Runā, ka cilvēks tiek pārbaudīts ar trīs lietām. Naudu, slavu un varu. Kedas pērku pats par savu naudu, mani aicina uzstāties ar iedvesmas stāstu valsts galvenā maratona pasākumā un varu ar neveiklu kustību apstādīnāt lielu skriešanas portālu vai sacensību seriāla reģistrāciju. Man pašam nav nekādu šaubu, ka šos testus varu iziet. Skrējējiem gan ir vēl viens mazais testiņs un kā pēdējā mēneša laikā esmu sapratis – tas tad ir pats svarīgākais visiem.
Man pēc nedēļas ir pavasara maratons ārzemēs. Pēc trim nedēļām lielākais izaicinājums manā skrējēja karjerā. Šodien noskrēju četrus kilometrus. Pirms tam biju skrējis gandrīz mēnesi atpakaļ pusmaratonu pa Anglijas kanāla klinšainajiem stāvkrastiem. Lēnākais pusmaratons mūžā. 2h:59m:34s. Bet iespējams skaistākais.
Es jau pie sevis domāju, ka pie vainas ir “klinķis” un tā tuvums, bet ārsti piespieda dzert antibiotikas, lai tiktu galā ar iekaisumu plaušās. Savukārt, līdz ko paliku vesels kā rutks, tā nu jau citi ārsti teica, ka esmu sapūsts un tāpēc man puse sejas ir kā pēc kārtīga zobārsta apmeklējuma. Acs ciet neveras, pasvilpot nevaru un precīzās spļaušanas sacensībās piedalītos nevaru. Nu viena kalna galā pūta kārtīgi – mazākas skrējējas pat nopūta no takas nost. Atkal vesels lērums ar tabletēm un vēl visādi interesanti paņēmieni, lai ar to tiktu galā.
Jā. Pats svarīgākais pārbaudījums ir veselība. Es varu visu savu naudu, slavu un varu iebāzt vienā vietā, bet no tā veselāks nepalikšu. Protams, ar naudu var tikt galā ar lielākas krūtis vai smukāks deguns slimību, ar varu var izkomandēt visus ārstus un māsiņas un slava noder tikšanā pie labākiem ārstiem un māsiņām kuras izkomandēt, bet nekas nepadarīs tevi veselu tieši tad, kad tev vajag visvairāk.
Rudenī bija uznācis klepus, bet gāju uz darbu, jo baigi jau netraucēja. Viens kolēģis visu laiku uz mani šķībi skatījās un nekādi nevarēju saprast kāda ir viņa problēma. Ne jau viņam virsū klepoju. Izrādās viņš bija sportists un tieši tajā nedēļas nogalē sezonas svarīgākais mačs. Viss kļuva skaidrs. Jo, ja tev ir vislabākā forma un esi visvairāk gatavs, tad arī imūnsistēma ir visvājākā. Nu aptuveni, ja pirms maratona piemetas iesnas, tad esi reāli gatavs tam. Bet nedomāju, ka kāds var būt gatavs skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera.
Sausais atlikums ir tāds. Lai arī uzspīd saule un jau pūpoli zied, ģērbjaties silti. Velciet cepures, silto apakšveļu lieto arī skarbi puiši un meitenes, kā arī līdz galam nenomociet sevi. Rīt arī varēs izskrieties, bet ja būsi slims – ēdīsi tabletes un skatīsies no malas kā skrien citi. Sargiet sevi un “klinķis” vēl redzēs vellu.
km 
-
Veselību, veselību, veselību ….
“Ja tev ir vislabākā forma un esi visvairāk gatavs, tad arī imūnsistēma ir visvājākā”
Tad tāpēc mūždien sanāk kārtīgi satrenēties tikai tādēļ, lai pēc tam nedēļu staigātu kā mironis…
Biju galīgi aizmirsis šo likumu.
“Bet nedomāju, ka kāds var būt gatavs skrējiensoļojumam Rīga-Valmiera.”
Tad jau vispār nav vērts trenēties, jāņem “uz izbrīnu” :D
Signi, jūtu līdzi! Veseļojies. Antibiotikas un slimošana var visādus brīnumus sadarīt (uz tiem gan nevajag paļauties).
Es pagājušo gad Valmierā izskrēju PB pusmarātonā: noslimoju visu augustu, divi antibiotiku kursi… pirmo reizi izskēju 10 dienas pirms Valmieras, uz Valmieru atbraucu ar mērķi tikt līdz finišam, bet sanāca necerēti labi (piemēru neņemt).
Sigi, es par Tevi nešaubos- līdz Valmierai tiksi! Tagad ēd daudz vitamīnus un saudzē sevi :)
Man arī EnduranceLife bijis līdz šim lēnākais `pusmaratons`.
