Jau kopš 2012. gada augusta manī radās vēlme iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgos kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu… līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem. Tur es uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visas šīs labās domas manī krājās un krājās. Pieņēmu lēmumu – šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!
Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju, par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecās trail krosenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdējo posmu Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas, lai „vecie vilki” iepazīstinātu „jaunus vilkus” ar orientēšanās sportu. Kad es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildēja: “Ap desmit kilometriem”. Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri… tīrais nieks! Piekrītu. Vēlos uzsvērt, ka piedāvājums par sacensībām nāca iepriekšējā vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties nebija laika.
Nedaudz par veselības stāvokli: iepriekšējā dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju, kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilnu klapi… nē, tieši otrādi, es jau zināju par dienas izklaidēm un tas man lika saudzēt sevi. Jau braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto rādīja ka man vēl jāatpūšas 6 stundas).
Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzamais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirībā no skriešanas sacensībām ir atvērts – tas nozīmē, ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte – ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda. Ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidējā vai lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidējā, vai garā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visam ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgās lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un 13kp.Vēl, lai piedalītos – bez kompasa, kartes un protams smadzenēm, ir vajadzīga SI- karte (čips), ar kuras palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem.
 |
| mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte |
Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu. Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam. Sākumā skrējām ātri… pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm… kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km… Liekas – nav jau daudz? Bet pa meža bezceļiem, ticiet man – TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu, ka šīs sacensības nebūs tik vieglas, kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais… ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: “Arī šī bedre ir kartē… kā arī šī sakne, tā arī ir atzīmēta kartē…” Ticēju katram viņa vārdam, jo apskatīt karti man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis bija aizskrējis tik tālu, ka man nācās nedaudz, ar sprinta palīdzību piedzīt… pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena laikā mani vairs nebiedēja tādi izteicieni, kā: “Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei… būs jāskrien pāri tam lielajam kalnam un pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam.” Pēc astotā punkta es uzjautāju: “Cik KP mums jāsavāc?’’ Atbilde bija: “25”. “Ak, mans Dievs!!” – tajā mirklī nodomāju. Tad es sapratu, uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus – 14,130. Uzprasot to nozīmi, es saņēmu atbildi, ka tā ir mūsu aptuvenā kilometrāžā. Tas būtu, ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu. Bet tā nekad neizdodas noskriet… jo ir žogs, upe utt. Heh… noteikti sanāks kādus 16km savākt. Domājot par to, ka priekšā vēl ir tikai 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam Teorētiski mums divas reizes jāšķērso purvs. Kā asfalta skrējējam, tādas bija manas domas. Izrādās, orientieristi domā savādāk. Pēc KP Nr. 40 mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju, ka tā taciņa ir apkārt purvam – а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu kā man viena kāja paliek mitra, tad otra… Prasu Jānim: “Man kājas slapjas, tas nekas?” Viņš ļoti mierīgi atbild: “Man arī. Skrienam tālāk.” Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvoju ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te – HOP! Un tāda patīkama vēsa sajūta.
Man patika skriet pa purvu! Tad vienu pēc otra atkal savācām KP. Es skaitīju, cik vēl līdz beigām palicis, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, ka šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam… vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem , jo tad Jānis lika samazināt ātrumu un es varēju viņam turēt līdzi.
 |
| rezultāti no Muceniekiem |
Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica, ka nākamo punktu es meklēšu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns… aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrienu pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi. Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atradām bedri un atzīmējāmies pie KP. Uz to brīdi priekšā palika trīs KP, un necik spēks manā ķermenī. Skrēju, tad ātri gāju, tad atkal skrēju. Vēl viens KP, otrs… un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm. Beidzot es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies. Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nespēju noticēt, ka tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzies! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 – labs rezultāts! :) Paldies Jānim par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!
 |
| mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte |
Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, ka iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci, lai saprastu, kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tām, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju. Jo svētdienas skrējiena laikā ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju.
Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu. Godīgi, varēju labāk, vismaz pa kādam 6 min noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baudīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju, ka viņš varētu mani aizvēst uz beidzamo kontrolpunktu. Bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa… man uz turieni nevajadzēja.
Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: “Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederēs.” Varu apgalvot, ka tiešām, ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēdās galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējienā svārkus uzvilkt var… un arī skrējieni uz papēžiem pastāv… bet mežā viss ir savādāk!
*beigtās – man nebūs žēl tos saplēst un izmest.
**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt
km 
-
Orientēšanās ir pozitīvās narkotikas, kas vienreiz pamēģina un noķer sajūtas – tas kļūst atkarīgs…
Un par atslodzi pēc ikdienas +100% – ja sāksi domāt par ikdienas problēmām – attapsies sazin kur…
Sveiciens atkarīgo bariņā :)
Man bail mēģināt. Iepatiksies vēl! :D
Mani 3 izmēģinājuma reizes nepaķēra, sajūta, ka velti nomests laiks, kuru varētu izmantot skrienot pa meža takām un tās baudot, nevis stāvot meža vidū un domājot uz kuru pusi doties (nezini kur atrodies kartē un arī nav neviena kam pajautāt). Staigā, stāvi un domā, ko darīt – mest visam mieru un meklēt finišu vai turpināt staigāt ar domu, ka varbūt kādu ieraudzīšu un iesēdīšos astē. Jāpiebilst, ka bija kauns trasi pamest un tā tika izieta, bet skriešanas prieka nebija, jo vairāk stāvēju, staigāju un stresoju, dusmojos uz sevi, ne viss skrēju :(.
Laikam jau lielākā kļūda july bija tā, ka nonāci situācijā, kad nezini kur esi un kurp doties. Pirmās sajūtas jāķer kopā vai nu ar lietpratēju, kas aizvedīs vai arī jāiet gandrīz bērnu distance, kas parasti ir tikai pa ceļiem un taciņām.
Man arī šī atkarība neradās uzreiz. Jaunībā, (īpaši veca jau nejūtos arī tagad :),bet nu tomēr pirms 20 gadiem)pamēģināju un uzreiz gāju nopietnu distanci. Maldījos, maldījos, nepatika un pēc dažām reizēm metu mieru.
Tad pēc ilgāka laika (gadiem 10) draudzene palūdza palīdzēt ar mazajiem orientieristiem sporta skolā. Sākumā kopā ar bērniem gājām 10 gadīgo distances, ne vienmēr gāja gludi arī tur. Pamazām pati mācījos visus apzīmējumus un kartes knifiņus, mēģināju orientēties pieaugušo grupās un noķēru kaifu,ka beidzot vienmēr saprotu kur esmu. Āķis bija lūpā un nu jau bez meža dīvainīšu sporta vairs nevaru. Protams, meistarība nekad nebūs augsta, bet atslēgties no ikdienas stresa un priecāties, ka vari atrast visu un iziet distanci – tas ir forši…
Kurš teica, ka nevar mežā ar svārciņiem? http://xrace.lv/images/gallery/109__17934.jpg
Sarmītei taisnība, ir jāpierod pie orientēšanās sporta. Viss process var iepatikties tad, kad Tu vairs nedomā par to “kā stāvi uz vietas”, bet jau uztver to kā spēli.
Papucis, labs!!! Tiešām labs. Bet es šāda tipa svārkus pietaupīju maratonam ;)
july, viss atkarīgs no prasmes orientēties, uzreiz jau visi nav baigie meistari :) Viss nāk ar laiku un pieredzi, kādam tas sanāk ātrāk, kādam – lēnāk. Labākais tas, ka orientējoties kļūdās visi, nav iespējams pilnīgi bez kļūdām :) Varbūt vērts palasīt grāmatas par orientēšanos, aiziet uz kursiem vai arī sarunāt kādu kurš parāda dabā kā to darīt un pasaka ko dari nepareizi?
