Es izstājos. Apsēdos pieturā “Baužu ezers” un vienīgais, kas mani varēja piecelt kājās bija lēmums par to, ka pietiek. Protams, ka varu teikt, ka pēdējos padsmit kilometrus pēdas sāpēja pat ejot un zāles vairs nelīdzēja, ka vēl četras stundas un vairs nevaru paspēt, ka sāka līt lietus, uzmetās drebulis un sargāju seju no apsaldēšanas, ka man ir tik daudz bērnu un pirmdien jāiet uz darbu. Bet īstais iemesls ir cits – es nevarēju. Nevarēju prātam piespiest mocīt ķermeni. Nevarēju atrast motivāciju. Nevarēju ieraudzīt iemeslu kāpēc to daru. Nevarēju atrast prieku.
Liels procents startējušo finišēja un liela daļa no tiem ko tādu darīja pirmo reizi. Jūs teiksiet, ka tad jau tik grūti nebija, ja jau smalkas meitenes pieskārās kliņkim, puišim vienos šortos nebija auksti un varēja jau arī sānenisku tikt uz priekšu. Latvieši ir spītīga tauta, ar lielu gribasspēku un šī skrējiena garu varēja sajust startā visiem dziedot himnu.
Tiem, kas pieskaras kliņkim, kaut kas notiek. Viņi aizmirst visu, sajūt gandarījumu un pēc gada dodas atkal. Bet kāda ir realitāte? Kad tiec ārā no Rīgas, visapkārt ir tumšs. Lukturis ir obligāti nepieciešams, bet uzkāpt uz akmens vai palocīt potīti uz nodrupuša asfalta malas ir viegli. Pāriet soļos ir risinājums, bet tas tikai šo ceļu padara garāku. Šoseja līdz gandrīz Murjāņiem ir plata, bet pēc tam fūras tev nobrauc tik tuvu un smagi, ka cepures lido pa gaisu. Katru reizi tām braucot garām pamukt malā no sākuma ir jautri, bet vēlāk jau kustības nepareizā virzienā. Kad esi pieradis pie fūrām, iestājās rīts un sacensties sāk citi auto. Tie kas brauc tev pretī ir redzami, bet ja no muguras braucošu fūru apdzen džips, tad tu aizdomājies – viena neliela tevis sagrīļošanās un kādu gabalu uz priekšu tiktu vairs jau ne saviem spēkiem. Un ir tā, ka kontrolpunktos pat alu negribās.
Un tā sajūta, kad esi ticis galā ar savā dzīvē visgarāko distanci, bet vēl vajadzīgs ir tikai nieka maratons. Tu atceries visus savus maratonus, pat tos kuros tu skrēji ar prieku un saproti, ka tu neko no ultramaratonu skriešanas nesaproti.
Bet es arī kaut ko iemācījos. Ar iedomību ultramaratonu nevar noskriet, tur vajag ne tikai lielu gribasspēku un paša sataisītā šova realizācijas vēmi, bet arī varēšanu. Kliņķim ir vienalga cik tu esi skaists, gudrs un stiprs. Vari, vai nevari. Esi darījis visu lai varētu, vai tikai plātījies? Bet iespējams, ultramaratoni nav domāti visiem.
Es atvainojos, ka mans “kliņķis” bija tuvāk nekā Sīmaņa baznīcas kliņķis.
km 
-
Signi, ar saviem rakstiem un apņēmību tu motivēji lielāko daļu no tiem, kuriem izdevās pieskarties kliņķim. Bat tas ir tiešām kaut kas tāds, ko katrs nespēj! Arī tava pieveiktā distance ir iespaidīga!
Runā, ka reizēm pateikt “man pietiek!” ir grūtāk, nekā turpināt. Apsveicu ar šādu lēmumu! Rīga-Valmiera ceļš nekur nepazudīs, ticu, ka izmantosi nākamo iespēju un tiksi līdz kliņķim. Noskrien!
Signi, atceros Jūs ar Imantu KP 4, tas bija tur, kur “ultramaratons beidzies, vēl tikai maratons jāveic”, mēs tur visādīgi ālējāmies, runājām ar Jums ‘muļķības’, vilkām uz zoba.. Domāju, ka drīz tas pazaudētais prieks atradīs Tevi. Tas A2 bija skarbs, kad tumsā braucām no Garkalnes uz KP4, man šķita, ka tie izgaismotie “ķiņķēziņi” ceļa malā ir no kādas “šausmu filmas”, tik nereāli tas šķita. Tomēr ultramaratonu Tu veici!
Aaa un Tavs blogs bija lieliska lasāmviela!
