Pasaules taku čempionāts 2016

Šis nav stāsts ar laimīgām beigām…

Gadiem ejot, es esmu novērojis, jo grūtāk man iet trasē, jo vieglāk man to visu ir izstāstīt un jo interesantāk citiem ir to lasīt. Ja pieņem, ka mans novērojums ir precīzs, tad šim ir jābūt vienam sasodīti interesantam stāstam.

Par to, ka braukšu uz Pasaules čempionātu, oficiāli uzzinu augustā, bet idejas līmenī par to esmu diezgan drošs jau kopš pavasara. Pasākums ir paredzēts Portugālē, un es to uzskatu par lielisku iespēju sevi pierādīt, sacenšoties ar daudziem jo daudziem elites skrējējiem. Plānoju gatavoties nopietni, bet čiks vien sanāk. Septembrī pamatīgu triecienu treniņiem izdara 2.5 nedēļu ceļojums pa ASV, kas no treniņnometnes pārvēršas par plezīru un vēlāk motivācijas trūkumu, atgriežoties mājās, bet sliktākais notiek 2 nedēļas pirms starta, kad iedzīvojos Ahileja savainojumā. Kas sākumā nešķiet nekas nopietns, diezgan ātri pārvēršas kaitinošā sāpē, no kuras vaļā tieku tikai pateicoties Sporta Medicīna 1 lieliskajiem fizioterapeitiem. Uz čempionātu aizbraucu bez sāpēm, bet arī bez treniņiem divu nedēļu garumā.

Komanda mums šoreiz ir liela un Pasaules čempionātā uz starta iziet 13 skrējēji (6 vīri un 7 dāmas). Atšķirībā no dažiem komandas biedriem man un Didzim ceļš uz sacensību norises vietu aizrit bez lieliem pārdzīvojumiem un Porto, bet vēlāk arī Bragā, ierodamies pēc plāna. Sacensību organizācija, ja neskaita nemitīgos pārbraucienus autobusos, ir patīkamā līmenī, un es izbaudu to, ka par mani rūpējas. Visnopietnāk ir piedomāts par ēšanu un nepamet sajūta, ka visa diena paiet vai nu ēdot, vai nu braucot uz ēšanu, vai nu braucot no ēšanas. Kādā brīdī sajuties nedaudz kā nobarots cūķis, es izlemju, ka pēdējās vakariņas pirms starta es izlaidīšu un tā vietā veltīšu laiku nelielai pastaigai, kuras laikā sevi noskaņošu startam. Vakariņu izlaišana ir pareizs lēmums, bet ar noskaņošanos laikam nedaudz pārcenšos, jo pēc tās vairāk jūtos salamāts, nevis laimīgs un gatavs darīt lielas lietas.

Latvijas izlase

Uz starta vietu autobuss atiet 3:30 naktī. Ceļamies trijos, bet ar visām laika joslas maiņām un laicīgo iešanu gulēt, tas nesagādā nekādas problēmas. Jūtos atpūties un gatavs startam. Autobusā jūtama stresa klātbūtne. Daži cenšas kaut ko apēst, citi vēl nedaudz pagulēt, bet pārējie satraukti sarunājas. Skaidrs, ka visa nokļūšanas procedūra līdz startam aizkavējas un starta vietā ierodamies aptuveni 15 minūtes pirms starta. Pirmais, ko ieraugu, izkāpjot no autobusa, ir kāda balta pakaļa tuvākajā mazdārziņā. Svarīga štelle pirms starta, bet es tomēr ceru atrast tualeti. Tas izdodas ar grūtībām. Šķiet, ka vienīgā vieta, kur to izdarīt ir kāda kafejnīca, kur džekiem ir atvēlēta viena poda vieta. Japāņi, kas mums ir priekšā, ir dikti lēni, līdz ar to mēs kopā ar dažiem ukraiņiem sākam palikt dikti nervozi. Aplausus saņem tikai pēdējais japānis, kurš savu darbiņu padara nepilnā minūtē, bet arī es šeit parādu atzīstamu rezultātu un 4 minūtes pirms starta esmu gatavs doties uz starta koridoru.

