Rīga-Valmiera 2024 DNF

Diemžēl vai par laimi man ik pa laikam veicas loterijās. Tā ir arī šogad. Vēl aizvien nezinu cik tas bija gudri pieteikties uz to loteriju, bet par to lai vēsture klusē. Tik šoreiz tā nebija slavenā Rīga-Valmiera brīvprātīgo loterija, kurā var tikt pie pirmā starta numura nākamajā gadā. Lai nu kā tur bija, tad kādā skaistā marta dienā treneris atraksta, ka vispār būtu vēlams noskriet kādu ultriņu 80-100km maijā vai jūnijā. Vai arī izskriet kādu maršrutu, ko jau sen gribās izskriet. Nē nu, ja man pajautātu izbraukt ar velo kādu maršrutu, ko vēlos, es diezgan droši teiktu, ka tādu atrastu katrai nedēļas nogalei un vēl abām dienām, bet skriet? Nu nez…

Ievads

Tā pāris dienas pavadu pētot, ko es varētu gribēt skriet. Viens ir skaidrs, lai vai kā es gribētu aizbraukt uz kādu ārvalstu ultriņu, mans naudas maks paziņo, ka sēdi vien mājās un šo ideju aizmirsti. Aizmirsti, tas naudas maks teica. Aizmirsti! Lai gan piemetināja, ja atrodi ko interesantu Lietuvā vai Igaunijā, tad brauc. Jāatzīst, ka brīdī, kad martā skatījos ITRAs lapā ultriņas, tur nekā nebija, ja neskaita Baltijas 100km ultru Jāņos, kurā katru dienu katrā valstī jāskrien ap 33km. Info par to maz un jau sākumā nekādi neuzrunāja, un beigās pasākumu atcēla. Bet tā jau ideja interesanta.

Mežtaka. Nav jau tā, ka ļoti vilinātu, bet izskriet kādu gabaliņu varētu. Vienkāršākais variants – sākt pie mājām un finišēt Valmierā. Padomāju un izdomāju, ka gandrīz visu šo Mežtakas posmu esmu ar velo nobraukusi un sākums vispār plakans, un daudz asfalta. Neder. Toties Kornetu puse mani gan uzrunā. Tik tā loģistika ar nokļūšanu un ēšanu (veikaliem) nu tā. Kaut kādā brīdī papētu arī Igaunijas un Lietuvas posmus. Igaunija neuzrunā. Atkāpei jāsaka, ka nesaprotu, kāpēc nepētīju igauņu marķētās takas – to tur ir daudz, un noteikti būtu kādu skaistu maršrutu atradusi un salikusi pa mežu un gar purvu ezeriņiem. Bet ko nu vairs. Lietuvā aizķērās posms aiz Viļņas un tad posms tuvāk Latvijas robežai. Vēl papētot sapratu, ka mani uzrunā Latvijas Mežtakas posms no Ķemeriem līdz Kuldīgai. Neraža – tur vai nu 80km vai 110km. Bet vismaz ir veikali un uz papīra izskatās interesanti. Kādu zaļo dzelzceļu? Nē, tos labāk ar velo.

Pagāja vēl pāris dienas un atgriezos pie pašmāju sacensību pētīšanas. Apreibināšanās ap Māras dīķi 12h garumā derētu, ja vien tas nebūtu aprīļa vidus. Pagalma ultra Jēkabpilī neuzrunā. Neesmu nevienu reizi tādā skrējusi, bet neuzrunā. Varbūt kādreiz aiz neko darīt jāpamēģina, varbūt arī nē. Rojas 24h (precīzāk 12h) arī izmetu no saraksta, jo sākotnēji man nederēja datums un labi, ka tā, jo tas karstums, kas tur bija. Nē, paldies. Tai pat nedēļas nogalē ir Stirnu buka Vilka distance Latgalē, kas vienlaikus ir arī Latvijas čempionāts. Nekā personīga, bet tas nav nopietni, ja divus mēnešus pirms starta ir zināma tikai sacensību norises vieta. Un viss. Ne garums, ne trase, kontrolpunktu atrašanās vietas, nemaz nerunājot par citām organizatoriskam lietām. Nenopietni. Arī Vilku izsvītroju no saraksta. Nebūs.

Nē nu labi. Ir vēl Rīga-Valmiera maija sākumā. Nav gluži tas, ko es gribētu skriet. Vispār es gribētu kādu ultriņu skriet maija beigās, jūnija sākumā, bet tur nekā nav. Un vispār tas ir 100% asfalts. Garlaicīgs asfalts. Tā pāris dienas pagāja pārdomās par kādu Mežtakas posmu vai tomēr aizskriet līdz Valmierai. Nezinu, vai problēma, bet izvēli grūtāku padarīja fakts, ka es jau pāris pēdējos gadus ik pa laikam nodomāju, ka varētu trešo reizi aizskriet līdz Valmierai. Arī no loģistikas viedokļa visvienkāršākais pasākums. Un vispār tā šoseja jau ir zināma. Ja atmet domu par “labi” aizskriet un atstāj tikai aizskriet, tad vēl pēc pāris dienām tas viss rezultējas ar atrašanos dalībnieku sarakstā. Protams, vēl ilgi pēc tam domāju, vai man to vajag, bet tad tieši tāpat atceros, ka es tak kādu laiku sapņoju jeb domāju par to, ka vajadzētu aizskriet trešo reizi līdz tai Valmierai. Aizskries un būs miers. Atkāpei. Dažas dienas pirms Rīga-Valmiera starta uzzinu, ka Lietuvā pirms Jāņiem būs Kernave Trail ultriņa. Neraža. Es tagad gribu uz turieni, jo tā izklausās interesantāk nekā skriet pa šoseju.