Kad finiša teltī teici- galvenais, ka esmu dzīvs, es nodomāju- bet tā arī ir. Galvenais ir – BŪT dzīvam. kā tur bija – ”dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvam dzīvē dzīva dzīve :)
Signi, organisma speeju robezha,jeb “klinkjis” katram ir savs..Citam varbuut pat taalaaks par Siimani,citam tuvaaks.
Tas par ko es un visdriizaak arii citi shii skreejiena sakaraa Tevii apbriino ir tas,ka Tu zinaaji: piedaloties shajaa pasaakumaa buus aarpraatiigi gruuti,jo buus jaaiet uz savu izturiibas speeju maksimaalo robezhu, bet Tu tik un taa uz to parakstijies un taadaa veidaaa iedvesmoji citus! Kaa lai nelepojas ar taadu shefu,kas nebaidaas savas dziives gruutaakajam fiziskam izaicinaajumam teikt JAA! :)
Tev par citu motivēšanu, pasākuma aktualizēšanu un drosmi vien šodien vajadzētu būt lepnam. Citi pat nesadūšojās pieteikties, kur nu vēl tikt līdz Baužu ezeram.
Signi, atvainoties tu vari tikai sev, ne mums. Ja Tu nebūtu uzsācis šo akciju, daudzi pat nemēģinātu sākt cīņu. Un uzdrošināšanās ir pirmais solis uz izdošanos. Arī Tev. Neviens nezina savu spēju robežas, kamēr tas nav pārbaudīts reāl dzīvē. Un ja Tu nonāc līdz savu spēju ‘kliņķim’, tas nenozīmē ka tā būs vienmēr. Ja būs vēlme un gribēšana, var trenēt ķermeni un prātu un pēc laika atkal pārbaudīt, par cik kilometriem ir pārbīdīts tavs spēju ‘klinķis’. Un, ceru, ka nākošgad Valmieras ‘kliņķis’ būs tuvāk kā Tavs spēju ‘kliņķis’.
Respect bosam!
Varbūt vajadzēja paskriet treniņos mazliet vairāk kā 15 km/nedēļā?
Signi, tas ir līdzīgi kā pusmaratonā vai kādā nu citā aktivitātē. Nebūt ne rezultātu tabula parāda to, cik kuram ir bijis grūti. Un pirmā rindkopa stāsta, ka grūtības ir bijušas pamatīgas, cena liela.
Iemeslu meklē prāts. Viena, ne pārāk noturīga formula, ko biju izdomājis pirms starta (nav nekāds jaunums): “JO ES GRIBU”. Galvenais šajā formulā ir vienmēr atgriezties pie šīs atbildes, lai arī kādu jautājumu prāts uzdod.
Zini, kurš punkts neiztur kritiku? “Vairs nevaru paspēt” Jo gan pats teici, ka iesi, kaut pēc kontrollaika, gan organizatori teica, ka sagaidīs visus.
Iepriekš rakstot 107000 priecīgu soļu, es varbūt drusku pārspīlēju :) Bet man motivācija bija to paveikt. (ir, ir spītība :) )
Puišiem vienos šortos BIJA auksti (vismaz vienam) un tajās plikajās vietās muskuļi savilkās un sāka sāpēt.
Pirms pēdējā KP padomāju, nu tagad es pat rāpus varētu tikt līdz finišam. Bet pēc tam uzreiz izlaboju sevi, nē, rāpus gan ne, vismaz ne kontrollaikā. Bet par to vai vispār… Kas tur ko nenorāpot 13 km… (ak šausmas, kāpēc es tādas domas domāju? :D )
Ar fūrēm bija kaut kā interesanti. Tas ka dažas radīja lielāku plūsmu, citas mazāku. Fantazēju, ka fūrēm ir dažādas auras :), gan jau ka tikai airodinamika. Vislielāko gaisa triecienu dabūju kad brauca kolona no 4 smagajiem vilcieniņā. Bet nu bandanu nekas nespēja nopūst :)
Par to sagrīļošanos es arī iedomājos…
Ar distances apjaušanu man bija vieglāk, lai gan apziņā neuzpeldēja, bet nu fakts paliek fakts, nosoļojām ar Matīsu tos 105 km. Atlikušais maratons man arī pārdomas raisīja. Bet es sapratu, ka no tā es pozitīvu nevaru izvilkt, tāpēc nepieķēros pie tām domām. (tad joprojām distanci veicu vairāk iešus, kā skriešus)
Es arī drusku sapratu no šī skrējiena, vai arī man tikai tā liekas. Par piespiešanos. Grūtums nav attaisnojums, ir vari vai nevari. Tiesa gan sirdsdarbības strauju paātrināšanos noskrienot kaut vai 1 km uztvēru par “nevaru” distances sākumā, un domāju, ka darīju pareizi (Man nevajag sirdsklauves un ko tur vēl ne).