Papuci, varbūt vari ieteikt kādu grāmatu par orientēšanos? Varbūt ir kas pieejams latviski internetā? Es vasara plānoju lidot uz Latviju un tad dikti gribas pamēģināt to lietu, bet nu bail, ka būšu kā tāds čaiņiks un vēl neatradīšu atpakaļceļu :) Neviens paziņa arī orientieristu vidū nav…
Cik cilvēku, tik viedokļu. Kāds varbūt labāk iemācās no grāmatām vai skrienot līdzi lietpratējam. Man gan patīk pašai mācīties. Sākot no otrās reizes izvēlos garākās distances, lai būtu pēc iespējas vairāk punktu, ko meklēt un ierodos uzstarta sākumu, lai ir pietiekami laika. Neuztveru to kā sacensību, bet radošu apmācību un dodos distancē viena meklēt punktus, stigas, takas paugurus un bedres, kļūdīties vai arī pārliecināties par savu domu pareizību. Reizēm nākas atgriezties teju līdz iepriekšējam punktam, ir gadījies pat iziet ārā no kartes. Reizēm izmantoju kompasu, citreiz izdodas karti tiktāl ieorientēt prātā, ka labāk ir bez, vienkārši vērīgāk jāredz kopējā situācija. Un vispār, tā kā kompass man ir pats, pats , pats parastākais, ir aizdoma, ka pāris reizes tieši tas mani aizvedis neceļos. Visu uz savas ādas pārbaudīto uzskatu par vērtīgu pieredzi. Bet kā jau teicu, katram savas metodes. Man prieks, Darja, ka Tev arī iepaticies šis foršais pasākums. Tiksimies mežā ;)
Man patīk teiciens: “nav kompass, nav problēmas”. Kaut gan man piesolīja tādu atdāvināt.
No kompasa būtu lielāka jēga, ja viņš rādītu uz kārtējo KP :)
lvingr, par mācībām:
1) http://magnets.lv/?p=kas_ir_orientesanas
2) http://www.lof.lv/?p=abc_materiali
3) http://www.ozonsok.lv/?p=1357
man vēl ir materiāli angļu valodā. Ja vajag varu nosūtīt.
Flower, noteikti tiksimies :)) nevis tikai uz karstā asfalta, bet vasarā varēsim arī mežā paslēpties :)
Lauma, tātad Tu arī nodarbojies ar orientēšanās sportu :))
Vakar noskrēju bez īpašām kļūdām un sava V35B grupā tiku pie trešās vietas (no padsmit dalībniekiem). Īsā treniņa prieks.
Ja godīgi, es biju pārsteigta cik daudz “asfalta” skrējēju nodarbojas ar orientēšanās sportu.
http://www.ibook.lv/BD_orientierista-abc-juris-zilko.aspx?BID=70ef62d5-5f99-458d-99bd-726f99e7a9d4
http://gramata24.lv/gramatas/sports-hobiji-speles/sporta-veidi/p/1005-orientierista-abc
Darjas LOF linkā pirmā pieminētā grāmata http://www.lof.lv/?p=raksts&fid=717 ir ne tikai par orientēšanās tehniku bet treniņiem kā tādiem, ir vērts izlasīt arī tiem kas neplāno orientēties. Pati grāmata dabūjama te:
https://dl.dropboxusercontent.com/u/3056846/Trenini_LAT_www.pdf
Sākot orientēties labāk izvēlēties īsāku distanci (vieglāku grupu), kad to var bez daudz lielām kļūdām iziet zem 1h var iet uz nākamo distanci citādi var zust motivācija un prieks. Kad pāriets uz pašu garāko distanci un tur apnīk skriet var atgriezties īsākajā un priecāties par pirmajām vietām, saņemt diplomu ko pielikt pie sienas, utt :)
Darya, nē. Man vēl ir raksturs turēties pretī šim.
Raktā minēts “trail” bet url ved uz “krosu”.
trail (http://ru.wikipedia.org/wiki/Трейлраннинг) ≠ cross (http://ru.wikipedia.org/wiki/Легкоатлетический_кросс)
Man kā neasfalta skrējējam orientēšanās neliekas īpaši aizraujoša pat lai pamēģinātu
es arī vienu brīdi gribēju pamēģināt, bet tad sapratu, ka man tieši patīk izbaudīt mežā skriešanu pašu par sevi, domu atslēgšanu, nevis piepūlēt smadzenes par kontrolpunktu meklēšanu.