Divas stundas līdz startam

Universitātes aulā ierodos pietiekami laicīgi un tai pat laikā ne pārāk vēlu, lai nebūtu lieki jāgaida līdz startam. Es gan labāk būtu palikusi mājās un turpinājusi gulēt, bet to man nekādi neļāva un teica, ka jābrauc. Ātri atrādu obligāto ekipējumu un tieši tik pat ātri tieku pie sava dalībnieka numura. Atdodu liepājnieku gādībā jeb salieku kontrolpunktu kastēs savas paciņas un tagad atliek tikai gaidīt kopējo došanos uz startu.

Šodienas populārākās frāzes mani ieraugot – kāpēc tu esi tajā (dalībnieku) pusē, ne šajā (brīvprātīgo). Tu esi brīvprātīgais? Atbrauci paskatīties startu? Kurš mani vedīs mājās? Par pēdējo jautājumu es biju piemirsusi, jo iepriekšējos divus gadus mājup no Valmieras es stūrēju Aijas auto. Ups.

Sarunas daudz nevedas, bet dažiem ir interese, kuru reizi es skrienu uz Valmieru un tik pat liels izbrīns rodas, ka, jā, šī būs trešā reize uz šosejas. Jāteic, ka pirmā reize bija 2014.gada 8.martā, kad tika atjaunots skrējiensoļojums un 40 skrējēji devās ceļā līdz Valmierai un otrā 2015.gada 28.martā, kad finišēja visas dāmas. Jā, tas bija gandrīz pirms desmit gadiem.

Minūtes divdesmit pirms starta Matīss visus aicina doties pie Brīvības pieminekļa. Ziedu nolikšana. Himna. Sarunas. Ja man prasītu, cik reizes esmu ar kori savulaik dziedājusi pie Brīvības pieminekļa teiktu, ka daudz, bet ziedus gan noliku pirmo reizi.

Brīvības piemineklis – Garkalne 22,7km (0km)

Nostājos tālu aizmugurē cik nu tālu vispār tas ir iespējams nostāties esot blakus visiem dalībniekiem. Lai pirmā rinda pieder tiem, kas grib skriet ātri. Es labāk lēnām un prātīgi no beigām, cik nu tas prātīgi sanāks.

Vispār ir jau forši skriet pa Brīvības ielu vismaz kādu brīdi, kamēr garām nav pabraucis policijas auto. Sarunas īsti nevedas, un es klausos, ko runā citi. Kādā brīdī blakus piebrauc Viktors ar velo un  jautā: Lauma, nopietni tu? Es pēc garas pārdomu pauzes lēni pārdomāti nosaku – jā. Vai tev nepietika ar iepriekšējām reizēm? Nē… novelku tik pat lēnā garā un visi kopistiski nosmejamies. Ik pa laikam klāt pieskrien kāds pazīstams un grib parunāties. Vispār man nav diži liela vēlme sarunāties, bet nu pieklājības pēc neatsaku sarunu. Finiša mērķi un vēlmes katram savi.

Neesam vēl noskrējuši pirmos 5km, kad man jau nepatīk, kā sāk uzvesties vēders. Labi, pieņemsim, ka tas no satraukuma, jo cita pamata viņam nav tā uzvesties, un būtu tagad stulbi meklēt kādu benzīntanku. Vēl ir opcija sarunāt ar šamējo un tikt līdz mežam, kas būs pēc kādiem pāris km. Tad vēl. Skrienot pa pilsētu ir karsts, +14℃. Es gan sevi, gan līdzskrējējus mierinu, ka tiksim tuvāk Juglai paliks vēsāk. Tā arī bija. Temperatūra manāmi nokritās, kad bijām aizskrējuši līdz Šmerlim. Jo tuvāk Juglai, jo viss pazīstamāks. Veloceliņa malā stāv Viktors un man jautā – nākamajā krustojumā pa labi? Un pats nosmejas. Uz ko es atbildu, ka jā, un arī nosmejos. Jāteic, ka tas kilometrs līdz mājām ir dikti vilinošs. Tas nekas, ka atslēgas jau aizbrauca uz Valmieru, bet, kā tikt mājā iekšā, izdomāšu. Juglā, kur mums pa veloceliņu ir jānokļūst ielas otrā pusē, ir ļoti daudz atbalstītāju. Jau atkal nosmejos, ka man līdz mājām ir tuvāk nekā līdz Valmierai un turpinu skriet uz priekšu. Izskrienot ielas otrā pusē, kāds no brīvprātīgajiem saka, ka jāslēdz lampa iekšā. Kad pirmo teikto noignorēju, tad pasaka vēlreiz. Nopietni? Kāda lampa? Te ir gaišs vismaz augšā līdz Berģiem. Nu labi, ja jau jums vajag, tad ieslēgšu to lampu un pēc brītiņa izslēdzu, jo te ir gaišs no ielas apgaismojuma. Treniņos šis Berģu kalns liekas garš un garlaicīgs, bet te kompānijā nav ne vainas. Jau no tāluma redzu, ka kalna galā kāds fotografē dalībniekus, jo ik pa laikam nozib zibspuldze. Berģu tilts, pagrieziens uz Ādažiem un skrējiens sākas pa īstam.