Signi, esi drošs kā Einšteins un atmet `šaubīgo` saprastā daļu. :)
Esmu dzirdējis, ka atvainošanās pilnīgi neko nedodot. Vienīgais, kas kaut ko dod, ir kaut kā darīšana lietas labā. :) Novēl atgriezties pie regulāras skriešanas, kaut 2-3 reizes nedēļā.
Rīga- Valmiera–>tā tiešām izrādījās PROBLĒMA! Un Tava zemapziņa to apzinājās, rakstot blogā visas epizodes. Tā bija patiešām lieliska lasāmviela. Patīk Tava iztēle, humora izjūta un raksta stils kā tāds. :)
Lai nu kā- bet gribētos piekrist “dot”. Ja nav darbs, no debesīm nenokritīs rezultāts, lai cik liela dūša arī būtu.
Tu vari būt par pašu dzelzi cietāks, bet mūžam būsi nemanāms un sīks, ja nenostāsies tanī pašā vietā, kur Tu visvairāk esi vajadzīgs. Signi, neķer kreņķi, jo Tu esi savā vietā!
Tu esi tik stiprs, cik spēj sevi izspiest. Un ja tie šoreiz ir griesti – atliek trenēties skarbāk :) Ko nožēlot, ja atdevi visu ?! Vai arī pieej tam kā izklaidei un tad atvainošanās ir pavisam lieka
Hei-hei, Signi! Tu esi viens spēcīgs vīrs un ne jau pats pieskāriens ir tik svarīgs kā ceļš līdz tam – pārdomas, komunikācija ar sevi un vadmotīvs – kāpēc to darīt? Paldies Tev par iedvesmu un lūdzu turpini darīt to, ko dari!
Visu cieņu, Signi! Tas ko Tu dari un kā spēj motivēt citus ir vārdiem neaprakstāms. Tikai Tevis vadīts es pieteicos šai avantūrai un sasniedzu Valmieru! Paldies Tev par to!
Signi, Tu atšķirībā no dažiem citiem, esi foršs un pozitīvs čalis, kurš daudz laba ir darījis, dara un vēl darīs skriešanas attīstībai Latvijā. RV bloga ieraksti – teicami uzrakstīti. Bauda lasīt.
Kārtējā Sigņa provokācija, ņems un izstāsies, lai tikai mums būtu par ko runāt un padomāt! Katra komentārs kā spogulis sev pašam!
Šefs tika tālāk par tiem 7, kas neieradās uz starta. Esmu viens no tiem un eimu stūrī nokaunēties
Signi, tu noskrēji daudz vairāk, nekā lielākā daļa cilvēku vispār spēj pat domās noskriet! 90km – tas ir monstrozi! Lai izstātos, vajag iekšas. Viss ir forši, līdz kliņķim tiki – ja ne līdz Sīmaņa, tad līdz savam, un arī tas ir sasniegums.
Rubenes KP6 pie Mazā Anša valda satraukums. Elektronika vēsta, ka Signim jau būtu jābūt klāt, bet tu vēl neesi saskatāms. No pretējā virzienā aizbraukušās mašīnas ziņo, ka Signis trasē nav redzams. Kur palicis Signis? Labi, ka šis satraukums ilga tikai īsu brīdi un jau pēc mirkļa tu izvēlies no auto. Tu biji atradies!
Ik pa brīdim savā starpā pārrunājam, ka šis R-V skrējiensoļojums nav domāts mums Divplākšņiem. Tomēr mūs satrauc varbūtējā iespēja apbalvošanas pasākumā laimēt nākamā gada dalību R-V. Kāpēc gan būtu par to jāsatraucas, ja reiz esi pārliecināts, ka nekad šajā pasākumā nepiedalīsies? Šoreiz loterijā mums veicās un neviens no Divplākšņiem neieguva dalībnieka numuru 2016.gada pasākumam. Tomēr apziņa, ka problēmu R-V var laimēt arī citos pasākumos, šo satraukumu saglabā.
Signi, lai veicas turpmākos skrējienos! Tu šim pasākumam piedevi īpašu “garšu”.
Es piekrītu, ilZZukam! Signim ir kārtējais, viltīgais plāns, tas arī viss! Abi divi ar Matīsu vienādi – BĪSTAMIE PAVEDINĀTĀJI!!!
