PisaCityMarathon 2012 jeb 1.daļa

Maratons – sākums.

Visam kas dzīvē notiek ir kaut kāda jēga, pie šīs atziņas mēs ik viens pa laikam nonākam. Šo atziņu droši var attiecināt arī uz šo gadījumu.

Un tā uz priekšu.

Tiem, kuriem garākais teksts ko izlasījuši pēdējā gada laikā ir ēdienkarte Hesburgerā, viss šis stāsts nebūs pa spēkam un tāpēc iesaku uzreiz pāriet uz pēdējo nodaļu Maratons – nobeigums.

Pārējiem piedāvāju savu apcerējumu par tēmu kā es nokļuvu finišā ar 3:40:09.

Sākums viennozīmīgi meklējams visai bēdīgajā skijoringā Remtē nu jau tālajā 2011.gadā, kad neveiksmīga kritiena rezultātā nolauzu kāju. Ja kāds nav lasījis šo manu sacerējumu, tad droši ejat šeit http://www.draugiem.lv/user/195481/blog/…  un izbaudat šo stāstu no paša sākuma, pārējiem,kas to vēl atceras, ejam tālāk. Jautāsiet, kas tas par murgu, kā nolauztais kājas gals var būt sākums maratonam, tad nu tālāk mēģināšu izstāstīt.

Lai ar cik precīzi doks bija salicis tos salauztos kaulus kopā,tiem pa vidu esošais stienis bija gana smags un ciets, lai ar tādu kāju varētu paskriet. Vismaz es nevarēju, jo tā kliboja, arī pie citām lielām slodzēm neteiktu ,ka jutos gana komfortabli. Bet tad, pēc 11 mēnešiem sekoja manas kājas atdzelzošanas operācija pēc kuras vēl nebija pagājušas trīs stundas ,kad es nepacietībā sajust atšķirību, jau stellēju kāju ārā no gultas, lai izmestu mazu viķerīti līdz atejai. Atšķirība bija tik pacilājoša, ka uzreiz zvanīju dokam, lai raksta mani tai pašā dienā ārā. Pēc nedēļas jau vilku kājās botas, lai pamēģinātu kā ir un bija fantastiski, jau pirmajā reizē noskrēju 4km, sajūta bija  tāda it kā man būtu atdevuši atpakaļ kāju. Nākošajā treniņā jau skrēju 8km un vēl nākošajā jau 12km, tad nu tā kaifojot par atgūto kāju dzima ideja to nosvinēt ar maratona noskriešanu, jo jau bērnībā biju dikti apbrīnojis šos izturīgos sportistus, kuriem nevajag gaidīt autobusu, lai no Grobiņas nokļūtu Aizputē, viņi vienkārši uz turieni aizskrien.

Nekad neesmu bijis skrējējs, kaut arī mans uzvārds nedaudz asociējas ar gana ātru putnu,  skraidīju tikai tik cik vitāli nepieciešams bija motokrosa iesācēju amatieru līmenim, lai ar godu tiktu līdz finišam vismaz pirmajā desmitniekā.

Ar šī gada janvāri sāku tā sirsnīgāk skriet, jo lēmumu par maratonu biju jau pieņēmis, bet te tev nu bija, sākās problēmas nevis ar salauzto kāju bet ar otru. Tad cirksnis tad ceļa saites, tad viss kopā – vienvārdsakot, pat ņemot palīgā Liepājas labāko fizioterapeitu Kasparu Čaunānu, netiku nekādos centros ar šo problēmu (Toties sprandu, kura jau pusgadu man uz vienu pusi griezās tik pa 20 %, jo biju viņu kopā ar galvu mēģinājis iedzīt Laumas smiltīs, man sataisīja divos piegājienos).

Un palika vēl sliktāk, ja vēl sākumā problēmas radās pie 10km,  tad tuvāk martam jau pie 5km varēju likties mierā un soļot mājās un tas viss skrienot labākā gadījumā 2x nedēļā. Kasparam pateicu, viss, liekamies mierā, maratonu neskriešu. Tad sākās motokrosa sezona un skriet pārstāju.

Kaut kādas sagadīšanās pēc treniņtērpu un botas biju paņēmis līdz pie radiem braucot Jāņot.

Jāņu rītā kamēr visi vēl izgulēja žvinguli, es gāju paskriet. Viss bija forši līdz kādam 4km, tad lēni vilkos atpakaļ, jo viss vēljoprojām bija gaužām slikti. Biju tik sapīcis par šo visu, ka braucot mājās botas atstāju pie radiem.

Vēl pēc kāda laika, jau kaut kad jūlijā, krāmējot šķūni atradu baigi vecus, bet labi saglabājušos manus vecos Reebok skriešanas apavus un atkal uznāca skriešanas mānija. Neatceros vairs, vai tās pašas dienas vakarā vai nākošajā rītā, ņēmu un paskrēju. Dīvaini, nodomāju pie 5km, pilnīgi nekas neliecināja, ka vēl nesen pie tāda noskrietā attāluma jau ar dr.Hausa cienīgu sejas izteiksmi, klibodams soļoju mājās, bet tagad vēl piedodams gāzi uzskrēju vēl vienu piecīti.

Apjausma uznāca kā cirvis pierē, visam pie vainas jaunās Adidas botas, kuras sagadīšanās pēc man nācās iegādāties tieši pēc atdzelžošanas operācijas, jo vismaz 5 gadu vecajiem Asics  bija izdilušas papēža kapes. Atceros, ka savulaik arī šos vecos Asics biju pircis tikai dēļ tā, ka ceļa saites iekaisa pēc intensīvākiem treniņiem. Njā, tas viss tikai man nepiemērotu apavu dēļ, kaut gan jāatzīst ar adidām skriet ir ērtāk,  spiediens uz pēdu liekas it kā vairāk uz pēdu nevis uz papēdi, bet nu jau tas nav svarīgi, jo klāt jau ir septembris un atlikušas tikai pāris motokrosi, divi pēdējie endurokrosa posmi un sezona galā.

Septembra beigās, neatceros vairs kāpēc, bet biju iebraucis papļāpāt pie Alda Baltiņa. Vārds pa vārdam un kaut kā nonākam pie skriešanas jēgas motokrosa fiziskās sagatavošanas treniņu procesā, vēl tur ko padzenam, kad es viņam saku:

-davaj, es noskriešu maratonu.

– pa cik,šis man jautā.

Sāku domāt, pēdējos treniņos 10km skrējienu centos turēties 10km stundā, vai tā varētu būt, ka neatrastu sevī spēku noskriet 42km ar tādu ātrumu?

-domāju, ka varētu iekļauties 4 stundās.

Ak ,kungs, tādu, pilnīgas  neticības pilnu sejas izteiksmi es nebiju redzējis nekad, Van Goga gleznās atainotie subjekti tad vēl ir saprotami atšķirībā no tā ko rādija Aldis. Man likās, ka es viņam jau sāku ticēt, ka tas nav iespējams, bet kaut kā nejauši pastiepu roku, davaj deram?   Drīz naks turpinājums…………