Reiz dzīvoja kāds Labinieks. Viņš vienmēr bija sapņojis, ka vienu dienu viņš metīsies skriešanas piedzīvojumos, kuru laikā, pārvarot grūtības, drosmīgi cīnoties ar nezvēriem un saviem iekšējiem dēmoniem, svinēs uzvaru un izpelnīsies citu ļaužu cieņu. 2015. gada 19. martā pēc cītīgas gatavošanās viņš grūtā cīņā pieveica 107 km distanci (12h:59 min), ko visi dēvēja par Gladiatoru pastaigu. „Būt par Gladiatoru…patīkami”, nodomāja Labinieks un lepns par sasniegto turpināja mesties jaunos piedzīvojumos visa gada garumā.
Tomēr Labinieku nelika mierā, ka sasniegtais Gladiatora pastaigā nav viņa virsotnes kalngals, un viņš prātoja, ka, cītīgāk trenējoties, iespējams, viņš varētu sasniegt ko vairāk. Tā nu apņēmības pilns viņš sāka gatavoties jaunam Gladiatora pastaigas piedzīvojumam. Ar lielāku pārliecību un iegūto pieredzi viņš juta, ka ir stiprāks un labāks. Lai šoreiz sasniegtu labāku rezultātu, viņš nolēma, ka centīsies vairāk, strādās vairāk un cerēs, ka šī apņēmība un ieguldītais darbs dos savu rezultātu. Gatavošanās posms sākās decembrī. Sākotnēji viss arī notika, kā bija plānots, un treniņos Labinieks jutās labi. Grūtos brīžos ar viedu padomu un skriešanas kompāniju talkā nāca citi, daudz nopietnāku rūdījumu guvušie Jelgavas ciema Gladiatori – Tuksneša Vētra, Huch un Ainīc.
Rezultāti un ātrums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada sagatavošanos posmu Labiniekam pieauga. Progress bija acīmredzams, un klusībā viņš sāka lolot mērķi par Gladiatoru pastaigas pieveikšanu 11 stundās. Bet, kā jau tas nereti notiek, viss nav tik skaisti, kā mēs to būtu vēlējušies, un šī stāsta varonis 6 nedēļas pirms lielā skrējiena iedzīvojās ceļa traumā, ko šamaņi dēvēja par “Skrējēja celi”. Šķērslis, kas draudēja pārvilkt treknu strīpu visiem plāniem. Nākamās divas dienas kājas saliekšana sagādāja grūtības, un Labiniekam radās bažas par sava mērķa sasniegšanas iespējamību. Viņam bija grūti samierināties ar šādu pavērsienu, un pēc nedēļas, kad celis sāka atgūt kustības brīvību, tika atjaunoti treniņi saudzīgā režīmā. Lai mazinātu spiedienu uz celi, tika izmantota šamaņu piešķirtā ceļa elastīgā saite. Turpmākajās nedēļās ceļa sāpes pakāpeniski mazinājās, kas viesa cerības, ka tas bija tikai organisma protests pret pastāvošo kārtību. Bet kopumā Labinieks jutās izsists no sava gatavošanās plāna. Lai dzīve neliktos rožaina, 2 nedēļas pirms Gladiatora pastaigas mūsu personāžam dzīvi sāka bojāt nelietis VĪRUSS. Cīņa ar temperatūru un klepu norisinājās nedēļas garumā. Tā jau iedragātā pārliecība sāka šķobīties vēl vairāk. Pēdējās dienas pirms sacensībām ļaunie spēki centās iedēstīt Labinieka prātā nepārliecinātību un negatīvismu, pret ko viņš veiksmīgi cīnījās pretī ar apkārtējo cilvēku pozitīvismu un atbalstu.
2016. gada Rīga – Valmiera gatavošanās process ciparos
Pienāca sacensību diena. Šķietami tikko Labinieks vēl bija sācis gatavošanos šim piedzīvojumam, bet nu jau pienāca ilgi gaidītais brīdis. Iespaidīgi un mazāk iespaidīgi Gladiatori no visas valsts bija ieradušies, lai kopīgi dotos grūtajā cīņā visas nakts garumā. Apņēmīgās sejas tikai palielināja Labinieka pārliecību, un viņš nolēma pieturēties pie iepriekš ieplānotās stratēģijas turēt tempu tuvu 5:45 min/km, cik nu tas ilgi būs iespējams, un apsolīja sev, ka darīs visu, lai godam aizvadītu tās nakts piedzīvojumus.
