Otrā Pusīte

Nupat, svētdien, es noskrēju savu otro pusīti šogad. Tiesa, lasot šeit, maratonistu skrējienu stāstus, man šķiet, eh, nu kas tad ir mana pusīte- nieks un vēl mazuliet. Tomēr, tomēr – es priecājos, ka atkal ar skriešanu esmu uz Tu.  Pirms daudziem, daudziem gadiem es skrēju kopā ar savu tēvu – gan, tad, kad viņš gatavojās Valmieras skrējieniem, gan arī Tautasdziesmas maratonam, kas notika  Biķernieku trasē. Tur es tālajā 1990. gadā noskrēju savu pirmo pusmaratonu- 2:32:19. Pa šiem daudzajiem gadiem tas pavisam bija izkūpējis no galvas. Skriešana arī bija aizmirsusies, tā vietā biju izvēlējusies riteņbraukšanu. Reiz, kad pamēģināju atsākt skriet, sapratu, ka ar riteni uz priekšu var tikt ātrāk, un atmetu ar roku.

2013.gada vasaras sākumā kāds notikums man atsauca atmiņā to, cik forši ir skriet. Un tā es atsāku, pa kilometram, diviem, trim. Lēnām un grūti,soli pa solītim, bet – es vairs bez skriešanas nevarēju. Tiesa- Rīgā skrēju agri, agri no rīta, lai mani neviens neredz, vai arī tikai laukos, kur skatītāju vispār nav. Es nezinu kāpēc kaunējos – laikam jau man šķita, ka izskatos smieklīga, sporta tērps nekāds un botas šausmīgi vecas. Bet, es skrēju. Kad biju nonākusi līdz 7 un 8km, nolēmu, ka jāpiesakās NRR 10 km. Izdarīju to, un tad protams, skriešanā sanāca pauze – velo izbraucienā satraumēju kāju, kad sadzija, otrai kājai piemetās dīvainas sāpes un treniņi izpalika. Pienāca NRR diena, un es biju satraukusies ne pa jokam, spītīga  esmu, bet to, ka gatava neesmu,  zināju.  Bija grūti, bet es noskrēju. Un jutos varen apmierināta ar sevi. Šķita, ka tā jau ir robeža, bet protams  uzradās arī jautāji – nu vai skriesi nākamgad NRM 21km?  Uz ko es atbildēju, nezinu gan, vai man to vajag. Pienāca rudens, skrēju arvien vairāk, sapazinos ar kolosālu skriešanas kompanjoni, noskrieto km skaits auga, un pavasarī es pieteicos skriet NRM. Līdz 15-16km, mēs skrējām kopā ar manu draudzeni, bet tad es sapratu, ka viņas tempam līdzi turēt  nevaru un palaidu viņu. Pēdējie 2km man pagāja kā pa miglu, tomēr godam finišēju. 2:15:49. Nedaudz atelpas un es jau izbaudīju prieku par paveikto.  Un, sapratu – es gribu vēl. Skriet.

Draudzene pieteicās Tallinas SEB maratona 42km distancei, es 21km. Visa vasara priekšā es padomāju, sagatavošos kārtīgi, skriešu  bieži un daudz.  Nekas no tā nesanāca- visu vasaru laukos, lauku darbi, vēli vakari… skrēju, bet tomēr ne tik daudz kā gribējās, kā man šķita ka vajag.

Augusta beigās sastiepu potīti, darīju visu, lai tā ātrāk sadzīst, bet protams, pavisam uz vietas nosēdēt nevarēju, sēņot gāju, ar riteni braucu.  Tiklīdz nesāpēja, atkal skrēju, krāju km, lai Tallinā būtu vieglāk.

Beidzot pienāca tā diena.  Aizbraucām dienu iepriekš, pastaigājām pa Vecpilsētu, saņēmām numurus, un sarīkojušas savu pasta party, devāmies gulēt. No rīta pavadīju draudzeni uz maratonistu startu, paspēju vēl onlainā redzēt, kāds rezultāts viņai pie 10km atzīmes, un tad jau devos pati uz savu startu. Nolēmu skriet bez pulksteņa, un bez telefona, nolēmu – kā būs tā būs, klausīšu savai iekšējai balsij. Pēc starta šķita, ka visi man aizskrien garām,  bet es tik turpināju savu uzņemto ātrumu.  Ap 10km man radās interse uzzināt, cik ātri/lēni es skrienu, bet tā kā nekur nevienu pulksteni nemanīju, pieņēmu, ka skrienu tik pat ātri cik parasti, jo nejutos piekususi un joprojām skrējās viegli. Padziedāju pie sevis ”Maza, maza meitenīte”, ”Bēdu manu lielu bēdu” un  vēl kko tādā stilā un turpināju baudīt skrējienu. Kad bija kādi 14 km noskrieti- es padomāju- ā, vēl 7 , nav tik daudz, kad pārvērtu to minūtes, tad gan man likās, ka tas ir padaudz. Turpināju skriet, pamēģināju vai varu ātrāk – jā varu, nekas pašsajūtā nemainās un nopriecājos. Beidzot ieraudzīju vecpilsētas torņus, viens līkums caur vecpilsētu, parks, atkal iela, un tad jau tuvojos finišam – ieraugu Baznīcas tornī beidzot pulksteni, nopriecājos, cik ātri skrienu, paspēju vēl padomāt, ka tas pulkstenis var arī stāvēt uz vietas, vēl pavisam nedaudz, un es ieraugu finišu!  Mans otrais pusmaratons ir noskriets ar prieku un baudu – rezultāts 2:04:53!

p.s. Meitene, kura finišētājiem dalīja folijas, kurās ietīties ,  man to neiedeva, laikam neizskatījās, ka  es skrējusi būtu. Bet vislabākais bija vakarā, krodziņā, uz kuru devos ar medaļu kaklā – pienāca klāt kāds vīrietis un lakoniski pajautāja angļu valodā – kāds bija Tavs laiks? Kad es pateicu 2:05 , viņš novilka njā, man 2:20 un pasmaidīja, parādot uz augšu paceltu īkšķi.