‘no dresses’ – vispār ir nevis pašā orientēšanas pasākumā, bet pēc tā, jo kājas diezgan bieži apskrāpējās un apdauzās :)
Un vispār orientēšanās ir kas daudz vairāk par vienkāŗšu smadzeņu piepūlēšanu, meklējot kontrolpunktus. Tas pasākums tomēr iedresē ātri pieņemt lēmumus, nepanikot un nestresot par nepareizi, neprecīzi pieņemtajiem, bet ātri izdomāt nākamos soļus tā, lai ātrāk un precīzāk var tikt atpakaļ līdz tam mērķim/punktam..
Magnēts manuprāt ir labs treniņš skrējējiem. Saudzīgs pret kājām dēļ dažādā seguma, bet tajā pašā laikā prasīgāks pret visu ķermeni. Sevišķi patīk kalnainākie posmi, bet labu efektu dod arī ātrs skrējiens pa sūnām vai purvu. Magnētā arī reti ir kartes, kur ir pagrūti pārvietoties, līdz ar to pārsvarā ir iespējams attīstīt labus ātrumus.
Pagājušajā gadā pamēģināju un ļoti iepatikās arī orientēšanās sprints, kurš notiek pilsētās. Tuvākais būs tagad 21.aprīlī Vecrīgā, tam vajadzētu būt riktīgi labam.
Ropažos ziemas magnēta pirmais posms arī labs, spēj tik vilkt :) Telpu orientēšanās arī interesanta lieta
Vēl dzirdēju domas par to, kā interesantie posmi ir Ummis (kur ir Orientēšanās akmens) un Carnikava. Kāds posms jums visvairāk patīk?
Interesantākie no orientēšanās viedokļa varētu būt trešdienas posmi, jo tie ir parasti nedaudz savādāki kā ierasts redzēt šajā Daugavas pusē. Pagājušajā gadā pašam visinteresantāk gāja Buļļusalas posmā http://www.magnets.lv/uploads/kartes/magnets_13/paraugkartes/74karta_BullusalaR.jpg Tur bija gan lietus, gan zibens, gan tumsa, gan kārtīgs “zaļais” vietām.
Grūtākie un izaicinošākie no orientēšanās vietokļa ir Bumbukalns, Mangaļsala, arī Riekstukalns .. Langā it kā viegli skriet, bet tas mikroreljefs .. Mežaparkā arī ir ko pacīnīties, Inčupē piejūras priedītes ir ļoti burvīgas :) Maltuves purvs kārtīgs pārbaudījums kājām
Man ļoti patīk Maltuves purva āpkārtne, un tur blakus notiekošie Magnēti. Viegli nav, bet smukums visriņķī noteikti ir tā vērts. Kalngale un Vecāķi arī patīk.
Oi, Bumbukalns man arī ir sagādājis raizes. Vēl arī Vārnukrogs atmiņā kā pagrūta trase. Man patika Krievupe – tur pirmo reizi uzdrīkstējos skriet bez kompasa un iepatikās tā lieta.
Šonedēļ Brekšos būs bedru orientēšanās :D
no orientēšanās viedokļa interesantākās man ir bijušās BA2 rīkotās sacensības, 40min uz punktu nekad agrāk un pēcāk neesmu tērējusi:) Tur arī sapratu, ka ne tikai mērogam, bet kartes vecumam ir jāpievērš uzmanība. Ja gribās izaicināt sevi un tiešām orientēties, nevis skriet pa zilonenēm vai pa gabalu redzēt punktu – iesaku pamēģināt: http://www.ba2.lv/sacensibas/index.php?s=lg&gs=2014
turklāt vēl var izbaudīt nevis atzīmēšanos ar SI, bet ar Emit kartēm, kas arī ir neierastāk:)
Taa…redzu ka interesantaakaais veel priekshaa :) Saakshu gatavoties Bumbukalnam un Riekstukalnam.
