Olaines rogainings 2020 jeb kad pietrūkst viena punkta

Nezinu, cik šeit ir interesentu lasīt par rogainingiem, bet, tā kā bloga ierakstu nav daudz, atļaujos publicēt, varbūt kādu aizraus. Paņemts no manas lapas https://zakisskrien.wordpress.com/.

Rīgas vasaras rogainings ir noritējis veiksmīgi, sāk notikt arī citi pasākumi, Covid ir mazliet nobremzējis, un dzīve turpinās. Tā rezultātā jau pavisam drīz ir arī pārceltais Olaines rogainings, kurā bez šaubām jāpiedalās. Ar Olaines rogainingiem man ir labas atmiņas, jo te jau trīs gadus ir skriets, katru gadu rezultātam uzlabojoties. OK, pirmais gads īsti neskaitās, jo toreiz skrēju vienatnē un tikai 2h, kā arī pusdistancē totāli apmaldījos un reāli izgāzos. Tomēr 2018. gadā jau kopā ar Janu tiekam pie sava pirmā pjedestāla un trešās vietas, savukārt 2019. gadā ar Natāliju, par spīti neatrastajam septiņniekam un dramatiskajam finiša spurtam 3 km garumā, jau esam otrie. Skaidrs, ka mērķēts tiek tikai augstāk – tā kā nekādu super komandu nav, tad minimālais mērķis ir Top 3, kā arī prātā ir doma par uzvaru. Interesanti, ka katru gadu Olaine ir bijusi citā kompānijā, jo šogad skrienam kopā ar Māru.

Sacensību diena šoreiz pienāk vasarīga, bet ne pārāk karsta, kas ir labi. Man gan vasarā vienmēr ir par karstu, bet šoreiz ir ciešami. Uz Olaini dodamies laicīgi, izņemam numurus, kā arī mums tiek piešķirts GPS (organizatori mūs pieskaita favorītiem) – tā ir laba zīme, jo pagaidām vienīgā reize, kad mums to piešķīra, ir arī mana līdz šim vienīgā uzvara. Paņemam kartes un ejam plānot. Plānojam diezgan optimistiski, jo kā nekā Rīgā man sanāca noskriet 35 km grūtos laika apstākļos, tāpēc te jau arī tā var mierīgi darīt. Tagad atskatoties, top skaidrs, ka tā bija diezgan maldīga pieeja – ne jau tieši laika dēļ, bet tāpēc, ka Olaine ir krietni mežaināka nekā Rīga. Bet ok, distancē iekļaujam arī saīsināšanas opcijas, tā kā jebkurā gadījumā būtu jābūt labi. Saplānojam laicīgi, aizejam vēl paskriet, lai iesildītos, mazliet paspiegojam starta skriešanas virzienu, un dodamies uz starta placi.

1. Starts.

Kā jau ierasts, notiek pēdējo desmit sekunžu atskaite un dodamies trasē. Tāpat, kā jau ierasts, uz pirmo punktu aizskrienam lielā barā. Kas nav līdz galam ierasts, ir tas, ka aizskrienam kind of nepareizi, nonākam kaut kur, kur nevar saprast, vai punkts ir virzienā pa labi vai pa kreisi, cilvēki skrien visur, haoss (nu, haosiņš). Izlemjam to atmest, lai lieki netērētu laiku, jo tas tomēr ir tikai divnieks, nav svarīgi (HA!). Laižam tālāk, nākamos divus punktus paņemot bez liekām problēmām (XRace rogainingos mazs ieguvums ir tāds, ka starti ir atsevišķi un 6h dalībnieki jau ir iebradājuši taciņas dažās vietās).

