Problēma “Rīga-Valmiera.” Septītā epizode

Ir divu tipu skrējēji. Tādi, kuriem galvenais ir uzvarēt un tādi, kuriem galvenais ir noskriet. Apņemoties doties skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, saprotu, ka man vajadzēs būt abiem vienlaicīgi.

Kāds noskrien.lv vecbiedrs ar visu sirdi parakstās zem mūsu kluba “galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet” saukļa, bet ir tipisks uzvarētājs. Lai arī patiešām pirmais ir bijis tikai šahā vai pilnīgos sētas mačos, pašas lielākās uzvaras ir izcīnījis sevī – nometis svaru un to notur līmenī, spēj neēst desas, lai arī visi apkārtējie to dara, un 1. janvāra skrējienā uz koptreniņu ierodas ar garšīgāko šampanieti, ko es esmu dzēris un pilnīgi bezalkoholisku. Un ne tikai sevī. Viņš ir izveidojis uzvarētāju komandu “Skrien Latvija” komandu vērtējumā. “Galvenais ir uzvarēt” vēlme, tev liek cītīgāk strādāt treniņos un katru nākamo maratonu noskriet ātrāk, bet te var būt arī blaknes. Par to arī stāsts.

“Pirmā epizode. 41km. Finiša taisne. Uz rokas pulkstenis rāda, ka nedaudz jāpiemet ogles un maratons būs zem trīs stundām. Arku ar apkārt esošo finišētāju gaidošo pūli jau var redzēt aiz greznās strūklakas. Otrā epizode. Vertikāli, gaišā telpā un slapjš, kā no mātes miesām nācis. Pār tevi noliecies tumšas ādas krāsas tēls baltā tērpā un saka kaut ko “debesu” valodā. Tātad tomēr Svētais Pēteris ir melns. Trešā epizode. Karstā laikā pārlieku daudz uzņemts šķidrums izvada sāļus, strūklakas ir jāapskrien no labās vai vismaz kreisās puses, Briselē medicīnas ekipāžas runā franču valodā.” Morāle? Un lai arī te paveicās un pēc sāļu atkačāšanas atpakaļ, nākamā dienā jau varēja jozt tālāk – ātrums nogalina.

Tā pat otrs šīs epizodes varonis ir uzvarētājs. Pašmāju sacensībās reti, kad nekāpj uz pjedestāla un labi noskrien arī citās pilsētās ar strūklakām. Bet tik un tā kādā sarunā par pēdējo maratonu, dzirdēju stāstu.

“Skrējām grupā krievs, divi baltkrievi un es. Trīsdesmitā kilometra dzirdināšanā gadījās misēklis un krievam, paņemot pudeli, tā nokrita zemē. Trīs kilometrus viņš mocījās un tad atpalika. Ap trīsdesmit piekto kilometru sākās neliels pretvējš un šķita, ka nomiršu. Dažus kilometrus pirms finiša pat tramvaja sliedes traucēja, nemaz nerunājot par cilvēkiem trases malā. Finišā biju drusku zem 2h16min.” Morāle? Bagātie arī raud.

Un es, viss paliek grūti neskrienu, sāp dibens apstājos, saule pārlieku stipri spīd un eju malā. Rīga-Biksti pasākumā zināju, ka neskriešu visu, bet maratonu gan gribētu. Trasē tas izpaudās kā 46km garš posms kontrolpunktu dēļ. Pirmie 15km aizgāja viegli, lai arī man tā bija pirmā saskaršanās ar skriešanu gar šoseju, kilometriem garām taisnēm un fūrēm. Skrējām divatā, fotogrāfējāmies, runājāmies un pie tējas tikām priecīgi. Ap divdesmito kilometru mans pārinieks jau vairs nespēja ievērot pat “Ivara” metodi un pāriet soļos nepareizos laikos, sūdzoties par krampjiem. Kādu laiku izturēju, bet tad sapratu, ka otra grūtības kļūst par manām grūtībām un tālāk tā nevaru. Kad atstāju draugu nelaimē, tad trīs kilometrus nolidoju, bet tā kā mūsu fiziskā kondīcija ir līdzvērtīga, tad pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Kājas paliek smagas, gan ikru muskuļi, gan augštilbu muskuļi paliek ļoti sāpīgi un cieti. Vingrošanai par slinku un šķiet, ka uz priekšu kunkulējot ir labāk nekā palikt uz vietas. Vienu brīdi pat gribēju izstāties un vairāk neturpināt, bet tik pat pēkšņi kā viss uznāca, tā arī pārgāja. Sasodīti laba sajūta, kad viss diskomforts tevi pamet un atkal vari skriet. Vienīgi stulbi, ka tas nāk viļņiem atkal un atkal. Paliek grūti un atkal atlaiž. Lai gan laiks ir sliktākais skrējēja karjerā, ar maratonu es tiku galā, bet tiem beidzamiem četriem kilomentriem motivācijas vairāk nebija un izmantoju lielisko brīvprātīgo pakalpojumus un Bikstos iebraucu sēžot siltā automašīnā. Bet tas noteikti kā mācību un uz atgriešanos.