Bieži vien kādu sajūtu tu pieņem un izdzīvo instinktīvi. Bez lielas domāšanas meties iekšā, aizraujies un jūties, ka jūra būtu līdz ceļiem. Gluži kā ar iemīlēšanos. Kādā parastā sestdienā saproti, ka tava ierastā un pieņemamā orbīta nu jau griežas kam citam apkārt.
Tieši tā man bija ar skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Es iemīlējos idejā, ka es varu. Ka esmu pietiekami stiprs, gudrs, skaists un ar lielu apņēmību – ja zogu, tad miljonu, ja guļu, tad ar karalieni, ja skrienu, tad no Rīgas uz Valmieru.
Pēc tam nāk reālā dzīve. Jātrenējās ziemā, kad man ir auksti. Jāskrien pa tumsu, kad bail pat no lapu čalošanas. Darbs un bērni prasa laiku, ko mierīgu sirdi nozogu skriešanai. Ja Vecgada skrējiens paceļ, tad Bikstu maratons tevi noliek pie vietas. Superīgs Anglijas piekrastes kalnu skrējiens visam pieliek treknu punktu un pašu svarīgāko treniņu laiku pavadi, trenējoties tablešu rīšanā.
Veselības zīmi, kas nepieciešama skrējieniem Itālijā, no ārsta izvilināju ar viltu, jo teicu, ka neskriešu, bet zīme vajadzīga, lai tiktu pie piesolītām desām. Omei teicu, ka paskriešu tikai mazu gabaliņu, jo organizēju to braucienu un nebraukt nevaru, bet pie sevis visu laiku domāju – šis ir tas brīdis. Dari kaut ko.
Katrs vakars pirms starta ir ballīte. Mareks pārrakstās uz pusmaratonu. Ainārs uzraksta pats sev zīmi. Meitenes pārkāpj gavēni, jo atrodas karā vai ceļā. Un jūs neticēsiet, bet lēmumu pieņēmu nakts vidū nekurienē esošā pārpildītā itāļu naktsklubā.
Skrienot maratonu, laboju visas iepriekš pieļautās kļūdas un pārbaudīju iedomātu stratēģiju. Visu distances laiku jutos labi. Ne vienu brīdi nedomāju, ka ir grūti, ka vairāk nevaru un citas klasiskās maratona domas. Ja nu vienīgi divas epizodes. Pavirši apskatot trasi, domāju, ka maratona un pusmaratona distances pārklājas tikai trīs kilomentrus startā un drusku finišā. Sāku satraukties pēc piecpadsmitā, vai tik visi deviņi velni mani nav piečakarējuši un mani ved uz finišu. Apkārt melno numuru nav un viss liecina, ka dodamies atpakaļ pilsētā. Mani izglāba 4h45min tempa turētāji. Pat kā paldies viņiem divus kilometrus noturējos līdzi un vēl apdzinu. Par to viņas man pateicās drusku pirms trīsdesmitā kilometra dzirdināšanas, kad minūtes stāvēju un domāju, pa kuru ceļu tālāk skriet. Tempa turētājas arī nezināja. Viss beidzās, kā lielākā daļa no pazudušajiem sāka skriet un es, izvērtējot savas iespējas, pametu tempa turētājus. Ātrums liels, apkārt arvien baisākas rūpnīcas, grupa paliek aizvien mazāka, līdz divas līdzskrējējas pasaka “ciao” un nogriežas. Paliekam trīs un saņemos drosmi paprasīt – “Where we run?” Esam noskrējuši nost no trases (elle ratā, itāli, es to ļoti, ļoti labi redzu), bet tas tur džeks (bez numura) zina, kur ir trase. Un zināja arī. Trase parādījās pēc trim kilometriem pie trīsdesmit pirmā kilometra. Skriets ir ātri un ilgi, noskriets nav ne sūda un vēl dzeršana izlaista. Bet tad nāca zīme. Trase veda gar šosejas malu un iedomājos par Valmieru. Spēku gan tas nedeva, bet zināju, ka Valmiera kritīs.
Ko es varu teikt tiem kas nākamo nedēļu satrauksies? Nesatraucies un – kā man teica viens paziņa – galvenais jau iziet uz startu, trenējies vai netrenējies – būs grūti. Tiekamies Valmierā.
km 
-
Pagājšgad Višķos pēc 50km secināju, ka netrenējoties nevar noskriet 100km.
R-V būs spirgtāks gaiss (brīžos, kad garām nebrauks fūres), un arī kontrollaiks krietni saudzīgāks nekā Višķos ;)
…
Nedomāju, ka VISI kliņķa sasniedzēji senajos laikos bija apzinīgi trenējušies pasākumam. Gan jau lēnais gals arī toreiz ņēma uz spītību.