Ja nu ir vēlme pēc savādākiem mežiem tad pilnais kalendārs šķiet apskatāms šeit: http://www.orient.lv/orientesanas/
Runā, ka Tērvetē vēl varot paspēlēties ar krokodiliem :)
Vēl neierasti un interesanti ir orientēties Cenas tīrelī, tur jāpeld uz purva ezeru saliņām pēc KP :)
Orientēšanās ir burvīgs sports! Es nāku no orientēšanās sporta, tādēļ man nospļauties, par to, ka maratonam trenējoties ārā bija -17grādi, ka SKM bija dubļi vai sniegs, ka dzeršanas punktā NRM trūkst ūdens, ka kāja sāp. Orientieristam ir nospļauties uz kāpumiem Rēzeknē vai Biķerniekos. Viņam netraucē ne saule, ne vējš, ne sniegs. Orientieristi ir izturīgi ļaudis.
Otrs spēcīgākais (varbūt šorīd pirmais) Latvijas maratonists savu sporta karjeru bērnībā sāka tieši orientēšanās sportā. Un cits, kas arī dzīvo tajā pašā pilsētā, arī bija saistīts ar orientēšanās sportu.
Spēcīgākais Latvijas ultra-trail meistars arī ir orientierists.
Visu slavu ORIENTĒŠANĀS SPORTAM!
Ja tu pamani kādu skrējēju pirms mačiem pārģērbjoties ne par ko nesatraucoties – orientierists.
….Ja tu pamani kādu skrējēju pirms mačiem pārģērbjoties ne par ko nesatraucoties – orientierists….
+100% :))
..vai ūdenstūrists :)
vēl jau var būt vienkārši kāds ekshibicionists
Varbūt. Tomēr domāju, ka ekshibicionists satrauktos par to, vai kāds skatās. Atkrīt nosacījums “ne par ko nesatraucoties”.
Man kā orientieristam tīri labi patīk, ka daudziem standarta skrējējiem (asfalsts, neasfalsts, bet saprotama distance bez orientēšanās) nepatīk orientēšanās sports – tīri labi skriet un daudz interesantāk orientēties, ja nav mežs nav pilns ar orientieristiem. ;) Pats labprāt gan paskrienu tāpat (pa asfaltu, neasfaltu), braucu ar riteni, peldu, airējos utt. Bet orientēšanās ir stipri oriģināls sporta veids un viens no maniem iecienītākajiem. Tiem, kas maldās mežā – PAŠI VAINĪGI! :D Un bez kompasa orientēties var tikai tādi, kam ir dabisks orientēšanās talants un kuri nekad tā īsti nenomaldās, bet tie ir izņēmumi, manuprāt… Orientēšanās distances arī ir dažādas sarežģītības pakāpes.
Atvaino, Janka, tavs komentārs izskatās kā: slēgtais klubiņš – nelieniet! Un ja nesanāk, tad vispār labāk aizmirstiet, netrenējaties. Diezgan nekorekti – skumji par tādu attieksmi. (Gribēju uzrakstīt rupjāk, apvaldījos)
P.S. Uz ielas pārģērbties, nesatraucoties, var arī (deju ansambļa) dejotājs. ;)
Artūro – mans komentārs ir samērā pamatots, ņemot vērā, cik šeit “stereotipaina” attieksme pret orientēšanos un orientieristiem valda. ;) Es pats arī skrienu garās distances un man nav nekādu aizspriedumu pret skriešanu – es zinu tās priekšrocības un trūkumus, bet ja nepārspīlē ar skriešanu, tad šķiet, tur ir tikai priekšrocības. ;)
Savukārt, par orientēšanos daudz pasaka īss un kodolīgs citāts no kādas grāmatas par orientēšanās sportu:
“Dabas šaha spēle („The Chess of nature”) jeb orientēšanās, kā to
patiesībā sauc, ir gan fiziski smags, gan tehniski grūts sporta veids gan
orientēšanās, gan skriešanas tehnikas ziņā. Bet, lai varētu izdarīt tos
kārtīgos šaha gājienus mežā, vajadzīgas arī smadzenes, kas strādā ar
pilnu jaudu. Orientēšanās ir komplekss sporta veids ar asu domāšanu
un fiziski smagu piepūli vienlaicīgi. Lai sasniegtu labus rezultātus,
ķermenim un prātam jābūt līdzsvarā.”
