Lūk,
kamēr liela daļa Latvijas skrējēju ar noskrieniešiem priekšgalā pagājušās nedēļas nogalē ripināja pa Rīgas ielām un tiltiem, man bija tā iespēja Gēteborgā (Zviedrijā) piedalīties masveidīgākajā ikgadējā 20+km skrējienā pasaulē (wiki).
Tā nu bija sanācis, ka šo ziemu/pavasari bija jāpavada zviedru zemē, kas uzreiz lika sameklēt kādu skriešanas pasākumu atbilstošā distancē (pusmaratona). Tas tika ātri izdarīts un izrādījās, ka pasākums ir krietni nopietnāks nekā sākumā domāts – pusmaratona nedēļas galvenajā dienā (pārējās dienās notiek visādi stafetes skrējieni, bērnu skrējieni utt.) uz pusmaratona starta līnijas šogad stājās 64000 skrējēju. Pūlis bija liels un pirms līderu starta pasākums tika atklāts iespaidīgi – ar salūtu gaišā dienas laikā!
Paši skrējēji tika sadalīti 31 starta grupā. Pirmās grupas tika atvēlētas elitei un skrējējiem, kas bija piedalījušies ar labu rezultātu gadu iepriekš (vai spēja uzrādīt labu rezultātu no citām sertificētām sacensībām iepriekšējā gada laikā) vai arī bija uzrādījuši labu rezultātu kvalifikācijas 10km skrējienā martā, kur uzstādītais laiks tikai pareizināts ar koeficientu 2.3 un pielīdzināts pusmaratona laikam. Man kaut kā muļķīgi sanāca kvalifikācijas skrējiena laikā būt Latvijā, tāpat arī aizmirst līdz termiņa beigām iesniegt savu pagājušā gada Jūrmalas pusītes rezultātu, kā visa rezultātā nācās startēt kopā ar “vienkāršo tautu” vai citiem vārdiem sakot – ar publiku, kur bija ļoti dažāda līmeņa skrējēji (4-7 min/km).
Lai arī gatavojies biju un kaut kur cerēju uz personisko rekordu ap 1h40min, jau pirms starta sapratu, ka tā saulīte pārāk labi spīd, un uzreiz pēc starta pirmajiem km sapratu, ka 21km darboties nepārtrauktā apdzīšanas/līkumošanas/bremzēšanas/paātrināšanās režīmā man manu personīgo rekordu neatnesīs. Principā visus 21km nācās skriet liela pūļa pavadībā, kas no vienas puses bija forši, jo, kad es izdomāju nedomāt par rezultātu, bet vienkārši baudīt, bija interesanti vienkārši skriet pa to pūli, apdzīt, grūstīties, mēģināt tikt pie ūdens dzirdināšanas punktos, visu laiku censties atrast dažu metru brīvu koridoru priekšā līdz nākamajam apdzenamajam, kuru, lai kaut cik energoefektīvi apdzītu, vajag viegli pastumt malā, uzgavilēt mūzikas grupām, dot pieci bērniem trases malā (tie manuprāt bija labākais uzmundrinājums no visiem, kas tur tika piedāvāti) utt.
No otras puses – tā raustot tempu noskriet PB, ja neesi diži labākā formā kā biji, kad uzstādīji iepriekšējo, ir visnotaļ ļoti grūti. Pieņemu, ka, ja būtu ticis “labajās starta grupās”, kur visi skrietu ar man apmēram vajadzīgo tempu, situācija varbūt būtu citādāka (labāka). Vēl piemetinot par pūli – pat finišs bija tāds, ka bija grūti uzsprintot, jo bija jālaužas cauri pūlim :D
Dažas domas par pasākumu:
1. Ja šo pasākumu salīdzina ar NRM, tad es teiktu, ka NRM servisa ziņā, ko viņi piedāvā dalībniekiem, ir krietni priekšā. Turklāt NRM arī ir visnotaļ lētāks pasākums.
2. No 64000 skrējējiem daudzi bija tādi, kas jau pašā sākumā ap 1.-2. km jau bija izdomājuši, ka kalnos ies augšā nevis skries, lai taupītu spēkus. Respektīvi – šeit piedalās daudz, daudz sliktāk trenēti skrējēji nekā vidējā Latvijas skriešanas pasākumā. Respektīvi – viņiem frāze “galvenais ir noskriet” darbojas tās galējā formā “galvenais ir tikt līdz finišam”, kas, ņemot vērā, ka kontrollaiks ir virs 3h, ir pilnīgi reāli izdarāms pat daudz netrenējoties.
3. Skrējiena starts/finišs bija viņu vietējā “Mežaparkā”, kas visam pasākumam piešķir tādu ļoti festivālīgu noskaņu, jo daudzo starta grupu dēļ sanāk tā, ka elite finišē turpat netālu startam pirms vēl pat trešdaļa (20000) ir paspējusi startēt. Noskaņu radīja lielais skaits zālītē piemetušos ģimeņu un citu draugu, kas pavadīja/sagaidīja savus skrējējus. Tāpat neiztrūkstoši visādi ēdienu/suvenīru utt tirgotāji. Es startēju 1h30min pēc līderiem 18. starta grupā (grupā bija vismaz pāris tūkstoši skrējēju) no 31 (uzreiz pēc starta bija diezgan jocīgas sajūtas, kad redzēju, kā pretī pēdējā kāpumā pirms finiša mēģina uzskriet traki vārga paskata skrējēji, kuri visi teorētiski finišē ar visnotaļ labiem laikiem). 31. grupa startēja vēl pēc pusotras stundas…
Principā pasākumu iesaku visiem tiem, kas grib izbaudīt NRM svētku atmosfēru ar sajūtu, ka visa pilsēta skrien, tikai pareizinātu to ar daudz.
p.s. Sveicieni pirms pasākuma satiktajai noskrienietei lapsalapsa ar viņas draugu – apsveicu ar pieveikto distanci!
p.p.s. Izrādās, ka iepriekšējais Latvijas rekorda īpašnieks pusmaratonā, šo rekordu uzstādīja tieši Gēteborgas pusmaratonā 1997. gadā (Aleksandrs Prokopčuks).
Finiša laiks 01:52:14
*ikgadējais, virs 20km.
Cik interesanti!
Paldies, ka padalījies ar šo savu pieredzi. Man tas nedaudz atgādina 5 km distanci NRM, ja sanācis tikt pie lielāka stata numura. Man tā gadījās pagājušajā gadā, kad NRM 5 km skrēju kopā ar puiku. Likās baisi grūti skriet, kad bija jācīnās par skriešanas telpu trijos no pieciem km, bet ja tas jādara 21 km garumā… Šādās sacensībās laikam vairāk ir jābauda “burziņš”, nekā pati skriešana :)
Man arī lasot ienāca prātā Rīgas maratona piecītis:) Noteikti jautri tā skriet!
Jap – ja neskaita to, ka ik pa laikam vidēji skaļi krieviski nolamājos, kad kārtējo reizi trase sašaurinājās vai kāds izdomāja, ka no kalna lejā nevajag paātrināties, bet tieši otrādi – sabremzēties :)
Būs kādreiz jāpamēģina NRM piecītis, lai varētu salīdzināt.
Es zinu, ka arī Briselē (aprīlī vai maijā) notiek tradicionālais skrējiens šādā distancē, par dalībnieku skaitu gan nemācēšu pateikt. :)
p.s. Agrāk , protams daudz mazskaitlīgāks starts šādā distancē bija arī LSC mačos.
Briseles 20km piedalās ap 30-35k dalībnieki, tā ka šis ir 2x iespaidīgāks!