Nopelnītais a

Jā, jā, ja jau stāsts par “a”, tad skaidrs, ka tas ir par Siguldas kalnu maratona 80km distanci. Burts ir kabatā, tāpēc neliels atskats uz to, kā pēc divu gadu pārtraukuma atkal baudīju šo lielisko skrējienu.

Savos skriešanas plānos šo skrējienu iekļāvu jau kaut kad vasaras sākumā. Kaut kā zināju, ka gribēšu skriet atkal par visu naudu un kontrollaikā. Protams, papildus motivācija sacensību plānā iekļaut maksimālo distanci – dzīvesvietas maiņa no Rīgas uz Siguldu, kas ļauj vairāk trenēties tieši Siguldas takās un trepēs. Jā, nu ar treniņiem kārtējo reizi sanāca nedaudz noslinkot. Bija sacensības, garas sacensības, pēc kurām gribējās atpūsties, tad kaut kāds panīkums un neliels motivācijas trūkums, bet nešaubījos par to, ka 80km varu pieveikt, kā arī par to, ka 80km ar gravām un trepēm arī pieveikšu. Piedodiet, bet par kalniem šo visu man kaut kā roka neceļas un mute neveras saukt. Siguldā ir gravas un lejas, ko veidojis aizejošais ledājs pirms apmēram 12 000 gadiem (ceru, ka pareizi atradu Gaujas senlejas veidošanās laiku).

Pēc Pasaules čempionāta rogainigā sāku gatavoties tieši Siguldas kalnu maratonam – vairāk pievērsos taku skriešanai, atsāku vingrot, skriet zāģus un tempus takās un pret kalnu. Nedēļu pirms sacensībām, pēc tam, kad tika publicēta karte, nolēmu izskriet sacensību trases cilpu, kas ies otrpus šosejai, tur nekad nebiju skrējusi, un tur solījās arī būt viena no skrējien odziņām – tunelis Lorupei. Labi, ka to izdarīju, un labi, ka upes šķērsošana lika saslapināt kājas, kas atviegloja lēmuma par tuneļa iekļaušanu treniņā pieņemšanu.

Tunelis izrādījās ļoti “odzīgs”. Treniņa lielākā daļa bija paredzēta pa asfalta segumu, tādēļ apavu izvēle arī bija loģiska – asfalta. Tunelis izrādījās vismaz 100m garš, un nesenās lietavas Lorupi bija labi papildinājuši ar ūdeni tā, ka pēc kādiem 35m pa tuneli bailīgi stāvēju un domāju – ko tālāk? Iet atpakaļ vai tomēr uz priekšu, jo gaismas nav, pamatu neredzu, tunelis kļūst slīps, ar slidenu dibenu un straume jūtami rauj kājas uz priekšu. Es tiešām nobijos. Izvilku telefonu – tā bija vismaz kaut kāda gaisma, turējos gar sienu un lēnām turpināju ceļu. Manas komandas biedrenes nez kāpēc domāja, ka es pārspīlēju, bet daļa paklausīja un sacensībās paņēma līdzi lukturi jau pirmajā aplī.

