Nekad neesmu bijis labs orientierists. Vienmēr esmu to zinājis. Neesmu piedalījies nevienos orientieristu mačos. Vienreiz pamēģināju rogainingu, kas bija speciāli paredzēts pilnīgiem iesācējiem, ar to it kā tiku galā, pat trešo vietu toreiz sapelnījām. Un tomēr, neskatoties uz pilnīgu spēju iztrūkumu, mani vienmēr vilinājušas jaunas, nepazīstamas meža takas, jaunu skriešanas maršrutu meklējumi, vienmēr interesanti licies maldīties pa mežiem ar velo, pētot apkārtni un gudrojot, kur nu tagad izbraukšu.
Tāpēc nebija liels mans pārsteigums apmaldīties, pērnajā svētdienā dodoties skrējienā vietās, kur līdz šim savu kāju nebiju spēris. Par to uzrakstīju aprakstu savā emuārā, un šeit to dublēt negribētos – taču arī savam emuāram spalvas jāspodrina, ne tā? No otras puses šeit neko rakstījis neesmu, izņemot vien pašu pirmo reizi, kad vajadzēja kaut ko uzrakstīt, lai kaut kas būtu. Tāpēc varbūt ik pa laikam varētu šeit ievietot vienkārši saites uz saviem rakstiem emuārā, ja kas liksies gana piemērots noskrieniešu auditorijai. Šoreiz tā likās, tāpēc ar šo arī sāksim!
Āres izpētot – http://oreman.wordpress.com/2013/07/08/ares-izpetot
P.S. Interesanti, starp citu, ka mans vienīgais rogainings tais sensenajos laikos, kad bārda bija īsāka un matu praktiski nebija, bet pēdas klāja kārtīgi apavi, arī bija tieši plašajā Ropažu novadā, tik citā stūrī.
km 
-
Bajāros es savu bērnību esmu pavadījis. Tur, laikam, visu zinu kur un kas. Starp Bajāriem un Kākciemu un viens dīķis, kurā šad un tad mēdzu papeldēties. Un sēņot es uz turieni braucu katru gadu.
Ar velo blandīties lielos mežos tīkamāk ir Raid.lv pasākumos. Mazāki meži der rogainingam, taču varbūt arī kļūdos ;)
Arī es neesmu orientierists un bērnībā kompass nebija manā rīcībā, taču meži vienmēr vilinājuši. Ilgāk par pāris dienām bez meža nevaru izturēt ;)
Ojā, tas ir bijis labs piedzīvojums:D Biju dzirdējusi par apmaldīšanās veidā netīšām noskrietiem 25 km, bet te jau gandrīz maratons ir sanācis:D
Ja kas, visādās nepazīstamās šosejās var orientēties pēc saules. Ir gadījies mežā apmaldīties pāris reižu, nu tad mani ārā ir izvedusi saule un ziemeļu pusē augošās sūnas. Pēc skudru pūžņiem arī var skatīties – dienvidu pusē tie ir lēzenāki.
Forši! Šis atgādina kā bērnībā kājām mēroju mājupceļu no skolas (jo autobusa naudiņa bija saldējumā un limonādē notērēta)…nepilnu 10km vietā nočāpoju tuvu pie 30…
OreMan, nākamreiz met loku uz Allažmuižas pusi, ka’zi’ vēl ciemos ieskriesi :)
Šādiem ceļojumiem lieti noder topogrāfiskās kartes, kur sazīmēti mazie celiņi daudz maz atbilstoši realitātei .. tiesa gan, teltī sēžot karti grūti būtu izdrukāt :)
http://www.magnets.lv – iespēja būt mežā un civilizēti apmaldīties
Man Kākciemā vecvecāki dzīvo. Braucu uz turieni savā brīvajā laikā. Bet pat šo nu jau vairāk kā 10 gadu laikā neesmu blandījusies pa mežiem. Esmu laikam 2 reizes paskrējusi pa to zemes ceļu, kur beidzas asfalts un tikusi līdz mežam, bet ar to arī viss beidzas. :) Pagājušā gada vasarā pāris reizes skrēju pa šoseju uz Rīgas pusi līdz Ērgļu ceļam un atpakaļ uz mājām.