Signi, bezgalīgs Tev PALDIES par ievilināšanu šajā afērā! Tu biji viens no lielajiem motivātoriem tikt līdz kliņķim, jo visu ceļu, kad gribējās izstāties pirmās domas bija: “Kā tad es tagad tā pievilšu Gati, kas iet man līdzās ar visām savām tulznām? Un Signi, kurš pirms starta vēl samīļoja “mazo nabadziņu”? Un vēl taču Undīne!”. Arī man manā ne pārāk garajā skrējēja biogrāfijā ir ieraksts – Did Not Finish. Bet tas nenozīmē, ka nenāk jauni izaicinājumi un jaunas cīņas, kurās sasniegt kādu no saviem kliņķiem :) Paldies, par to, ka esi un paliec VSK Noskrien dvēsele!
Saprotu tevi Boss! Mans kliņķis bija laikam divas autobusa pieturas pirms tavējās! Saucās Kalnozoli. Apsēdos mazliet atvilkt elpu, atgūt spēkus! Atbalsta komanda mudināja, ka lai atpūšos un turpinu! Laika vēl bija daudz. Auksti nebija, tikai nogurums un sāpēja potītes. Pēdējos kilometrus mēģināju sevi motivēt ar tekstu, ka nākošreiz tas viss jāsāk no sākuma (SKM šī doma ļāva distanci pabeigt). Šoreiz tomēr kaut kā pietrūka (skaidrs, ka treniņu pietrūka). Sāku trīcēt arī apsegts ar segu un siltu tēju rokās! Labāk palika tikai, kad biju jau kādu laiku mašīnā! Un tad bija asaras. Pat nezinu vai tāpēc, ka netiku līdz kliņķim. Laikam jau vairāk tāpēc, ka pievīlu savus atbalstītājus! Ne velti, kad ierados finišā informēt par savu izstāšanos, šķiet ka Inga_K bija tā, kas teica, ka vedīšot mani atpakaļ uz to vietu, kur pieņēmu lēmumu pārtraukt. Lai nu kā arī izstājoties ne mirkli nebija domas Nekad vairs! Es līdz tam kliņķim tikšu! Kad tas būs, nezinu, bet noteikti tikšu! Un, Tu, Signi, arī to izdarīsi! Es zinu! Kliņķis būs mūsu! No Mildas paņemtais sveiciens Sīmanim ir jānodod!
Jā, KP6 pat panesās anekdotiski paredzējumi par tēmu, kur palicis Signis. Protams pagaidījis lai visi nopietnie skrējēji aiznesas, tad ar noslēdzošo grupiņu sarīkojis ballīti – ceļmalā mangālis ar šašliku, rituāla dejas ap to, alus. Jo finišā sagaidīt jau solīja visus, tad nu izklaidējas par visu naudu…
Jāpamēģina noteikti bija, lai saprastu, kas tas ir. Tu noskrēji daudz, ļoti daudz, bet dažreiz gribēšana ir lielāka nekā varēšana. Lai saprastu vai tiešām gribēšana ir lielāka par varēšana, ir jāpamēģina. Paldies par bloga ierakstiem, ar aizrautību sekoju līdzi.
Pirms gada es apsēdos tajā pašā pieturā un izdzīvoju visu Tevis aprakstīto izjūtu gammu. Pēc nedēļas, kad domas bija apkopotas, es jau meklēju brīvu nedēļas nogali, kad to varētu atkārtot. Pēc diviem mēnešiem es to izdarīju. Aizvakar es to izdarīju otreiz.
Tā ka izdari pareizos secinājumus un tiekamies pie klinķa. Es ticu, ka Tu to kādreiz izdarīsi!!
Tikko iedomājos, ka šis Sigņa blogs iedvesmo uztaisīt man blogu par to kā mācos cept kūkas :) pagaidām iecerētais un izceptais mēdz ļooooti atšķirties :D tik ļoti atsķirties, ka zūd motivācija vēlreiz mēģināt :D
Signi, tavs veikums ir grandiozs! Galvenais, ka kliņķis sasniegts un pietika prāts apstāties. Apbrīnoju gan tos, kas noskrēja, gan tos, kas pieņēma lēmumu izstāties, gan tos, kas uz starta neieradās. Šī ir bijusi viena no retajām izlozēm, kurā vārda nenosaukšana radīja prieku.
Ja nepamāģināsi- neuzzināsi.Tu esi vislabākais motivātors. Bez Tevis daudzi pat nebūtu pieteikušies. Un Tavi pieveiktie kilometri, tas ir cieņas pilns veikums.Un lēmums izstāties, pieauguša cilvēka lēmums.
