Blaumaņa teikto par žogu, prātu un jūtām var vienkārši attiecināt uz skriešanu. Lai gan nedaudz papētot Blaumaņa biogrāfiju, viņš nekāds lielais skrējējsoļotājs nebija, bet gan jau viņš zināja, ko runā. Neesmu vieglprātīgs un neticu brīnumiem, tāpēc uzskatu, lai kaut ko izdarītu, ir jātrenējas to darīt. Šoreiz runāsim gan par skriešanu tikai.
Tāpēc es nolēmu pieiet lietai nopietni un trenēties. Vienkāršais plāns bija pavisam vienkāršs. Pa nedēļas vakariem vismaz divas reizes izskriet līdz 11km, atkarībā no slinkuma līmeņa, un brīvdienās skriet vienu reizi daudz, vai divas reizes gandrīz daudz. Nu sākumā 20km vai 15km+15km, bet ar domu, ka tikt līdz 30km vai pusmaratons+pusmaratons. Tā pat apdomāju variantu Jauno gadu sagaidīt kā visi skrējēji un doties paskriet kopā ar klases ekskursiju. Vēl esmu pieteicies maratonam dažas nedēļas pirms Rīga-Valmiera. Tam visam vajadzētu mani sagatavot aptuveni 50km noskriešanai, tad 50km nezināmā un ar septiņiem kilometriem es jau nu tiktu beigās galā tīri uz emociju rēķina.
Es skrienu gana regulāri un neregulāri jau sešus gadus un nekad, nekad man nav sāpējusi pēda. Atliek tik visiem piesolīt skriet līdz kliņķim un ķermenis uzliek veto. Pie tam ļoti smalkā veidā. Ja es pārvietojos pa trepēm uz augšu vai baskāju skrējēju iesācēju stilā, tad nesāp. Līdz ko pārvietojos iešanas solī – tā labāk nebūtu darījis to. Daži skrējēji jau uzreiz zināja teikt, ka kaut kas ar iekaisušām saitēm un līdzēt var tikai saldēšana, apgaismošana un citādas burvestības. Profesionāls skrējējs teica – nav ko tik daudz skriet. Citu pieredze – trīs, četras nedēļas iztikt bez skriešanas. Lai arī līdz Rīga-Valmiera ir četri mēneši, nedomāju, ka varu mēnesi vēl neko nedarīt.
Man paveicās. Smērēju sildošu krēmu, daudz nestaigāju un jau pēc pāris dienām jutu, ka būs labi. Vēl vienu dienu iedevu bonusā un pirmo skrējienu nosolīju nepārspīlēt. Solījumu turēju, pēdu jutu, bet skriet netraucēja un pēc skrējiena varēju arī staigāt. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar Blaumani, bet teiciens “pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā” arī ir attiecināms uz skriešanu. Nepaņēma ar pēdu, ņems ar iesnām, klepu un slimības lapu. Nav ko te izrunāties.
Man pat ir teorija, ka ķermenim nekad nedrīkst teikt, ka šodien jātaisa garais treniņš. Nu tas nekad nedrīkst to uzzināt. No rīta jāceļas kā parasti, jādzer kafija, jāēd neskrējēja brokastis, skaļi jārunā par kādas svarīgas figņas pirkšanu Depo un sporta tērps obligāti jāvelk spoguļa priekšā goroties. Nu ar domu, ka es jau tikai piemēru, vai vēl labi izskatos. Protams, tas brīdis, kad tu uzliec pulsometru un uzvelc kedas ir sarežģīts. Ķermenis saprot, ka ir piemuļķots, bet tā kā tu neiesmērē kājstarpi ar vazelīnu (20km+ problēma) un neņem ūdens pudeli, tad tas vēl ir pārliecināts, ka nu drusku paskries. To jau var. Un skrienot vienmēr domāt vajag par apļa samazināšanu, izskriešanu cauri mežam un nekad, nekad netuvoties mājām. Ķermenis ir reāla pakaļa, kad redz mājas un saprot, ka nebūs nekāda duša un alus. Valmierā būs?
km 
-
Signi, ar atgriešanos blogošanā! :) Lieliska lasāmviela. Paldies! :)
labs gabals :)
:)) es zinu kaa Tu juuties! Man ik pa laikam uznaak arii taa, iipashi ar skrieshanu ziemas periodaa…
Veiksmi Tev sevis maaniishanaa!