Šoseja. Gara un nebeidzama šoseja. Skrienama šoseja. Kāds kaut kur sarunājas, bet lielākoties visi skrien pa vienam vai mazos bariņos. Pretī braucošās automašīnas netraucē. Nedaudz manai lampai nepatīk ceļmalas stabiņi, automašīnu gaismas un garām skrienošo atstarojošās vestes, jo mana lampa tai brīdī pārslēdz savus gaismas režīmus jeb domā, ka es skatos kaut kur tuvumā. Aizvien nesaprotu kāpēc jau izejot uz starta es lampai neuzliku normālu režīmu, bet skrēju šajā “karuseļa” režīmā. It kā jau saprotu, ka kalnu ultrā šādi ir ērtāk, bet te uz asfalta? Nez. Pulkstenī ik pa laikam pīkstēja gan kilometri, gan atgādinājumi, ka jāēd. Skrēju, ēdu un galvā skaitīju, cik vēl palicis līdz pirmajam kontrolpunktam. Visvairāk manas domas galvā nodarbināja jautājums, kāpēc mans vēders īsti negrib ar mani sadarboties un kāpēc man viss liekas tik salds un šķebinošs. To, ka varētu paņemt līdzi sāļās želejas, nez kāpēc neiedomājos. Neraža. Varētu ieiet krūmos, bet negribas stāties. Un nav jau arī tā, ka vajag tagad un tūlīt. Un vispār tas vēders tikai tā dīvaini burbuļo. Pēc nelielas pārdomu pauzes nolemju, ka tagad krūmu pauze nebūs, bet Garkalnē gan. Ik pa laikam skatos pulkstenī noskrietos kilometrus un domāju, ka es skrienu jau ļoti ilgi. Man pat pusmaratons 2h nesanāk, un tai pirmajā karstajā pavasara nedēļas nogalē, kad iepriekšējā dienā ar čaļiem kopā biju nobraukusi ar velo 100+km, kad skrēju uz Ādažiem, es skrēju ātrāk nekā tagad. Bet tas bija gandrīz pirms mēneša. Pieņemsim, ka man toreiz nebija tik pilna soma kā tagad. Tā skrēju un savā prātā kaut ko domāju, drīzāk – neko nedomāju, bet tikai skrēju. Ieskrienot Garkalnē, man viens no skrējējiem jautā vai te ir kontrolpunkts. Uz ko atbildu, ka ir, bet ielas paša galā. Šo jociņu par izskriešanu līdz ielas galam es zinu. It īpaši, ka nevarētu teikt, ka tā iela ir īsa. Tieši tāpat kādu brīdi, ja pavisam godīgi, tad jau vairākus kilometrus man salst kreisā plauksta. Jā, zinu, ka man viņa tā vēsā laikā mēdz uzvesties, bet nebiju domājusi, ka šodien būs tā diena, kad viņa sals. Dikti tizla sajūta, ka pašai silti, bet viena plaukstas daļa salst. Neko pāri pārvilkt arī nevaru, jo uz rokām tik roku sildītāji. Skrienu, kustinu plaukstu, parīvēju plaukstu un mēģinu kaut kā pasildīt. Vispār, kur ir Gunta ar savām desmit liekajām drēbju kārtām un tiem cimdiem, kurus Saulkrastu bukā tā arī nepajautāju, bet pēc nostāstiem zinu, ka būtu man iedevusi.

Garkalne – Sēnīte 13,4km (22,7km)

