Pirmā pusīte – Siguldas pusmaratons

Ievadam

Lēmums par to, ka Siguldā skriešu savu pirmo oficiālo pusmaratonu tika pieņemts pēc veiksmīgi aizvadītā īsā skrējiena Valmierā. Lai arī Valmieras 5,8km mani bija pilnībā nobeiguši, šaubas par to, ka varu kvalitatīvi noskriet pusmaratonu neradās ne mirkli – kopš pavasara darbs treniņos bija ieguldīts pietiekami, lai spēka pietiktu arī 21 kilometram ar astīti.

Paralēli lēmumam par dalību tika pieņemts arī lēmums, ka Siguldai mērķtiecīgi negatavošos, jo tas šoreiz nemaz nebija iespējams. Aktīvās cīņas par vietu Magnēta kopvērtējumā nozīmēja, ka lielākā daļa darbdienu vakaru paies cīnoties pa mežu, bet nedēļas nogalēs jau bija ieplānotas xRace sacensības, rogainings un citas maznozīmīgākas sacensības.

Tas viss gan nenozīmēja, ka uz Siguldu braucu skriet treniņrežīmā. Jau laicīgi sev uzstādīju mērķi izskriet zem 1:20 un sākotnēji arī ticēju, ka tas ir reāls mērķis, jo kādā no treniņiem vasaras vidū biju izspiedis 1:24:30. Manu optimismu gan nedaudz iedragāja tempa treniņš piecas dienas pirms starta, kura laikā biju nolēmis noskriet 8 kilometrus pusmaratona tempā. Noskrēju, bet laba pēcgarša nepalika, jo treniņu pabeidzot neradās sajūta ka šādā tempā varētu izturēt 21 kilometru.

Starta rītā

Pieceļos laicīgi un mēģinu kaut ko sagrabināt ledusskapī. Ingrīda jau pāris dienas ir prom laukos pie vecākiem, tāpēc izsalkums ir sakrājies paliels. Nopriecājos, ka iepriekšējā vakarā neesmu spējis pievarēt Rimi gaļas salātus un mantkārīgi tiem uzklūpu.

Nedaudz sevi iekšēji lamāju, ka iepriekšējo dienu McDonalds, Deli Snack un tostermaižu diēta man noteikti trasē bonusus nedos. No otras puses stresam nav pamata, tas jau sen zināms, ka veselīga ēšana nav mans lauciņš, turklāt Ingrīda uz laukiem aizlaižās pirms katrām lielajām sacensībām. Ja jau pēc tostermaižu diētas izturēju 24h rogainingu, tad pusmaratons tāda viegla pastaiga vien būs.

Beidzis mieloties ar salātiem vēl pēdējo reizi izeju cauri savam stratēģiskajam plānam. Pirmais aplis ar ātrumu 4:05, otrais ar 4:00, trešais ar 3:55, ceturtais ar 3:50. Kopā tas man dod aptuveno laiku 1:23. Nav gluži tas, uz ko es sākotnēji cerēju, bet ir personīgā rekorda ietvaros, līdz ar to nospriežu, ka pirmajai reizei pietiks, jo pēc dabas neesmu īpaši mantkārīgs.

Kristaps, kurš godprātīgi nolēmis līdz Siguldai nogādāt gan mani, gan Salvi, gan arī manu darba kolēģi Viesturu kā ierasts kavē norunāto laiku tāpēc no Rīgas izbraucam nedaudz vēlāk kā plānots. Panika gan netiek celta.

Siguldā

Siguldā iebraucam 11:30 jeb pusstundu pirms starta, bet Kristaps mierina, ka starts tāpat diez vai sāksies laikā, jo pirms gada esot bijusi 15 minūšu kavēšanās. Pirmā iesildīšanās sākās jau skrienot uz reģistrēšanos, jo līdz tās beigām palikušas vien 10 minūtes. Piecpadsmit minūtes pirms starta esmu veiksmīgi ticis pie sava numura, bet vēl ir kilometra skrējiens līdz mašīnai, pārģērbšanās, numura un čipa uzlikšana un nokļūšana līdz startam. Stresa gan nav, jo starts jau kavēsies.