Šeit gan mani sagaida vēl viena aizķeršanās, mani aptur tiesneši un lūdz parādīt daļu no mana obligātā ekipējuma. Stresa situācijās rokas man parasti neklausa un tā ir arī šoreiz. Telefona kabatas rāvējslēdzējs tiek ātri sabojāts, tomēr ārā to dabūju. Ar folija segu iet vēl smagāk. Meklēju to nepareizajā kabatā un rezultātā no kabatas izkrīt nevis folija sega, bet pulksteņa lādētājs, želejas un baterijas. Pēc ilgas ņemšanās, segu kopīgi ar organizatoriem atrodam un brīnumainā veidā es pat atrodu savējos un nenokavēju startu.

Pirmais kilometrs ir taisns un ātrs. Kopā ar Didzi daudzus apdzenam. Sākums gan nav raits, jo Didzis kaut ko noziedzas un, polietesprāt, ir kurvas vārda cienīgs. Sākoties otrajam kilometram, sākas arī pirmais kāpums. Tas ir apmēram 5 kilometrus garš un tā kopējais kāpums ir 600 metri. Kur iespējams, cenšos skriet, bet tiklīdz jūtu, ka paliek par grūtu, nekautrējos ātri soļot. Ir pamatīgas grūtības atrast labu vidusceļu. Tiklīdz skrienu, visiem eju garām kā stāvošiem, tiklīdz eju, apdzen mani. Kopumā gan tendence ir pozitīva, un vairāk apdzenu nekā tieku apdzīts. Kompānija ir iespaidīga. Man turpat blakus brīžiem ir manāms viens no Francijas izlases dalībniekiem Aurelien Collet, tāpat visu laiku blakus ir arī dāmu līderes Caroline Chaverot, Azara Salmones un Emelie Forsberg. Vairākus kilometrus skrējuši pa ceļu, pašā kalna augšā ieskrienam mežā, un te es pirmo reizi atraujos. Šķiet, ka priekšā esošie skrējēji ir pamodinājuši bišu pūzni un tās nokaitinātas kož visam, kas kustas. Es atraujos divas reizes galvā un rokā, bet aiz manis skrienošais iekaucas tikai vienreiz. Riebīgi sūrst un vēl pāris kilometrus ik pa laikam ir nepatīkami sāpju izvirdumi. Esmu dusmīgs un, turpmākajā distancē izdzirdot bites, uzreiz esmu gatavs lēkt krūmos, lai tas vairāk neatkārtotos.

Sakosts, bet vēl ne sakauts

Ticis galā ar bitēm, tieku pāri pirmajam pauguram. Pirmais noskrējiens ir tehniski vienkāršs un ātrs, bet ir arī segmenti, kur ir jārāda meistarība. Šīs ir daļas, kuras prasa pilnīgu koncentrēšanos un vēlmi riskēt. Man šoreiz piemīt abas šīs īpašības un es apdzenu. Man uzreiz aiz muguras ir nākamā pasaules čempione Caroline Chaverot un esmu pārliecināts, ka viņu gan es aiz muguras nenoturēšu, bet tā nenotiek, es esmu ātrāks.

Prieki gan nav ilgi – atsākoties kāpumam, es atkal tieku panākts. Šāda tipa kāpumi man ļoti nepatīk. Pietiekami lēzeni, lai citi varētu, bet es nevarētu komfortabli skriet. Tiklīdz sākas lielāks stāvums, atkal esmu konkurētspējīgs un noturos kopā ar dāmu līderēm līdz pat pirmajam kontrolpunktam 15. kilometrā. Šeit esmu ieradies 72. vietā astoņas minūtes aiz līderiem. Daudz, bet manas stiprākās puses parasti sāk parādīties tikai vēlāk.