Kontrolpunktu jau var pa gabalu pamanīt, jo pirms tā ir daudz atbalstītāju. Es zinu, ka man vajag šajā kontrolpunktā tikt pie savas nosūtītās paciņas un kaut ko uzēst no kopgalda. Jāatzīst, ka vietu, kur stāv paciņas pamanīju tik ar otro piegājienu. Dzēriens pudelēs sapildīts, želejas kabatās sastūķētas. Pie viena uzkožu želeju, kas būtu jāēd pēc laika. Tad vēl gribu buljonu un kaut ko sāļu. Sāli nemanu, kad pamanu, tad no tā sasodītā trauciņa nekas laukā nebirst. Es būtu labāk gribējusi, ka sāls arī būtu servēts uz šķīvīša. Žēl. Ja tā padomā, tad Garkalnē ir +5℃ un mitrs. Bet es gribu sāli. Brīdī, kad grasos izmest miskastē savas paciņas iepakojumu palūdzu brīvprātīgajam atgriezt vaļā otro galu, lai varu uzvilkt uz salstošās plaukstas. Smuki nebūs, bet būs funkcionāli. Un vispār, kurš mani tur tumsā ar tādu plastmasas nestrādājošu zip maisiņu redzēs. Un man ir vienalga. Man salst tā sasodītā plauksta pie īkšķa. Jāteic, ka pēc pāris metriem tiku pie bufa, jo Egons ir atbraucis pafotografēt dalībniekus uz šo kontrolpunktu. Man garām ejot vēl noteica, ka tad līdz Valmierai un, lai ātrāk nezvanu. Labi, labi. Nezvanīšu. Un, jā, es dodos līdz Valmierai. Ejot pāri dzelzceļa sliedēm, es atceros, ka neapēdu sāls tabletes. Šo ātri laboju. Un prātā pārcilāju ideju izvilkt no somas arī Sorbex kapsulas, bet atrunāju sevi no šīs domas, jo negribu kaut ko tumsā pazaudēt, rakājoties pa sānu kabatām. Kāpēc tabletes neieliku somas priekšējā kabatā aiz rāvējslēdzēja, aizvien nesaprotu. Iespējams tāpēc, ka es to kabatu īsti nekad neizmantoju. Krūmi, te ir daudz krūmu. O, foršs pievedceļš, varētu tur aiziet. Bet pag. Tur jau kāds ir. Nu labi, palikšu ceļa šajā pusē. Cik pieklājīgi naktī, tumsā ir nelīst ļoti tālu krūmos? Pieņemsim, ka tieši tik, lai no aizmugures nākošie tevi uzreiz neredzētu savā lampu gaismā. Lai gan citi tur pat netālu ielīda krūmos tik tālu, ka tik lampiņa spīd. Naktī, tumsā, nekurienē tālu līst krūmos. Ok, man to nesaprast. Pie sevis nosmējos un turpināju skriet.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad mani jau atkal apdzina Liepājas vilcieniņš tik šoreiz ne ar tekstu – lec iekšā vilcienā, kā tas bija uz šosejas, bet gan ar – tiekamies pēc brīža. Ar bufu aptītā plauksta sasila un vairāk netraucēja. Tāpat beidzot notestēju, kā ir skriet ar plikiem ceļiem pie zemas temperatūras. Nekāda vaina. Šis noderēs kalnu ultriņām. Lai gan šādu testu vajadzēja veikt vismaz gadus desmit atpakaļ, bet ko nu vairs. Mazais Garkalnes pievedceļš beidzās, un mēs atkal izskrējām uz šosejas. Tik tagad šoseja klusāka, jo šajā posmā vienvirziena ceļš. Klusumu un ceļa nomales balto līniju vērošanu pārtrauc kāds pretī braucošs auto, kāda ceļa zīme, kāds mežā spīdošs acu pāris. Klusums. Man kādu laiku aizmugurē kāds skrien. Nezinu kas, bet kāds skrien. Pie sevis nodomāju, lai skrien, man netraucē. Pilsētas gaismās spīd Vangaži. Skrienu garām autobusa pieturai un aizvien labi redzu, kā es te gandrīz desmit gadus atpakaļ uz soliņa sēdēju, gulēju, atpūtos, ēdu, jo viss bija slikti. Redzu to visu tik spilgti, ka pat pasmaidu. Tagad gremdējos atmiņās un skrienu tālāk. Vienā pusē skaņas slāpējošā siena, otrā šoseja. Dīvaina skriešana. Vēl pēc brīža panākam kādu skrējēju, kurš iet, un mana aste ar viņu uzsāk sarunu par to, vai pagaidīs kādu no aizmugures skrienošo. Ko viņi tur runāja, nedzirdēju, jo turpināju kustību un pie sevis nodomāju, ka gan jau šie turpinās skriet kopā. Pēc brītiņa dzirdu, ka man kāds no aizmugures tuvojas. Pēc soļa dzirdu, ka tas pats, kas iepriekš. Smejoties šim jautāju, vai izmanto mani kā tempa turētāju? Uz ko šis atbild, ka negrib naktī pa šoseju viens pats skriet. Ja negrib, negrib. Man netraucē, lai skrien.

Līdz Sēnītei vēl kāds gabaliņš skrienams, bet mans prāts atkal pārcilā vienu un to pašu tēmu – kas nepatīk manam vēderam. Kāpēc viņš pēc krūmu pauzes nav norimies. Man nākamajā kontrolpunktā vajag Sorbex. Vispār, ko man vēl vajag nākamajā kontrolpunktā izdarīt. Uzpildīt ūdeni, bet ne sporta dzērienu. Tad ko darīt ar sporta dzēriena pudeli, kas aizsūtīta uz kontrolpunktu? Hmm, par šo es domāšu kontrolpunktā. Tad vēl man vajag tikt pie sāls. Pajautāt pēc Sorbex un paņemt salvetes. Ā, un apēst kaut ko no galda. Labi. Ar šo es tikšu galā. Bet kur atrados kontrolpunkts? Skrienu un nevaru atcerēties. Labi zinu, ka es tur esmu vairākas reizes bijusi, bet nekādi neatminos vai šis bija benzīntankā, stāvlaukumā vai vēl sazin kur citur. Kāpēc tieši tagad tām kontrolpunktu atrašanās vietām ir jābūt sajukušām visām kopā, m?

