Rīga-Valmiera izmisums un prieks!

Iepriekšējā gadā skatoties noskrien.lv kalendārā noskatījos ar kāru aci uz Rīga – Valmiera skrējiensoļojumu un noteicu, ka būtu forši kādreiz ko tādu pamēģināt.
Kad sākās pieteikšanās 2015. gada skrējiensoļojumam… Nebija variantu. Gribu piedalīties!!! Likās, ka treniņi ar iet tikai uz augšu… Arvien garākas distances, arvien vairāk gribas izzināt savas spēju robežas. Tad tikai turpinu treniņus… Bet Janvāris nes 2 kārtīgas saaukstēšanās. Jūtos slikti, jo treniņi netiek taisīti tā, kā vajadzētu.. Arī februārī sanāk apslimt… Sāk rasties bažas… Vai es vispār varēšu finišēt… Bet pie sevis domāju… Nu kaut vai rāpus, bet man ir jātiek līdz kliņķim.
Nedēļu pirms skrējiensoļojuma sapnī redzu, ka atnāku uz startu un man nav numura… Visi aizskrien un es stāvu tāda galīgi nesaprašanā. Bet naktī pirms skrējiena nosapņoju, ka numurs man ir, bet nav saspraužamās adatas, ar ko piekabināt numuru… Tad nu izdomāju, ka man ar kņopēm jāsprauž tas pie miesas… Ārprāts, kas tas par tādu sapni? Pirms starta jūtu vēdera griešanos no satraukuma, no prieka: es to darīšu… Sākšu un tad jau redzēšu, kā man izdosies.
Starts un viss bars stāvam pie luksofora. Spriež, ka šādi jau nekādu rekordu neizdošoties pārsniegt.
Pa centru notiek lavierēšana pie luksaforiem. Tad jāpastāv, jāatpūšas… Tad ātrāk, lai nav jāstāv…
Nemanot pienāk jau Alfa, kur mana atbalsta komanda meita ar vīru paskrien ar mani kādu mazu gabaliņu un uzmundrina – Aiziet. (Meita vēl neguļ, lai varētu mammu uzmundrināt… Forši) Soma vēl pie viņiem, sarunājam, ka iedos man somu pie Berģiem, lai man vieglāk. Forši bez somas skriet. Kad nāk tuvāk Berģi sāk gribēties dzert. (Laikam dikti ātri skrējās) Tad ieraugu atbalsta komandu un viņi uzliek man somu uz muguras varu padzerties, bet soma liekas ļoti smaga. Izskrienam no pilsētas, tagad jāturas līdz, jo mazliet baidos par 1. kontrolpunktu, lasīju, ka tam esot viegli garām paskriet. Baigi negribējās paskriet tam garām. Jau sāk gribēties kaut ko iekost. Aizņemtā lampiņa ļoti labi rāda ceļu. Skrienu, liekas tāds normāls tempiņš, grūti sagaidīt kontrolpunktu, dzeru jau diezgan daudz no sistēmas, tad beidzot ieraugu spīdīgās vestes, no attāluma izskatījās, ka tur kādi ugunsdzēsēji vai policisti sapulcējušies. Smiekls pašai sanāk. Tur izrādās sagaida draugi un paņem man no somas liekās lietas, ko iedos man kādā citā kontrolpunktā, ja man vajadzēs! Forši redzēt pazīstamas sejas. Jau sāku domāt, ka pēc 1. kontrolpunkta samazināšu ātrumu… Tālāk jau šķiet nekur nevarēs nomaldīties.
Samazināju ātrumu skrienu un skatos debesīs. Ir zvaigznītes forši, ik pa laikam patīk tās apskatīt. Atceros, ka viens auto ieslēdza tālās gaismas, riktīgi mani apžilbināja. Nevarēju saprast, kāpēc viņš tā izdarīja… Tak varēja redzēt mūs, vai arī mēs viņu ar lukturīšiem apžilbinājām. 2. kontrolpunkts pienāk un jau gribas apsēsties, iekšēji nevaru saprast, ko es darīšu vēl 71 km? Brīvprātīgie saka, lai ilgi nesēž… Mēģinu sevi pierunāt, ka nu jau vajag celties un skriet tālāk. Izdzeru buljoniņu, tējiņu, colu un kaut ko apēdu, tad aiziet turpinu… Šķiet jau ar vēl lēnāku ātrumu. Pie Sēnītes daudziem nav īsti skaidrs pa kuru celiņu jāskrien. Saku, ka pa to augšējo celiņu. Aizskrienam, kalniņš uz leju, tur skrienas ātri. Tad pāri tiltam un sanāk uz augšu, domāju, ne augšā neskriešu, paiešos. Murjāņos vienā pieturā apsēžos, lai apēstu dažas savas dateles. Sagribējās pēkšņi. Tad skrienu pa kalniņiem lejā, bet augšā kāpju, mēģinu ātrā tempā soļot. Kad jau ieraugu Raganas zīmi zinu, ka nav vairs tālu skrienu. Prieks, ka tūlīt varēs piesēst. Jau sāk palikt grūti. Liekas ārprāts vēl garākais ceļš priekšā, Rīga tuvāk.