Sacensību rīts bija patīkams – nav nekur jāsteidzas, var mierīgi padzert rīta kafiju, paēst un ļoti laicīgi ierasties sacensību centrā. Vietējo priekšrocības. Pieļāvu gan kļūdu apģērbā, nez kāpēc iedomājos, ka man vajadzēs pirmajā aplī vējjaku, bet tā kā tomēr nav pārāk auksts, apkašā pavilku krekliņu ar īsām rokām. Tā bija kļūda. Iesildoties bija labi, kā arī, stāvot startā, bija labi, tas vien jau norādīja uz to, ka apģērbs nav izvēlēts pareizi, bet, stāvot startā, jau vairs neko nevar mainīt.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Starts tuvojas, satraukums pieaug. Un tad jau ir. Aiziet! Visi kalnā! Sākumā nedaudz paskrienu pret kalnu, bet tad jau sāku kāpt, uz ātrākās sievietes titulu neceru, līdz ar to arī nav ko pārspīlēt. Ar visu to gan ātri vien kājas sagurst. Kad jāsāk skriet lejā, kājās tāda makaronīga sajūta. Bet es zinu, ka tas pāries. Tas, noskrienot lejā, rada sajūtu, ka esmu ļoti lēna, bet tā nebūt nav. Skrienu pieklājīgā tempā – 5:40min/km, ultrai priekš manis gana labi. Veronika ātri vien mani apdzen un pazūd tālēs zilajās, bet es mierīgi skrienu. Gribu izbaudīt Siguldas takas, lapu smaržu un sacensības. Atjaunotais tilts tik skaists, vēl joprojām izrotāts ar karogiem un priežu vijām ap margām. Tad jau nāk pirmais kāpums otrpus Gaujai. Nez kāpēc liekas, ka tas nekad nebeigsies, tas turpinās un turpinās. Par laimi, tomēr beidzas gan, un esam Krimuldā. Sanāk skriet gar ganībām, no kurām mūs vēro zirgi. Nez, šiem varbūt arī gribētos mums pievienoties uz skrējienu visas dienas garumā. Pie zirgiem manāms viens sacensību dalībnieks, kurš nav skaidrs, no kurienes uz kurieni dodas, pēc numura spriežot, šim nemaz nevajadzēja būt šeit augšā.

Pēc neliela gabaliņa ceļš atkal ievijas mežā un kļūst par mulčētu taku, kas līgani ved uz leju. Mmm, man patīk šīs takas, tiltiņi, atkal takas. Un atkal uz augšu. Šoreiz stāvāk, bet par laimi tas arī ātrāk beidzas, tad vēl viens augšā un lejā, un esam pie Krimuldas pilsdrupām. Kaut kur šeit vai nedaudz tālāk mani apdzina arī Dace un Aija. Pabrīnījos, bet nu ko, ja jau skrienas, tad ir jāskrien. Man piebiedrojas Ilze, kas laipni piedāvā paņemt manu jaku, kas jau kādu brīdi apsieta ap vidu sviedrē vēderu kopā ar pudeļjostu. Sajūta dīvaina – ar īsām rokām it kā vēsi, bet tomēr nesalst. Man patiesībā gribās kreklu ar garām rokām, nevis īsroku+vējjaku. Īsroku krekls vienu roku arī pamanījās apskādēt – pirmo reizi mūžā noberzu roku skrienot, pie tam noberztā vieta ir tik nelāga, ka jutīšu to vēl visu nākamo nedēļu.

Tā tik turpinām skriet. Priecājos par skaisto mežu, pagaidām kāpumi un noskrējieni liekas viegli pieveicami tā, ka gandrīz nejūt. Pēc pirmā dzeršanas punkta gan nobrīnos, ka apmēram puse no aplī plānotajiem kāpuma metriem jau savākušies, lai gan zinu, ka lielākie kāpumi vēl tikai priekšā. Ja sākotnējā sacensību informācija bija par gandrīz 3000 kāpuma metriem, kas solīja skarbas sacensības, tad vēlāk informācija tika labota, un norādīts uz nepilniem 2500 kāpuma metriem. ITRA.org lapā pat bija atrodams, ka būs 2280m kāpuma metri. Tas deva tādu optimistisku cerību, ka 10 stundu laikā sacensības būtu pieveicamas.

Drīz klāt arī dzelzceļš un neilgi aiz tā viens ellīgs noskrējiens, kur glīta taka atduras gandrīz vertikālā slīpumā. Tas jau bija pirmais pārsteiguma moments, jo kaut kā treniņā biju pamanījusies šo odziņu palaist garām. Ar koku atbalstu un nelielu iekliedzienu veiksmīgi izdodas tikt lejā, un tad jau arī pirmā kāju slapināšanas vieta ar romantisko tiltiņu klāt.

