Rīga – Valmiera 2014

Ievads

 Skrienu, jo vienkārši patīk skraidīt. Šogad jāgatavojas Eiropas čempionātam rogainingā, kas būs Igaunijā, kā arī doma, ka derētu pamēģināt noskriet kādu simtnieku vienā piegājienā. Pa ausu galam dzirdēju, ka šogad Daugavpilī PČ simtniekā, jāpaskraida vairāk, varbūt tad izdodas to pieveikt, vienīgi baida tā riņķošana. Tā arī daru – februārī paskraidu sirsnīgāk, paņemu tam brīvu nedēļu no darba, lai var izvērsties. Tā skraidu neko nenojauzdams un tad pēkšņu feisītī ienāk uzaicinājums uz skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera – kā reiz nedaudz pāri simtam un no punkta A uz Bē. Pēc aptuveni četru stundu pārdomām nospiežu to džoinu, saprotu, ka reāli tas nenozīmē, ka jau piedalos, bet sajūta, ka nāksies vien piedalīties un, lai nepārdomātu, drošībai piesakos oficiāli ar. No šā brīža prātā iestājās agrāk nebijusi sajūta, saprotu, ka to varu, bet bailes lielas, tikai nezinu no kā. Ja neskaita Siguldas pasākumus, vairāk par 50km no vietas skriets nav, tāpēc plānā pamēģināt kā tas ir. Tā vienu piektdienas vakaru dodos no darba ar līkumu uz mājām, sanāk 51km un viss ir normāli. Uzzinu ka Daugavpils pasākums atcelts, tātad Valmiera kā reiz un nevajadzēs augustā riņķot. Galvā visu nostāda savā vietā Valtera K. skrējiens no Valmieras uz Rīgu naktī uz pirmo martu. Kļūst skaidrs, ka būs labi. Ja bija doma distanci pievarēt 12 stundās, tad pēc Valtera veikuma liekas, ka to varu arī 11 stundās. Darbā paņemu brīvu piektdienu, lai to var bez stresa nodirnēt, ko arī veiksmīgi izpildu. Sakrāmēju somu skrējienam un uz vilcienu prom.

Pasākums

 Pirms starta

Ierodoties reģistrācijā pilnīgs miers, sajūta, ka viss būs pa labo, tautas daudz, gaisotne ideāla. Formalitātes, sakasīšanās un uz startu. Somā četras želejas, nulle-septiņi sporta dziras, nulle-divdesmitpieci ūdens, ja vēl vajadzēs, pa ceļam gan jau ko pasmels. Tātad plāns tikt līdz Braslai līdz gaismai ~6:30 un tad jau finišā ap vienpadsmitiem būs.

Etaps viens

Starts feins un pirmais stop pie pirmā luksofora. Tālāk jau aiziet, jo ~ zinu kā tie darbojas uz Brīvībenes, lai būtu zaļais vilnis. Patreiz doma tikt no Rīgas ārā un, tad jau puse līdz pirmajam KP Garkalnē. Turos kopā ar vēl dažiem censoņiem, lai nav garlaicīgi. Vēders ik pa brīdim protestē, bet sarunāju, ka līdz KP jāiztur. Garkalne, tūlīt pauze, saprotu, ka ir nedaudz pa ātru un pauzē pieņemu lēmumu atdalīties un turpināt vienatnē, tad varēšu kustēt kā pašam patīk. Izdzeru divas krūzītes tējas un uz priekšu.

Etaps divi

Turpinu viens, pēc brīža mani apdzen, kā beigās izrādās trešās vietas ieguvējs. Līdz nākamam KP tāds vienmuļš skrējiens, bet tumsā ir ok, galvā domas – kā ir saskraidīts pa apkārtnes mežiem. Etapa sākumā tāds kā plīsiens uznāca, it kā miegs ar nāk, bet nepievēršu tam uzmanību gribas tikai ūdeni un rumpim to neliedzu. Pieveikta trešdaļa distances, tūlīt klāt arī nākamais KP ar Čingonu. Padzeru ūdeni un tēju, pieleju mazo pudelīti ar ūdeni un var doties tālāk, saprotu, ka nākamais etaps īss un kādas sajūtas būs tajā, tad tādas būs arī tālāk (tā ceru).

Etaps trīs

Atkal viens. Murjāņos pamanu ka priekšā kāds kust, pasveicinu, apdzenu (Viktors Suborins). Līdz Raganai etaps ir viegls, braucot ar auto tie kāpumi likās stāvāki. Ragana pienāk ļoti ātri. Īsais etaps pieveikts, atkal tēja, ar medu šoreiz un nu var turpināt. Tikko uzsākot nākamo “garlaicīgāko” etapu apdzenu Dimu, kurš tai brīdī soļo. No šī brīža dalībniekus vairs nesatiku līdz finišam.