Daži nākamie ir mazliet viltīgāki, jo jāiebrien arī mežā un nav daudz atskaites punktu, tomēr, tā kā punkti ir tuvu ceļam, tad liela maldīšanās izpaliek. Nekas diži ievērības cienīgs nenotiek, brīžiem paskrienam kopā ar kādām citām komandām, tomēr ik pēc pāris punktiem maršruti atdalās. Tā tas kādu laiku turpinās, mierīgā nodabā paņemot visu līdz 45. punktam. Man pāris reizes sanāk sasiet kurpi, tā šodien kaut kā galīgi neturas ciet (lai arī jūs izjustu manas sajūtas, es ik palaikam to pieminēšu aptuveni tādā biežumā, kā tas bija, tiesa, es nevaru garantēt, ka tas visur ir pareizajā vietā, ceru, ka piedosiet). Klājas labi, punkti viegli, skrienam normāli, plānā iekļaujamies. Skaidrs, ka tam ir lemts beigties, kas notiek pie 54. punkta, jo… punkta nav. Lai arī sākumā ir, protams, paškritiskie secinājumi, ka “gan jau nemākam atrast”, tomēr palēnām tā apkārtnē sarodas arvien vairāk komandu, kam visām vienāds secinājums – punkta tiešām nav. Nu neko, laiks patērēts daudz, rakstām organizatoriem sms un skrienam tālāk, pirms tam gan man sasienot kurpi. Stulbi, laika zaudēts daudz.

2. Pirmā daļa.

Lai noskaņojumu pabojātu vēl vairāk, arī tālāk ir mazi joki – ceļš uz 53. nav vis taciņa, bet gan aizaudzis valnis, kā arī pats punkts ir labi noslēpts starp biezām eglēm. Pirmais iebridiens egļu laukā ir neveiksmīgs, redzēt var tikai rokas stiepiena attālumā, tāpēc izejam ārā, noorientējamies un pēc kompasa ejam vēlreiz. Šoreiz ar citu komandu klātbūtnes palīdzību punktu atrodam un beidzot varam normāli skriet tālāk. Pēdējā pusstundā ir zaudēts daudz laika (un nervu), pārplānojam maršrutu, izmetam vienu no sešiniekiem, kā arī piefiksējam “mental note“, ka droši vien vēl kaut kas būs jāizmet. Bet par to var domāt vēlāk.

Trīs nākamie punkti atkal atnāk bez liekiem pārdzīvojumiem, tikai kurpe gan jāsasien. Pēc tam gan ceļš uz 61. atkal ir krietni smagāks, nekā gaidīts, bet nu vismaz pa taisno. Skaidrs, ka mūsu 35 km plāns jau sen ir izmetams miskastē un sadedzināms, bet tas nav svarīgākais. Galvenais, ka kustamies un atrodam punktus. No 61. uz 60. arī izdomājam doties pa taisni (sākumā bija doma skriet apkārt pa ceļu), kas izrādās “kļūda, kļūda, kļūda!”. Ja sākumā vēl tikai jāpārdzīvo diezgan neizbrienama pļava, tad, nonākot pie grāvīša, secinām, ka šis šoreiz ir pārplūdušais grāvis un abu grāvju satikšanās vietā ir izveidojusies plata un nenosakām dziļuma upīte. Nu fak! Mēs abi ar ūdeni esam diezgan “uz jūs”, tāpēc pēc mazas besīšanās un kurpes sasiešanas domājam gar grāvi iet atpakaļ līdz vietai, kur tā šķērsošana liksies daudzmaz droša. Sliktākajā gadījumā gar grāvi izietu uz ceļa, tā kā tik šausmīgi tas nav, bet nu laika un enerģijas patēriņš milzīgs.

3. Otrā daļa.

4. Upīte/ grāvis.

Pēc kādiem pārsimt metriem izskatās, ka varam mēģināt, tiešām izrādās, ka nav tik traki, tikai līdz “mazliet pāri celim”, pēc tam priekšā arī otrs grāvis apmēram tādā pašā dziļumā, ūdenstilpnes esam pārvarējuši. Tagad jau liekas, ka vienam no mums vajadzēja izmēģināt tās vietas dziļumu, bet nu nez. Mazliet scary. Lai vai kā, tikšana pāri grāvjiem vēl ir tikai daļa no procesa, jo arī punkts meža vidū jāatrod, bet orientieru nav daudz. Brīdī, kad šīs bažas sāku formulēt skaļi, ieraugu punktu tieši priekšā. Eh, varēju vēl brīdi būt paklusējis un izlicies, ka nenormāli precīzi visu kontrolēju (kā redzams, precīzi jau bija, bet, in all honesty, bez lielas pārliecības tajā brīdī). Paņemam 60., es sasienu kurpi, un beidzot atkal varam uzskriet.

