Purvu – mežu maratons Igaunijā

Tā jau runā, ka pie igauņiem ir forši, un, ja vēl maratons no punkta A uz punktu B, tad kāpēc gan ne. Pēc Siguldas desmitnieka iekrāmējos mašīnā un aidā uz kaimiņzemi. Lai viss nebūtu tik vienkārši, pamanos iepriekšējā dienā pārprast sarunu biedru par transportēšanos, un no Tallinas līdz naktsmājām Nelijärve aizbraucu ar vilcienu.

Iepriekšējā vakarā vēl smejamies par to, cik rītā skriesi maratonā. Bet, ja nopietni, tad guļu un domāju, kā vispār ir skriet maratonu. Man takš nav ne jausmas. Šogad tik īsie gabali ātri skrieti. TDS neskaitās. Pēdējo pusīti sacensībās skrēju Rīgas maratonā, kad turēju tempu, bet maratonu vēl pirms gada Viļņā. Un vispār es pat treniņos skrienu līdz padsmit kilometriem un arī tad, kad sanāk. Bet te maratonu pa purvu, mežu, kur organizatori jau nolikumā ierakstījuši frāzi “Quiting is not an option. When you want to quit, move to finish. (tulk. – Izstāšanās iespējas nav. Kad vēlies izstāties, kusties finiša virzienā. – red.)” Lai nu kā, bet sacensību rītā mūsu autobuss uz startu paspēja aizbraukt ar maldīšanos un prasīt pareizo ceļu skrējējiem.

Starts gan tāds nedaudz dīvains, jo pamanīju tik brīdi, kad visi sāka skriet. Iesākumā paplata meža taka, bet jau tagad jūtu, ka jātiek garām tautas masām, lai vēlāk kaut kur neiesprūstu (finiša protokolā 238 dalībnieku, no kuriem trešā daļa dāmas). Nojauta bija pareiza, drīz skrienam pa šauru taciņu caur eglītēm un visādiem citādiem zariem, kuri tā vien vēlas kā atstāt savus nospiedumus rokās, sejā un uz kājām. Vai var skrienot novilkt vesti nenoņemot somu? Var. Sāku pārdomāt, kāpēc man tā lietus jaka somā, it kā jau bija rakstīts, ka vajag tikai zem 10°C, bet nu, lai jau. Tirinoties pa šaurajam taciņām, raiti garām paskrien Gints (tas, kurš Stirnu Buka meža vecis). Aizskatījos šim pakaļ un aizķēros aiz saknes. Ap piekto kilometru pirmās purva laipas. Sajūta tāda, ka skrienu pa Cenas tīreli. Protams, prātā ataust ainiņas, kā ar velo braucu pa Dunalkas purva laipām… Bet tās laipas ir foršas. Nedaudz gan jāskatās, kur likt kāju, jo pēc iepriekšējo dienu lietavām tās ir mitras, un spraugas šīm arī ir kā pieklājas. Platākā vietā palaižu garām kādu ātrāku skrējēju. Apkārt purvs, skatu tornis, klusums. Rudens. Skrienu un priecājos. Izlienu laukā no laipām un prātoju, ja gribu tikt līdz finišam, tad bez mūzikas nekā. Tā lepni paskrienu garām pirmajam dzeršanas punktam, piņķerējot vaļā austiņas. Nopukojos pie sevis, ka varēju šajā dzeršanas punktā Austrim atdot vesti, lai aizved uz finišu, bet vairs jau nekā. Pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš pār dubļu urgu jebšu pāris nokrituši koki un dēlis, kam nedaudz pāri veļas ūdens. Mani atkal noķer un apdzen citi skrējēji. Platas meža takas. Šoseju šķērsojam pa tuneli, kam gaismu rāda ne tikai gaisma tuneļa galā, bet arī sveces. Nākamais pārsteigums – nedaudz aizaudzis izcirtums, kur ir jāskatās ne tikai zem kājām, bet arī uz priekšu, lai redzētu, kur pēc azimuta iet trase jeb spīd marķējums. Atkal aizskatījos un ne tikai ar koku atdauzīju apakšstilbu, bet pamanījos uzplēst savu garo zeķi.