Šis bloga ierakstu seriāls ir viens liels atkārtojums, un arī apstiprinājums, ka svarīgs ir pats ceļojums nevis galamērķis. Ja ne moto “galvenais ir noskriet”, tad finišā varētu pat vispār nemaz neradīties (un tik ceļot un ceļot) ja tā padomā. Bet finišs ir balva un pēc balvas noteikti ir jāaizskrien un tā jāsaņem.
Signi, atļaušos pārfrāzēt nobeigumu: “Sargi sevi un arī “klinķis” tevi sargās!”
Signi, veseļojies, Tu mums vajadzīgs!
Un kliņķi šomēnes toč’ nevajag skriet, lieliem puikām nav nekas jāpierāda, bet par maratonu jaunnedēļ pat nedomā, ja nu vienīgi kā jautrs tūrists:)
Ja ne tā Parīze, noskūtu matus un noskrietu Sigņa vietā! veseļojies draugs!
Signi, redzēju Tevi šonakt sapnī, tas dēļ tās fotogrāfijas pēc 4 km skrējiena, tik ļoti tā mani satrauca.
planking čelendžs man vienā brīdī sāka nepatikt un es to atmetu. Var jau būt, ka tas nav labs piemērs. Bet man nepatīk, kad man nepatīk tas ko es daru.
Treniņos kliņķim arī neturos pie sākumā ieplānotā `katru otro nedēļu sapāroti garie`. Jo organisms teica, ka nevajag. Varbūt man nebūs iesnas un optimāla gatavība, toties būs veselība un par pirmajām vietām jau es necīnos.
Aj aj…nezināju ka tik nopietna slimība. Signis, lūdzu veseļojies. Dažreiz dzīvē jābūt tiem pārbaudījumiem, lai tu zinātu cik veselība un ģimene tev ir dārgi. Man pirms Bratislavas maratona bija stipras galvassāpēs, pat uz slimnīcu nokļuvu (divas nedēļas pirms maratona), taču noskrēju godam. Būs labi! Tu esi stiprs, Tu izturēsi! Mēs atbalstīsim ;)
Signi, visai ticams, ka esi jau sasniedzis pakāpi, kad vari maratonu noskriet tāpat vien – “uz svaigumu”. Jeb “uz izbrīnu”. Pie nosacījuma, ka nav vairs akūtu iekaisumu, temperatūras, sapampumu u.t.t.
Ja tā notiks, tad arī skrējiensoļojumam un kliņķim būsi gana gatavs. Labā ziņa – tajā fiziskā puse nebūs vairs TIK svarīga. (Taču vispār vajadzīga būs, protams.)
…
Tomēr visvairāk gan klausies pats sevī. Ja galīgi nepatīk, tad nevajag. Līdzīgi, kā edGars raksta.
Ja “tikai drusciņ nepatīk”, tad ir vērts mēģināt. Līdz pirmajai barotavai nepatika varētu pāriet, abos pasākumos ;)
Veselību, Bos!
Signi, vai Tu domā, ka nākamgad R-V vairs nebūs?
Man no UTMB finiša līdz Atēnām bija 3,5 nedēļas un neizkustināms celis pilns ar ūdeni. Uz kājas varēju brokastu putru karsēt vēl nedēļu pirms Spartatlona starta. Tagad līdz Mildas trim zvaigznēm atlicis tikpat. Leonīds sāpēm neticēja. Kliņķis arī nebūs nekāds labdaris. Šef tiekamies zem Mildas trim zvaigznēm ;)
Ka tik nav tā, ka organisms sabotē šo neprātīgo saimnieka ideju, kurai visticamāk arī pats nav līdz galam noticējis?
Vai nu tu domā, ka vari, vai arī tu domā, ka nevari – tev ir taisnība. – Henrijs Fords
Signi,veseļojies.
Nākamgad arī kliņķis gaidīs.
Varbūt nepareizi, bet… Domāju pareizāk būtu saņemt lielu drosmi un NESKRIET līdz kliņķim. Parādīt skrējēju tautai labo piemēru, ka čerez ņemogu nevienam nav vajadzīgs un neko labu nedod, organisms jau savu ir pateicis. Skrienam taču priekam. Un nav nekas jāpierāda. Ja man kāds būtu pateicis, ka pusmaratonā 2km no finiša salauzīšu kāju no slodzes, kas uz 3-4 mēn neļaus skriet vispār, nebūtu skrējusi un būtu laimīga iztikusi bez kruķiem, klibošanas un nezaudētu formu…un signāli kaut nelieli, bija. Bet tos ignorēju. Varbūt Tu gudrāks? :))