Janka, kādi tieši ir tie “stereotipi” attieksmē pret orientēšanos? Man šķiet, ka drīzāk tev ir “stereotipiska” uztvere attiecībā pret tiem, kas tikai skrien :)
Inga_K, palasi pati tepat komentāros augstāk, kompass neesot vajadzīgs u.c. netiešas norādes un mājieni par to, ka tas būtu kaut kas “zemāks” par garo distanču skriešanu, ar kuru arī starp citu nodarbojos ;). Izskatās drīzāk, ka kādam(iem) nav vienkārši paveicies – mežā apmaldījušies, kompasu un karti nav pratuši lietot un tad nu viss ir slikti! :D
Man šķiet, tev ir sakāpināta uztvere :) Neko tādu gan neizlasīju. Ja kāds spēj ar karti bez kompasa precīzi iziet distanci – visu cieņu, es to neprotu, gadās ar visu kompasu aizšaut šķībi, bet komentāros gan neieraudzīju tevis minēto attieksmi, ka kompass nav vajadzīgs, un, ka orientēšanās ir kaut kas “zemāks” par garajām distancēm. Vispār jau cik cilvēku, tik viedokļu. Pirms pāris mēnešiem sanāca diskutēt ar cilvēku, kurš nesaprata kāpēc es skrienu, un lai vēl ķertu kaifu no orientēšanās vai rogaininga – “neapmētājiet mani ar svešvārdiem”.
Tā kā – katrs darām to, kas labāk tīk, un, ja nelāgs garīgais – ejam uzskriet, vienalga – pa mežu vai pa asfaltu ;)
Es domāju, ka bez kompasa un prasmīgas kartes lietošanas vismaz grūtākās un sarežģītākās distances ātri izskriet nemaz nav iespējams, izņemot, ja esi ārkārtīgi pieredzējis orientierists ar dabisku orientēšanās talantu.
Te drīzāk izskatās, ka orientēšanos ceļ kā kaut ko pārdabisku, bet noniecina parastu skriešanu. Lūk, tas izklausās pēc “pontošanas”.
Vai tad jābūt baigiem nažiem? Bāc, tas ir atkarīgs no katra atdeves un motivācijas. Orientēšanās nav vienkārša, bet cik lielai daļai orientieristu ir augsti mērķi? Protams, katram patīk, kad maršruts ir veikts ar mazāk kļūdām, ātrāk utt., bet ne vienmēr tas ir galvenais. Līdz ar to superīgi, kad arvien lielākas tautas masas pievēršas aktīvam sporta veidam – mežā, skrienot pa sarežģītāku segumu, trenē domāšanu,- neatkarīgi no sava līmeņa. Un tad no meža nāk ārā noguris, bet smaidošs, lai arī kādas kļūdas ir pieļautas un cik ilgi tur ir bijis. Jo tā rodas pieredze, un ar katru reizi būs arvien labāk. Visi nepiedzimst vienādi, un labi, ka tā. Tāpēc nenoniecini citu.
Ja komentāri par kompasa lietošanu/nelietošanu ir uzbrauciens orientēšanās sportam, tad kas ir atļaušanās vinnēt pasaules čempionātu, skrienot bez kompasa?
Man pirms pamēģināju, pret orientēšanos bija ļoti skeptisks viedoklis, jo likās, ka tas ir kaut kāds jocīgo sporta veids un ka tur piedalās tikai nūģi. Iepatikās gan ar pirmo reizi. Pasākums, vismaz Magnētā, reti kad ir ļoti grūts, bet katra reize ir unikāla tāpēc ir interesanti. Ārpus Magnēta gan ir vajadzīgs jau lielāks skills, ja gribas tikt līdz finišam.
Skriešana varētu šķist vienkāršāka, bet nereti man skriešanas sacīkstes ir krietni grūtakas. Arī šeit ir daudz jāstrādā ar galvu un fiziskā piepūle pilnīgi noteikti nav mazāka kā orientējoties.
