Patriotu nedēļa

Cik daudz skaistu iespaidu un emociju vienā nedēļā! Un visas tās saistītas ar skriešanu. Protams, arī iepriekšējos gados šī nedēļa atšķīrās no citām gada nedēļām, bet šogad tā bija savādāka.Tāpēc gribas ar padalīties ar piedzīvoto.

11.novembris. Lāčplēša diena.

Vienkārša darba diena. Kolēģe ierosina pēc darba aiziet paskatīties, kā krastmalā deg svecītes. Atsaku, aizbildinoties, ka vēlāk ar ģimeni tur došos. Mājās bērns izstāsta, cik patriotiski skolā pagājusi viņa diena un, ka viņam vairs nemaz negribas doties atpakaļ uz centru. Ja ne, tad ne. Nolemju, ka es jau varu līdz Rīgas pilij arī aizskriet, bet vakars paiet rosoties pa māju. Kad pienāk laiks jau gulēt iet, pārlasu telefonā jaunākos notikumus. Lai kurā sociālajā tīklā skatītos, visi un visur Latvijā aizdedz svecītes un iet lāpu gājienos. Vai es tagad varu aiziet mierīgi gulēt?

Man arī gribas sev iegūt šo īpašo noskaņu. Neraugoties uz vakara vēlo stundu, velku kājās skrienamo apģērbu un botas, paņemu lukturīti un svecīti, un skrienu to aizdegt.

Šogad svecītes tiek novietotas arī gar Daugavas krastu un tiltiem. Tās iedegtas arī Ķīpsalā. Nolemju, ka savējo iedegšu pie Rīgas pils. Cilvēku uz Vanšu tilta un krastmalā vēl daudz. Skrienot pār Daugavu, skats uz Rīgas pili ir fantastiski skaists. Aizdedzu savu svecīti. Iegūstu svecīšu radīto Lācplēša dienas noskaņu. Vēl dažas bildes un priecīgu sirdi dodos mājup.

12.novembris.Trešdiena. Divplākšņu koptreniņš.

Šoreiz plānotā trase virzās uz Āgenskalnu. Mērķis divas reizes apskriet ap Māras dīķi. Divplākšņu koptreniņi parasti ir jautri, bet šis šķiet tāds nedaudz svinīgs. Skrējiena laikā ik pa brīdim kāds pievienojās un mūsu pulciņš paliek arvien kuplāks un kuplāks. Maksimāls skrējēju skaits ir tikai tajā brīdī, kad skrienam tos pāris kilometrus ap Māras dīķi. Skaisti tur tumsā izskatās. Nezinu vai Rozamunde apzināti mums šo july agrāk zīmēto skrienam trasi piedāvāja, bet tā bija ļoti piemērota šai svētku nedēļai. Burvīgas sajūtas! Būs biežāk Divplākšņi jāatvilina līdz šai vietai.

14.novembris. Piekdienas vakars.

Nav domas par skriešanu. Notiek kārtējā saruna ar bērnu par vasarā NikeRigaRun skriešanas treniņos nopelnītām Tallink dāvanu kartēm kruīza ceļojumam uz Stokholmu. Jau labu laiku man ir skaidrs, ka tās paliks šogad neizmantotas, jo brīvdienu ceļojumam biļetes jau sen kā nav dabūjamas. Tomēr, lai pa to pārliecinātu arī bērnu, tiek sazvanīta „biļešu rezervācija”. Pilnīgi negaidīti, mums tiek piedāvāta iespēja braukt ceļojumā 17.novembrī. Piedāvājums tiek nekavējoši pieņemts, un rezervētas divas kajītes. Atliek vien meklēt līdzbraucējus.

15. novembris. Patriota skrējiens.

Patriotisks kopā būšanas prieks. Šajā pasākumā foršākais bija skrējēju burziņš. Patika visiem teikt „čau”, lai gan pēc sajūtām dažbrīd šķita, ka ar dažiem esmu pazīstama tikai virtuāli.

Forši, ka salido tik daudz Divplākšņu, un var kopā vienā tempā skriet.