Ieturos Raganas kontrolpunktā un skatos pulkstenī un domāju par to, kas notiktu, ja es vispār ietu līdz galam… Hmmm… Izskatās, ka pat tā man laiks pietiek. Izeju no kontrolpunkta, dažus metrus paskrienu, dažus paeju… Tās zīmes, kas norāda uz Siguldu liekas tik kārdinošas 15 km līdz Siguldai… Ai, varbūt vienkārši skriet pie mammas. Pasmaidu pie sevis un turpinu ceļu, intervāli paskrienot un paejot. Ahhh… Raganā tak sāka aust saulīte… Tik forši. Skaisti. Priecājos par to un pētu dabu un klausos puntu dziesmas. Atceros, ka tepat kaut kur mani apdzina Gunta. Nodomāju.. Jā viņa vairāk trenējās tāpēc viņai arī pienāktos ātrāk nonākt finišā. Priecājos par Guntas spēku skriet un turpinu ceļu, kā man izdodas.
Jokaini, bet nākamie kontrolpunkti kaut kā miglaināki atmiņās palikuši. Visur bija tik forši, bet cīņa ar sevi bija lielāka, lai nokļūtu līdz tiem.. Domāju par to, kā būs forši, kad mani apsegs un iedos padzert sito tēju. Braslas kontrolpunkts šķiet bija pēc upes pārksriešanas… Pirms kontrolpunkta parasti saņēmos un skrēju. Lai neviens neredz, ka es visu laiku eju. Centos ilgi nesēdēt kontrolpunktos, lai gan bija tiiiik labi… Kaut ko ieēdu un turpināju ceļu.
Stalbē bija tas remonts, ja nemaldos uz ceļa.. Tur ātri pagāja ceļš, lai gan arī gāju.. Visu laiku skatījos pulkstenī un rēķināju savu finiša laiku līkās, ja turpinu iet, tādā normālā tempā būšu ap 17:00 tur, bet tas liekas, traki vēl tik daudz stundas uz kājām… Ahhhh… Lauma arī mani kaut kādā brīdī apdzina, nezinu kurā brīdī atceros uz ļoti taisna ceļa. Un redzēju, ka viņa ik pa laikam atpūšas pieturās. To praksi arī es no viņas pašpikoju un tā darīju tālākajā ceļā. Paldies Lauma! Pēdējā kontrolpunktā iegāju un nopriecājos, tas beidzot ir pienācis… Vēl tikai 2,5 stundas un man vajadzētu būt finišā, jo ir vēl 13 km palikuši… Paskriet nevaru, tāpēc čāpošu tās stundas. Tā es arī darīju.. Čāpoju, bet centos ātri čāpot. Un tad ieraudzīju pilsētu nodomāju… Nu cik tad tālu varētu būt tā baznīca iekš pilsētas, gan jau drīz ieraudzīšu un tad, kad ieraudzīšu, tad noteikti varēšu saņemties un skriet. Eju, eju pa pilsētu, ieraudzīju vienu torni, šķiet.. O, jeee tā ir te… Bet protams nē… Tā ir kapliča. Eju, eju… Šķiet veselu mūžību. Pajautāju garām gājējam, kur tā baznīca atrodas? Teica, tik uz priekšu tai ielas pusē… Eju un eju… Viens no garām gājējiem man pajautā vai es no Rīgas? Saku, ka jā un viņš saka, ka drīz jau es būšot klāt vairs neesot tālu (bet es neredzu, kur viņa ir?) Sāk mākties panika un asaras virsū, cik tad tālu? Un kad jau ielien asaras acīs ieraugu baznīcu… Jeeee saņemos un skrienu. Nedomāju, ka man tas bija ātri, bet centos cik spēka. Kaifs… Ieskrienu ejā un kliņķis. Es esmu klāt VALMIERA. Es tiku no Rīgas. Milda sūta sveicienus Sīmani! Atnesu Tev tos!

Paldies par pasākumu, paldies par izjūtām… Tās bija visādas līdz pat izmisumam.
Brīvprātīgo vārdi un apčubināšana ļoooti palīdzēja! Paldies!!!

Pēc sajūtas. Gribu sēdēt. Nekur nestāvēt.
Apsveikumi no draugiem, savākšana finišā un aizvešana paciemoties un gardi paēst siltas pankūkas..
Kājas tādas sāpīgas, grūti pastaigāt. Bet nākošā dienā jau pat ir ok. Varu par mājās grīdu izmazgāt. Un kāpnes uz leju nesagādā pārāk milzīgas sāpes. Gandarījums un prieks!!! Paldies vēlreiz visiem!