Pārtraukt skriet katru dienu

Varbūt te nebūs daudz par skriešanu, bet ar šo gribu pateikt, lai mēģiniet darīt to, kas jums patīk, pat tad, kad šķiet, ka to nevarat un kad apkārtējie saka, ka to nespēsiet.

Tātad, pēdējos 9 mēnešus centos noskaņot sevi domai, ka būs jāpārtrauc skriet katru dienu, par prieku visiem vīriešiem, kas skrien katru dienu un kas ar lielāko prieku mainītu secību šajā tabulā.

Nu labi, pieņemu, ka manam vīram (t.i. kaut kas rāpo pa roku) no šī fakta tiktu mazākais prieks, jo viņš ļoti labi zina, cik man ir svarīgi skriet katru dienu un visa neapmierinātība par pārtraukšanu nāktu pār viņa galvu. Bet nu visu pēc kārtas…

Aprīļa pirmajā pusē uzzinu, ka mums gaidāms ģimenes pieaugums, bet nepasaku to pat vīram, jo 30.aprīlī tak ir Daugavpils pusmaratons un, lai cik saprotošs man būtu vīrs, šito skriet man neļautu. Tad nu nolemju, ka skriešu mierīgi un prātīgi, bet pēc tam paziņošu vīram jaunumus. Iekļauties 1:45h laikam īsti neskaitās mierīgi, bet tik viegli skrējās! Vīrs, protams, uzzinot jaunumus, tik novaidējās par manu kārtējo izdarību, bet, kas darīts, darīts, bija jau par vēlu uz mani rāties.

No citu meiteņu šeit rakstītā mēs jau zinām, ka grūtniecības laikā var skriet, ja vien ārsts neaizliedz. Un man šajā jomā paveicās, mana ārste atļāva gan skriet, gan braukt ar velo, gan iet vingrot, tikai, protams, saprāta robežās. Es gan viņai neteicu, ka manā uztverē pusmaratons ir saprātīgi. Bet nu vīram un grūtniecībai par prieku nolēmu profilaktiski samazināt apgriezienus. Pie tam pirmais trimestris nāca ar milzīgu sagurumu, ka nemaz daudz nenoskriesi. Par laimi toksikoze mani nemocīja, bet nu es arī neriskēju un nebraukāju sabiedriskajā transportā, jo tur es varētu izvemties arī bez visas grūtniecības. Tā nu nolēmu, ka saprātīgi ir skriet vidēji 5km dienā. Pirms Smeceres sila Stirnu buka piekāpos vīra lēmumam, ka jāskrien Zaķi, dikti dīvaini skriet lēni Zaķi, ja gribas vairāk, bet nu galvenais jau skriet. Pirmajā trimestrī vēl iemanījos kopā ar vīru izbraukt pāris „prātīgus” velo izbraucienus – 52km Cēsu rajonā, 85km pieRīgā un vēl pāris izbraucienu pa 20km. Bet mūs tak nenogalina km, bet gan ātrums, tādēļ galvenais tak ir izvēlēties pareizo ātrumu un ik pa laikam atpūsties. Vēl viena izmaiņa ikdienā sakarā ar grūtniecību – nomainīju parastās sporta zāles nodarbības uz grūtnieču jogu, lai pašai nav jādomā par to, kuri vingrojumi grūtniecei ir atļauti, bet kuri kaitē.

Pirmais trimestris nemanot aizlidoja un pienāca otrais, kura laikā vērīgākie jau sāka pamanīt svara pieaugumu un drosmīgākie šī trimestra otrajā pusē sāka jau uzdot konkrētus jautājumus. Bet tā arī šis trimestris aizlido bez būtiskām dzīves pārmaiņām. Ikdienā joprojām uz darbu tiek braukts ar velo, dienā vidēji tiek noskrieti 5km, vismaz reizi nedēļā eju uz grūtnieču jogu. Starp citu, ja pirmajā trimestrī šī joga likās dikti mierīga, mazliet pat par lēnu, tad tagad tā ir īsti laikā, līdzsvara vingrojumi ir pat izteikti neveikli, bet tas viss ir vajadzīgs, noteikti iesaku katrai grūtniecei, jo šī joga palīdz gan pret muguras sāpēm, saspringumu, krampjiem un visu pārējo, kas moka grūtnieces. Sacensībās noskrienu vēl vienu Stirnu buka Zaķi, un trimestra beigās vīrs liek jau skriet Vāveri. Grūti man ar to saprātīgo vīra balsi dzīvot, bet nu ko darīt, ja Zaķis kļuvis padsmit km garš, bet man ir 6. grūtniecības mēnesis. Atzīšos godīgi, pirmo reizi Milzkanē skrienot Vāveri, saņēmu pamatīgu šoka devu. Šajā distancē nav galvenais noskriet, te galvenais ir izdzīvot, nepaklūpot pār kādu mazo skrējēju, kas takas vidū izlēmis sašņorēt kurpi. Pie tam, kad esi pieradis Lūsī vai Stirnu bukā kulturāli palaist ātrāko garām, tad te tā nenotiek, te pirmajos metros visvājākie skrien visātrāk un pēc kāda gabaliņa (maksimums pēc 1km) viņi sāk savas izdarības – garām noteikti nelaiž, ēd želejas, kuras noteikti nav vajadzīgas, pēkšņi apstājās, lai apskatītos, kas aizmugurē notiek, utt. Protams, ir izņēmumi, bet mums jau raksturīgi atcerēties spilgtākos piemērus. Septembrī, skrienot Gaujas senlejas Vāveres, es jau esmu morāli gatava šai distancei, tādēļ man jau viss nešķiet tik dīvaini.