Kaut arī Labinieks jau bija devies piedzīvojumā arī iepriekšējā gadā un sagatavojies saskarties ar grūtībām noteiktos ceļa posmos, tomēr viņš nebija rēķinājies, ka pirmā cīņa ar mošķiem jau būs jāizcīna distances pirmajā trešdaļā. Sajūtas bija, ka kāds būtu viņam uzlicis važas uz kājām, un solis neliecināja, ka iepriekšējie mēneši ir pavadīti kārtīgi gatavojoties šim piedzīvojumam.
Smagais sacensību iesākums
Motivāciju turpmākajām cīņām Labinieks atrada 4 gladiatoru kompānijā, kuru vidū bija arī slavenie Jelgavas ciema gladiatori Huch un Labinieka mentors no agrākiem laikiem – Tuksneša Vētra. Pēc pirmās distances daļas atvadījušies no 3 gladiatoriem, kuri bija izvēlējušies citus ceļus savu mērķu realizēšanā, Labinieks un Tuksneša Vētra turpināja ceļu divatā. Kā divi no bara padzīti vilki viņi nolēma distancē turēties kopā un nepamest viens otru grūtos brīžos. Nakts smagums gūlās uz viņu pleciem, un katra saules stara parādīšanās tika sagaidīta ar atvieglojumu. Ar cerību, ka grūtākais ir jau aiz muguras. Patvērumu un slāpes pēc grūtajiem ceļa posmiem abi ceļotāji veldzēja sešās ceļojošajās Oāzēs. Fantastiskās vietās, kur galdu pārbagātība, cilvēciskās ērtības un saimnieku laipnība tā vien vilināja palikt un tālāk vairs nedoties. Pārvarējuši šīs komforta burvestības, Gladiatori turpināja savu grūto ceļu.
Labinieks un Tuksneša Vētra 107 km garumā
75.km nāca kā ļauna vīzija no 2015. gada. Šī bija vieta, kur iepriekšējā gadā spēki bija beigušies un tika pāriets soļos. Bet šoreiz viss bija citādi. Lai arī skriešana vairs nesagādāja baudu, abi Gladiatori novienojās skriet tik ilgi, cik vien iespējams. Pienāca brīdis, kad sarunas vairs nespēja palīdzēt, un abi vientuļnieki klusā solī sekoja viens otram, klausoties trubadūru mūziku savās ausīs. Kur pagadās kur nē, pa ceļam tika sastapta Gladiatoru princese Sigita, kas možā pastaigas solī un labā garastāvoklī atļāva mums doties tai garām. Kā izrādījās vēlāk, Sigita tikpat možā solī mūs vairākkārt distancē apsteidzot, beigās tika kronēta par šī piedzīvojuma karalieni.
Pie 90. km Labinieka solis sāka grīļoties. Viņš saprata, ka nedrīkst atpalikt no Tuksneša Vētras, tādā veidā zaudējot savā prātā esošajiem tarakāniem. Pēdējiem spēkiem turoties aiz Tuksneša Vētras, viņš sasniedza pēdējo Oāzi. Izsalcis un izbadējies Labinieks tvēra pēc visa, ko viņam deva saimnieki.
Kad spēki tuvu beigām (95. km)
Uzmetot acis laikrādim, viņš saprata, ka 11h šajā skrējienā sasniegt ir praktiski neiespējami. 4 minūtes aiz nepieciešamā grafika bija uz to brīdi neatspēlējams laiks. Aprunājoties abi ceļotāji novienojās, ka atlikušo piedzīvojuma daļu viņi izbaudīs.
Pārvietojoties nesteidzīgā solī un atrodoties jau Valmieras karaļvalsts sirdī, abi Gladiatori ar smaidu sejā paspieda viens otram roku un pēc neilga brīža jau ieskrēja pils pagalmā, kur viņus sagaidīja ar rokas spiedienu pils princis Jēkabs un citi galma ļaudis, skaļi sveicot par paveikto varoņdarbu. Gladiatori distanci bija pieveikuši 11h:22 min. Par 1h:39 min ātrāk kā iepriekšējā gadā.
