Rudens klasika

Ievadam
Kad trīs ar pusi nedēļas pirms starta Saulīte pajautāja, vai nav pēdējais laiks sākt gatavoties Siguldas kalnu maratonam, uzjautāju Andrim. Diemžēl viņš teica, ka būs neliels hardcore, bet viss ir iespējams.
Pirmie treniņi tiek pavadīti endorfīnu pavadībā, jo skriet taču ir forši. Tad pavingroju un nedēļu nevarēju paiet – vingrot nav forši. Lai nu kā – divreiz pat pabiju Siguldā un viss ritēja pēc plāna, līdz trīs dienas pirms sacensībām saaukstējos. Naktī uz piektdienu man bija auksti un karsti vienlaicīgi, sāpēja galva un gulēju precīzi stundu. Piektdienā deguns tek kā krāns un vakarā atkal ik pa laikam krata drudzis. Dodu sev 1%, ka vispār startēšu, bet sestdien pamostos un jūtos jau labāk. Pavisam izlaist rudens klasiku negribu, tādēļ nolemju aizbraukt līdz Siguldai un vismaz veikt vienu aplīti.

1.aplis (1-15 km)
Mērķis viens – noskriet pirmo apli un tad skatīties, kas notiek tālāk. Starta kalnu sāku konservatīvi, un Saulīte aizskrien pa priekšu. Švaki. Vai arī ļoti labi – atkarībā, no kuras perspektīvas skaties. Uzskrienot pa taisno, komforta temps turas ap 6:40, kas ir daudz lēnāk kā parasti, un saprotu, ka šī būs gara diena. Saulīti noķeru kalnainās daļas beigās, nedaudz uzskrienam kopā, bet taisnajā posmā viņa atkal no manis aizskrien. Ļauju viņai to darīt un čunčinu savā tempiņā. Pašsajūta uzlabojas un apļa otrajā pusē jau saprotu, ka būs arī otrais aplis. Ēšanas punktā satieku arī Saulīti, bet aizsūtu viņu pa priekšu, jo pēdējie kilometri kārtīgi jāatstrādā.

2.aplis (16-35 km)
Labā omā, ka sacensības var turpināties, pirmo – kalnaino – apļa daļu pieveicu ātrāk nekā pirmajā aplī, jo nav sastrēgumu. Arī turpinājums nāk viegli un ik pa laikam apdzenu kādu skrējēju. Ap 30. kilometru Krimuldas privātmāju rajonā pie sevis nodomāju, ka viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Pēc viena kilometra mežā mani apdzen Andris. Es esmu noskrējis 31 km – viņš 51. Piecdesmit vienu! Uzjautāju, kā viņš jūtas. Esot viss slikti. No shit, Sherlock – tādā ātrumā, nomaucot piecdesmitnieku, nevar justies labi. Andra uzmundrināts un labi jūtoties, pastrādāju abos kāpumos pie Krimuldas pils un Ziediņam līdz pusei, tad pēkšņi ļoti sagurstu.