Kādā no kontrolpunktiem

Kontrolpunktā pazaudēju dāmu līderes. Kamēr es iedzeru kolu un ieēdu banānu, viņas jau ir gabalā. Ar viņām skriet būtu vieglāk, bet speciāli forsēt notikumus arī negribas. Turpinājums ir paredzēts grūts. Sākumā viegls noskrējiens uz leju, bet pēc tam desmit kilometru garumā ir paredzēti kāpumi, kas mijas ar vairākiem tehniskiem līdzenumiem. Šeit turpinās pirmajā starta kalnā novērotā situācija. Tiklīdz es skrienu, man konkurenti nesagādā problēmas, bet katru reizi, kā es pret kalnu sāku soļot, mani strauji atkal panāk un apdzen. No malas noteikti izskatos pēc totāla iesācēja, kas nemāk sadalīt spēkus un katru reizi, kad sāk skriet, liek ārā visu sulu. Šādā veidā zaudēju vairākas pozīcijas, un vienā brīdī man garām paiet arī komandas biedrs Jānis. Vairākas reizes ar viņu apmaināmies pozīcijām, jo uz taisnes es esmu atkal ātrāks, bet, tiklīdz sākam kāpt, Jānis lēnām, bet attālinās. Pat neskatoties uz to, pirmās divas stundas trasē es vērtēju puslīdz atzinīgi, bet es pat nenojaušu, ka mana pozitīvā skrējiena daļa strauji tuvojas beigām.

Pirmās grūtības parādās ap 20. kilometru. Šeit ir nedaudz garāks taisnais posms un es saprotu, ka man jau ir grūti. Jā, es apdzenu, jā, temps ir labs, bet es sevi pārāk labi pazīstu, lai zinātu, ka ir pamats uztraukumam. Taisnes galā piestāju pie strauta. Esmu spiests uzpildīt ūdeni, jo pirmajā kontrolpunktā neesmu bijis pietiekami attapīgs, lai mācētu aizskrūvēt savu Salomon pudelīti, un vairākus kilometrus noskrienu ar pilnīgu pārliecību, ka tā ir caura. Tā, protams, nav, pudele ir izturīgāka par mani, bet brīdī, kad to atskārstu, pudele ir tukša un viss sāns ir slapjš. Uzpildu ūdeni un mēģinu sevi sapurināt, noskalojot seju, bet paralēli trauksmes zvani jau iet pilnā sparā – vecīt, šodien nav!

Nākamajā kāpumā augšā tieku vēl puslīdz sakarīgi, bet elementārs 5km noskrējiens pa ceļiem jau sāk sagādāt problēmas un 30. kilometrā esošajā kontrolpunktā ieskrienu dikti savārdzis. Ķeros pie kolas. Izdzeru to diezgan lielā daudzumā un nolemju aiziet atpūsties pie izlases galdiņa. Tas ir tukšs, bet es parūpējos, lai nākamajiem izlases dalībniekiem vismaz ir kaut nedaudz mājīguma sajūta un atstāju uz galda banāna mizu un citus atkritumus. Pie manis pienāk gan mediķi, gan brīvprātīgie un visi prasa, vai man viss ir kārtībā. Nospriežu, ka izskatos slikti un lai no malas neizskatītos, ka es vienkārši sēžu, nolemju izkratīt netīrumus no apaviem. Tā nosēžu vairākas minūtes, līdz dzirdu, ka informators ziņo, ka tuvojas skrējējs no Latvijas. Skaidrs, ka Didzis ir klāt. Viņa seja pēdējās dienās ir redzēta pietiekami daudz, tāpēc ceļos un dodos tālāk. Pēc 2. kontrolpunkta esmu 89. vietā, bet no līderiem jau atpalieku 26 minūtes.

Bēgu no Didža

Uzreiz pēc kontrolpunkta sākās 3. lielais kāpums. Šeit 4km laikā ir jāpieveic 550 augstuma metri un tas jau ir man piemērots kalns. Atpūties pēc kontrolpunkta, jūtos nedaudz labāk un augšā kāpju labā tempā. Šeit ar lepnumu nodemonstrēju arī savas vācu valodas zināšanas. Mani vāciski uzrunā Šveices skrējējs un es, kārtīgi pārdomājis savu tekstu vāciski, atbildu, ka šī nav mana labākā diena. No šveicieša atbildes saprotu, ka arī viņam iet grūti, bet tad viņš izplūst tekstos, kurus es nesaprotu un tā vietā, lai izrādītu, ka mana vācu valoda aprobežojas ar 100 vārdiem, nolemju tēlot nogurumu. Grūti tas nenākas.