Jēkaba apsveikumi pie kliņķa
Emocijas pēc finiša sasniegšanas
Labinieks bija priecīgs un gandarīts par sasniegto. Ieguldītais darbs bija atmaksājies un sasniegts teju maksimums no nospraustā mērķa. Pēc divām nedēļām pēc šī piedzīvojuma Labinieks ar vēsu prātu apsēdās pie sava rakstāmgalda un pārdomu brīdī mēģināja tikt skaidrībā par labajām un sliktajām lietām skrējienā. Tomēr visvairāk viņš vēlējās tikt skaidrībā, vai gatavošanās plāns, kurš tika izmantots divus gadus pēc kārtas, ir devis vēlamo rezultātu.
2015. gada un 2016. gada Rīga – Valmiera treniņplāna salīdzinājums
Apkopojot visu informāciju, viņš saprata, ka sākotnējā apņemšanās gatavoties apņēmīgāk un cītīgāk nav tikusi realizēta. Skriešanas apjomi nav palielinājušies. Skrējienu skaits treniņprocesā nav palielinājies. Palielinājies bija skriešanas ātrums. Noskrietās distances rezultāts liecināja, ka ir palielinājusies izturība. Vai šī izturība bija palielinājusies uz skriešanas programmas rēķina, vai uz ieguldītā darba rēķina visa gada garumā? Vai skriet mazāk garos treniņus nebūtu bijis prātīgāk, kas ļautu izvairīties no traumas un saslimšanas? Jautājumi, uz kuriem Labinieks nolēma meklēt atbildes turpmākajos piedzīvojumos. Bet tauta mēļo, ka Labinieks jau šobrīd ir nolēmis, ka turpmāk gatavosies saviem piedzīvojumiem citādi. Vai labāk…? to jau rādīs nākotne.
km 
-
Apsmējos :))
Lasot, patiesi raisījās sajūtas, ka skatos multeni no gladiatoru laikmeta
Paldies, Labiniek!
Prieks, ka mums Jelgavā tādi apņēmīgi puiši :) Gladiatros!
Burvīgs stāsts, labi, ka pie KP netika pieminētas Sirēnas :) kalnu gariņš saka: mazāk ir vairāk :)
Interesanta tabula, mani tie nedēļas nogaļu garie būtu nogurdinājuši jau pēc divām nedēļām pēc kārtas.
Kur lai tagad dzīvo tarakāni?
labs:)) apsveicu!
Atvēru plānu, paskatījos un noguru jau no skatīšanās. Forša apņēmība!
Šis ir labāk kā bērnībā lasītās 1000 un vienas nakts pasakas :) :) :)
Paldies par stāstu :)
“možs pastaigas solis?!?” … Nu, jā … pieķērāt mani pastaigājoties :) :) :)
Stāsts lielisks un arī rezultāts nav slikts. :) Plāns gan nežēlīgs, manuprāt tāds uz traumām un nojūgšanos tendēts.
Vienas pērles: “Kur lai tagad dzīvo tarakāni?” un “Atvēru plānu, paskatījos un noguru jau no skatīšanās.”. Un Labinieks ir labais. Paldies par stāstu.
Labi rakstīts, mēģināju turēt līdz jūsu tempiņam, bet aiz Rubenes pavisam saguru un atlika vien uz papēžiem noskatīties.
Labs stāsts un labs skrējiens. Gladiatora cienīgs plāns. Tu esi Gladiators!
Labinieks ir labinieks! ? Citreiz mazāk ir vaitrāk! Runājot par to rūdījumu, manuprāt, Tu no mums esi vienīgais, kas šo štelli tiešām ņem pa nopietno.
Apbrīnoju Tavu izturību. Gan CET 2015, gan RV2015 Tev nāca smagi. Jebkurš cits jau būtu metis mieru.
Kad jūs abus ieraudzīju aiz muguras pirms Rubenes kontrolpunkta, sapratu, ka esmu palaidies un ja jau jūs man tuvojaties skriešus, tad pats arī atsāku skriet. Tas bija labs motivātors. Ik pa laikam tik atskatījos vai šie nav pietuvojušies.