Sēnīte – Ragana 10km (36,1km)

Laimīgs tas, kurš ieskrējis kārtējā kontrolpunktā. Te daudz skrējēju un atbalstītāju. Lēnām jau sāku pamanīt sev pazīstamos kā arī lēnām atpazīstu, kuri ir kuriem atbalstītāji. Šeit ļoti ātri tieku pie savas nosūtītās paciņas un tieši tik pat ātri dzēriena pudeli atdodu atpakaļ, jo saprotu, ka mani aprēķini bija nepareizi un, ka man katrā kontrolpunktā nevajag sporta dzērienu. Paprasu Sorbex. Nē, man ar vienu būs pa maz. Trīs der. Brīdī, kamēr nevaru saprast – uzpildīt ūdeni vai paņemt kaut ko no galda, Linda man skarbākā tonī pajautā, ko es darīšu. Nē nu jā, nedaudz jau stāvēju priekšā tam ūdens bačokam un nesapratu, ko es gribu darīt. Tik nosmejos pie sevis, ka Linda man startā teica, ka viņa skries lēni. Ja šis ir lēni, ieskriet šajā kontrolpunktā aiz manis, tad kāds no mums ir satrenējies, vai arī es esmu lēna. Es palieku pie tā, ka es esmu lēna, jo Linda ir satrenējusies. Nosmejos vēlreiz pie sevis un pavirzos malā. Palūdzu pēc sāls. Šeit tas sāls arī lāgā negrib birt laukā no burciņas, bet vismaz maizīti ar sāli apēdu. Nav jau tā, ka pati savas paciņas nebūtu likusi, bet jau aizmirsu, uz kuriem kontrolpunktiem ko aizsūtīju. Lai gan pēc paciņu satura varu ātri saprast, vai tagad ir laiks uzēst normālu pārtiku, kas manā gadījumā ir bērnu sāļais biezenis, vai arī sekos garš pārskrējiena posms. Vēk, kā var ieēst ko tik bezgaršīgu? Nē nu es saprotu, ka maziem bērniem garšas kārpiņas nav vēl tik attīstītas, bet šis sāļais biezenis ir vēk. Labi. Pati nopirku, pati arī apēdīšu. Galu galā, pieņemsim, ka tas ir normāls ēdiens. Tik plāns izgāzās apēst kontrolpunktā un izmest. Nav jau tā, ka somas kabatās būtu daudz vietas, bet atradīšu, kur ielikt, kaut ko neizmetot laukā. Ilgi neuzkavējos un pametu šo burvīgo kontrolpunktu.

Man atkal vajag krūmus. Es jau atkal biju izdomājusi, ka krūmi jāmeklē pēc kontrolpunkta. Kāpēc, nezinu. Varbūt mazāk cilvēku apkārt. Nezinu. Aplis derēs. Šoreiz gan pakāpju nedaudz zemāk grāvī. Noskrējiens uz Rāmkalniem izgaismots. Man pretī nāk kaut kāds onkulis un spīdina virsū gaismu. Skrienot garām nodomāju – re, cik interesanti, ka kāds no brīvprātīgajiem nolikts pusceļā, lai skatās, vai visiem skrējējiem ir numuri. Atkāpei. Skrējēju domas dalās, kas tas bija par cilvēku un ko viņš tur darīja, bet cilvēks tur bija. Tik zinu, ka man paveicās un paskrēju viņam garām bez starpgadījumiem. Šis posms līdz pat Murjāņiem veicams pa trotuāru. Pie sevis nosmejos, ka iepriekšējā reizē, kad es te skrēju, tad te tā nebija. Te viss bija savādāk. Tik savādāk, ka sen jau gāju, dziedāju un tālumā jau ausa jauna diena. Šodien es skrienu, ik pa laikam mēģinu uzēst biezeni un tieši tāpat ik pa laikam apdzenu kādu citu dalībnieku, kas iet. Kalns ir nebeidzami garš, bet es skrienu. Tas vēders norimās vai tomēr vēl aizvien kaut kas nepatīk. Man ir apnicis. Skrienu un skatos uz priekšā spīdošajām gaismiņā. Te pabrauc garām auto un uzmundrina. Te pabrauc garām kāds un man ir atkal jāpieliek priekšā roka lampai vai arī galva jāpieliec zemāk, lai nežilbina acis. Te kāds mani pamanās apdzīt. Lai skrien. Ultra sākas pēc 50km, vismaz. Skrienu un prātoju. Raganā kontrolpunkts ir pieturā. Aiz pieturas ir benzīntanks, bet vai es gribēšu taisīt līkumu līdz tam. Nez. Vispār cik tālu esmu aizskrējusi. Kur ir tā Inčukalna gāzes krātuve, kurā biju ekskursijā? Šie krūmi izskatās labi, ja vien tos var nosaukt par krūmiem. Kādi pārdesmit metri no ceļa nokalniņš ar dažiem kokiem. Labāk tā nekā nekas. Iepriekšējā kontrolpunktā apēstais Sorbex ir palīdzējis. Vismaz viens mazs prieciņš. Gāzes vēderā neskaitās.