Otrajā dzeršanas punktā piestāju tikai tik daudz, lai uzēstu atlikušo želeju un iepakojumu atstātu miskastes maisa dievam, kā arī novērtētu, ka kolas nav, un saprastu, ka jādodas tālāk. Manu ģeniālo plānu lēnā garā uzvilkties kalnā izjauc kalna galā tupošs fotogrāfs. Saņemos, pasmaidu un skrienu. Skrienu pa mežu un sapņoju par purva laipām, skrienu pa purva laipu (otrā bija ap 3km gara) un sapņoju par rudenīgo mežu, kur zem kājām čum un mudž sakritušās koku lapas. Dzirdu un jūtu, ka uz laipas neesmu viena, bet te ir tik šauri, ka palaist garām nav iespējams. Bet cik skaisti. Varētu stāvēt, priecāties un fotografēt. Ap 17.km noķeru Antru. Purvs bija, laipas bija, takas bija, kalniņi – lūdzu. Jāatzīst, ka kalnos augšup eju, bet lejā skrienu. Pie vienas no nogāzēm nosmaidu pie sevis, ka pietrūkst velo, ko stumt lejā. Pāris metri pa sakņainu čūkslāju pāri saknēm, un atkal varu rāpot augšup. Ap 22.km saprotu, ka ir jānoskrien vēl sasodīti, bezgalīgi gari 20km. Jā, es gribu finišēt. Tāpat atskārstu, ka mans nez no kurienes izdomātais plāns par finišu 4h (kurš tādu izdomāja, m?) ir nereāls (dāmu līdere finišēja 3h43min, čalis – 3h5min). Finišs 4h30 ar diez vai būs, bet 5h gan vajadzētu iekļauties. Kas šīs par kazu gravām? Negribu, lai mani kāds apdzen. Elpo, kustini kājiņas, kustini. Atceries – pati gribēji. Jā, atzīstu, tas video bija iedvesmojošs. Vairs tikai 16km. Nē, vēl sasodīti gari un ilgi 16km.

Trešajā dzeršanas punktā ir ugunskurā ceptas desas, kuras neriskēju ēst, bet tēja iet uz urrā. Mani noķer Māris. Māris noteic, ka startā viņu vietējais igaunis pabrīdināja, ka startā nevajag pārķert tempu, jo pēc tam sākas kalniņi. Jā, piekrītu, ka kalniņi bija labie. Tikmēr mēs tiekam pie bildes kontrolpunktā. Aiz taciņas līkuma ir ezers, kur kā nolikumā rakstīts, ka “the lakes and boglakes are clean and water is drinkable (ezeri un purva lamas ir tīras un ūdens ir dzerams – red.”. Gar ezeru iet līkumota taka. Kas tas par klusumu? Skaisti, telefonam pazuda internets. Nē, es gribu klausīties mūziku. Pēc nelielām pārrunām ar savu telefonu un kāda skarbāka vārda teikšanu tīkla operatora sniedzējam, mūzika austiņās atgriežas. Taku redzi, bet marķējums pa taisno caur sūnainu mežu? Taku redzi – nē, bet kalnu redzi? Un marķējumu? Sajūta tāda, ka skrienu pa kādreiz izdegušu mežu. Zinātāji stāsta, ka skrējām pa veco poligonu. Sajūta sirreāla – visapkārt plašums, pārziedējuši virši, vietumis brūklenes, vējš un klusums. Priekšā redzu pāris skrējējus. Kalniņi ir domāti, lai atpūstos un uzēstu. Vietām jāpārvar dubļu jūras, vietām kāda interesanta laipa, te trase ved cauri mājām (ābolus no kastes gan nepaķēru graušanai), te pa pļavu. Vietām pa taku pretī nāk atpūtnieki. Te kādu apdzenu, pa retam kāds pamanās arī mani noķert un apdzīt.

