Pirmais ultramaratons – pa dubļiem un gailenēm

To, ka šogad skriešu ultru, nolēmu jau finišējot veiksmīgajā pirmajā maratonā. Tiesa gan, biju lasījis, ka jābūt noskrietiem vairākiem maratoniem un jābūt krietni lielākai kilometru bagāžai (kopš skriešanas gaitu sākšanas pērn bija tikai lēni 800 km, šogad krietni aktīvāki 1900 km). Tomēr biju nolēmis skriet 81 km un pamazām tam sāku nobriest.

Treniņi gan bija pēc īsāku distanču plāna (ar daudz nežēlīgiem intervāliem un ļoti maz garākiem skrējieniem), kas ļāva lieliski noskriet Jelgavas nakts pusmaratonā ar rezultātu 1:32. Tomēr ar pāris skrējieniem ap 30 km un vēl dažiem virs 20 km ultrām ir par maz, ko labi sajutu distances otrajā pusē. Kaut arī pēc katra Stirnubuka spļaudījos un solījos, ka nopirkšu taku kurpes, tomēr tā arī to neizdarīju un nācās skriet asfaltam paredzētajos apavos. Un kopš maratona palaidos svara mazināšanā, tā arī palikdams ap 75-76 kg, kas vēl joprojām ir krietni par daudz gargabaliem. Njā, un no smēķēšanas netikuma arī vēl nepratos atbrīvoties (varbūt drīz tomēr ar šo problēmu galā tikšu).

Ņemot vērā, ka lielas bažas raisīja agrais starts plkst.5, pēdējo nedēļu katru dienu cēlos ap šo laiku un izlaidu pa nelielam 8 km riksītim, cerot, ka man kā vakara skrējējam izdosies nedaudz pierast pie miega acīs un slinkām kājām. Nezinu, vai palīdzēja, bet visu nedēļu jutu pamatīgu miega badu.

Tā nu piektdien sakravājos 2 somās (1- ko ņemt trasē, 2 – kur atstāt liekās mantas) un devos uz autoostu, lai brauktu uz Cēsīm. Jau pirms iekāpšanas busā satusēju ar nesen uzlekušo ultramaratona superzvaigzni, par mani 17 gadus vecāko Normundu Lauci (viņš vēlāk kopvērtējumā dabūja 7.vietu, savā vecuma grupā 2.vietu). Tā nu visu ceļu un arī vēlāk uzklausīju daudz vērtīgu padomu.

Kāpjot no busa ārā, laicīgi attapos, ka viena soma palikusi uz plaukta – labi ka tā, citādi sanāktu pirmais baskāju skrējiens. Tad nu abi devāmies uz Cēsu internātpamatskolu, kur bija rezervētas naktsmājas, veiksmīgi tās atradām, pierakstījāmies, ieriktējāmies piešķirtajā istabā un aizkāpām atpakaļ uz centru pēc numuriem. Norčam lielākais kreņķis bija, vai tiešām jāņem līdzi nolikumā paredzētā krūzīte, bet es sabijos, ka nav iedotas spraužamās adatas, ar ko numurus piekabināt. Tomēr viss atrisinājās, pēc tam vakariņas, un pirms plkst.22 jau devos čučēt.

Miegs īsti labs tomēr nebija, kā jau pirms startiem ierasts. Cēlāmies nedaudz pēc plkst.3, lai laicīgi pabrokastotu un vēders startā nebūtu pārāk smags. Tikko paēdām, sākās traks gāziens – taisni laikā, lai nebūtu jāsatraucas, ka varētu būt par maz dubļu trasē. Uztaisījām kārtīgu sprintu tumsā pa peļķēm, lai tiktu atpakaļ istabā, savācām mantas un devāmies uz 2 km attālo starta vietu pa visu lietu, kas gan nedaudz sāka pierimt. No priekšlaicīgas izmirkšanas mūs gan paglāba laipna jauniete, kura ar auto mūs aizvizināja līdz starta placim :) . Tad jau arī lietus beidzās, bet gaiss bija pilns mitruma, par laimi, nebija pārāk karsti.

Ar mugursomu skriet nav nekas patīkams, bet ultrā bez tās grūti iztikt, viskautkas jāņem līdzi. Tā nu somā biju iekrāvis 2 puslitra pudeles ar vitargo maisījumu (2 vēl aizsūtīju uz 43.kilometru), 3 elektrolītu želejas, 3 dubultkafijas želejas, obligāto folijas segu, plāksterus, ibumetīnu, pretnoberzumu smēri, karti, maku un telefonu.