Ceļā uz startu vēl ieskrienam vietējā kinoteātra labierīcībās un tad jau vieglā riksītī dodamies uz startu. Kristaps, kurš reģistrēšanos un pārģērbšanos veicis ātrāk jau ir startā, bet es, Salvis un Viesturs paļaujamies uz faktu, ka starts kavēsies. Tuvojoties startam no saviem biedriem nedaudz atraujos, lai labāk iesildītos, bet esot pavisam tuvu startam atskāršu ko pavisam nelāgu – esam nokavējuši startu…

Startā bez mums

Esmu simts metrus no starta, bet tobrīd starta līniju šķērso tie, kas tajā dodas kā vieni no pēdējiem. Visa rūpīgi izplānotā stratēģija šajā brīdī sabrūk mazos gabaliņos un iestājas panika, kuras rezultātā es skrienu krietni ātrāk nekā biju paredzējis. Pirmos divus kilometrus dažādiem veidiem cīnos ar pūļa apdzīšanu, brīžiem esmu uz trotuāra, brīžiem skrienu apkārt krūmiem, brīžiem pārvietojos nevis uz priekšu, bet sāniski. Ātrums ir labs, pirmo kilometru noskrienu 3:35min/km,otro 3:43min/km, bet atlikušo apli noskrienu uz 3:47min/km. Pēc pusotra kilometra noķeru arī Kristapu, kuram parādu dusmīgu kulaku, bet pretī saņemu uzmundrinājumus un veiksmes vēlējumus. Vēlāk arī pretī skrienot redzu Salvi, kurš smaidīgs bļauj manu vārdu, bet vēl pēc mirkļa gandrīz nepamanu bijušo studiju biedru un xRace konkurentu Tāli.

Šķērsojot starta līniju pēc pirmā apļa tablo rāda 20:30, kas ir gandrīz tā, kā bija plānots pirms sacīkstes, tik nebiju ņēmis vērā faktu, ka nokavēšu 1:40minūtes. Labā ziņa ir tā, ka trase priekšā ir diezgan tukša un vairs nav jāuztraucas par to kā tikt visiem garām, sliktā ziņa ir tā, ka spēka vairs nav atlicis daudz, bet veikta ir tikai 1/4 no kopējās distances.

2. aplī

Mērķi 2. apļa sākumā ir pavisam vienkārši:

        1. Noķert kādu no priekšā esošajām grupām

        2. Iesēsties viņiem astē un nomierināties

        3. Veiksmīgi noturēties šajā grupā līdz finišam

Realitātē gan piepildās tikai pirmais punkts. Noķeru vairākas grupas, taču brīdī, kad esmu pavisam tuvu klāt jūtu, ka šī grupa man ir par lēnu un turpinu distanci jau viņiem pa priekšu.

Otrā apļa vidū, kad pretī sāk skriet visi līderi sāku skaitīt savu aptuveno vietu trasē. Skaits vairākas reizes sajūk, taču tieku līdz 30-40 dalībniekiem, kas ir ātrāki par mani. Īpaši iedvesmo sieviešu līderes Daces Linas grupa, kas ir apmēram 30 sekundes priekšā. Klusībā ceru, ka šai grupai tuvojos, jo ticu, ka šajā grupā būtu izcili skriešanas apstākļi tam, lai noturētos šajā grupiņā līdz pat finišam.

Apļa otrajā pusē trases malā redzu Kristapu, kurš jau ir finišējis un Viktoru, kurš atbraucis mūs atbalstīt ar velosipēdu. Jau laicīgi signalizēju, ka labprāt atdotu savu telefonu, kuru veltīgi esmu nonēsājis jau 10 kilometrus. Sākotnēji mans neviedtālrunis bija paredzēts kā hronometrs, lai labāk kontrolētu ātrumu, bet starta steigā viņš tika noignorēts un vēlāk vairs viņam pielietojumu neatradu. Ticis vaļā no sava telefona un saņēmis veselu kaudzi ar uzmundrinājumiem otro apli noslēdzu ar kopējo laiku 40:30 minūtes. Vidējais ātrums ir krities un šajā aplī tas vairs ir tikai 3:55 min/km, bet pašsajūta ir laba, puse jau ir aiz muguras.

3. aplī

Lai arī optimistiski uzsāku trešo apli, emocijas ātri norimst un sākās pamatīga cīņa ar sevi un ātrumu. Priekšā trase ir pilna ar cilvēkiem, taču nevienu no konkurentiem tur nemanu. Arī atpakaļskata spogulī nekā interesanta nav – esmu pamests viens. Nedaudz atgūstos brīdī, kad trase iet lejup no kalna un liekas, ka ir atgūta otrā elpa, taču izrādās, ka tā ir tikai ilūzija. Sākot skriet augšā kalnā, saprotu, ka lejā esmu skrējis ar vēju mugurā, bet tagad tas diezgan aktīvi man pūš sejā.