Tagad man mazliet radās vēlme izpētīt to apkārtni :D
Es arī ļoti iespaidojos un radās vēlme meklēt tuvumā zemes ceļus pa mežu (un tieši zemes nevis grants, jo tā grants man jau ar savām bedrēm un akmeņiem doh) tā, lai var apskriet pa lielākam gabalam neapļojot un neskrienot daudz pa šoseju. Man tie, protams, nebūtu 40km, bet kādi 15. Tikai skatoties kartē redzams, tas , ka ir daudzi ceļi, kuri kā jau te minēts iet iet un pēkšņi beidzas pie kādas mājas, no tā arī pastāv tas apmaldīšanās risks.
Jau vakar apskrēju itkā pazīstamu, bet ne tādā kombinācijā skrietu gabalu un secināju, ka dzīvoju laikam kādā kalnu reģionā.
Daļu pierīgas mežu var izpētīt un maršrutu sastādīt no magnēta un tautas rogainingu paraugkartēm, nebūs jāskrien galīgi uz dullo
Manā skatījumā tieši skriet bez kartes nezināmā mežā ir visinteresantāk, tik aptuveni jāzin tās lielās šosejas. Man gan būtu ieteikums tomēr drošībai kādu pipargāzes baloniņu paķert līdzi šādās ekpedīcijās, jo laukos, kur vietām ir viensētas, saimnieki brīžam nu galīgi nav ieinteresēti tos suņus piesiet
Ansi, mēģināšu salīdzināt pilsētas un lauku viensētas suņu audzinātību, izpratni par teritoriju un paklausību komandām 1:100. Un ir arī bezmaksas līdzekļi kā satiekoties šķirties kā “draugiem” ar suņiem un šeit nedomāju par akmeņiem, rungām, vai kas pa rokai.
Un kādi tad tie būtu? Kkāda draudzīga saskarsme vai sarunāšanās līdz tikai pret tādiem, kuri jebkurā gadījumā neko nebūtu darījuši. Ja suns ir nolēmis uzbrukt, viņš uzbruks un neitralizēs viņu tikai gāze vai kkas tamlīdzīgs, lielam sunim pat ne akmeņi un sprunguļi nebiedē.
Ja liekās, ka ar jebkuru var visu sarunāt, tad vnk tie ir bijuši tādi eksemplāri, kuri tikai pabiedē vai nav atradušies tuvumā mājām, jeb koncentrējušies uz, ko citu svarīgāku, kas automātiski mazina viņu interesi pret tevi. Ka nevajag baidīties saka visi, kuriem vnk ceļā nav gadījies eksemplārs, kurš nevis vnk rej, bet tiešām vēlas uzbrukt.
Jā un es pēdējā laikā ņemu gāzes baloniņu līdzi katrā skrējienā un braucienā ar riteni (agrāk ar riteni jutos droši, bet nesen nācās izbaudīt, ka aizsargāties cilājot sev apkārt riteni nav reāli, labi, ka bija līdzi baloniņš), jo kā pilsētā tā laukos visur nākas saskarties ar pēkšniem suņu uzrašanās gadījumiem vai tādiem, kuri bezatbildīgu saimnieku dēļ atkārtojas reizes no reizēm.
Audzināšana jau ne vnm kko daudz nosaka, vnk suns dara to, ko viņam atļauj saimnieks, ja saimnieks viņu laiž skraidīt vienu pašu prom no mājas vai pagalmā, kur vārti vaļā vai ejot pastaigāties pats iet kilometru nopakaļ, tātad suns saprot, ka viņam ir dota atļauja skriet, kur grib un uzskatīt visu apkārtni par savu teritoriju, kuru tad viņš arī loģiski cenšas AIZSARGāT. Un, lai cik mācīts suns būtu viņa galvā saimnieks ielīst nevar un nevar paredzēt, ka sunim kkas uznāks un viņš paklausīs instinktiem.
Un starp citu man suņi ļoti, ļoti patīk, tāpēc pat uz tiem, kuri man koduši es nedusmojos, bet viņu bezatbildīgos saimniekus gan gribētu kārtīgi sasist vai iemest krokodīliem pusdienās.
Sterotip, pats no bērnības atceros, kā vienā ciemā kaimiņi 2 reizes dienā brauca ar plēsīgu suni kaut kur neapdzīvotā vietā viņu izskraidināt
Njap tāda loģika mani tracina, kā cilvēks savā galvā var nesaprast, ka arī galīgā mežā, kur tuvumā nav māju taču var būt cilvēki, nav taču nekāda neapdzīvota sala, ja reiz tur ir ceļi un viņš to vietu zin, tad loģiski, ka tur pārvietojas arī citi un arī citi zin , ka tāda vieta eksistē.