Trase gan nomarķēta blakus līkumā. Ja jau lentas saka, ka jābrien blakus, tad tā arī daru. Brr. Ūdens ir auksts. Labi, ka tas bija ātri. Čiks un pāri. Tad šaura taka, kas izvijas desiņā uz vienu galu, un tad augšā pa izcirtumu atpakaļ līdz tunelim. Nu tā. Lukturis ieslēgts, sparīgi dodos iekšā. Šeit pazaudēju Ilzi, saucu, bet neviens neatsaucas, tomēr nekavējos, ūdens ir patiešām auksts. Eju gar malu, priecājos, ka kaut kur varu saķert citu sacensību dalībnieku aiz rokas un tikt garām pieturoties, jo arī ar ne asfalta botām tas dibens tunelim ir slīps, slidens ar ūdeni līdz puslielam. Kājas, šķiet, sasalst. Tur pat priekšā redzama arī Aija, ko apdzenu pēc brīža – uz trepēm, kas ved lejā Lorupes gravā. Aiju tā arī vairs neredzēju.

Un tad jāsāk gatavoties trases ļaunākajai daļai – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns. To mums priecīgi iezvana Dace Linde ar PTL zvanu un nebeidzamiem uzmundrinājumiem. Šeit arī noķeru Daci, kas žēlojas, ka tunelī sasalusi un viss skrienamspēks izgājis. Tad ir iespēja izbaudīt Laurenčus un tad jāsāk kapāt. Šī tiešām bija ļaunākā trases daļa. Salīdzinot ar visu iepriekšējo, kas bija pastaiga.

Ķeizarskata trepes ir stāvas, tādas tās vienmēr ir bijušas, ir pat tīri patīkami, ka nav jākāpj tie vēl daži pakāpieni līdz augšai, bet tiekam aizvirzīti pa taku sānis. Tad jau atkal lejā, lai tūdaļ atkal būtu jādodas augšā – uz Ķeizarkrēslu, kur kādi jautri līdzjutēji aicina novērtēt lielisko skatu. Nu, protams, es viņiem piekrītu – skats tiešām ir brīnišķīgs. Tas ļauj izturēt. Jo tūdaļ jau atkal jādodas lejā pa Kaķīškalnu. Tā ir vieta, kur savā pirmajā Siguldas kalnu maratonā tā sadzinu nagus botās, ka puse bija zili pēc tam. Tad īsa atelpa pa grants ceļu, un klāt taka, kas, šķiet, nebeidzami ved augšup. Kordes trase.

Foto: Jānis Andersons

Ja uz augšu šķita, ka taka nebeigsies, tad uz leju iet strauji, brīžiem pārāk strauji. Par laimi, ar zemi nenākas sasveicināties. Fū, nu jau vairs tikai drusciņ – kāpums gar bobsleja trasi, kas iznāk pie slimnīcas, man patīk. Un tad jau tikai vēl viens uz leju un viens uz augšu.

Pirmais aplis pieveikts. 3 stundas 19 minūtes un 39 sekundes. Nomainu jostu pret somu, paņemu nūjas un aiziet, otrais aplis. Noskrienot lejā, saprotu, ka pēkšņi iestājies kaut kāds sagurums. Viss skrienamspēks izčibējis. Čuššš, un tukšs. Pēkšņi vismazākais kāpums ir tik grūts, ka jāiet, nevaru uzskriet, nūjas traucē, nevar saprast, ko ar viņām iesākt. Lēnām aizskrienu līdz pirmajam kāpumam, kurā tās nūjas vismaz var likt lietā. Šajā reizē arī šis kāpums liekas nebeidzams, pēkšņi kāpumi ir gūti, plaknes ir grūti, tikai uz leju ir labi. Tiekot augšā, nūjas vairs negribu, kaut kā pamanos iestūķēt somā, lai nav jānes rokās. Zirgi ganībās izdomājuši sev jaunu atrakciju – gar sētu paskriet līdzi. Jauki, ir kompānija, tik žēl, ka tā sēta tik īsa. Aiz līkuma vietējo māju iedzīvotāju sarīkojuši atbalsta punktus – vienā ir gardi, nomizoti āboli, citos ūdens, āboli un cepumi. Cik nu lien vēderā, pacienājos. Tie āboli tiešām gardi. Kaut kā tenterēju uz priekšu. Esmu palikusi lēna – ir plīsiens un Mīkstmiesis. Uz leju skrienu, kaut gan augšstilbi sāp kā traki – esmu pamanījusies piedzīt kājas jau pirmajā aplī. Arī ikri izrāda aktīvu pretestību – tikko mēģinu atsākt skriet pēc uz- vai no- skrējiena, tā ikri grib rauties krampī. Nu kas tas ir? Mani nekad kājas nav tik ļoti pievīlušas. Ikros krampji ir bijuši vienīgi, pamanoties neveikli nokrist, nevis vienkārši skrienot. Fu. Viss prieks tiek bojāts. Un paliek vēl sliktāk, kad izdomāju, ka man tomēr vajag nūjas. Pēkšņi viena nūja vairs negrib fiksēties. Iepūt, bet šī ņem un nefiksējas. Kaut kā izlīdzos, kā rezultātā man ir dažādu garumu nūjas, no kurām vienai gals šļūkā iekšā un ārā. Ok, labi nav, bet labāk nekā bez.