Kā par brīnumu, šoreiz startā īpaša stresa nebija – varbūt tāpēc, ka nezināju, kas sagaida. Pirmie pāris kilometri gāja lejup no kalna un tīri raiti, ap 5min/km. Tālāk jau brīžiem bija jāskrien pret kalnu, uzreiz kājas piedzinās, bet nekā īpaši traka un nākamos 8 km turpināju ar ātrumu zem 6min/km. Ap 7.kilometru bija krustojums, kurā īsti nevarēja saprast, skriet taisni vai pa kreisi. daži aizmauca taisni, un pēc kāda laika varen pikti rikšoja atpakaļ. Sekoju zinātājiem un trāpīju pareizi. Kaut kur ap 10.kilometru man viens čalis apjautājās, vai esot bijis kaut kāds čips kaut kur jāliek. Apbēdināju, ka bijis jāliek gan (kā dzirdēju, vēlāk gan viņam paveicies, ka manuālie reģistrētāji viņa rezultātu piefiksējuši).

Tā arī turpinājās labs riksis līdz 14.kilometram, kad prieki beidzās, jo bija priekšā nepārvarama purva peļķe un nācās piesmelt kurpes. Drīz pēc tam bija jārāpjas gandrīz vertikālā, dubļainā nogāzē, kas izgaisināja visas cerības par kaut kāda ātruma uzturēšanu. Tad jau pie Ērgļu klintīm pienāca pirmā ēdināšanas vieta, kurā ieskrēju vēl tīri svaigs.

Ik pa brīdim varēja manīt lērumiem gaileņu. Sākumā tās priecēja acis, bet vēlāk jau sāka smagi kaitināt, jo man kā sēņu maniakam šogad bekot bija sanācis tikai vien reizi. Atslodzei ik pa brīdim kājas paglāstīja nātres, nebeidzamie dubļi jautri žļurkstēja, kalni un trepes sāka apnikt, mitrums nāca no augšas un apakšas.

Drīz pēc pirmā kontrolpunkta kopā ar dažiem citiem aizšāvu pa nepareizu taku, jo kāds gādīgs cilvēks vai vējš bija nolauzis virziena bultiņu. Par laimi, jaukas meitenes pa gabalu pakliedza, ka nepareizs ceļš, un ātri atgriezos trasē.

Līdz kādam 40.kilometram trase gāja galvenokārt gar Gauju. Dažām mazajām upītēm tiltu nebija vispār, vienai tilts bija iebrucis un gar tā malu bija diezgan sarežģīti uzrāpties, viens tilts bija gaužām aizdomīgs un šķībs, pa to pārgāju lēnām, turoties pie iepuvušajām margām. Vēlāk vienā vietā pār gravu bija baļķis, bet ar piekusušām kājām pa to iet tomēr neriskēju un bridu vien upītei pāri.

Pēc maratona distances pieveikšanas jutos vēl tīri ok, kaut arī nogurumu jau sāku manīt. Pēc tam sākās gandrīz 20 km posms gar Amatu – ļoti daudz skaistu skatu, bet takas aizaugušas, nogāzes slidenas, vietām akmeņi un celmi, aiz viena aizķēros un pamatīgi nomaucos, salaužot īkšķa nagu un gandrīz pazaudējot pudeles, kas izmuka no somas un aizripoja pa nogāzi – brikšņos nebija viegli tās izmakšķerēt.

Te jau palika skriet grūti, bet vēl turējos. No kāda 55.kilometra līdz 65.kilometram turējos astē vienai izturīgai dāmai, bija daudz labi skrienam grants ceļu, bet īsti spēka labai skriešanai vairs nebija un jau kāpu pat pavisam lēzenos kalniņos. Šajā posmā nomaucos vēl vienu reizi, šoreiz uz slideniem zariem izcirtumā. Bija arī jauks brīdis – meitene pļavā pie maza galdiņa, kas salēja ūdentiņu un cienāja ar pašas lasītām jāņogām.

Nu sākās pats labums, pārplīsa tulznas uz pēdām un gūžas jau ļodzījās. Pārmaiņus skrēju, gāju, rāpos, slidinājos. Tagad jau katra gailene, ko ieraudzīju, gandrīz izraisīja krampjus, bet katrs kalns smagu nopūtu. Ap 70.kilometru, ieraugot, ka vēl jākāpj pa Žagarkalna milzu nogāzēm, gandrīz pielaidu bikses. Kaut kā uzrāpos, pēdējā kontrolpunktā vēl uzpildījos un devos finiša posmā.

Pēdējie 10 km pagāja gandrīz tikai ejot, jo katrs mēģinājums skriet saskārās ar asu protestu no gūžu puses, pēdas un īkšķis arī nejutās neko omulīgi. šajā posmā mani daudzi apdzina, kas omu neuzlaboja, bet kārpījos vien tālāk. Pēdējos 3 km jau pat paiet bija grūti, traki gribējās apsēsties vai pagulēt. Pēdējo km gāju kopā ar jaunu jauku dāmu un večuku, visiem bija grūti, bet kaut kā pa pēdējām kāpnēm uzrāpāmies un veiksmīgi finišējām.

Rezultātā 78-81 km (pulksteņa un kartes dati atšķīrās) pieveikti 10:43:17. Izcīnīta 74.vieta no 121, vecuma grupā 38.vieta no 54.
Nākamgad rezultātu derētu uzlabot, bet pieredze nenovērtējama.