5. Trešā daļa.

Skaidrs, ka pēdējās pusotras stundas dēļ distance jāīsina, tāpēc atmetam labo pusi un skrienam pa mierīgāku, taisnāku, bet, protams, arī nevērtīgāku ceļu. Kā ir, tā jādzīvo. Līdz 51. punktam varam aizskriet, tikai beigās jāiebrien mežā. Es sasienu kurpi, paņemam punktu un ejam atpakaļ uz ceļa skriet. Es sasienu kurpi, un mēs dodamies tālāk (nopietni, šeit es pat neizdomāju tās sasiešanas). Vēl gan tīrai skriešanai nevaram nodoties, jo uz 68. un tālāk 44. ir brišana, bet tad gan tā beidzas. Skaidrs, ka viss atlikušais ceļš būs diezgan skrienams, kā arī jāskrien pietiekami jaudīgi, lai vēl varam paņemt visu, kas ņemams, un finišētu laikā. Es esmu atkal nolūzušāks, tāpēc Mārai jāieņem motora loma un jābaksta mani, lai es beidzu slinkot.

Tas viņai lielākoties sanāk un es arī cenšos, tāpēc kopumā uz priekšu kustamies diezgan raiti. Līdz 66. punktam gan ir gabaliņš, bet nu beidzot esam klāt un to paņemam. Es kārtīgi sasienu kurpi, un varam skriet tālāk. Pēdējie divi punkti man atnāk jau sakostiem zobiem, brīžiem palūdzu mazu iešanas pauzi, bet nu pašas beigas jau noskrienam glīti un drīz esam galā. Lai arī ir gājis grūti un ir sajūta, ka daudz kas tika zaudēts un neizdarīts, man tomēr ir laba sajūta, jo no pieredzes zinu, ka mežs visiem ir vienāds, tā kā būtu jābūt labam rezultātam. Esam noskrējuši tikai 28 km, mežu un grāvīšu efekts.

6. Ceturtā daļa.

7. Finišs.

Dodamies uz mašīnu pārģērbties (man ir ļoti grūti atsiet kurpi), paķeram uzkodas un ejam uz finiša zonu. Skatāmies rezultātos un redzam, ka esam tikai viena no 3 komandām, kas tikusi pie 100+ punktiem. Diemžēl mūsu grupā paliekam otrie, jo labākā Mix komanda ir tieši vienu punktu priekšā. Njā, žēl… (Ņemot vērā, ka mazākais punkts ir divvērtīgs, tas nozīmē, ka būtu kaut kur jāizspiež vismaz viens tāds kontrolpunkts). Otrā vieta, protams, nav slikti, bet, atskatoties uz distanci, var izdomāt simt-un-vienu veidu, kā to vienu kontrolpunktu varēja dabūt.

Varēja paņemt sākumā to ieplānoto divnieku, kas būtu kādas 2-3 minūtes klāt (mums vēl palika 5 minūtes rezervē). Finišam salīdzinoši tuvu bija viens divnieks, kam pie esošajiem apstākļiem laika vairs nebija, bet tās pāris nepieciešamās minūtes varēja dabūt viskautkur – neuzraujoties uz applūdušajiem grāvjiem, nemeklējot neesošus punktus, mazliet ātrāk vai vairāk paskrienot, mazliet labāk plānojot, un galu galā nesienot kurpi 10+ reizes. Tāpat arī tagad, rakstot šo stāstu, iedomājos, ka varbūt vajadzēja ieskriet pēc 40. punkta. Iespējams, ka tad mazliet nokavētu, bet tie būtu 4 punkti klāt, droši vien pietiktu. Bet nu tas viss, protams, ir daļa no sporta – ja visi visu darītu perfekti, būtu garlaicīgi. Daudzi lēmumi ir jāizdara ātrumā un/ vai uz liela noguruma fona, reizēm tie sanāk labi, reizēm ne līdz galam. Tāpēc jau ir interesanti un ir laba ticība un pārliecība, ka citreiz viss sanāks labāk. Un, jā, protams, pirms starta ir kārtīgi jāsasien kurpes.

8. Plānojums (sarkans) vs realitāte (zaļš).

9. GPS.

10. Pjedestāls.