Kalnam progresējot, atkal noķeru Jāni. Viņam šis kalns sagādā grūtības, un es viņu viegli apdzenu. Esmu minimāli atdzīvojies un pie sevis galvā izdomāju noguruma skalu. Nospriežu, ka skalā, kur A ir Aleluja, lai slavēts Dievs, man ir spārni un es lidoju, bet Z ir Zombijs vulgaris, es atrodos apmēram uz P. Te nu katrs var spriest pēc savas samaitātības līmeņa, jo P burts šīm lietām ir ļoti piemērots, bet es aprobežošos ar latviešiem klasisko: P = pakaļā. Jā, pat ar visu atdzīvošanos, es vienalga esmu pakaļā un gaismas tuneļa galā nav.

Ticis augšā un ticis arī veiksmīgi lejā, es nonāku uz nedaudz taisnāka posma un šeit es skrienu kopā ar nīderlandieti. Šamējais ir šmauklis. Tiklīdz esam uz auto ceļa, viņam blakus ir auto un viņš tiek pie aukstas kolas. Tas ir aizliegts, taču es viņam nepārmetu. Termometra stabiņš ir tuvu 30 grādiem, ūdens rezerves nav lielas un dzīvības dzēriens ir tieši vietā. Izmisuma stāvoklī es arī paprasu kolu un pie tās arī tieku. Teorētiski atšķirībā no nīderlandieša es neko nepārkāpju. Viņš kolu dabūja no atbalstītājiem no malas, un tas ir aizliegts, bet es pie kolas tiku, paņemot to no cita dalībnieka, un tas šoreiz ir atļauts.

Pārskrienam pāri dambim un sākam grūtāko dienas kāpumu. 6 kilometri, 750 augstuma metri bez ēnas un tiešā saules klātbūtnē. Nīderlandietim kolas ietekmē izlielos, ka šis nu reiz ir tas, kas man ir vajadzīgs, jo skriet vairs negribas, bet kāpt es varu visu dienu. Pats kalns, lai arī augsts, neizskatās nemaz tik traks – pieveikšu ka nemetas. Sākums tiešām ir  diezgan raits. Jā, ierauju no margas pirkstā skabargu, bet tajā pašā laikā nīderlandieti atstāju aizmugurē un tuvojos dažiem dalībniekiem, kas man ir priekšā. Tad sākas grūtības. Ūdens praktiski ir beidzies, bet kalns izrādās tikai maza daļa no tā. Tiklīdz tiec augšā, ir tieši tāds pats kalns priekšā un tā piecas reizes no vietas. Pilnai laimei vienā no viltus virsotnēm iedzīvojos krampjos. Par laimi tuvumā ir brīvprātīgie, kas man palīdz, paturot kāju gaisā. Paši gan smīn un no malas saka, ka es izskatoties kā Ronaldo. Spēlēju līdzi un saku, ka futbolu atšķirībā no skriešanas es pieprotu labāk. Iespējams, tobrīd tā ir taisnība.

Vienu pumpu tālāk kalna galā redzu Andreju. Viņš ir nonācis mediķu aprūpē un dakterē ceļgalus. Izmantoju izdevību un tieku pie ūdens. Arī Andrejam tas ir beidzies, bet mediķiem tas ir. Andrejs nezina, vai turpinās un no malas izskatās, ka viņam viss ir beidzies. Pats turpinu savu grūto ceļu augšup. Saule spiež pie zemes, un es izmisumā jau sāku lūkoties peļķu virzienā. Vienā no lielākajām nedaudz pasmeļu ūdeni un padzeros, bet atlikušo laiku pat peļķes nav pietiekami lielas, lai dabūtu normālu šķidruma daudzumu. Skatos arī uz dažiem akmeņiem, kas ir slapji. Nākamais solis būtu sākt tos laizīt, bet tas paliek tikai domu līmenī. Ticis augšā, es steidzos izbaudīt kontrolpunkta labumus. Nepārspīlējot izdzeru kādu puslitru kolas un aptuveni tikpat daudz ūdens. Kopā ar banāniem tas mani padara smagnēju, bet nākamie 9km ir uz leju un lieks kilograms netraucēs. 3. kontrolpunktā esmu 80. pozīcijā. Kopš iepriekšējā pieturas punkta ir pagājušas 2.5 stundas un skaidrs, ka tik garam pārskrējienam litrs ūdens bija ļoti vājas plānošanas sekas.

Vai es redzu virsotni?