Man personīgi pēc treniņplāna nesanāk, nu nav. Varbūt pamēģini Tu arī?! ?
Lieliski, gladiator! :) Kā jau daži te minēja, treniņplāns apņēmīgs, bet pārmērīgs.
nezin, nezin, ko tie gladiatori dara starp KP, bet Stalbē šie bija jestri un moži un paši rāvās prom tālēs zilajās! Kaut visiem tā būtu. :D
Tik labi uzrakstīts, ka pat neliela saviļņojuma asara acī ieskrēja :)
Kāpēc domājat, ka Labinieka treniņplāns ir pārmērīgs vai tendēts uz nojūgšanos? Ja izņem ārā funkcionālos, tad tas ir līdzīgs manam R-V treniņplānam.
Domāju, ka konkrētajā gadījumā ķermeņa signāli (traumas) ir jau diezgan pietiekama atbilde uz Tavu jautājumu par pārmērību.
Mans subjektīvais viedoklis ir tāds, ka treniņi virs 3h nesniedz pietiekami lielu labumu, lai nosegtu pieaugušo risku satraumēties. Manās acīs šādai programmai ir tikai psiholoģiska rakstura vērtība, proti, esi gatavs kapāt ilgas stundas. Principā uz šādu programmu skatos kā uz labu programmu finišēšanai nevis lai uzrādītu augstu rezultātu.
dot, mums obligāti jāatbild?
Katram savs, kā tautas sakāmvārds vēsta.
Labinieks cēlās cīņai, pamatīgi kapāja, krita un cēlās un nepadevās un noskrēja.
Par to pelnījis mūsu cieņu un apbrīnu.
Pamēģināt citu treniņu metodi? Protams, ka ir vērts. Kā lai savādāk uzzina?
Un par 1h:39min uzlabotais laiks jau vien liecina, ka, neskatoties uz traumu un slimošanu, smagāki treniņi ir atmaksājušies.
Lai Tev arī turpmāk progress un panākumi!!
Saparotie nedelas nogales skrejieni ir tiesham iespaidigi, bet es sliecos piekrist droppy. Gribetos dzirdet, ko saka tie kuri ir atri skrejushi ultras. Runajot par “nelieti virusu” – nupat treshdien dabuju “stomach flu”. Shodien esmu knapi atkopies. Turiet ikshki, lai izdodas noskriet Bostonu…
Pasaka ar laimīgām beigām, man patīk :) Treniņplāns tak pavisam normāls – un galvenais, ka darbojas!
Malacis, apsveicu! :)
Paldies par apsveikumiem un labiem vārdiem.
Manis izvēlētais treniņplāns nav no vieglākajiem. Nav man ne skriešanas gēnu, ne talanta, ne priekšzināšanu par skriešanu…tāpēc vienīgais veids kā panākt rezultātu ir smagi strādāt. Un pēc tāda viedokļa es arī izvēlējos šo treniņplānu pirms diviem gadiem un arī šogad. Šobrīd esmu iepazinis jau savus skriešanas paradumus un sava organisma reakciju uz skriešanas treniņiem. Tāpēc arī ir plāns ko mainīt nākotnē. Citi skrējēji var skriet maz un sasniegt lielākus panākumus un es viņus par to apskaužu, bet katram tas ir savs un kas ir labāks tas jau pašam ir jāizspriež. Tāpēc dalamies pieredzē, jo tādā veidā katrs arī atradīs savu ideālo trenēšanās režīmu.
Sveiciens šīs nedēļas CC cīņubiedram! :) Apsveicu ar lieliski uzlabotu rezultātu! Tā ir, katram sava pieredze, katram savs ceļš līdz Valmierai. Lai Tev arī turpmāk daudz patīkamu skrējienu!
Labiniek, mēs trennējāmies pēc vienas programmas, dažādām sacensībām gan. Es tāpat kā Tu 13. nedēļas beigās dabūju satraumēt celi, tas gan man atlaba jau pēc pāris dienām. Un vēl kas – mēs abi skrējām sacensībās ar vidējo tempu 6.19!
Ir interesanti sekot līdzi tiem, kuriem ir ļoti līdzīgi sasniegumi!