trases šķiras. Uz brīdi jāmeklē pašam trases apzīmējumi, tas man visai nepatīk. Uģis un vēl kāds arī pakausī elpo. Kreisā kājā ikra augšpusē velkas kopā krampī. Negribu!!! Cenšos skriet saudzīgi. Apstājoties un pamasējot, iespējams, būtu labāk, bet nav laika. Kilometra laikā atiet. Mēģinu ķert rokā kādu gaišāku kreklu. Tas pamazām arī izdodas. Un, tavu trešo brīnumu, tas ir vēl viens Rieksts – Gatis Štulbergs. Šis elpo samērā smagi, bet cīnās uz priekšu. Es elpoju vienmērīgi, bet uz priekšu iet arvien lēnāk. Uģis ir garām un attālinas. Cenšos turēties līdzi, bet uz Viestura ielas vairāk par 4:14 no sevis nevaru izspiest.

Saprotu, ka sāku lūzt. Man garām paskrien kāds triatloniska paskata skrējējs. Sāku bažīties, vai otrs skalps neizslīd no rokām un vai Edgars mani nesaķer rokā.

Garām skrien vēl kāds, bet kāda balss no aizmugures viņam jautā – neesi apmaldījies?, uz ko Ruslans droši atbild, ka nē. Nākas viņu apbēdināt. Mierinu, ka vismaz varēja mani apdzīt.

Kalnos sparīgi kāpju. Te jau trase pazīstama. Sadzirdu Riekstu bungas Sprinta etapā.

It kā tempu esmu mazliet samazinājis pirms Sprinta etapa, bet pārāk palēnināties arī raustos, jo konkurenti ir tepat aiz muguras, un picu ēdīs tas, kurš būs pirmais finišā, nevis pirmais Sprinta kalnā.

Liepājnieču un bungu straujā ritma uzmundrināts, dodos Sprinta kalnā. Pašam liekas, ka augšā iet diezgan jaudīgi. Vēlāk gan izrādās, ka Edgars šo posmu iespējis par 6 sekundēm ātrāk.

Pēc Sprinta neapstājos, bet elsodams klumburēju tālāk. Atkal nedaudz nenolasu marķējumu. Priekšā tuvumā neviena nav, ko nevar teikt par aizmuguri. Pāris šakāļi medī sagurušu lauvu.

No finiša puses pretī nāk finišētāji un uzmundrina, ka finišs vairs nav tālu, lai saņemos. Mana sirsniņa saka, šis tūlīt būs par daudz, tāpēc tempu kāpinu ļoti plūdeni, cerot, ka ar to pietiks, lai nosargātu pozīciju. Bet sekotājiem arī kāds sabļauj virsū, un dzirdu, ka man tuvojas. Nu neko – jāliek klāt. Galu galā šis brīdis ir viens no interesantākajiem sacensībās. Pusceļā līdz finišam dzirdu, kā sekotājs noelšas, ka līdz finišam vēl tālu un atlaiž tempu. Es tikmēr tempu noturu, bet tagad man ir cita raize – neuztaisīt episku kļūdu ar sarautu krampi 30 m pirms finiša.

Šakāļi nenoķēra. Esmu brīvībā – finišā. Saņemu finiša labumus, paspiežu roku konkurentiem.

Aivis un Dzintars jau finišā. Arī viņi šodien bija pa spēcīgu man. Malači, prieks par šādiem konkurentiem.

Elīna finišā priecīga, ka var atkal izbaudīt skriešanu.

Finišē Irina, Edgars. Es neatsildos ne soļa. Šķiet, to esmu nolēmis jau pirmajos soļos pēc finiša. Galu galā – sezonas pēdējās sacensības. Kam vairs rūp, cik ātra būs atjaunošanās. Dienu vēlāk gan es domāju citādi, jo ceturtdien LOV un iespējams slodzes tests. Pavasarī mani nobeidza 18 minūtes un pēc nedēļas pusmaratons. Redzēsim, ko rudenī izdarīs pretēja kombinācija ar 5 dienu starpību.

Irina ir ļoti priecīga un dalu šo prieku ar viņu.

Skrējiens ir beidzies. Traumu nav un tas ir lieliski. Nevaru sūdzēties ne par taktiku, ne izpildījumu. Noskrēju diezgan tuvu savam maksimumam.

Piestāju pie SK Dzērvene sezonas noslēguma tortes.

Pirms apbalvošanas pļāpāšana ar skrējējdraugiem.

Edgars saprot, ka ir pirmais Izrāviena seriālā.

Vakars

Pāris vakara dziesmas – RIGA Reggae – Zvans Pie Durvīm un Eric Clapton – Cocaine. Dažas vakara vietas – Red Sun Buffet, Miezis & Co, Fontaine. Daži vakara ali… . Visgaršīgākais tomēr bija pirmais pēc finiša – Senču alus kopā ar Edgaru.

Uz centru kā uz lauku diseni – pārpildītā autiņā. Bet centrā, kā jau centrā. Ar labi nogaidītu, bet gardu maltīti. Kas gan nav gards pēc tāda skrējiena?

Prieks, ka vakaram pievienojās arī Signis un Rimants. Pavisam Normāli čaļi. Tikai labākie. Kompānijā vēl daži labākie – Uldis, Ilona, Anete, Andris. Dažas svinīgas uzrunas. Sev paņēmu Ilzes teikto – lai arī turpmāk mēs skrietu prieka pēc.

No savas puses uzrunai nenobriedu. Ko tur lai saka… Padies, ka esat draugi. Svinam dzīvi. Un neaizmirstam arī tos, kas nav mūsu draugi.

Vakara noslēgumā Rimans mazliet vīlies – neviena kašķa. Signis dedzina uz deju grīdas.

Rīts

Rīts pienāk pēc kādas 1 vai 2 gulētām stundām. Ir sācies jaunais skriešanas gads. Vecgada vakars godam nosvinēts. Ciemos stūrē Rieksti un Vāveres. Cepam pankūkas un mielojamies. Par brīnumu ceturto reizi, pankūkas nepazūd vienā rāvienā. Matīss šajā rītā izēd kādu citu māju.

Skatāmies Vāveru un Riekstu gada apskata video  un iedvesmojošus video no kalniem.

Laimīgu jauno gadu!