Priekuļu trail – tāda trase, ka pirmajos km uz pakaļas!

Svētdienas rīts! Ļoti grūti pamosties, bet ir jāsaņemas pirmajām sacensībām pēc kāzām kā Kļaviņas kundzei – “Priekuļu trail” (Kuram esmu nokļuvusi uz plakāta)

Skriets ir maz, bet īso distanci nevar saņemties skriet. Domāju pie sevis notipināšu. Tā prieka pēc, tā tiešām baudot gaisu, dabu un priecājoties par dzīvi!

Piebraucam starta zonā diezgan laicīgi aizeju pēc numuriņa un gaidu startu, kaut kā kā vienmēr pirms starta satraukums kaut kāds… Vai tikšu līdz galam…

Startā super līst lietus, saprotu, ka mežiņš noteikti būs dubļains. Tas protams neliedz baudīt dabu. Starts. Un skrienu, liekas – ilgi skrienu, bet pulkstenis rāda, ka laiks ir pagājis uz priekšu, bet km nemaz. Un tad uzrodas pāris kārtīgi dubļaini kalniņi, kas apsēdina mani tiešā nozīmē uz pakaļas! Kājas arī, protams, dubļos.

Lielā apļa beigās ir galdiņš, bet no tā kārojas tikai Cola! (Bet vēlāk sapratu, ka laikam jau vajadzēja apēst arī kaut ko.) Un skrēju tālāk, mazais aplis tāds jauks, vairāk sausu taciņu. Skrējās tīri labi. Ieraudzīju divās vietās skaistas gailenītes, pilnīgi žēl skriet garām.

Otrajā aplī ieskrienu ar Roberta jautājumu, vai būs bildes ar bizēm? Hmmm… Nevienu fotogrāfu neredzēju 1. aplī, vai biju tik ļoti iedziļinājusies sevī, dabā vai vēl kaut kur? Pētīšu cītīgāk. Skrienu un gaidu lielos dubļus. Zinu, ka tiem drīz jābūt. Kad nonāku pie viena dubļainā kalniņa, liekas – šeit es nokritu laikam. Tieku ar to kalniņu galā nenokrītot, nākošajā kaut kā mēģinu tikt lejā un atkal – uz pakaļas un saprotu, ka šī ir tā vieta, kur arī pirmajā aplī nokritu!  Nu, kas tas ir? Tālāk rāpjos augšā un tur man pretī objektīvs. Bizes gaisā un smaids. Jeeee, būs bildes ar bizēm gaisā!!! Atkal galdiņš sasniegts, varam padzerties, šoreiz kaut ko arī apēdu, bet tāpat laikam par maz. Gan mazais aplis likās ļoti jauks un atkal es tās gailenītes uzlūkoju un domāju, kā tā nūjotāji nav paņēmuši tās sēnītes. Un tik žēl. Bet skrienu tālāk. Patīk kaut kā tā mazā apļa beigas, ka ir tik daudz uz leju jāskrien, nav iespēju slinkot, bet nu jau kājas sāk manīt un iezogas doma, ka vajadzēja tomēr ņemt mazāku distanci, jo kājiņām sāk palikt grūti, un es ļoti labi saprotu kāpēc tā ir. Jo treniņi bija pilnībā pamesti (kādu svarīgāku lietu kārtošanai – kāzu rīkošanai). Paskrēju labi ja reizi nedēļā, un tas jau bija daudz.

Nu beidzot ir pienācis trešais aplītis. Un skrienot stāstu sev – šo vietu redzu pēdējo reizi, jo šis ir pēdējais aplis. Un stāstu kājiņām – vēl mazliet (bet šoreiz viņas tak neklausa, jo zina, ka galvai “mazliet” ir citi priekšstati, kā kājām). Šoreiz tai vietā, kur abus apļus nošļūcu, mēģināju citu ceļu iet un šoreiz nenokritu. Nu ļoti mazliet vēl vajadzēja paslīdēt kājai un tāpat būtu kā pirmajā un otrajā aplī. Kaut kā ilgi vilkās lielā daļa aplim, jo kājas jau sāka vēl lēnāk kustēties. Izskrienu no dubļainās puses pie galdiņa, kājas smeldz, bet es viņas neklausu, fiksi iekožu un dodos ceļā, lai ātrāk tieku finišā. Tipinu un skatos, tās manas ievērotās sēnes vēl arvien ir tur. Nenoturējos un paņēmu. Priecīga dodos uz finišu ar saujiņu gaileņu. Ieskrienu finišā, un mani apsveic ar finišu, un tur pat arī mans Vīrs. Mmmm… Cik patīkami pēc tādām grūtām sajūtām ieraudzīt savu tuvāko cilvēku!

Paldies organizatoriem, paldies fotogrāfam, paldies skaistajai Latvijas dabai, ka ir prieks skriet kaut arī ir grūti, un, protams paldies manam vīram, ka sagaidīja mani finišā!