Sestdienas rītā noskanēja modinātājs… Teicu – Labrīt, Aija, šai skaitajā rītā, gatavojamies pēdējam “Stirnu buka” posmam.. Tukumā – kas ir manu vecāku dzimtā puse!
Braucam ar draudzeni, kas piepalīdz, kā brīvprātīgā, tāpēc nepieciešams izbraukt diezgan agri. Tāpēc savācu līdz ko ēdamu, ko dzeramu un modinu meitu, kurai ar jāpaskrien būs, susura distance. Visi kopā esam auto un braucam uz Tukumu pēc smukuma…
Nonākot pie Šlokenbekas esmu ārkārtīgi priecīga, jo ir skaisti, patiešām skaisti… Visi brīvprātīgie strādā kā skudriņas… Un mēs iekārtojamies saulītē ar meitu un gaidam startus. Meita tāda satraukusies, gribot ātrāk noskriet un tad dzīvoties. Liekas, ka pēc neilga laika jau ir starts meitai… Stāvu trases malā un atbalstu meitu – jeee, meita skrien, malacis mans… Noskrien un saņem savu medaļu, kad atnāk secinām, ka viņa ir noskrējusi buka distanci (hi, ātrāk par visiem).
Pēc neilga laika jau atvadamies, sabučojamies ar meitu un arī es varu doties trasē.. Sākumā esmu nolēmusi paskriet kopā ar draudzeni un brīvprātīgo Janu – varbūt (ceru), ka mazliet iedvesmojot paskriet ātrāk… Skrienam un pļāpājam par dažādām tēmām un liekas, ka km iet paši uz priekšu… Apkārtne skaista… Tad nu skrienam tā mierīgi līdz trases sadalās, zaķi aizskrien pa labi, bet lūši un buku taisni… Novēlu draudzenei vieglu tālāko skrējienu un pati paskrienu ātrāk, jo redz spēki ir…
Tā arī turpinu, tā mazliet ātrāk, bet cenšos sev stāstīt, ka vajag mierīgi, lai pietiek spēka līdz beigām… Kaut kā ļoti daudz dzeru, gan punktos, gan arī no savas pudelītes…
Baudu takas, kas aiznes uz priekšu nemanot, jo visu laiku jāpēta, kur jāliek kājiņas… Kad nonākam pie Melnezera avotiņiem, saņemam riktīgi auksto ūdeni no avotiņa… Gards bezgala un brīvprātīgas tik jaukas, prieks tur pabūt, bet jāskrien tālāk, jo esmu atdzesēta kārtīgi…
Sprinta etaps… Saņemu sevi rokās un cenšos visu sprinta etapu skriet augšā… Izdevās… Dažus arī apdzīt, bija laba sajūta augšā saņemt ūdeni un skriet jau tālāk…
Skrienu tālāk un baudu… Skat, Dranķozols… Paskatos uz to un saku… Nedod man vadātāju līdz (Sabijos, kad Rimants stāstīja par šo)… Lai neapmaldos… Un skrienu tālāk… Jo spēks vēl pilnas iekšas.
Tad jau tuvojas vieta, kur sadalās trase – Buki pa labi mēs lūši baidam taku tālāk taisni…. Tālāk skrienot redzam, ka kādam Draņķozols tomēr ir iedevis līdz vadātāju un buki aizskrējuši pa lūšu taku un nāk atkal atpakaļ… Novēlu viņiem vēl izturību un skrienu tālāk.
Pats skaistākais skats, kas man aizrāva elpu bija Jēkaba grava, kur tālu, tālu varēja redzēt mežus… Es mīlu Latviju par šiem skatiem… Sirds pilna prieka!!!