Manuprāt Tu jau biji viecis lielo darbu, piesakoties šau ultrai pieņēmot izacinājumu jau pag.gada rudenī. Tu ticēji sev, ticēji kā viss sanāks. Gatavojies citīgi, protams, neaimirsi arī kādu rakstu ielikt lai mēs arī esam lietas kursā. Darbs tika ieguldīgs milzīgs un tagad Tu vari novērtēt savas spējas un brīnīties kā Tu tik tālu esi aizgājis. Tas ir štruncs kā neaizgāji līdz baznīcai, veselība ir dārgāka. Būtu sliktāk, ja tomēr aizietu un kaut kur trasē Tevi savāktu nevis Laimonis, bet vīri košā masīnā. Tātad Tu proti ne tikai labi sagatvotie, bet arī pieņemt pratīgus lēmumus! Tas ir īsts skrējējs ;)
Mērķis nav sasniegts… skumji.
Ja 91 km ir, tad ar 91% ticamību:) varam pieņemt, ka arī mērķis/kliņķis kādreiz būs.
Jā, ultru uz izbrīnu var paņemt tikai Voļda (un tad ne jau katru reizi:)), pārējiem diemžēl jātrenējas. Varbūt vienkārši jāatrod sava distance, Signi, tu esi ideju ģenerators un iedvesmotājs daudziem, ultras, lai paliek tiem, kam šo talantu ir mazāk un laika trenēties vairāk.:)
Es gan 91 km vērtētu ar ~85.05% ticamību mērķa sasniegšanai nākotnē, bet nu tas vienalga pietiekami daudz..
Bet vai visiem tieši konkrētais šitas mērķis ir jāsaniedz?
“Nevarēju atrast motivāciju. Nevarēju ieraudzīt iemeslu kāpēc to daru. Nevarēju atrast prieku.” – Vai šitas neliecina par to, ka Signim klinķi nafig nevajag? Signi, nokomentē, lūdzu!
Es, piemēram, ķēru kaifu no brīvprātīgo būšanas – apbrīnoju katru skrējēju un katram jutu līdz un vēlēju tikt līdz galam. Bet pašai šito darīt – paldies, es nevaru atrast motivāciju :)
Ar, paldies ir par maz, lai pateiktu cik ļoti ar šodienas skatu priecājos, ka uzprasījos šim izaicinājumam, saņēmu 20.numuru zem eglītes Ziemassvētkos un spēju ar prieku izbaudīt šo dāvanu un galvā vairs neskan izmisīgais “kāpēc_man_to_vajag?” ☀
Paldies’ Signi par visām gardi uzrakstītajām piedzīvojumu epizodēm. Ar nepacietību visi gaidīsim jaunus stāstus no jauniem piedzīvojumiem.
Man ir žēl, ka pēc skrējiena nepiegāju pie Tevis un neiedunkāju tā no sirds – nejutos īsti gandarīta, tādēļ, ka visi nebija saņēmuši to, ko pelnījuši. Bet agrāk vai vēlāk viss notiks.
Ceru, ka Tu sajuti, cik daudzi par savu gandarījumu ir pateicīgi tieši Tev. Tu taču vairs neesi bēdīgs?
Es gan gribētu teikt, ka pieņemt lēmumu izstāties ir jābūt drosmei un ticībai sev, ka tā vajag. Starp citu nākamgad padosim ūdeni (es noteikti).
Redzēs, redzēs, kā būs ar to ūdeni. Tam vajag patiesi dzelžainu raksturu… :D Es, piemēram, nevarētu.
Tā,tā,…Pērn tika dzirdēta līdzīgi izteicieni,:)
Gribētāju padot ūdeni ir vairāk kā paša ūdens.
Būs jānes klavieres, vai jāskrien.
Saki, ka Rubenes KP iederētos klavieres? Hmm, var jau būt.. izskatītos oriģināli :) Un arī iejutīgi, ja kāds melanholisks skaņdarbs tiktu plinkšķināts..
Mūsu Signis, mūsu šefs:
https://www.flickr.com/photos/124723348@N04/16803182859/in/set-72157651680060575/
:)
Jā, un es domāju, ka arī 91km ir visai nopietns kliņķis, no matter what
Rubenē vajadzēja pāris pūtējus, tad jau būtu bijis gana labi. Klavierēm gan Imants telti bija uzbūvējis.
Pūtējus P(ā)ri Daugavas koptreniņš var nodrošināt ;) Mums tur ir pārītis!
Trompete ir?
Oboja, mežrags un trompete, laikam tā.