Neesmu baigais specs, bet man jau liekas, ka 100kam nevar satrnēties un svarīgāk kādas šķirnes tarakāni skraida pa galvu pēc 50-60-70 kilometra, jo grūti ir vienalga un kājas beigtas tāpat. Lai vai kā – izturību visiem trakajiem.
Hehe, labs! :))
“Šķirnes tarakāns” kā svarīgs ultrista palīgs…
Katram kilometru desmitam ir pa vienai epizodei ko atcerēties. Trasē ir vēl vairāk nekā 100 citi likteņa biedri ar kuriem par šo tēmu apspriesties laika īsināšanai. Un pats galvenais jau nav uzvarēt, galvenais ir noskriet – līdz klinķim!
Andulis precīzi manas domas saka!
Tikai uz raksturu, jo pat tikai soļojot tempā 1h=5 km uzdevums atrisināts.
Sigņa rakstos izbaudu katru teikumu! :)
Labs svētdienas rīts!
Ja nu “precīzi”, tad nākas gan atzīmēt: 5 km/h būs drusciņ par lēnu… Tā soļojot, un vēl pierēķinot ~pusstundu “tehniskām pauzēm” kontrolpunktos un citos punktos, sanāks iekļauties 22 stundās, nevis 19.
…
Pauzes var pat drusku ilgāku laiku aizņemt. Pērnā statistika rāda: racionālākie no finišētājiem bijuši Arne Ūdris un Jurģis Vidzis, visos kontrolpunktos kopā pavadot tikai 5 minūtes (!) katrs. Savukārt, visilgāk čammājies, protams, esmu es – 77 minūtes :) Vispār jau varēju iekļauties stundā; to šoreiz ceru izdarīt.
…
Minimālais vidējais ātrums, neskaitot pauzes (t.i., pieņemot, ka kustamies 18,5 stundas), būtu vajadzīgs ~5,8 km/h, jeb ~10:20 min/km. Diezgan raitas soļošanas tempā – kas uz beigām varētu arī īsti neizdoties. Ar to gribu teikt, ka stundiņu-divas laikam tomēr jāpaskrien, drošībai ;)
shahs to, ka ultrām nevar satrenēties, manuprāt popularizē tie, kas paši netrenējas. Līdzīgs mīts ir par laika rezerves uzkrāšanu – “Sacensībās pirmo pusi paskriešu ātrāk, jo beigās jau tāpat nebūs spēka.” Tieši tāpēc jau spēka nav, jo pārāk agri viss iztērēts.
1. Satrenēties 100 km var, Valmieras gadījumā – varēja.
2. Labi, ja galvā ir gan tarakāni, gan putni. Veidojas noslēgta barības ķēde.
3. Pēc kvantu fizikas notikums ir iespējams tikai tad, ja tam ir vērotājs. Laicīgi vizualizējiet sevi jau pie kliņķa un viss notiks.
4. Un grūti ir tikai kādu mirkli starp 50. un 70. km. Un tad jau būs gaišs.
Jums visiem izdosies!
Paldies, Ainār! Ņemšu vērā tavas norādes. :)
Tu mūs atbalstīsi?
Pērn jau Višķu 100km tika skrieti ar traumu. Pēc tam CET, UTMB, Sparta tika skrieti bez treniņiem un tikai tāpēc, ka biju pieteicies. Dziedēju traumas un skrēju gandrīz tikai šos (dažbrīd izskrienot kontrolei, lai saprastu, ka diži labāk nav kļuvis). Līdz finišam tiku visos. Tagad ar Valmieru un neskriešanu ir līdzīgi. Nezinu, kurā divīzijā esmu un mēneša laikā noskriets tuvu nullei. 107km nedaudz satrauc
Matīss,īstu meistarību nodzert nevar! :)
Linda,
tikai šovakar zināšu, cikos man 6dien izbraukšana uz koncertu un balli. Tautas māksla prasa savu:) Ir nedēļu svaiga pieredze, kā skriet maratonu ar 3 mēnešos treniņos saskrietiem 150 kilometriem. Varētu paturpināt šajā virzienā. Jebkurā gadījumā laika man nebūs daudz – varu piesiet 10 stundu TT balonus vai, piemēram, patipināt līdz Raganai/Inciemam un tad skriet atpakaļ uz Rīgu. Jācer, ka Matiss mani par pašdarbību neatšaus:)
Maniem personīgajiem plāniem gan nav nekādas saistības ar atbalstu visiem drosmīgajiem, tas ar laika telpas enerģijām ir garantēts neatkarīgi no manas atrašanās vietas.
https://youtu.be/Ao0lyPjYQw0
Savas bohēmas laikos ar vienu no šiem māksliniekiem esmu pāris/vairākas viskija glāzes padzēris, turpat netālu aizmidzis, joprojām sarkstu… Bohēma R->V trasē nepalīdzēs! Tikai raksturs un circeņi galvā! Rīga-Valmiera, tās, noteikti, nav beigas :)))!