Īsumā abi labi, uztveru orientēšanos kā labu treniņu skriešanai un skriešanu kā labu treniņu priekš orientēšanās. Viens otru izcili papildina.
Apsveru domu pievērsties orientēšanās sportam, vienīgi nezinu kā pateikt ģimenei, ka:
1.Vasaras sezonā pēc darba mājās es būšu tikai pirmdienās un piektdienās, tātad 60% darbadienas vakaru tagad piederēs orientēšanās pasākumiem. Savukārt ziemā brīvdienās dienas gaišajā laikā mājās es nebūšu. Var jau protams retāk, bet ir jāvāc kopvērtējuma punkti, tāpēc šajā laikā visus mājsaimniecības pienākumus un rūpes par bērniem deleģēju sievai. Jācer, ka piekritīs.
2.Iztikšu ar skriešanas apģērbu, bet vēl ir tāda lieta kā dalības maksa 5EUR + 1EUR čipa īre + 1EUR kompasa īre (vismaz sākumā, jo pēc tam jau var iztikt bez) vēl ir jāmaksā par nokļūšanu turp, un atpakaļ vidēji tie būs ~8EUR. Tātad 15EUR par vienu skrējienu ar prātā asināšanas elementiem. Nedēļā ~45EUR; Mēnesī ~180EUR. Šeit protams ir jāpiebilst, ka izmaksās var nedaudz optimizēt investējot papildus ekipējumā un neīrēt, kā arī ir iespēja neapmeklēt pasākumus tik bieži, jo piem. vasaras sezonā vērtē 30 labākos rezultātus.
Es te nedaudz pārspīlēju, bet fakts paliek fakts Orientēšanās sportā tu esi ierobežots gan vietā un laikā + par to ir jāmaksā, jo saprotams, ka pasākuma organizēšana maksā naudu.
Mans secinājums, ja tev ir diezgan daudz brīvā laika un tu vari to veltīt vienīgi sev, kā arī finanses tev nav šķērslis, tad kāpēc ne, lieliska veselīga izklaide un ir brīnišķīgi, ka tu to vari atļauties. Un ja paveiksies, tad arī tu kādu dienu iznāksi no meža ar pamatīgi uzasinātu prātu, tad izmetīsi kompasu krūmos un lepni pavēstīsi, ka turpmāk pīkstuļstabiņus atradīsi bez palīgierīcēm :D
Jebkurā gadījumā orientēšanās un skriešana ir daudz labāka par sporta smēķēšanu.
Bērnus un sievu var ņemt līdzi – labi pavadīs laiku mežā,m rudens pusē papildus bonus – var salasīt ogas un sēnes bez papildus izmaksām par braukšanu ogot un sēņot. Bērnus var laicīgi ievadīt orientēšanās sportā bez liekām izmaksām – skoliņa par brīvu līdz 12 g. vecumam. Kompasu un identu vajag nopirkt, atmaksājas ~gada laikā, ja apmeklē bieži, tad ātrāk.
:) Ieguvumu noteikti ir vairāk nekā mīnusu.
Protams, ka pozitīvo var atrast it visā, vajadzīga tikai laba motivācija ;)
Neviens jau neliedz orientēties vienu reizi nedēļā, bet pārējās vienkārši skriet par baltu velti. Var arī neorientēties vispār, bet paskriet pa mežu – ļoti labi vispārējai fiziskai formai.
Lai iemācītos orientēties bez kompasa nav jābūt nekādam iedzimtajam talantam, tikai un vienīgi treniņi, daudz treniņu. Ar talantu varbūt tas notiek ātrāk bet neiespējami tas arī nav. Darbs dara darītāju, kā arī vajag uzdrošināties nolikt kompasu bikšu kabatā :) Savā ziņā orientēšanās ir kā šahs ar boksēšanos http://en.wikipedia.org/wiki/Chess_boxing :)
Par došanos uz Magnētu, kā jau teica, var doties ar visu ģimeni uz mežu un “atpelnīt” braucienu ogojot un sēņojot, var arī pieteikties par līdzbraucēju, magnets.lv lapā pat speciāla forma priekš tam uztaisīta. Ja nu tomēr vienatnē jādodas tad pastāv opcija ar velo braukt, vairums magnētu ir līdz ~20km attālumā no centra, cik tur tā darba lēnām aizripināt.