Tā nu cīnos ar sevi un nūjām, kaut kā jau uz priekšu iet, ik pa laikam kāds mani apdzen, kas nekādi neuzlabo noskaņojumu. Otrā apļa vidū, dzeršanas punktā mani arī panāk un apdzen Dace, laikam atžirgusi, kājas sasildījusi, var atkal skriet. Lai veicas, man dukas vairs nav. Velkos. Nevaru paskriet, jo nu jau krampji metas ne tikai ikros, bet arī kaut kur diafragmā, kas īsti neļauj vispār ātrāk paskriet. Ja varētu vismaz uz leju skriet, tad sāpoša diafragma un nespēja normāli ievilkt elpu atņem arī šo iespēju. Nu skaisti. Vēl kaut kas jauns un nebijis. Tā ir gadījies īslaicīgi, bet ne tik ilgi un nepārejoši. Eh, nu kaut kā novelkos arī otrpus šosejas cilpu. Pēc pulksteņa atgādinājumiem ēdu želejas, un kaut kādā brīdī, laikam jau ar kofeīna želejām, paliek nedaudz vieglāk. Vismaz otrā apļa beigas varu pieveikt diezgan cienījami. Nekāda lielā skriešana nesanāk, bet nav arī tīras ciešanas. Mani sapurina tas, ka beidzot tikšu pie garroku krekla, pēc kura jau kādu laiku ilgojos, jo sāk kļūt arvien vēsāks. Jo tuvāk nāk Ziediņkalns, jo labāk es jūtos. Ir bungas. Neredzu kas bungo, bet klusībā lūdzos – nu uzbungojiet tempu, lai varu tempā cilāt kājas. Omu nedaudz uzlabo 40km distances veicēji, kurus apdzenu, kāpjot kalnā. Mareks pašā kalna galā pat spēj izvilināt smaidu no manis. Fū, arī otrais aplis ir pieveikts. 4 stundas, 6 minūtes un 48 sekundes. 47 minūšu plīsiens. Tas ir daudz, sasodīti daudz.

Foto: Jānis Andersons

Atbalsta komanda man palīdz sapildīt pudeles, salikt trešajam aplim vajadzīgās lietas, un beidzot es arī tieku pie krekla ar garām rokām. Linda ir īsts meistars un saremontē manu salūzušo nūju. Saēdos šerbetu, sadzeros kolu (nu kāpēc tās bija tik maz?) un dodos trešajā aplī. Negribu kavēties, jo konkurentes min uz papēžiem.

Dīvaini, bet tagad varu paskriet arī pa plakanu un pat nedaudz pret kalnu. Kaut kas ir atrāvis vaļā skrienamo padarīšanu. Kofeīns? Apziņa par pēdējo apli? Ai, vienalga, galvenais, ka varu atkal paskriet. To arī daru. Pēc zirgiem ir laipni cilvēki, kas piedāvā tēju un alu. Izvēlos tēju, lai gan neatteiktos arī no alus. Kad ceļš jau atkal tūdaļ pagriezīsies pret kalnu, aizķeros aiz kaut kāda zara un nokrītu. Sajūtos kā neveikla vabole, jo kritiena rezultātā abas kājas grib sarauties krampjos, vajag ātri piecelties, bet ar savilktām kājām tas ir grūts uzdevums. Kaut kā izdodas, bet tad kā spēriens pa dibenu – dzirdu, ka pārdesmit metrus aiz manis trases tiesnesim piesakās Līga. Nu nē. Negribu laist garām. Sparīgi kāpju augšā, kur varu, skrienu.

