Laiks bija brīnišķīgs, lai skrietu… Kaut arī mazliet jutos sagurusi pēc iepriekšējās dienas vēja ķeršanas, likās es taču varēšu arī šo noskriet…. Galvenais ir pamēģināt, kā tas ir. Kad sākām skriet, likās nu nekas ir ok, bet vēl jau nebija pienācis pirmais kalniņš… Un tad sākās kāpums… Labi, pirmais aplis skrienu, skrienu nu kad tad beidzot 1 aplis būs galā?
Pēc pirmā apļa sajūtas tādas, ka būtu noskrieti jau 10 km, bet ir tikai 6 ahhh…
Un sākam atkal visu no jauna… Ir kaut kāda vieta aplī kurā paliek viegli un skrienas ļoti labi un patīkami… Ik pa laikam redzu, ka pa priekšu aizplīvo sarkanie mati, tāda ātra meitene. Nodomāju pie sevis… Liekas, ka viņa visu laiku trenējas pa kalniņiem skriet (Veipa). Es gan neatceros, kurā brīdī, bet Lauma aizskrēja man garām it kā tikai tagad būtu sākusi distanci… Tā nu es skrēju mierīgi, kā nu varēju. Trešajā aplī stāstīju kājām, ka šo un vēl vienu reizi redzēsim šīs taciņas, pa kurām pašlaik skrienam. Atkal tā vieta, kur vieglāk skrienas, it kā nav īsti uz leju, bet ir viegli un patīkami… Domāju, nu tad jau būs ok… Bet vēl jau priekšā lielākais no kalniņiem, pa to tikai ejot var uzkāpt un augšā vienalga esmu aizelsusies it kā būtu skrējusi ātri, ātri.
Kad kalns ir pieveikts mazliet jāpaiet, lai elpošana normalizējas… Un tad atkal skriešiņiem… Kad jau redzu starta finiša taisni, kas ved uz pēdējo apli, jūtos daudz labāk. Jo tur vadītājs saka, ka esmu 4. vietā… Jeeee… Patīkami dzirdēt savu vārdu izskanam pa visu placi.
Tad nu turpinu ceļu, bet dzirdu, ka man pa pēdām seko Agnese… liekas nu vēl mazliet vajag piedzīt un būs ok… Bet sev stāstu, ka svarīgākais ir noskriet!!!
Kāda būs vieta nav nozīme, jo es taču to daru pirmo reizi.
Nākamais – pēdējais aplis bija grūts… Bet centos skriet visur kur nebija kalns ar lielu stāvumu… Bet kā katrā aplī tā arī šajā ir tā vieta, kur paliek viegli un skrienas tīri labi… Kādā brīdī atkal sāku redzēt sarkanos matus (Veipa). Domāju… O, tad jau 4 vai 5 vieta man ir. Mēģinu turēties līdz…. Milzīgais kalns… Kāpju tajā tiešām ar domu, viss pēdējo reizi es tajā kāpju… Un augšā ir fotogrāfs. Saņemos un smaidu… Man taču bildē labi jāizskatās. Tas nekas, ka man ir grūti, pasmaidīt tak varu. Mēģinu skriet kā varu… Veipa tomēr ir tālu no manis nospriežu, ka es noteikti nevaru viņu šoreiz panākt, bet nekas.Ir jauki tomēr aiz viņas skriet. Priecājos, ka ir pēdējie km jāskrien… Skrienot lejā pa kalnu mani apdzen kāda jauka blonda meitene, nu lūk būšu 5 vai 6 īsti nezinu. Kad redzu finišu, saņemu visus savus spēkus, lai ieskrietu normālā ātrumā finišā… Esmu 6. vietā… Jeee, tā sajūta ir brīnišķīga.
Saprotams, ka šis nebūs pēdējais… Bija grūti, bet piedzīvojums bija brīnišķīgs!!! Paldies visiem!!!