Foto: Kārlis Pakārklis

Patika skrienot satikt kolēģus un paziņas, kurus nav nācies iepriekš redzēt skriešanas sacensībās. Skrējēju vidū satiku gan kolēģus no slēpotāju, gan orientieristu vidus. Skrienot pa kāpu un tās reljefu, sanāk panākt sen neredzētu paziņu un kopīgi atrisināt mīklu, kad un kādos apstākļos mūsu ceļi reiz bija krustojušies. Tāpat bija jautri, kad mani panāca pavisam tuvs darba kolēģis, kurš sēž blakus kabinetā un cenšas man iestāstīt, ka vairs neskrienot.

Jauks pasākums, kur vienotības sajūta rodas, kopīgi sildoties ap vienu ugunskuru.

15.novembris.2014.gada reitinga noslēguma vakars. Klīves pirts.

Foto: Kārklis Pakārklis. Klīves pirts.

Interesanti, vai pats pirts saimnieks maz zina, cik pērties gribētāju var saiet mazajā pirts telpā, kas paredzēta kādām 4-6 personām? Kāds prata saskaitīt, ka tajā var ietilpt vismaz 23 noskrieniešu. Kad kauli sasildīti un rindu pie dušām nav cerīgi izstāvēt, tad prieku varēja gūt arī iemērcoties netālajā dīķītī. Atspirdzinoši!

Pēc pirtošanās notiek veikla pucēšanās. Galvenais jāpiesprauž obligātais aksesuārs – sakta vai broša. Patika, ka tik daudzi skrējēji bija saposušies saskaņā ar „protokolu”.

Šī nebija tā diena, kad man veicas loterijā. Tomēr, skatoties skrējēju bildes un video rullīšus ar šīs sezonas spilgtākajiem notikumiem, man radās vēlme piedalīties kādā ļoti konkrētā nākamā gada pasākumā. Tajā, kurā jāskrien gar jūru, kuras ceļā jāpārvar šķēršļi – jūrā sagāzušies koki un uz jūru plūstošās upītes. Tieši to posmu, kur tie sagāzušies koki, man gribas noskriet visvairāk. Cerēšu, ka nākamgad tie vēl nebūs ieskaloti jūrā. Nu arī man ir kam gatavoties!

17. novembris. Koptreniņš. Latvijas kontūras skrējiens.

Kad pagājušajā gadā es sociālajos tīklos ieraudzīju šo Latvijas kontūras zīmējumu, man ļoti gribējās to redzēt iezīmētu arī manā telefonā. Tobrīd es vēl neskrēju un pat nedomāju, ka es varētu šādu distanci noskriet. Nedaudz toreiz gan parēķināju, cik daudz laika vajadzīgs, lai to trasi noietu. Nenopietna doma!

Viena gada laikā ir tik daudz kas mainījies. Šogad, kad parādījās kalendārā šis koptreniņš, ne mirkli es nešaubījos, ka tajā piedalīšos. Sākotnēji plānoju skriet pl.11:30, bet, tā kā pēcpusdienā bija jākāpj uz prāmja, tad savu skrējienu pārcēlu uz pl.8:30.

Biju sabiedēta ar domu, ka netikšu citiem līdzi. Lai nepazustu Purvciema pagalmos, būšot jāskrien ātri. Nē, es negribu skriet „ar izkārtu mēli pār plecu”, tad labāk sagatavošos tam, lai nepieciešamības gadījumā varētu šo trasi izskriet arī viena pati. Tad nu es rūpīgi izpētu karti un sadalījumā pa posmiem izdrukāju 16 mazas kartītes. Tas drošībai, ja elektroniskās iekārtas pieviļ. Kartēs man ir iezīmētas arī vairākas „misitiskās” vietas, kurās es neesmu pārliecināta, vai pratīšu pareizi nogriezties un pareizā virzienā aizskriet. Tādēļ man ir vairāki skriešanas scenāriji. Pirmais mans uzdevums ir kopā ar grupu noskriet pirmos 3 km līdz vietai, kur trase nogriežas no Skanstes ielas. Tālāk būtu labi, ja kopā varētu aizskriet līdz Zemitāna tiltam (sazin, kā uz tā virsū ir paredzēts tikt). Ja kopā ar grupu vēl varētu aizskriet līdz VEFam un tikt pāri Brīvības ielai un Vairoga pārvadam, tad ar būtu drošāk, ka Latvijas kontūra netiktu sabojāta. Tad tālāk jau kā būs, tā būs. Līdz 17 km nav nekas sarežģīts, to maršrutu var pat no galvas atcerēties un nav nepieciešams par katru cenu turēties grupai līdzi. Grūtākais posms būs no 17. līdz 22.km, kad jāskrien caur Purvciema pagalmiem. Te nu esmu gatava izmantot savas orientēšanās prasmes. Beigu posms jau atkal ir vienkāršāks.