Ceturtajā dzeršanas punktā izmisīgi meklēju tēju un konfektes, bet man piedāvā tikai ūdeni, enerģijas dzērienu, gurķus un gurķūdeni. No visa laipni atsakos. Paķeru banānu un dodos prom. Pēkšņi garām paskrien Līna, kā viņa man aiz muguras gadījās? Teic, ka zaļo pauzi paņēma, hmm, lai jau. Eju un ēdu. Skatos uz to kārtējo sasodīto kalnu un neticu savām acīm, ka redzu Gintu. Pēc maniem aprēķiniem viņam vajadzēja būt pāris kilometrus tālāk. Bet man actiņas mirdz – jānoķer. Kājas diez ko priecīgas par šo faktu gan nav, bet, ja tā padomā, tad tempu jau nepalielinu, tik atradu kādu kuru gribu noskriet un justies lepna par to. Tā kādu brīdi skatos uz Ginta muguru līdz, kalnā kāpjot, šis teic, lai ķeru Līnu un būšu pirmā no latviešu meitenēm. Nez, diez ko cerīgi neizskatās. Apdzenu vēl kādu dāmu un pazūdu aiz pagrieziena mežā. Mmm, kādas te foršas takas, pa kurām braukt ar velo. Pie sevis spriežu, ka šo trasi varētu visā garumā ar velo izbraukt. Kur gadījās, kur nē, bet takas galā tornis, aizsapņojos par pilnmēnesi tornī… Vilinoši, bet atceries – Tu atbrauci skriet. Par torni aizmirsti! Skrien. Līdz finišam 10km. Tikai… Tas ir tikpat, cik vakar Siguldā. Kā tad… Tas ir vairāk un grūtāk, un vispār ļoti ilgi. Aiz kārtējām meža takām, laipām (lai slapjā laikā nebūtu pa ūdeni jāiet) atkal čūkslājs ar apšaubāmu sakritušu koku tiltiņu. Kamēr pieskrienu skatos kā pa viņu viena dāma mēģina tikt pāri. Nē, es nestāvēšu, un ar salaidu lēcienu izskrienu cauri slapjajai zampai. Jā, kājas slapjas, bet es negribēju stāvēt. Un vispār, kas tas par meža maratonu ar sausām kājām. Skrienu un priecājos par savām ātri žūstošajām kedām. Nu labi, Līnai un Mārim arī garām paskrēju. Bet varbūt tomēr izdodas atskriet pirms Līnas; atkāpei – Māris mani nenoķēra. Trasē pa kādam piebraucamam ceļam, pļavai. 5km pirms finiša atkal pazūd mūzika, šoreiz gan esmu gudrāka, jo secinu, kas par problēmu, un gaidu, kad mūzika pati atgriezīsies. Cik grūti ir uzskriet kalnā, bet nevar atslābt. Un to dāmu ar suni, kas poligonā paskrēja garām, arī varētu noskriet. Protams. Vienā no pēdējo trīs kilometru kalniem abas aizgāja un atstāja mani slēpošanas trasē vienu.

Velkos augšā pa slēpošanas trasi. Bet kas tad tas/ Dzeršanas punkts? Pēc maniem aprēķiniem bija tikai četri. Pēcāk, gan nolikumā izlasu, ka surprise refreshment station on the hardest moment (tulk. – pārsteiguma veldzēšanās punkts grūtākajā brīdī – red.). Onka tīrā igauņu valodā stāsta, ka kaks (tulk. – divi – red.) kilometri līdz finišam. Uzkožu gardo igauņu konfekti ar tēju (Vana Tallinn arī bija saservēts gribētājiem) un prātoju, jā mans pulkstenis arī teic, ka vēl tikai divi sasodīti briesmīgi un nogurdinoši kilometri jānoskrien. Es to varu. Skrienu un domāju, ka zem 5h palīdīšu ar lielu rezervi. Mežs, sūnas, eglītes. Marķējums pie kokiem. Nosmaidu pie sevis, ka pēdējie finiša kilometri līdzīgi ar pirmajiem. Pulkstenis rāda jau gandrīz 42km, tā kā organizatoru kilometru atzīmes sakrita ar manu pulksteni, tad ar acīm meklēju tik ilgi gaidīto finiša arku. Kā nav tā nav.

“Veel 1km”. Nē!!!! Kur ir finišs, kas tas tāds? Jāatzīst šī zīme bija morāli graujoša. Plāns noķert priekšā skrienošo puisi pazuda līdz ar šīs zīmes ieraudzīšanu. Skrienu, kustinu kājiņas un prātoju, ka kaut vai rāpus, bet līdz finišam tikšu. Aizskriet  ir ātrāk nekā aiziet, un pulkstenis arī rāda pieklājīgu finiša tempu. Ir! Finišs pēc 4h48min42sek. Ha, es tiešām pieveicu maratonu.