Uzkāpjot pie Krimuldas pilsdrupām mani priecīgs sagaida Dot. Atbildēt gan varu tikai ar jā vai nē. Tomēr tieku pie magnija ampulas, tā man patiešām šobrīd ir vajadzīga. Pēc mirkļa jau atkal šķiramies līdz finišam. Tālāk skrienu. Man ļoti patīk skriet pa taku, kas sākas no serpentīna ceļa. Viena no manām iecienītajām takām. Ar sīku reljefu, bet skaista. Vēlāk, jau uz ceļa, satieku puisi, ar ko skrēju kopā iepriekšējā aplī līdz Daces Lindes kontrolpunktam. Uzsaucu, lai skrien ar mani, pēdējais aplis taču. Es neskrienu ātri, ap 6min/km, brīžiem lēnāk. Kādu brīdi man ir kompanjons, bet tad puisi pieveic Mīkstmiesis. Es turos, skrienu lēnā tempā, lai pārāk nenogurtu. Pēdējā dzeršanas punktā esmu panākusi divus puišus, kas tik izjusti saka, ka viņiem apnicis skriet. Pie sevis nosmejos un nodomāju, ka par to taču bija jādomā pirms piesakās ultramaratonam.

Ir jau palicis tumšs. Cerība iekļauties 10 stundās arī sen jau kā atmesta, pēdējā aplī ir skaidrs, ka laiks būs 11.5 stundas. Prognozējot finiša laiku, esmu kļūdījusies par pusotru stundu. Daudz. Lai gan uz CCC kļūdījos vēl vairāk. Stāvais noskrējiens pēc dzelzceļa tumsā ir vēl ļaunāks. Tomēr kāds laipns cilvēks ir vismaz uztaisījis tiltiņu pār upi, tā ka kājas būs jāslapina tikai tunelī. Tas priecē, jo ūdens ir auksts. Negribas lieki slapināties. Tunelī arī pamanos apdzīt kungu gados, kas pārvietojas prātīgi un lēni. Es to tuneli gribu ātri, jo kājas nosalst, un pēc tam ir grūti, kamēr atkal uzsilst. Visvairāk priecē, ka tas ir pēdējo reizi. Trases tiesneši nu jau katrā vietā prasa nosaukt savu numuru. Fū, nu jau vairs tikai ļaunās beigas – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns.

Pēc katra kāpuma vienu uzskaitāmo varu atmest. Paskriet gan vairs nevaru. Kordes trasē pamanu, ka man ir kāds pietuvojies, bet nav ne jausmas, kas. Cenšos kaut nedaudz skriet pa plakano, bet nesanāk diez ko. Vairs nav spēka.

Un tad ir – pēdējais kāpums. Sāku ceļu augšup. Pavisam drīz ir klāt arī sekotājs, un, lai kā man netiktos to dzirdēt – tā ir Līga. Tagad zinu, ka nedrīkstu apstāties, ceru, ka mani no augšas neviens nepazīs, jo ir cerība, ka Līga nezina, ka tā esmu es, un nesaņemsies pēdējam turbo izrāvienam. Līgas atbalstītāji gan tā auro, ka man ir ļoti ātri jākāpj, ir sajūta, ka Līga ir saņēmusies pēdējam izrāvienam, un pat viens mans kļūmīgs solis ļaus mani apdzīt. Gribu vemt, nomirt un finišēt. Gandrīz vairs nav spēja pārrāpties pāri kalna gala stāvumam, bet vēl ir jāsaņemas pēdējiem soļiem līdz finišam. Viss, darīts. Arī trešais aplis pieveikts. Nieka 3 minūtes lēnāk nekā otrais aplis – 4 stundas, 9 minūtes un 58 sekundes, finiša laiks – 11:36:25. 11 sekunžu pārsvars pēdējā izrāvienā.

Burts “a” nopelnīts.