Man ir sarakstītas tēmas gandrīz desmit epizodēm. Vienīgā problēma, ka visas tās ir saistītas ar to, ka skrienu. Nu skrienu no rītiem, jo vakaros ir jāpieskata bērni. Ka es skrienu vakaros, jo no rītiem paskrējis, vakaros nespēju neaizmidzis pieskatīt bērnus. Sestdien no rīta noskrienu pusmaratonu un tieši to pašu izdaru svētdienas rītā. Jā, jā, tas ir labs plāns – priekš garām distancēm trenēties ar sapārotiem skrējieniem. Bet es neskrienu.
Par ko var runāt stundām ilgi divi satikušies skrējēji? Par savām skriešanas traumām. Man ir paredzēta tēma par to, ka skrienot un tiekot līdz aptuveni sešpadsmitam kilometram, man iesāpas mugura. Dara to aptuveni piecas minūtes un pēc tam viss – vairāk nesāp. Man ir sastādīta speciāla programma muguras muskuļu nostiprināšanai – četri dažādi vingrinājumi un vienam ir ļoti netikls nosaukums. Bet diemžēl man mugura nesāp. Un pat tā kājas pēdas sāpēšana, kas citiem skrējējiem ir laupījusi pusi sezonas, man pārgāja divās nedēļās. Cerēju jau, ka pēdējais ledus skrējiens to nodarīs atkal, bet nekā. Pat pēc tās trakās Jaunā gada sagaidīšanas trešājā dienā biju kā gurķītis. Sasodīts.
Pirms dažām nedēļām izdomāju, ka piedalīšos skrējienā uz Bikstiem. Kaut kad taču jātrenējas. Visus astoņdesmit kilometrus neskriešu, lai nesabojātu Rīga-Valmiera vienreizīgumu, bet nu maratonu varētu. Nāca tuvāk skriešanas diena, nāca vairāk visādi varianti, lai neskrietu. Iepriekšējā naktī sarežģīti darbi, saslimuši bērni, vakarā interesanta ballīte pilsētā un vēl tieši skrējiena laikā jābūt pieejamam dažu minūšu laikā pie datora un tādas lietas. Viss, kas skrējējam tieši vajadzīgs, lai neskrietu.
Bet laikam jau tam kliņķim ir varens spēks un kā te šonedēļ izskanēja – kliņķis asarām netic. Sarežģītie nakts darbi kļuva vienkāršāki, bērni veselāki, ballītes lielpilsētās sākas tikai pēc pusnakts un brīvprātīgie ņems un to datoru pievedīs tur, kur vajadzēs, ja būs tāda vajadzēšana.
Šodien man bija tikšanās sakarā ar skriešanu un, pēc pusstundas sarunas, pie sevis nodomāju – baigi gribu skriet. Vienkārši iziet ārā un skriet, jo atgriezusies ir motivācija. Un mana sarunas partnere to pateica skaļi. Tāpēc, ja tev nav tā sajūta, ka vajadzētu iet un vienkārši skriet, tad neskrien, bet ja gribi to sajūtu, tad aprunājies ar kādu par skriešanu. Par savām traumām, plāniem, piedzīvojumiem un kaut vai par kedām. Noskrien.
km 
-
Kā Tev neiet! :D
Signi, bez Tevi dzīve bija vienkāršāka… Dinamo Rīga, alus, pufs…
Signim viss iet, viss rullē. Viņam baigi paveicies. Un gads tikai knapi sācies.
Mans ieteikums. Ja sāk trūkt motivācija vai rodas šaubas par Sīmaņbaznīcas kliņka sasniegšanu, nevajag krist panikā vai atmest visam ar roku. Uzzvaniet vai kā citādi parunājiet ar vīriem vai dāmām, kas 25 gadus atpakaļ skrēja-gāja un sasniedza klinķi. Tajā laikā nebija domas par apavu modeli, pulsu, želeju izvēli u.t.t. Vienkārši bija vēlēšanās tikt līdz Valmierai. Un šie varoņi tika vai gandrīz tika līdz kliņķim. Tad kāpēc mēs, izmantojot visas pasaules gudrības un dažnedažādas fīčas nevaram. Mani šīs sarunas (Certa, Inga, Stasis, Georgs) dikti motivēja. Es gatavojos (trenējos). Es tikšu līdz galam. Un man būs kauns, ja netikšu. Patērētais laiks nav būtisks (kaut pēc kontrollaika).
Bet tā sajūta, kad kaut ko ļoti gribās sasniegt, šajā gadījumā to sasodīto kliņķi :). Tas manuprāt ir riktīgs dzinulis. Jākoncentrējas tam un tad jau atradīsies motivācija.
Vakar ievēroju, ka Sīmaņa baznīca ietīta zaļā plīvurā… http://simanadraudze.lv/vidzemes-tv-valmiera-atjauno-sv-simana-baznicas-torni/ Jācer, ka kliņķis būs pieejams! :)
Ja nav kazai piena, tad nav – paceļ ļipu un atlej atpakaļ ;)
Saklausījos interesantā lekcijā, ka pārformulējot domas, var samotivēties. Piemēram, “man vajag iet skriet” ir baigā pienākuma pieskaņa, bet “es izvēlis iziet paskriet” vai vēl labāk “es gribu skriet” uzreiz cits skanējums un noskaņa. Vienvārdsakot – sagribi to kliņķi un viss būs. Lai gan man šķiet, ka esi jau sagribējis.
Es vnm sev atgādinu “Viss ir tikai galvā”. Bet nu Rīga – Valmiera, manuprāt, tas ir mokas, bet nav neiespējami. Tur taču pagājušo gadu bija tik daudzi kas pieveica, gāja/skrēja/pārdomāja un tika galā…
28.datums, laika skaitītājs muld par 58 dienām