Ragana – Ģīmji 10km (45,6km)

Es tur lejā tālumā redzu kontrolpunktu. Ieskrienu punktā un tieku pie paciņas. Pārleju sporta dzērienu pudelē. Kabatās sabāžu želejas. Šajā punktā ir trīs želejas, kas nozīmē, ka tagad būs pārskrējiens bez paciņas pa vidu jeb tukšais kontrolpunkts ar ūdeni. Beidzot tieku pie maizītes ar sāls kaudzi. Tik lielu sāls kaudzi, ka nošķebina. Tas ir labi un tā sen jau vajadzēja. Pulkstenis rāda, ka ir dažas minūtes pāri pieciem, un tas nozīmē, ka tālāk var skriet bez lampas. It kā ņemu nost no galvas lampu, it kā cienājos no kopgalda, bet, ko darīt ar lampu man rokās, mana smadzene atsakās izdomāt. Brīvprātīgo meitene teic, ka es tak lampu varu aizsūtīt uz finišu. Varu gan. Nebūs pašai jānes. Kamēr es tirinos ap kopgaldu, Santa teic, ka var mani aizvest līdz Rubenei. Pēc brītiņa gan piebilst, ka piedāvājums tomēr nav spēkā un abas smejoties ar Intu aiziet uz auto. Es palieku nosmīnot pie galda.

Kaut kur tālumā lēnām aust jauna diena. Es skrienu un redzu apkārt plašus laukus, dažus sev priekšā skrienošos, sāku atpazīt citu skrējēju atbalstītāju auto. Tas, ka visi brauc garām un pīpina, ir normāli. Es arī tā esmu darījusi. Tas palīdz. Ļoti palīdz. Neesmu noskrējusi pat kilometru, ka pieķeru sevi pie domas, ka tā Santas ideja bija dikti laba. Tik neraža. Man ir aizdomas, ka viņa jau aizbrauca, un zvanīt viņai nav jēga, jo jau tālu un atpakaļ negriezīs. Vismaz man tā šķiet, ka tā bija viņa. Pag. Stop. Šīs domas laukā no galvas. Prom, prom, prom. Atceries, ko treneris teica, ka daudz izšķirs tas, ar cik pozitīvu skatu spēšu noturēties visas distances garumā un, jo vairāk iemācīšos izbaudīt, jo vieglāks būs skrējiens. Vai nu tas ir runājoties ar citiem, domājot labas domas vai kā savādāk. Nē nu jā. Lai arī cik man ļoti patīk skriet pa nakti, nakts beidzās un uzausa rīts. Lai arī kalnu ultriņās es ļoti gaidu gaismu, te tā nakts varēja turpināties vēl kādus kilometrus desmit vismaz vai pat vairāk. Tā, ko es vēl pozitīvu no šī varu saskatīt. Saullēkts. Eu, man beidzot būs iespēja pašai redzēt to maģisko rīta gaismu no tām skaistajām bildēm. Šis der. Ja godīgi, tad derēja uz īsu brīdi, jo tā garlaicīgā šoseja bija daudz apnicīgāka nekā saullēkts. Pirmais autobuss uz Rīgu. It kā jau nekas tāds, bet pirmais autobuss uz Rīgu man vienmēr ir asociējies ar kaut ko īpašu. Es pat nezinu ar ko. Tā, ko es vēl varētu tādu foršu padomāt un izdomāt. Kāpēc Santa ir tik tālu. Gan jau viņa tagad ir Rubenē un jau riktējas augšā. Līdz viņiem vēl arī gabals ko skriet. Bet tur būs saldējums. Ha, noķēru vienu skrējēju. It kā nekas, bet patīkami. Atgriežamies pie saullēkta. Ir jau skaisti, it īpaši tagad, kad šoseja iet uz leju un virs tās saule lien laukā kā apaļa bumba, un tur tālumā lido putnu kāši. It kā ir agrs rīts, šoseja, bet tas miers. Kaut kādā brīdī domās aizpeldu pie noskrietās distances un laika. Es velkos kā gliemezis. Es šādā tempā pat maratonu pa 4h30min nevaru noskriet. Ha. Skaisti. Es viņgad Berlīnē maratonu pat noskrēju daudz ātrāk, neskatoties uz to, ka trīs nedēļas pirms maratona biju noskrējusi ultriņu un atbraucu no kalniem saindējusies. Nīkulīgi. Un vispār…

Vēl kādus dažus kilometrus skrēju gremdējoties pārdomās. Saule cēlās augstāk un augstāk un lēnām, bet neatlaidīgi sāka karsēt. Vēders lēnām norimās un domas par krūmiem sāka pazust. Jāatzīst, ka gaismā atrast krūmus ir izaicinājums. Apēstais sāls daudzums arī sāk iedarboties un es sāku justies pēc cilvēka, cik nu pēc cilvēka var justies. Skats arī pozitīvāks uz atlikušo distanci. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jo lēnām, bet neatlaidīgi man sāka sāpēt abi augšstilbi. Tā sāpēt, ka paskriet varu maziem solīšiem, bet īpaši lielu sajūsmu nespēju izrādīt. Tā, kas tas tagad tāds ir. Kāpēc? Pamēģinu pamainīt soli. Īsti nesanāk un nekas nemainās. Mana galva, protams, uzreiz izmet paziņojumu – Santa teica, ka var aizvest līdz Rubenei. Un vispār tev riebjas asfalts. Ko tu te dari? Tā kādu kilometru mana galva ir pilna ar visu, ko nevajag ultrā. Ar visu to, par ko vispār nevajag ne domāt, ne runāt, un visu to, ko vajag nolikt tālākajā stūrī un nekustināt. Tas viss ir te un, lai vai kā es cenšos mainīt tēmu, man tas neizdodas. Šo visu cenšos izjaukt un pārcilāt galvā trenera teikto. Man galvā ir haoss.

