No traumas līdz skrējienam.

Mierīgi dzīvoju un skrēju, domāju, kā Ventspilī labošu savu pusmaratona rekordu, kā īsākās nakts koptreniņā skriešu no saulrieta līdz pat saullēktam… Un tad – Knakš! – izmežģīta, sastiepta potīte tam visam pārvelk svītru.

Satraumējos galīgi nesportiski – rokfestivālā, līksmojot pie skatuves. Pēkšņi nevarēju kāju pielikt pie zemes, sāpēja anormāli, vispār likās, ka viss ir slikti, bet gan jau vajag tikai atpūsties. Draugi par mani parūpējās un nolika gulēt. No rīta izbijos, jo kāja turpināja sāpēt visu nakti. Kad to sāpošo orgānu izvilku no guļammaisa, tas skats bija no tiem, no kuriem parasti novēršas. Kāja divreiz lielāka par ierasto, pie potītes tāds bumbulis, kas izskatās pēc vēl vienas potītes, un viss sāp. Vārdu sakot, manas smalkās, skaistās potītes vietā bija kaut kāds liels, sāpīgs blāķis. Uz tualeti ta vajag, tāpēc devos vien šai sāpju ceļā, 3 reizes paģībstot no sāpēm. Saprotu, ka man vajag mediķi, pie tāda arī tieku – gādīgi cilvēki parūpējās, lai tieku uz slimnīcu. Tur bija briesmīgi. Sīkumus nestāstīšu, bet drausmīgākais brīdis bija, kad es sēdēju, raudāju, trīcēju un cīnījos ar ģīboni, nesaprotot, kāpēc man jāgaida ķirurgs vannasistabā uz taburetes. Nu labi, ķirurgs bija sakarīgs. Kad atteicos no pretsāpju medikamentiem, sāka smaidīt un teica, ka pēc 10 dienām varēšu sākt tipināt. Tas bija 7.datums, Ventspils 15., nu skaidrs – nebūs nekāda rekorda. Paņēmu slimības lapu un receptes, un devos atpakaļ uz festivālu. Svētdien uz manas kājas uzkrita vīrietis. Nujā, viņš jau gribēja tikai mani nonest pa kalnu, lai man nav jākāpj, bet paslīdēja uz slapjas zāles un ar izmisuma izteiksmi sejā uzkrita man tieši uz kājiņas. Es domāju, ka es no sāpēm tur nedēļu palikšu zemē.

Kad tiku līdz civilizācijai, tiku pie grezna, kokgriezumiem un inkrustācijām rotāta spieķa. Filosofējot par skriešanu ar kruķiem, apkārtējo reakcija bija no “Dullā, vispār ej pie cita ārsta un lai ārstē tevi normāli!” līdz pat “Tavos gados noņēmu ģipsi no lauztās pēdas, lai skrietu maratonu, un nekas”. Izvēlējos vidusceļu – klausīju tos pašus ārstus, bet skriešanu gan noliku plauktiņā. Tūska zuda ļoti, ļoti lēnām, sāpes tāpat. Otrdienā man sākās tādas kā lomkas – no nekustīguma sāpēja galva un bija slikta dūša gandrīz līdz vēmienam. To nedaudz mazināja pastaiga.

Ventspils pusmaratona rītā beidzot bija nogājusi tūska. Potītes bumbulis gan tāds liels un sāpīgs, bet ar spieķi tīri normāli gāju. Jau laicīgi biju pārreģistrējusies uz 5km, ko es godīgi nostaigāju ar spieķi. Reakcija no apkārtējiem bija burvīga! Tiešām brīnišķīgs atbalsts gan no skrējējiem, gan trases malas. Kāpēc es tur braucu? Pēc endorfīniem! Tas man tiešām palīdzēja. Viena pozitīva diena ārstē labāk par trūdēšanu dīvānā. Pēc pasākuma pa ceļam ekskursija. Ak vai… Lienot kaut kādās klintīs, samocīju kāju. Bet tas nekas.

Nākamās nedēļas sākumā spieķi liku nost, jo nospriedu, ka pietiek slimot, jāsāk veseļoties. Pastaigas, pastaigas… Sāp joprojām. Ceturtdienā izdomāju apiet apkārt karjeram. Tumsā. Naktī. Tur tādas takas, ka jāturas pie smilgām, lai neiekristu ūdenī… Nemaz neprasiet, kāpēc. Tā vajadzēja. Protams, kāja tika atkal samocīta, it īpaši, kaut kādā odžu pļavā atkal iekāpjot bedrītē vai kas nu tas tur bija.

Kāja joprojām sāp, jau daudz mazāk, tomēr sāp, bet skriešanas draugi jau sāk palikt nepacietīgi – šad un tad apprasās, kā ta nu man ir. Šodien, ceturtdienā, 20 dienas kopš traumas, mans mērs bija pilns! Cik var? Palocīju kāju, uzmanīgi palēkāju… It kā viss normāli! Jāskrien! Uzmanīgi notipināju 4km. Viss kārtībā! Pēc skrējiena pat secināju, ka sāp mazāk, nekā pirms. Nu ko, tad jau būšu vesela! Protams, vēl jau jāuzmanās, vēl jau nevar domāt ne par rekordiem, ne maratoniem, ne skriešanu katru dienu, ne fantastiskām ainavām purvu skrējienos, bet pats galvenais ir klāt – es atkal skrienu!