Ceturtais etaps

Zinu ka šis ir garākais un garlaicīgākais, ja tas būtu gaismā, bet tumsā peizāžu tāpat neredz, tā kā viss galvā mierīgi un garlaicības nav. Sadalu posmu uz pusēm, pirmā puse gan sanāca garāka -11km, kad atceros, ka jāapēd kāda želeja ar, nav ko lieku smagumu stiept līdz. Lai būtu iemesls apstāties, daru to pieturā, kur var izmest atkritumus. Nu vairs atlikusi “mazākā” puse un jāpaspēj ar gaismas iestāšanos līdz Braslai. Aust gaisma un jau redzams Pīļezera mežs. Sajūtas joprojām labas. KP ierodos nedaudz pirms plānotā laika, tātad viss kārtībā un tālāk gan jau arī būs labi. Labākais KP, ideāla apkalpošana, papļāpāju, padzeros tēju, saka ka esmu ceturtais, bet īsti tam nenoticu. Ielieku lukturi somā, lai nemaisās un atkal var turpināt. Sajūtas, ka jau viss gandrīz padarīts. Nu ļoti patika Braslas KP.

Piektais etaps

Lieliskā noskaņojumā turpinu ceļu un domāju kā atlikušo gabalu “sadalīt”. Vēl trīs etapi visi aptuveni līdzīgi, tātad dalu katru uz pusēm un pa vidu apēdu želeju. Prātā turu domas tikai par nākamo KP. Straupe, Plācis un re, Stalbe klāt, varēs atkal pasēdēt. Tēja, šoreiz pārmaiņas pēc ar hematogenu, bet daudz to nevar dabūt iekšā. Un atkal var turpināt vēl tikai pēdējais KP Rubenē.

Sestais etaps

Noskaņojums un sajūtas nemainās. Skatoties pēc apkārtnes salikās, ka Rubene būs daudz tuvāk, jau pēc desmit kilometriem, bet tā bija tur, kur tai bij jābūt. Parādās satiksme, patīkami, ka auto apbrauc ar līkumu, izņemot dažas fūres, un daudzi uztaurē un/vai gaismas mirkšķina – tas priecē. Kaut kas nāk no gaisa, bet tas galīgi nesatrauc, manis pēc kaut vai purga tur vai lietus spaiņiem gāztu, pie tā visa pierasts. Vējš ar visu laiku mugurā, tas procesu atvieglo, ja visu laiku pūstu ģīmī – būtu “interesantāk”. Un tur jau ir – no paugura lejā un KP klāt un atkal Čingons. Te labi iesēžos, meitenes tik labi aprūpē, ka prom vairs negribas.

Etaps pēdējais

Nedaudz pa ilgu pasēdēju, tāpēc sākumā jāiekustas, lai var turpināt skriet. Labi ka ceļš ved uz augšu – neliels attaisnojums soļošanai. Tā nu tipinu tālāk. Piestāj viens auto nobildē mani un aizbrauc, tad piestāj nākamais. Tas, kā izrādās, ir 90tā gada Valmieras skrējiena dalībnieks, uztaisām kopbildi. Un tā jau klāt arī Kocēni, kas nozīmē, ka palikusi tikai aste. Valmierā kopš 2002-rā gada nav sanācis pabūt, pilsēta kļuvusi stipri sakoptāka un smukāka. Uz īsu brīdi pāris kilometru pirms finiša man piebiedrojas Didzis, nu jau noskaņojums kļūst pavisam priecīgs. Krustojumā auto piestāj un palaiž mani pie sarkanā, tas arī priecē. Un tur jau ir Sīmanis, finišs, totāls pārsteigums, ka ceturtais, tas ir izdarīts un nemaz tik traki nebija.

Pēc…

 Liekas, ka rogainingā tomēr grūtāk, bet tur ir dažādība. Bažas, ka būs garlaicīgi un būs jācīnās ar visādām domām, nepiepildījās, izdevās pareizi noskaņoties – nedomāt par finišu, cik tāls gabals vēl priekšā un vēl visādām muļķībām, kas nāk prātā. Grūtākais brīdis bija ap 22.km-24.km, tālāk jau viss bija konstanti – te labāk, te sliktāk, bet viss normas robežās. Kontrolpunktu esamība psiholoģiski arī krietni palīdzēja. Ar kādu kopā skriet protams ir jautrāk, bet vienatnē skrienot tomēr visu pats varu regulēt ko kā darīt un nav jāsatraucas, kā ir citiem. Procesa gaitā brīžiem likās, ka prāts atdalījies no rumpja vērojot un regulējot to tā kā no malas. Doma, ka šito vairs nekad, arī nav, tas pārsteigums, jo parasti pēc finiša (garajos pasākumos) pirmā doma viss, šis ir pēdējo reizi, bet tas parasti ātri pāriet – pēc stundas divām. Ko tālāk? Tad jau manīs, kas “uzkritīs”, tas arī būs. Par Valmieru nākamgad ar’, ko tur plānot, kā saka – nāks tuvāk, tad manīs.