Noskrējiens ir ļoti ātrs. Zemes ceļš, pa kuru varētu mierīgi ripot arī uz 3:20min/km. Man tik ātri nesanāk, bet tāpat esmu diezgan ātrs. Pāris kilometrus vēlāk trase sāk vest pa taciņu, un te jau temps vairs nav tik liels, un skriešana ir nedaudz prātīgāka. Es gan tālu netieku. Pacīnījies nedaudz ar tehnisko daļu, pavisam drīz esmu atkal zālītē un atkal esmu Ronaldo. Šoreiz man brīvprātīgo vietā izlīdz dāņu skrējējs, šoreiz arī kāja ir cita.

Arī atlikušais noskrējiens ir briesmīgs. Brīdī, kad atkal nonāku uz ceļa, saprotu, ka nevaru paskriet. 4:15min/km temps, skrienot lejā pa perfektu zemes ceļu ar izcilu slīpumu ātrumam, man ir pārāk izaicinošs uzdevums. Vairākas reizes apstājos, uztaisu zaļo pauzi, mazinu tempu, bet absolūti nekas nelīdz. Izmisums ir milzīgs. Sportists manī saprot, ka iešana tagad ir praktiski padošanās, bet cilvēcīgi es uz priekšu īsti vairs tikt nespēju. Pēdējie pāris kilometri pirms kontrolpunkta ir uz izdzīvošanas līmeņa un nonācis tajā, es saņemu ļoti daudz bažīgu skatienu. Visām izlasēm šeit ir galdiņi, bet Latvija ir apdalīta. Nekas, atrodu tukšu galdu un vienkārši uz tā sēžu. Pēc mirkļa jau pārvācos uz zālīti, izstiepju kājas pret kaut kādas būdas sienu un guļu. Tā pavadu minūtes desmit. Vienīgā doma galvā ir izstāties. Doma, kas mani ir vajājusi jau 25 kilometru garumā, bet šobrīd tā nomāc pilnīgi visu citu. Nedaudz sapurinos un uzmeklēju mediķus. Gribu kaut ko pret krampjiem, bet mediķi man palīdzēt nevar. Streipuļoju tālāk uz ēdināšanas galdu un tieku pat salamāts, jo nedaudz patraucēju dažām ātrajām dāmām, kas tieši tobrīd bariņā nāk iekšā kontrolpunktā. Vēl pēc mirkļa ieraugu arī Andreju. Viņš izskatās labāk, un tas iedrošina arī mani. Ja viņš ar saviem sasistajiem ceļiem var, tad varu arī es. Dodos prom un pa ceļam pateicībā par palīdzību parādu zobus brīvprātīgajam.

Kādu kilometru paskrienu, bet tad sākas ļoti lēzens kāpums un es pāreju soļos. Drīz vien mani panāk arī Andrejs. Kādu gabaliņu turamies kopā un kopā arī uzkāpjam mazā kalniņā. Tad trase nedaudz izlīdzinās un es Andreju palaižu prom. Taisnajos gabalos joprojām cenšos skriet, bet tas vairāk ir tāds streipuļošanas mēģinājums. Priecē, ka tagad kontrolpunkti ir salīdzinoši tuvu viens otram un šis etaps ir tikai 9 kilometrus garš. Tas gan viņu nepadara vieglu. Brīdī, kad esmu kilometru no kontrolpunkta, es sasniedzu vēl zemāku punktu nekā iepriekšējā kontrolpunktā. Sajutis, ka zāle man pie kājām ir slapja, es nekautrējos apgulties un atpūsties. Esmu priecīgs, ka citi skrējēji liek mani mierā un šādā formā pavadu vairākas minūtes. Saņēmu spēkus turpināt un noeju desmit metrus. Spēki atkal ir galā un es pēc mirkļa jau sēžu uz mūra sienas. Pēc mirkļa gan atkal esmu gatavs turpināt un pilsētiņa, kur ir nākamais kontrolpunkts, ierodos puslīdz cienījamā paskatā. Tieku pie daudz kolas, banāniem un ūdens. Izeju ārā no kontrolpunkta un kopā ar vietējiem, sēžot uz soliņa, to visu notiesāju.