3.aplis (36 – 55 km)
Sacensību centrā uzkāpu jau tukšs – zināju, ka šis kalns vienmēr iztukšo, bet tas parasti atiet. Šoreiz gan bija savādāk – noskrienot lejā līdz Gaujmalai, sapratu, ka paskriet vairs nevaru. Lai kā negribētos, nācās sākt iet ar kājām. Tas bija daudz par ātru. Visu otro pusi nosoļot jau var, bet tas prasītu mežonīgi daudz laika. Tiku līdz Kordes kalnam, un šeit mans dzinējs pilnīgi apstājās: kalna pusē es vairs nevarēju pakustēties uz priekšu. Sākās karstumi, svīšana un domāju, ka tās ir maratona beigas. Bet stulbi ir veikt 38 km, kas pat nav pilna klasiskā maratona distance, un izstāties, tādēļ nolēmu, ka, lai vai kas, bet es tikšu līdz 42. kilometram. Lai vai kas manā gadījumā bija staigāšana līdz pat Ķeizarkrēslam, kur jutu nedaudz atgriežamies spēkus un varēju atsākt skriet. Pie 42. kilometra sapratu, ka jātiek vismaz līdz 50 un tad domāsim tālāk. Ja kājas ar mani tagad draudzējās, tad kuņģis domāja savādāk. Ēšanas punktā pēc 46 kilometriem, kad man vajadzēja apēst kārtējo želejas devu, to neizdarīju, jo jutu, ka nebūs labi. Pavilku neēšanu garumā vēl pāris kilometrus, bet zināju, ka ilgi tā vis nevarēs. Atcerējos arī Andra sacīto, ka slikti ir visiem – tam vienkārši jātiek pāri, tādēļ Krimuldas serpentīna apakšā iespiedu mutē atlikušo pusi no ābolu želejas un riju to nost. Kuņģis teica: “Say what!” un pēc pāris brīžiem turpat zālītē izklāju skaistu želejas BOA (izrunājiet pāris reizes skaļi šo vārdu un sapratīsiet, ka tā šoreiz nav čūska). Kaut kas tāds ar mani atgadījās pirmo reizi, bet tagad neviens nevar teikt, ka necentos. Neskatoties uz šo nelielo atgadījumu, kopējā pašsajūta bija laba un šajā brīdī sapratu, ka būs arī pēdējais aplis. Tagad mazās cilpas kalnos pietaupījos, lai neatkārtotos iepriekšējā apļa scenārijs un sasniedzu apļa beigas gana smaidīgs.

4.aplis (56-70 km)
Starpfinišā jau gaidīja Saulīte, kas iepriekš apsolīja ar mani kopā veikt pēdējos 15 kilometrus. Tas viņai jau otrais SKM piecpadsmitnieks dienas laikā – nav slikti. Tāpat satiku Andri un apsveicu viņu ar uzvaru Latvijas čempionātā. Izskatījās saskumis par savu 6 h 18 min rezultātu. Pro sports nav viegls. Lai nu kā, iedzēru buljonu, uzēdu apelsīnus, paņēmu Haribo un devāmies pēdējā aplī. Želejas palika somā – nē, paldies! Zināju, ka jāiztur Korde un Kaķīškalns – pārējais pēc tam būs sīkums. Vieglāk zināt nekā izdarīt. Saulīte aiz muguras tik runāja un runāja, nešķirojot taisnīte vai kalns – perfekts distances beigu kompanjons, kas neļauj tik daudz domāt par to, ka viss ir slikti. Pāris reizes visa apļa laikā es arī pateicu pa teikumam, bet tas, pa lielam, arī bija viss. Apļa vidū taisnītes vairs nebija pilnībā skrienamas un gāju jau palielus gabalus. Sapratu, ka tas no ogļhidrātu neuzņemšanas, bet šajā brīdī tam vairs nebija lielas nozīmes – jātiek vienkārši līdz finišam un par pareizo stratēģiju jādomā nākamo reizi. Pļaviņā pie Gaujas jau cēlās migla, padarot distances beigas nedaudz spokainas – man gan šī sajūta ir pierasta, jo pilno SKM distanci gaismā tā arī nekad neesmu pabeidzis. Sasniedzot serpentīnu, kļuvu dzīvīgāks, jo sapratu, ka, par spīti visam, tas tomēr būs izdarīts. Vēl 3 serpentīna nogriežņi, taisnīte gar ceļu, pāri Gaujas tiltam, neliels pampaks pa ceļam uz Tarzānu un esam jau pie finiša kalna. Kalnā kāpjot, nesteidzos un izbaudu mirkli. 70 kilometri, 2500 kāpuma metri, 11 stundas un 25 minūtes. Normunds spiež man roku un pasniedz finišētāja medaļu.

Nobeiguma vietā
Paldies Rita Saulīte par atbalstu treniņos un jo īpaši pēdējā aplī. Paldies Andris Ronimoiss par kara zibensplānu. Paldies raid.lv par tradicionāli kvalitatīvajām sacensībām. Paldies ķermenim par liktajiem šķēršļiem. Ceru, tu saproti, ka nav vērts – tāpat būs jāiet līdz galam.
Un vispār – kārtējo reizi pierādās, ka sports nav priekš manis.
Pārdodu lietotas Salomon botas.

Foto: Mareks Gaļinovskis