Ir jau laikam arī tādi bezsmadzeņu cilvēki no mucas izlīduši, kuri tiešām nevis cer, ka nesatiks nevienu, bet pilnā nopietnībā domā, ka tur neviens savu kāju nesper. Manai mammai nopietni bija gadījums, ka ejot ogot privātmājā kādus 2km no pilsētas (mazpilsētas) tur kā pienākas sēta nav un suns staigā un tuvumā pagadījās saimnieks, kurš tā arī pateica, ka viņam likās, ka tik tālu neviens ar kājām neiet. Laikam brauc ar savu kruto džipu, audzē dibenu un nesaprot, ka mūsdienās vēl kāds staigā ar kājām.
Nu jā, tik traki jau ar mani arī nav – ar karti vēl daudzmaz orientēties spēju. Bet bez kartes arī savi interesantumi gadās. Labi, ka manā maršrutā īpašu suņu nebija.
Dziņa, Ansi es jums varu vienīgi novēlēt turpināt barot savus stereotipus, līdz vienā brīdī jūs ļausiet kaut uz sekundi pieļaut, ka viss var būt savādāk. OreMans arī apmaldījās, jo viņam likties likās, un neatkarīgi vai šauboties vai nē viņš pieņēma tā brīža pareizos lēmumus, kurš “pareizais” ceļš, tas Tīnūžu vietā viņu aizveda pilnīgi uz citu debess pusi. Līdzīgi ir ar parējo dzīvē.
Nu, bet pasaki lūdzu tās, metodes kā sadraudzēties ar uzbrūkošu suni? Nejau ar tādu, kas stāv un rej un varbūt nedaudz cenšās nākt uz tavu pusi, bet skrien virsū. Un pēdējais bija, kad man metās virsū 2 pitbulterjeriem līdzīgi reizē. Man tiešām ir jāpārbauda vai sakodīs vai nē un tikai, tad kko darīt. Galu galā, ja mani jau paspēj saskrāpēt un es par tiem suņiem neko nezinu man pēcāk ir jātērē laiks un nauda, lai potētos.
Tā nav apmaldīšanās, kas man arī liktos interesants piedzīvojums kaut tā izrādītos diennakti gara un diezgan mokoša, tas tomēr ir nopietnāk.
Es labprāt tiešām liktu praksē tavus padomus kā izvairīties no uzbrūkošiem suņiem, jo man ļoti nepatīk darīt viņam pāri, vnm līdz pēdējam nogaidu, nominstinos un mēģinu draudzīgi un to gāzi lieku lietā tikai, tad, ja redzu, ka izvēles nav un pēcāk pamanos mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka cerams suņukam viss labi.
Man nepatīk pārlieku liela uzmanība un izvairīšanās no iespējamām iepriekš paredzamām situācijām, bet šajā gadījumā es neko nezaudēju. Es neatlieku skrējienu un nesēžu mājāš un tai pat laikā esmu drošībā.
Man nav tā domāšana teiksim braucot ar velo pa šoseju, ja nesās kāds debīls bembists vai fūre, spītīgi braukt pa savu trajektoriju sakot, ka ja mani notrieks, tad viņš jau būs vainīgs, jo man no tā labuma nebūs, no taisnības pēcāk vesels nepaliksi. Tāpēc, ja man pa diezgan šauru ceļu vienlaikus gonko garām divas fūres viena otrai pretī es labāk uz to brīdi pabraucu tuvāk malai vai nobraucu no asfalta.
Es līdzīgā manierē (nejauši) pirmoreiz noskrēju pusmaratonu – gribēju paskatīties, kas Mežaparkam vēderā, izskrēju kaut kur pie Biķernieku meža. Bet ar kājām tak uz mājām to gabalu neiesi! :)
Nu pavisam nesen samaldījos Šmerļa mežā! Ieskrēju no Biķernieku trases puses iekšā un bija doma skriet uz Juglas ielu. Tik dikti vilku pa labi, ka attapos pie Alfas. :D http://www.endomondo.com/workouts/194336087/274805
Šodien mēģināju atkal paskrieties pa Kākciema un Bajāru reģioniem. Šoreiz pat nenomaldījos! :)