Ieteikums: brivdienaa skrien driiz pec pamoshanaas…, kamer kermenis vispaar neko veel nesaprot
Signi, finišā skrienot līdzās, vai cepot cepumus, bet par alu parūpēsimies ;)
Ir redzēti treniņu plāni pusmaratonam, maratonam. Tagad kādam Ņergveidīgajam jāizstrādā treniņu plāns 107km, lai tie 85 no 107 iespējamajiem skrietgribētājiem, kas neko vairāk par pusīti nekad nebūs skrējuši, bet ierijuši Sigņa plāna atskabargaino āķi, spētu 4 mēnešu laikā uztrenēt ultru spējas.
Signi,galvenais ir nepārķert startu! :)
Tik labs – pārsmējos!
Tagad tikai lēnām un pamazām noskriet.
Labs veids kā sevi( un ķermeni) piemānīt ir iepriekš sagatavots našķis, ko varēsi dabūt, ja būsi pieveicis ieplānoto distanci :)…, bet vispār Tavs plāns 107km pieveikšanai ir īsts “slinkumpoda” sapnis…es gan ar šādu plānu neriskētu cīnīties tik “īsā” ultramaratonā.p.s. Svarīgāk par kilometrāžu (kas reizēm tiešām biedē iesācējus) ir stundas, kas pavadītas skrienot (vai pat uz velotrenažiera, slēpojot u.c.), jo izturība ir svarīgākais aspekts šādās distancēs.
Guncham taisnība par stundām un kilometrāžu. 10-12 h ilgās Ņergu ultratakas (nieka 80 km) pagājušā pavasarī man deva komfortablu pārliecību, ka varēšu izturēt arī 12h Vecgada balli Meremoisā, kas man beidzās ar 102 km.
Tāpēc – …apdomāju variantu Jauno gadu sagaidīt kā visi skrējēji un doties paskriet kopā ar klases ekskursiju… – šī ir laba iespēja psiholoģiskā spilvena uzbūvēšanai.
Nu forši! Taktika ar piecīti un tad jau vēl ko klāt lai izietu uz takas ir pazīstama…
Mana attieksme pret skrējienu R-V ir vienkārša…dārgie biedri un pārējie, ja redzat mani uz starta…sasieniet un noliekiet ēnā, lai atdziest, ja nelīdz, atdodiet manai mammai, lai noper ar žagarīšiem….
Signi, ko tu domā par ultru treniņplāniem?
http://www.ultramarathonrunning.com/training/
Dievs dod tos treniņplānus izturēt, ja ņem vērā, ka jāstrādā nav nevienam neizskatas slikti katru nedeļu lidz pavasarim 2x10km + 2x20km + 1x40km…
Ja nu tā pa nopietnam, tad būtu laikam jāpilda kāds plāns pirmā simtnieka noskriešanai. Jauns jāgudro nav, tādi ir atrodami, kaut vai dot minētajā vietā. (Pašam arī noderētu laikam, tad būtu sakarīgāki rezultāti…) Igauņu vecgada pasākums noteikti jāizmanto ultra-pieredzes gūšanai! Arī SSV koptreniņi varētu vest tuvāk kliņķim :) Vajadzētu papētīt organisma barošanās “stilu” pēc vairāku stundu kustēšanās. Var gadīties pārsteigumi.
Ja es pareizi sapratu tam vecgadaigauņu pasākumam aplis 1km…tur jau pat spaisu nevajag, lai sareibtu pa lielam, šodien Ventspilī bija 2km ar asti, arī noreibu…..
R-V var pieveikt jebkurs ar normalu veselibu. Vienigais nosacijums – apmeram menesi pirms R-V pievaret 70 km vienaa dienaa. Nav svarigi iet vai skrien vai abi kopaa. Protams, lai tiktu lidz 70 km, ir jasak ar isaakiem gabaliem. Ko es saku ir domats iesacejiem. Pirms paris gadiem pats tads biju un tas darbojas! Manuprat, ar ultru planiem var atri iedzivoties traumaas…
Nevajag pat 70km vienā dienā. Ir 100km treniņplāni, kur garākais skrējiens ir 45km. Ļoti palīdz brīvdienu sapārotie 40+25; 40+30; 45+30.
sandalman, tas nekur nav rakstits, ka “jebkurš” … un kas ir normāla veselība? Ar labu veselību, vai pat labs skrējējs uz šādu distanci ne vienmēr parakstīsies … kur Tu vispār ņēmi tādu ciparu kā 70km?! Nu noskriesi Tu 70km dienā … un cik ilgi pēc tam atiesi no šāda skrējiena?