Kājās iemetas krampji pēc skrējiena un ir grūti tikt līdz auto, kur jāpārģērbjas. Bet tas viss bija to vērts…
km 
-
Man šķita, ka skriet pusīti Salaspilī un pēc tam nākošā dienā 24 km pa kalniņiem Priekuļos varētu būt par traku. Tagad skatos un lasu, ka ne viens vien jaunais, ātrais un spēcīgais to ir pieveicis. Man ar Priekuļos patika, lai gan pieveicu tikai pusi no garās distances. Lai Tev prieks saglabājas arī turpmākos taku skrējienos!
Malacis!:)
Es Priekuļos skrēju tikai 2 apļus, četrus diez vai, bet trešo labprāt būtu vēl skrējusi, pēc finiša tīri friša jutos:) Un jā, man ar viena vieta palikusi atmiņā, kur viegli skrējās, kājas pašas nesa uz priekšu. Nekad nebiju tādā trasē bijusi, esmu tikai pa asfaltu skrējusi, bet šis tiešām bija brīnišķīgs piedzīvojums, pievienojos!:)
Malacis!
Man Priekuļu trails trešais un ne pēdējais:) Rezultāts palicis otrajā plānā. Galvenais foršā atmosfēra, superīgais mežs un svaigais gaiss, ko gribas vilkt pēc iespējas dziļāk un ņemt līdz maisos :)
Malacis!!! Trase bija perfekta – īsts spēku un pacietības pārbaudījums! Apsveicu ar godam nopelnīto vietu pirmajā desmitniekā!
Malači, visas meitenes, kas noskrēja :)
who runs the world – girls :)
Apsveicu ar labo rezultātu! Forši, ka patika – tad jau būs vēl taku skrējieni nākotnē:) Un pareizi dari, ka smaidi fotogrāfam – to gan vajag attīstīt uz smaidīšanu visu laiku!
Smaidīšana visu laiku nesanāk :D Sāpēs vaigi, ne tikai kājas pēc skrējiena :D
Un paldies, par apsveikumiem…
Lauma, otrā apļa beigās paskrēja garām nodomādama, īsti pareizi jau nav tagad apdzīt tik daudz spēcīgas skrējējas.
Bet Laumai ļoti labi sanāca :)
Apžēliņ! Tā tava smaidīšana mani gandrīz iedzina izmisumā:) Raušos augšā pēdējiem spēkiem 4. apļa lielajā kalnā, paskatos pār plecu un ieraugu meiteni, kas nepiespiesti smaidot kāpj kalnā tā, it kā tas viņai sagādātu tikai tīru prieku! Nu neienāca prātā, ka tu vienkārši pozē fotogrāfam :) Tas man lika saņemties un bēgt, cik vien nogurušās kājeles nes.
Bet nu, baigais malacis esi – divas dienas pēc kārtas šitā plosīties! Lai veicas arī turpmāk un tiekamies sacensībās!
Tev labi sanāca aizbēgt no manis :D Bet es jau biju atmetusi cerību Tevi noķert!!! Kājas jau bija riktīgi nogurušas!!! Kad pateici par to smaidīšanu finišā :D Man tā smiekls sanāca!!!
Noteikti tiekamies!!!
wow, divas dienas šitā pēc kārtas! Tev ir gan dūša, gan spēks :)
Paldies par jaukajiem vārdiem!!!
Veipaskundzīte: “paskatos pār plecu un ieraugu meiteni, kas nepiespiesti smaidot kāpj kalnā tā, it kā tas viņai sagādātu tikai tīru prieku!” Šitas ir labs psiholoģiskais ierocis.
ai-jucis: “Kājās iemetas krampji pēc skrējiena un ir grūti tikt līdz auto” Tu esi tiešām kārtīgi izpriecājusies, nākamai reizei novēlu, lai tomēr vairāk sāp vaigi. Priecājos par tavu prieku.