Man priekšā ir pēdējais lielais kāpums. Tā kopējais garums ir 7km un tā laikā ir jāpieveic 900 augstuma metri. Kā ierasts, uzreiz pēc kontrolpunkta es esmu nedaudz dzīvāks un kāpju raiti. Dažus no dalībniekiem atkal apdzenu un šajā kāpumā pozīcijas nezaudēju. Tas gan nenozīmē, ka man iet labi. Katrs solis nāk ar grūtībām, visu laiku tiek meklēti iemesli, lai vairs neturpinātu. Pēdējie kāpuma metri jau ir ar pēdējiem spēkiem. Dažās vietās apstājos, lai ievilktu elpu, bet, uzkāpis augšā, uzzinu, ka kontrolpunkts ir tikai pēc 4 kilometriem. Gribas raudāt, bet ir neliels mierinājums, ka tūlīt būšot ūdens punkts. Tajā atkal desmit minūtes atsēžu un uztaisu privāto foto sesiju ar fotogrāfu. Izdzeru puslitru ūdens, vairākas reizes sev pilnībā saslapinu galvu, bet, kā jau šajā dienā ierasts, no tā jēgas nav nekādas.

Turpinot lejup, paskriet vēl spēju, bet, tiklīdz ir kāds taisns posms, es esmu spiests pāriet soļos. Pašam liekas, ka brīžos, kad nekoncentrējos, īsti taisni neeju, bet kamēr es joprojām kustos uz priekšu, tas mani neuztrauc. Nonācis pēdējā lielajā kontrolpunktā, cenšos turēt taisnu seju, lai mediķi mani nenoņem no trases. Tagad pēc tik ilgām ciešanām tikt diskvalificētam būtu pavisam bēdīgi. Apsēžos pie tukšā Latvijas izlases galdiņa un ļauju par mani parūpēties itāļu dakterim. Viņš mani sacienā ar sāls tableti un ir gatavs piešķirt arī kādu želeju, bet es pasakos un mēģinu kustēties tālāk.

Brīvprātīgie mani brīdina, ka aiz līkuma ir ekipējuma pārbaude. Mani tas satrauc, jo savu Salomon krūzīti esmu kaut kur jau pamanījies pazaudēt. Aizņemos no brīvprātīgajiem alus glāzi un ar to rokās arī turpinu. Atlikuši vēl tikai 12 kilometri, kas pārsvarā ir uz leju. Tas nu reiz būs viegli.

Ripoju lejā

Viegli ir pirmie pāris kilometri, bet atlikušais ir elle. Sākumā stāvums nav liels, segums ir nedaudz tehnisks un tas viss mani apmierina. Vēlāk sākās arī taisnes un daži nelieli kāpumi, kas mani vairs neapmierina. Lai arī finišs ir tikai dažu kilometru attālumā, man joprojām gribas izstāties. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc tā sevi ir jāmoka? Pēdējie 3-4 kilometri ir īpaši smagi. Papildus tam, ka es vienkārši nevaru, nāk klāt arī pilnīgi piedzīti augšstilbi, kas man neļauj pat brīvgaitā skriet uz leju un man nekas cits neatliek kā kāpt. Nu jau es esmu 100% pārliecināts, ka es streipuļoju un, nonācis pēdējā ciematā, es to īpaši arī neslēpju. Finišā vēl izspiežu nedaudz no sevis lēnu skriešanu, bet tas ir arī viss. Finišēju bez emocijām. Nav prieka, nav apmierinātības par paveikto, nav nekā. Tukša bāka 65 kilometru garumā un nežēlīga sevis mocīšana pēdējās deviņas stundas no vietas. Tā dara tikai idioti.

Rezultātā esmu finišējis 96. pozīcijā, kas ir briesmīgi un esmu pavadījis trasē 11 stundas un 15 minūtes, kas ir par kādu 1.5h vairāk nekā vajadzētu. Secinājumi? Jā, karstums, grūta trase, vēl miljons iemesli, ko varētu atrast, bet globāli? Globāli vainīgs esmu tikai es. Es nostartēju slikti un vienīgais jautājums šeit ir, vai es spēšu sevi mainīt?

Vai šis bija interesants raksts? Diez vai! Bet ceru, ka vismaz pamācošs. Neskrieniet ultras, ja neesiet tām gatavi!

P.S. Es finišēju, bet tas nav sasniegums! Es esmu paškritisks, bet tikai tā var kaut ko mainīt! Es nemeklēju žēlsirdību, tā nepalīdz kļūt labākam!