Ne-magnētos dalības maksa parasti ir 3eur un identa īre 0,5 eur, tik cik ceļš varbūt tālāks, toties ir savādāk
Parasti gan tas netiek uztverts kā mērķis – iemācīties orientēties bez kompasa :) Man ir ļoti liela orientēšanās pieredze un kompasu tomēr parasti izmantoju. Pie tam ir meži, kuros tas praktiski nav vajadzīgs un ir citi, kuros bez komasa nu nekādi nevar iztikt.
Ģimeni noteikti vajag ņemt līdzi. Pārsvarā gadījumu tas ir ģimeņu sports un liela daļa orientieristu uzauguši mežā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sākot ar šļūcināšanos pa slīdkalniņu bērnu dārzā un bērnu kontrolpunktu apmeklēšanu, tad skoliņa, tad jau nopietnākas distances… Man jau reizēm liekas – varētu uz mežu nebraukt un noskriet treniņu tepat pilsētā, bet meitām (8 un 13 gadi) un māmiņai (78g) kopvērtējumi, kārtas un citi būtiski iemesli. Tā nu nekas cits neatliek, kā kāpt mašīnā un braukt. Protams, kad jāapmaksā visiem vairāku dienu sacensības, tad atliek tikai sakost zobus un pateikt, ka – nē, karstais suns kafejnīcā nebūs, jāēd līdzpaņemtās maizītes. Brīvdienas dīvānā pie televizora noteikti būtu lētāk. Bet tādi nu mēs esam tie mazie meža dīvainīši :)
Var jau čīkstēt par izmaksām, bet, piemēram, dalība Nordea Rīgas maratonā tikai šodien vēl maksā “lētāk” – 45 EUR par vienu maratoniņu, rīt būs jau 49 EUR. Cik tas ir Magnets posmi? Pateikšu precīzi – 9! Jā, vari noskriet 9 magnets posmos par viena Nordea Rīgas Maratona distances cenu. Protams, ir gan viena cita problēma – Magnets.lv nekur neredzēju iespēju nopirkt abonementu uz sezonu (par izdevīgu cenu). :(
Janka, tas pastāv. Ja nemaldos, tad 125EUR par 30 posmiem.
Darya, šonedēļ (15.05.2014) Magnēts būs tieši tajā pašā vietā Muceniekos.
Pamēģini, vai skriet pa itkā pazīstamu vietu ir vieglāk ;)
Rasels, paldies. Mani jau uzaicināja ciemos, ja izdosies saorganizēt laiku ari priekš Magnēta, tad noteikti atbraukšu ;)
Ir parādījies vēl kāds video par šeit jau pieminēto īpatnējo orientēšanās paveidu, kurā ir “divi vienā”: http://www.youtube.com/watch?v=l7Z83r_fxtM
Paldies par šo rakstu, es vienmēr esmu interesējusies par orientēšanos, bet uzskatīju, ka tas nav priekš manis. Izlasot šo rakstu, sapratu, ka vēlos tomēr pamēģināt. Paldies!
Trial, Magnētā var pieteikties mājas lapā uz apmācību uz konkrētu posmu. Ja nav pazīstama skrienoša drauga, kas var pirmajā reizē visu paskaidrot, parādīt un pavadīt distancē, tā ir laba iespēja labam, patīkamam sākumam. Vēl – manuprāt, tik “traks” skolotājs kā Daryas gadījumā, arī nav īsti pareizi – tik bizo līdzi un nesaproti, kas vispār notiek. Labi, ka tas nenobiedēja Daryu. :)
Es vienmer ar abrīnu skatos uz tiem cilvēkiem, es esmu mēģinājusi orientēšanos, bet diemžēl nekas man tur nesanāca.