Nē, man galvā nav haoss. Man galvā norit daudz un dažādu domu apmaiņa. Argumenti. Viedokļi. Atmiņas. Es aizvien skrienu. Es apdzenu un mani apdzen, bet es skrienu. Kā tur bija vai nebija, viens ir skaidrs – man šo ballīti nevajag. Man viņas pietiek ar jau noskrietajiem kilometriem. Pat nezinu, vai es šajā brīdī padevos vai arī pieņēmu vieglāko lēmumu izstāties. Tik tāds sīkums, ka, lai to realizētu, man ir jānokļūst līdz kontrolpunktam. Šai brīdī, lai arī man aizvien sāp abas kājas un skrienu maziem solīšiem, domās solis paliek vieglāks. Vienu es zinu. Es evakuatoru neizmantošu, jo man ir žēl tos 25€. Kā nokļūt finišā, ja man nav atbalsta? Tā. Visu laiku, ieskrienot kontrolpunktā, tur manīju Noras draugu, arī Matisonu redzēju. Pajautāšu, vai kāds mani nevar paķert vismaz līdz nākamajam punktam. Pajautāt var vienmēr. Atteiks, atteiks. Ja vajag, varu aizbraukt arī ar autobusu līdz Valmierai. Man somā ir folija sega, tā kā varu mierīgi sēdēt pieturā un gaidīt. Šis bija arī brīdis, kad pirmo reizi no kabatas izvilku telefonu un ieslēdzu internetu, lai varētu apskatīties, cikos tad iet tas autobuss uz Valmieru. Autobusu neapskatījos, bet to, cik līdz nākamajam kontrolpunktam, gan. Nākamais kontrolpunkts Ģīmji būs pēc noskrietiem 55,5km. Ideāli. Tā ir puse no visa skrējiena. Der.

Ģīmji – Brasla 8,5km (64km)

Brīdī, kad ieskrēju šajā kontrolpunktā, man bija pilnīgi skaidrs, ka es te palieku un ko es daru tālāk. Bet bija tikai viens bet. Man šis kontrolpunkts nepatika. Tā, ka ļoti nepatika. Te bija tikai ūdens un kola un te pat nebija laika ņemšanas iekārtas. Nemaz nerunājot, ka te praktiski vispār nebija neviena atbalstītāja. Te ir tik vienmuļi un nekā. Nekā, nekā, nekā. Man te nepatīk un es te negribu palikt. Štrunts ar to, ka pietura ir netālu. Man te nepatīk. Te nekā nav, nekā, nekā, nekā. Lieki teikt, ka es šajā brīdī sabruku kā tāds kāršu namiņš un gribēju raudāt, jo viss mans plāns izkusa rīta saulē uz tā sasodītā asfalta šosejas malā. Lai es varētu izstāties, man vēl ir jānoskrien sasodīti gari un grūti 8.5km. Ak jel, vēl 8.5km. Tas ir nedaudz mazāk kā ikdienas treniņa aplis, bet tik sasodīti daudz. Nu nē. Ar lielu izmisuma devu sakopojusi pēdējos spēkus, neizrādot savas emocijas un sašutumu, es skrēju tālāk.

Es aizliedzu sev iet, jo es aizvien varu paskriet ne tikai pa taisni, bet arī kalnā. Es skrienu. Iet nē. Iet es varēšu, kad būšu sasniegusi nākamo kontrolpunktu. Varbūt arī nē. Es skrēju. Liku vienu soli aiz otra un skrēju. Tieši tik pat izmisīgi es galvā mēģināju sarēķināt, cik kilometrus es būšu noskrējusi jeb kas man ir jāredz pulksteņa ekrānā. Nesanāk. Nezinu, cik ilgi mocījos ar saskaitīšanu, bet kaut kā pie vajadzīgā kilometru daudzuma nonācu. Un vispār. Varēja jau tie organizatori atvieglot man matemātiku un uz tiem lielajiem plakātiem uzlīmēt arī nākamā kontrolpunkta kilometrus nevis esošā, cik līdz nākamajam un cik līdz finišam. Eh. Man viss riebjas. Ne gluži viss, bet gandrīz. Varbūt arī nē. Mazais prieciņš ir kādu apdzīt, kas iet, jo es aizvien skrienu. Brīdī, kad šķiet, ka esmu skrējusi veselu mūžību pulkstenis rāda, ka noskrieti 200m. Un tā katru reizi, kad paskatos esmu tikusi tālāk tikai par 100m, 200m vai 300m. Kilometri uz priekšu iet tieši tik lēni un negribīgi, ka man jau sāk likties, ka es līdz Braslai netikšu. Ceļš ir līkumains, kalnains un es zinu, ka šis kontrolpunkts ir viltīgi paslēpies noskrējiena pakājē. Pirmais autobuss uz Valmieru. Man sāp kājas. Pie katra soļa sāp abi augšstilbi. Es tiešām biju iedomājusies, ka es bez šī skrējiena varētu vēlreiz noskriet kādu asfalta ultriņu. Tiešām? Smieklīgi. Lai arī pavisam lēni, bet kilometri aiz kilometriem krājās. Te ceļa kreisajā pusē sēž viens un spēlē akordeonu. Atkāpei. Uz šosejas runā, ka tas ir tas pats, kas naktī bija pie Rāmkalniem. Man pat nav spēka pasmaidīt vai pamāt. Ceļa otrā pusē kādam noslāpis auto un citu skrējēju atbalstītāji steidz palīgā iestumt.