Sāku jau apsvērt dažādus atkāpšanās scenārijus. Pirmajā no tiem sevi mierinu ar tekstu, ka šis aplis vēl jānoskrien godam un tad ceturtajā varēšu nomest tempu un atpūsties, citā scenārijā apsveru domu sagaidīt kādu, kas man ir aiz muguras un mēģināt izmantot šo labo cilvēku kā vilcēju. Rezultātā šķiet, ka noticu savai pasaciņai par atpūtu nākamajā aplī, pārkāpju sev un ātrumu manāmi nesamazinu.

Apļa beigās nedaudz uzmundrina Kristapa, Viktora un nu jau arī Salvja uzmundrinājumi, bet es pretī tikai spēju pakratīt galvu – nebūs. Šķērsojot līniju tablo vēsta 1:01:00, ja gribu personīgo rekordu, atslābt nedrīkst.

4. aplī

Jau no apļa sākuma iegūstu savu personīgo pavadītāju, man blakus ir Viktors ar savu velosipēdu. Pirmajā taisnē atsaku visam, ko viņš man piedāvā. Izsmeļošas atbildes sniedzu tikai galvā, bet skaļi atbildu ar elpas saraustītiem nē. Piedāvājumā ir gan šokolāde gan arī želejas, bet nekas no tā mani tajā brīdī neinteresē, neesmu pat piestājis pie ūdens stendiem.

Visu trešo apli tā arī nesaticis nevienu konkurentu, ceturtā apļa sākumā beidzot vienu priekšā sev ieraugu. Lai arī jaunietis ir manāmi saguris, salīdzinot ar atpalicējiem temps ir cienījams. Lēnām ticis viņam garām lēni arī attālinos, bet tad pēkšņi dzirdu soļus aiz muguras, kuri tikpat pēkšņi atkal attālinās – žēl, bet jāturpina vienītī.

Pēdējā reize garajā kāpumā ir pamatīga cīņa, ieliecos izteikti uz priekšu un cenšos tikt augša ar visu, kas man ir atlicis. Atkal jau mānu sevi, ka pēc kalna varēšu atpūsties, ka tad būs vieglāk. Viktors ik pa laikam ziņo par vidējo ātrumu – tas nepalīdz.

Izskrienot  garajā finiša taisnē spēki pazūd vēl pēdējo reizi, bet nu jau sevi pārliecināt, ka jāsaņemās ir salīdzinoši viegli – finišu taču var jau redzēt. Gribās uzprasīt Viktoram, vai kāds konkurents nav tuvu aiz muguras, bet pārdomāju – ja nu tiešām būs, tad būs jāskrien ātrāk un pret to ir viss mans ķermenis. Jau tuvāk finišam Viktors vēl mudina uz sprintu un to pašu no malas bļauj arī Salvis ar Kristapu, bet es tikai kratu galvu – nebūs. Viktors gan ir nepiekāpīgs un nelietīgi palielina ātrumu uz ko es brīnumainā kārtā reaģēju un pēdējos simts metrus noskrienu kārtīgā sprintiņā.

Finišā esmu ieradies ar laiku 1:21:32, esmu pārguris kā zeķe un ilgu laiku turoties pie margām atelpojos, bet prieks iekšā ir manāms. Saņemu medaļu, paņemu ābolu, noņemu Viktoram jaku un smaidīgs piebiedrojos draugiem uz bildi.

Kopsavilkums

Optimistiskais mērķis pirms sacensībām bija paskriet zem 1:20, kas ir izdevies, jo čipa laiks rāda 1:19:57. Noteikti, ka nedaudz vieglāk tas viss pasākums būtu izvērties, ja es startētu kopā ar visiem pārējiem, ticu, ka sākumā būtu nostiprinājies kādā grupiņā un tur arī turētos līdz galam. Tas gan nenozīmē, ka rezultāts, man būtu bijis labāks, bet pilnīgi noteikti nozīmē, ka skrējiena dinamika būtu bijusi sakarīgāka. Ņemot vērā visus apstākļus ar rezultātu esmu apmierināts un pozitīvi skatos arī nākotnē.

Arī kluba biedri Kristaps un Salvis sacensības var pamest ar paceltām galvām. Salvis, kurš sāka skriet pirms nepilna mēneša ievērojami uzlabojis savu iegūto Valmieras rezultātu, bet Kristaps ievērojami uzlabojis savu iepriekšējā gada rezultātu.

Kas tālāk?

Mana skriešanas sezona līdz ar to oficiāli ir beigusies, jo vairāk sacensībās dalību ņemt neplānoju. Tas gan nenozīmē, ka skriešanas apavi tiks kārti vadzī. Tieši otrādi, tagad ir paredzēti kārtīgi treniņi 6 mēnešu garumā, lai pavasarī jau būtu citā kvalitātē un ar citām spējām.