Tad nu pirmdienas rītā 8:30 esmu pie Mākslas muzeja gatava startam. Kopējā bilde un skrējiens sākas.

Foto no https://lv-lv.facebook.com/noskrien

Sākumā baudu skrējienu un priecājos, ka varu lielajai grupai tikt līdzi. Pagrieziens no Skanstes ielas tiešām dīvainā vietā. Ja skrietu viena, tad visticamāk paskrietu tam garām. Pašai par brīnumu lielajai grupai līdzi izdodas noturēties pirmos 10 km. Līdz ar to nebija jādomā ne par Zemitāna tilta, ne Brīvības ielas, ne Vairoga pārvada šķērsošanu. Čiekurkalnā, kur skriešanas ātrumu bremzējošo luksaforu mazāk, skrējēju grupa izretojas. Zinot, ka aizmugurē vēl skrien vairāki trases zinātāji, turpinu skrējienu sev komfortablā tempā. Tepat blakus jau ir arī Mia un citi skrējēji. Kartes no kabatas ārā vēl nav jāvelk. Pēc brīža aiz muguras dzirdu sarunas, ka Divplākšņus var panākt tikai pēc noskrietiem 10 km. Tur bija Imants_A, Lauma, Guna un vēl citi. Pievienojos šai kompānijai. Kopā ar to man izdodas izskriet visus Pļavnieku pagalmus. Nonākot uz Deglava ielas dzelzceļa pārvada, es atslābstu no līdzi skriešanas. Zvana telefons. Jākoordinē vakarā paredzētais brauciens uz Stokholmu. Pēc telefona sarunas secinu, ka mana kompānija ir krietni attālinājusies. Lai jau, atlikuši vairs tikai 5 km un pa pagalmiem vairs nebūs jāskrien. Ieskatos telefonā, kuru pārpratuma dēļ nebiju vakarā uzlikusi lādēties. Tas ir uz izdzišanas robežas, darbojas enerģijas taupīšanas režīmā, bet karti saskatīt kaut kā izdodas. Tad nu atlikušos kilometrus noskrienu, izmantojot savas orientēšanās prasmes. Finišēju nepilnās trijās stundās vienlaikus ar nākamās grupas startu. Apturot endomondo, izdziest arī telefons. Milzīgs prieks par pieveikto distanci un par to, ka telefons neizlādējās, pirms tas nebija veicis savu dienas galveno uzdevumu un uzzīmējis Latvijas kontūru.

Divplākšņi lido arī, pēc noskrietiem 27 km

Pārrodos mājās un sāku gatavoties braucienam uz Stokholmu. Kompānijā līdzi man brauc trīs pusaudži. Šie jau laicīgi mani brīdina, ka uz kuģa gulēt neiešot. Nu labi, lai tā būtu. Tikai gribētos zināt, vai no rīta Stokholmā šie savlaicīgi no kuģa nokāps vai gribēs ilgāk pagulēt. Ja gulēs, tad ko es pa to laiku darīšu? Nocilāju grāmatu un adīkli, bet beigās ceļojuma somā ielieku skrienamas drēbes un botas. Ar domu, kamēr bērni gulēs, tikmēr es izskriešu kādu apli pa Stokholmu.

18.novembris. Stokholma.

Scenārijs ar rīta riksi Stokholmā šoreiz netiek īstenots. Puikas naktī nolūza ātrāk, nekā paši to gribēja, un nākamajā rītā ir gatavi nokāpt no kuģa, līdzko tas piestāja ostā. Stokholmā skrējēji uz ielām ir sastopami tikpat daudz, cik agrāk, tikai šoreiz es ievēroju pāris skrējēju pulcēšanas vietas. Izskatās, ka skrējēji ir ieradušies uz koptreniņu. Interesanti, ka tie pie viņiem notiek darba dienā pl.12:00. Mēs skrējēju koptreniņam gan nepievienojamies, bet dodamies atklāt Stokholmā vēl neredzētas vietas. Atceļā uz kuģa nopērku konfektes ar ko nākamajā dienā pacienāt darba kolēģus un Divplākšņus.