Sveiks, Moski! Atvaino, ka bez garumzimeem un citiem kribulishiem. Pie Signja pirmas epizodes es piemineju savu pieredzi. Pirms paris gadiem piedalijos 100 km brivaa stila soljojumaa (vareja skriet, ja bija veleshanaas). Es pienemu, ka R-V kontrollaiks varetu but 16 stundas. Ja taa, tad to var nosoljot bez jebkadas skrieshanas (vajadzigais temps 9.6 min/km). Mans videjais temps simtniekaa bija 8.8 min/km. Taa bija tikai sagadishanas, ka pirms simtnieka nosoloju arii 70 un 80 km. Tieshi tad es sapratu, ka solojot ap 9-10 stundam saakas kaut kas lidzigs “sienai”. Tapeec ari iesaku pameginat tos 70 km, lai nebutu parsteigums un mocishanas R-V laikaa. Taa ir citada nekaa maratonaa un skiet nav saistita ar glikogena trukumu. Pec sava simtnieka paaris dienas nespeju kaapt uz leju – celgali bija “lupataas”. Nobeidzot: ja pedejo 5 gadu laikaa nav bijusi vajadziba griezties pie daktera, tad veseliba ir normala:) Lai veicas!
Kluda aritmetikaa – 107 km 16 stundas ir iespejami pie videjaa tempa 9.0 min/km…
Finišā plānotas ne tikai dušas un alus, bet arī masāža pēc pastaigas līdz kliņķim. Treniņu ziņā gan nebūšu labākais paraugs ;)
Signi, izklausās pēc plantārā fascīta. Man ar reiz likās, ka to piebeigt var vienīgi skrienot vairāk un vairāk. Kļūdījos.
sandalman, un Tu ceri, ka pēc 70km “treniņa” 30 dienas pirms R-V skrējiena, ar ceļiem būs daudz labāk kā pēc 107km (ne)trenētam cilvēkam?! 9:00/km jau ar nav nekāds lēnais temps un šī distance ne tuvu nav līdzena, es zinu par ko rakstu :) Viss, kas ir saistīts ar ļoti garām distancēm ir jāuztver pietiekami nopietni un supergarās distances prasa visai lielu treniņu un attiecīgi cieņu pret to un savu veselību :)
Es ir netrenēts…kilometri pat nav tik bīstami, jo pārsvarā paliek kājās un ar raksturu vien var tālu aiziet…galvenais, kas nokauj pa visam ir distancē pavadītais laiks neatkarīgi 7…10…12min uz km..vismaz man tā ir. Meža taciņās var paeksperimentēt, kas notiek pēc 50km vai 5 stundām un ja vajag var iekrist sūnās un izgulēt dullumu…
Tāpēc jau iesaku 31.12. Igaunijā. Var eksperimentēt uz nebēdu ar laikiem un tempiem. Sūnas vai sniegs būs trases malā, taču atvilkt elpu arī teltī varēs :) Kad eksperimentu gana, var mest mieru teju jebkurā brīdī, īsais aplis tai ziņā ļoti labs. (Man sanāk otrādi gan, liekas – vēl vienu jau varu.. labi, divus.. :) Arī bads un slāpes nedraud. Laika apstākļi pārāk neatšķirsies no 28. marta. Iespēja
… Iespēja radināties pie ilgstoša skrējiensoļojuma gandrīz tumsā, t.i., ar savu lukturi.