Trešais trimestris pienāk ar garo atvaļinājumu. Līdz ar kuru vairs nav vajadzības braukt ar velo, tādēļ nezinu, cik ilgi grūtniecei ir komfortabli braukt ar velo, jo to noliku malā 7. mēneša sākumā, bet tā kā brīvā laika kļuva mazliet vairāk, tad biežāk aizgāju uz jogu, izgāju pastaigā, bet skriešanas ziņā turējos pie saviem 5km dienā. Protams, bija dienas, kad noskrēju 3km, bet bija arī tādas, kad enerģijas pietika pat 7-8km. Tā kā pamazām sāku apjēgt, ka tās dzemdības tomēr drīz pienāks, apmeklēju pirmsdzemdību lekcijas. Vienā no tām vecmāte saka, ka dzemdēt ir tas pats, kas noskriet 80km. Nosmejamies ar vīru, ka šito es varu. Tagad zinu, ka 80km vai pat 100km noskriet ir daudz, daudz vieglāk nekā dzemdēt. Pie tam, skrienot ultru, kad sagursti, kad kaut kas iesāpās, vari samazināt ātrumu, pāriet soļos, pastāvēt pie koka un atelpoties, bet dzemdējot tā nevar, jo grūtāk paliek, jo vairāk jāstrādā, lai nenodarītu pāri mazajai dzīvībiņai, kas grib nākt pasaulē. Kādā citā lekcijā lektore stāstīja par to, ka jāizveido dzemdību plāns, kur jāsaraksta, kādu iedomājās dzemdību dienu, bet jāraksta reālas lietas. Jāsaraksta, ko gaida no savas atbalsta personas, piemēram, ko gardu, lai tā pēc dzemdībām atnes, tur vēl kaut kas bija jāraksta, bet to neuztvēru.

Tātad par dzemdību dienu. Kad es sāku skriet katru dienu, man kāds NEskrējējs ar ironiju ik pa laikam mēdza pajautāt: „A ko Tu darīsi, kad paliksi stāvoklī, arī nepārtrauksi skriet?” Uz ko es atbildēju: „Nepārtraukšu, pirms dzemdībām no rīta izskriešu, tad žigli dzemdēšu un nākamās dienas vakarā jau būšu pietiekami atpūtusies, lai ietu skriet atkal.” Tā nu joka pēc savā iedomu dzemdību plānā ierakstīju šo savu atbildi un turpināju visiem šo trallināt, lai gan no nostāstiem nojautu, ka šitas neies cauri. Iedomātajā dzemdību plānā vēl vajadzēja kaut ko no vīra paprasīt. Doma atnāca tad, kad apsvērumu, vai vajag līgumu ar vecmāti. Ja kāds nezina, tad līgums ar vecmāti izmaksā 450eur, par kuriem tu saņem tikai to, ka pati mocīsies un spiedīsi laukā bērnu, ka tev pašai sāpēs, bet cilvēks, kam tu samaksā 450eur, tikai komandēs, lai tu neslinko. Es vīram teicu, ka šos 450eur drīzāk jau es būšu nopelnījusi, bet man Garmins jau vecs ar izkritušu pogu, un veikalā ir Fenix 5s.

Pienāca 26.decembra 4:37 no rīta, kad pamodos ar skaidru domu, ka šodien būs jābrauc uz Dzemdību namu. Tātad, pieturoties pie plāna, kamēr vīrs guļ, izeju laukā noskriet jūdzi pa kvartālu. Nākamais plāna punkts – fiksi dzemdēt. Nu šis īsti neizdevās, jo mūsu mazā nolēma, ka negribt dzimt Ziemassvētkos un piedzima 27.decembrī 2:00 naktī. Bet nu ir pietiekami daudz laika, lai līdz vakaram atgūtu pārvietošanās spējas un mēģinātu izlavīties no slimnīcas pēc dienišķā kilometra. Te jāsaka paldies manam vīram, kurš reizēm man ļauj būt neprātīgai un pat palīdz īstenot manus trakos sapņus. Vīrs man uz slimnīcu atveda jau laicīgi sapakotu, slimnīcai derīgu skriešanas apģērbu, uzņemas pieskatīt mūsu mazo eņģelīti un gatavs vajadzības gadījumā izdomāt kādu attaisnojošu iemeslu manai prombūtnei.
Ak jā – viņš man uzdāvina Garmin Fenix 5s – katras dzemdētājas sapni, ne?! Un tā man izdodas nepārtraukt skriet katru dienu.

Jā, tagad skriet katru dienu būs grūtāk, jārēķinās ar vēl kāda cita cilvēciņa vajadzībām, iespējams, pienāks diena, kad būs jāpārtrauc skriet katru dienu, bet pagaidām, man par prieku, šī diena vēl nav pienākusi! Turpinām skriet!