Pēc šī sāku sajust savu sagurumu, bet tomēr priecājos, ka varu vēl paskriet arī… Poļu kalna dzērienu punkts bija ļoti gaidīts… Kartīgi sadzēros un laidos tālāk… Likās, ka dzērienu punkts deva daudz spēka… Tad nu devos pilna entuziasma… Kāds mani var palabot, bet ja nemaldos tad Āžu kalna rāpiens bija kas kolosāls… Pieskrienot klāt, nemaz nespēju saprast ar ko lai sāk… Izskatījās tik stāvs un augsts, ka nezināju, kā tajā vispār var tikt augšā un jau lejā sapratu, ka tur sēž fotogrāfs… Tas nozīmē, ka augšā jāizsktās ļoooooooooti labi… Tad nu rāpos kā mācēju. Es laikam ļoti gribēju fočēties, jo likās, ka ļoti ātri esmu tikusi līdz fotogrāfam… Bizes un smaids, vēl paprasīju, lai nobildē manu muguru, nav nekur bildēs “Ai-jucis” mugura… Un tad atgūstos no rāpiena, jūtu, ka kājiņas jau tādas jūtīgas palikušas… Neko, vēl jau jāturpina.. Šķiet, ka temps paliek lēnāks, biežāk pa kalniem augšā staigāju… Kaut arī maziņš kalniņš. Ārkārtīgi nopriecājos, kad ieraudzīju zīmīti ar 2 km līdz finišam… Pašai pēc pulksteņa likās, ka kādi 3 palikuši… Nopriecājos un sāku skriet, centos tiešām spēcīgi, es taču varu pēdējos 2 km pacensties. Uzmundrinošais zemessargs ar aplausiem un vārdiem, ka palicis 1 km mani iedvesmoja uz vēl ātrāku skrējienu… Cilvēki, kas atpūtās pie ūdens… Man ar tā gribas, Goda aplis ap Šlokenbekas muižu, kur apkārt staigā jau finišējušie lūši… Ahhhh… Laimīgie nodomāju, jo man tiešām sāpīgi muskulīši… Cenšos ap muižu cienīgi skriet… Fotogrāfe… Jāparāda taču bizes… Un tad jau pa vārtiem iekšā un finišs, kur kārtīgi uzskrienu… Smaids, ka esmu galā.. Kāds gandarījums… Sadzeros, jo nežēlīgi gribas dzert… Super vēss ūdentiņš… Putriņa un tad satieku meitiņu, kas mani apsveic ar finišu un savu veidoto medaļu man… Mana lieliskā meita…
Sarunāju, lai nofotogrāfē mani ar šo lielisko dāvanu…
Un tad… Un tad Putnu balle sāk dziedāt… Man patīk, dziesmas, kurām zinu vārdus un varu dziedāt līdz… Danči var sākties… Un šādi kustoties mūzikas ritmā – nesāp kājas…
Man tiešām patika!!! Viss pasākums bija brīnišķīgs… Paldies, fotogrāfiem, paldies brīvprātīgajiem un paldies liels Rimantam, par šādu baudu!!!!
Esmu lielā sajūsmā!!!
km 
-
Prieks par tavu prieku un visu mūsu kopējo prieku, skrienot šīssezonas Stirnu bukus.
Tu padari apkārtējo cilvēku dzīvi priecīgāku un jaukāku! Paldies Tev par to! Vairāk tādu cilvēku kā Tu, un pat ozona caurums sadzīs.
Lūk, tā ir jābauda skriešana.
Prieks, kad kārtējais skrējējs izbauda mūsu skaisto Latvijas dabu. Īstenībā laikam jau ir otrādi, tāpēc skrienam, lai uzņemtu to sevī.
Protams, nevarēja nepamanīt, cik laimīga esi, izbaudot šo dienu :)
P.S. Vadātājs bij klāt kā likts. Aiz muguras sauca, ka skrienu nepareizi. Apmaldījies nebūtu, kilometru ieekonomējis gan ;)
Vajadzēja laikam katram ar Draņķozolu aprunāties, lai nedod līdz vadātāju :D
Vēl rakstā piemirsu pieminēt, ka kaut kur mežā nolaidās tālumā putns un skaļi kliedza.. Tas radīja tādu vēl mistiskāku sajūtu mežā… Riktīgi patika!!!
Ļoti pozitīvs raksts, lasot pašam nemanot mute atplaukst platā smaidā :)
Paldies, bij jauki palasīties !