Signi…lasu Tavu pēdējo rindkopu un raucu pieri…T.i.man ir cita teorija,un ,iedomājies,arī labi darbojas.Pirms brīvdienu garajiem parasti laicīgi iegādājos ( protams ,veikalā ar mani kopā ir arī mans ķermenis) kautko no Valmiermuižas piedāvājuma.Loģiski,ka ķermenis redz ,kur ,ko un cik pirms treniņa pirkumu nolieku. Un tad treniņā nav problēmu,rumpis pats raujas uz māju pusi…pats knapi tieku līdzi.Un tad jau nav starpības,vai esi skrējis 20 vai 30 km. Varbūt pamēģini šādu pieeju! :)
“supergarās distances prasa cieņu pret savu veselību” @ Mošķis
30/11/2014 at 12:00
apsmējos par Biedra nr.2 humoriņu
Manā uztverē, skriešana ir veselīga līdz 5-7km ar tempu ap 6min/km pāris reizes nedēļā. Supergarās distances prasa īpašu necieņu pret daudz maz pieklājīgu veselību ;)
Atcerējos martu, parēķināju. Jāsaka, sandalman ir pārāk optimistisks. Lai iekļautos 16 h, bez skriešanas nu nekādi! Vajag VIDĒJO ātrumu patiesībā 6,7 km/h (distance, Googlesprāt, ap 107,1 km). Nedomāju, ka naktī(daļēji), ar somu un ar pauzēm varēs īpaši vairāk par 6 km/h SOĻOJOT izspiest. Man bija vidēji tas pats 8,8 min/km jeb 6,81 km/h – ar lielām pauzēm gan, taču pirmās 3/4 distances tomēr skrienot pārsvarā. Līdz kliņķim nokļuvu 15:43:12. …Vidējais tīras soļošanas temps 8,8 min/km prasītos pēc komfortablākiem apstākļiem. Visu cieņu, ja tāds sasniegts, bet R-V diez vai…
matiss, kas vienam liekas veselīgi, tas otram ir galīgi garām … piemēram man, temps zemāks par 8:30/km vairs neliekas veselīgs, tad jau labāk soļot … ar ko tad tie veselīgie 5-7km ir labāki? To Tu pasaki tiem, kas skrien vairāk un ātrāk :) + nevelc ārā visu no konteksta … nu nez vai es iešu testēties uz 70km, lai pēc tam noskrietu “kaut kādus” 107km :)
Mošķi, to 70 km ideju varbūt tomēr nevajag galīgi noliegt. 2012. gadā, uz 100-nieku aci metot, notipināju 74 km treniņu, ar ko biju visai apmierināts. Mtiger vārdiem runājot – uztaisīju sev “psiholoģisko spilvenu” :) Bija trūkstošais posms pieredzē. Atkopšanās noritēja normāli, divas nedēļas vēlāk nojozu maratonu paugurainā trasē pa 3:47:08 (Signis arī tur skrēja, var apliecināt); man normāli. Ja tomēr tajā gadā 100 km vēl nepieveicu, tad tikai Ahileja cīpslu saudzējot. Gatavs (morāli) biju.
Anduli, bet kā lai es iesaku šādu “pārliecības treniņu” cilvēkam, kas nekad nav skrējis garus gabalus lielākus par maratonu, 1 mēnesi pirms pašiem mačiem? Nu nav arī 70-nieks nekāds nieks! ;) Tad jau ideālākais ir tas pats “klases pārgājiens” iekš Igaunijas … tur var notestēt daudz ko – i tās pašas aiz-maratona izjūtas, i savus 70 “netīšām” var noskriet :)
Klases pārgājienā 70 varētu būt par daudz… Tas gan tikai pieņēmums, grūti te ko precīzi pateikt :) Nu, es virs 60 nelaistu tomēr :) Pēc tam janvārī, februārī vēl pāris reizes ap 50 (vai arī sapārotos piekopt, kā dot minēja). Ap 28.02. varētu to 70-nieku uztaisīt; un marta vidū – jau ieplānoto maratonu tad MIERĪGI, netrakojot… Kkā tā… nezinu, vai saskan ar “oficiālu” plānu nostādnēm ;) Pie nosacījuma, ka pēda neprotestē, ka nav Rozamundes minētā vaina!!!
Par to “nekad nav skrējis vairāk par maratonu” – var būt visādi varianti; pats savu pirmo R-V (1992.) pieveicu tieši tā – ar 3 maratonu bagāžu un neko vairāk… Tomēr Signim to neieteiktu. Ar šodienas prātu – pats arī būtu drošāk juties un ātrāk finišējis, ja pirms tam būtu garie (t.i., ultra) treniņi bijuši… Signi, nākošajos mēnešos varēsi našķēties ar agrāk nebijušām treniņdelikatesēm :) Jau sen to biji pelnījis! :)
Ek, es ar’ tomēr piekomentēšu pie problēmas.
Bezmaksas dalība <> obligāta dalība.
Vienbrīd jau likās, ka šitā domu apmaiņa būs tiešām līdz kliņķim, taču tomēr izlasīju līdz galam. Paldies, bija noderīgi. Man patika tas apzīmējums par psiholoģisko spilvenu. Un arī citas lietas man patika.
“Labā ziņa ir tāda, ka to iekaisums – plantārais fascīts –, ārstēts pašaprūpes ceļā, parasti pāriet 24 mēnešu laikā.” [http://medicine.lv/raksti/plantarais-fascits-ka-mazinat-sapes-papedi]
Orgi jau nebūs ņergas (ar mazo ņ). Piekritīs pagarināt wild card līdz 2017. gadam.