Brasla (64km)

Tur lejā tālumā spīd kontrolpunkts. Man vēl kāds puskilometrs līdz viņam ir jāaizskrien. Man ir vienalga, es skrienu. Pēdējos kilometros vidējais temps aizvien ir 6:20-6:30min/km. Es teiktu, ka priekš pieveiktiem vairāk ka 60km nepieklājīgi labs temps. Vispār tas temps tāds ir visu laiku kopš starta. Tāds diezgan vienmērīgs. Paskrienu garām autobusa pieturai. Tas gan nepriecē. Nekas. Skrienot iekšā kontrolpunktā pamanu, ka malā stāv atbalstītāji, kurus jau iepriekš esmu manījusi. Brīdī, kad ieskrienu nevis ieeju, kā biju sev atļāvusi, kontrolpunktā man pretī nāk brīvprātīgais ar manu nosūtīto paciņu uz šo punktu. Es palūdzu, lai brītiņu patur pie sevis un, ka es to paciņu paņemšu vēlāk. Tai brīdī es izvilku telefonu no kabatas, attaisīju Mobilly aplikāciju un apskatījos, cikos iet autobuss uz Valmieru. Man ir vairāk kā pusotra stunda līdz autobusam. Un man ir vienalga. Man somā ir folija sega, kurā varu ietīties, un es te palieku. Viss. Man šī skriešanas ballīte pietiek. Es izstājos.

Kamēr es vēl kaut ko domāju un mēģinu saprast, ko es gribu, parādās liepājnieki un uz manu teikto, ka es izstājos, noteic, ka var mani aizvest līdz finišam. Man der.

Stāvu, skatos uz galdu, ko es varētu gribēt. Viens no brīvprātīgajiem man jautā, vai ieliet ūdeni, kolu, tēju. Es skatos uz buljona iepakojumu, kas stāv man tieši pretī uz galda, un nevaru saprast, kāpēc man viņš nepiedāvā buljonu, kuru es tai brīdī nespēju pateikt, jo esmu aizmirsusi šo vārdu. Tieku pie buljona. Pie daudz buljona. No apsēšanās atsakos un atsakos arī no iespējas pēc tam tikt pieceltai. Čipsi, olīvas, maize ar sāli, apelsīni. Liepājnieki no sava auto atnes man segu. Šis ir arī tas brīdis, kad ar visu buljona krūzi rokās noeju gar pīkstekli un atpakaļ atnākot paziņoju, ka šis numurs izstājās. Jāatzīst, ka brīvprātīgie bija uzdevuma augstumos un mani ļoti meistarīgi mēģināja pierunāt turpināt. Piedāvāja gan pretsāpju zāles, gan pasēdēt, gan manu izstāšanās īsziņu tagad nenosūtīt. Uz ko noteicu, ka manis pēc varat sūtīt kaut vai pēc stundas, bet es te palieku.

Laimīgs cilvēks ir tas, kurš ir izstājies un kuram vairs nav jāskrien. Pēcāk skolas sporta zālē, runājoties ar citu skrējēju atbalstītājiem, man teica, ka varēja redzēt, ka es ienācu kontrolpunktā ar nelokāmu lēmumu te palikt. Aiziet nebija opcija. Es gribēju aizskriet līdz Valmierai. Tāpat sapnis par trešo reizi aizskriet līdz Valmierai piepildīts. Varbūt ne gluži tā kā gribējās, bet ir izsapņots.

Kad pēc sava otrā Rīga-Valmiera finiša teicu, ka nākamgad padošu ūdeni man neviens neticēja, bet es padevu ūdeni Braslas kontrolpunktā.

Nobeiguma vietā.

Taisnības labad jāsaka, ka es gribēju finišēt līdz pusdienalaikam, ja vēlāk, tad būtu vīlusies sevī. Nefinišēju vispār. Vai esmu sevī vīlusies? Nē, noteikti nē. Varbūt nedaudz žēl par to tempu, kādā skrēju, jo temps bija pietiekami stabils un labs. Varbūt arī nē. Vai es nožēloju, ka izstājos. Noteikti nē. Asfalts? Paldies, nē.

Foto: Aija Valtmane, EGO-N Photo