No Mildas līdz Sīmanim

Tā kā ziema Latvijā tāda nekāda, tad slēpošanas un līdz ar to sacensību sezona nebija. Tas, protams, atstāja tādu kā tukšuma sajūtu jeb kaut ko gribās… Līdz ar pirmajām ziņām par skrējien-soļojumu centos sevi apklusināt, ka šis nav priekš tevis – ne garums, ne formāts. Un vispār priekš kam tik ilgi mocīties, brīvdienā un par savu naudu?!? Bet, ko tu izslāpušai dvēselītei padarīsi. Lieki piebilst, ka atrunāt sevi neizdevās tāpēc savā dzimšanas dienā tika nolemts jāskrien. Tā teikt, atkal kāja, tfu, roka paslīdēja līdz maksājuma kartei. Ko darīt, ka tāds nenoturīgs raksturs uz muļķībām. Atskatoties vēsturē, tieši pirms diviem gadiem vasarā šai pat maršrutā, es vizinājos pa šoseju kā pavadošais velo. Vēsture atkārtojas.

Īsais sagatavošanās kurss. Soma sakrāmēta, guļammaiss paņemts, ceļi noteipoti. Pasta party ar saviesīgām sarunām: „Cik plāno noskriet? Nez, kādus 107km gribētos”. Daudziem pašceptiem putniem. Pēdējā stunda. Latvijas Universitātes foajē daudz skrējēji. Aptaujājot pārējos, tiek samazināta viena drēbju kārta. Silts. Lukturītis, telefons, atstarojošā veste, burkāns, 20€ un tu laimīgs tiec pie sava numura un gps iekārtas (atkal). 10 minūtes pirms starta Mildas pakājē pēdējie foto. Viss notiek pa īstam jeb 50 entuziasti drīz dosies Valmieras virzienā.

Starts. Pirmais luksofors sarkans. Otrais arī. Skrējēji izretojas. Mans pulkstenis negrib ķert satelītus jeb trīs reizes līdz pat Dailes teātrim pamanās pārjautāt vai es tiešām neatrodos iekštelpās. Kaitinoši. Garām braucošās, savējās, mašīnas pīpina. Te Vizbulīte ar plakātu, te uz Vef tilta pretī braucošie velosipēdisti sveicina, te pie Alfas plakāts zem kura cauri jāskrien, te Juglā IngaR ar plakātu.

Pirmā no ierindas grib iziet potīte, mierinu sevi ar domu, ka man līdzi ir elastīgā saite. Potīte vēlāk pārgāja, bet augšstilba muskulis vilkās, vilkās līdz savilkās un lika manīt par sevi visu ceļu. Bet tā –  štrunts, ka atslēgas uz Valmieru aizceļoja. Varbūt kamēr nav pa vēlu jāskrien mājās gulēt, iekšā jau ielaidīs.

00:23 – Vai cik neveikli, atkal sarkanais, jāstāv. Šitā jau līdz Valmierai netiks.

1:28 – Tagad viss sākas pa īstam. Šoseja.

Mūsu trijotne sadalās, puiši aizskrien ātrāk. Šoseja pie Depo. Tumsa. Nakts. Pāris auto. Lukturītis. Tālumā manāmas atstarojošās vestes. Apdzenu MāriA. Vienu brīdi manu skriešanu iztraucē velobraucēja ar jautājumu vai šīs ir pareizais ceļš, jo viņa un vēl viens skrējējs nogriezās uz Ādažiem nevis pārkāpa pāri barjerai, lai tiktu uz ceļa. Sākumā apzinīgi skrējām pa veloceliņu, kur bija tāda iespēja. Ir, ir pareizais. Langstiņi. Neliels kāpums uz augšu, jo šo posmu es pazīstu. Pretī braucošas mašīnas. Neilgi pirms Garkalnes pagrieziena, pulkstenis paziņo, ka atkal pazaudēja satelītus. Jo tuvāk Garkalnes pagrieziens, jo vairāk domāju pa kurieni ir jāskrien – cauri vai garām? Ja krustojumā stāv un satiksmi regulē Liepājas ekipāža, tad nav daudz jādomā. KP pēc nepilniem 2km. Tēja, tēja, banāni, cepumi, gurķis. Var doties tālāk. Ēm, sliedes, barjera, kur tālāk? Ak, taisni pāri.

02:59 – Nakts, tumsa, sliedes, vilciens.

Drīz atkal uz šosejas. Vēl atskatos atpakaļ vai esmu uz pareizā ceļa. Tumsā jau neko nevar saprast. Izskatās, ka ir. Mežā spīd vairāki acu pāri… Nakts burvība. Priekšā kāds skrien. Normāli, jau tas nav. Naktī, tumsā, uz šosejas, lampiņu gaismā tev kāds seko vairākus kilometrus. Nebūtu sacensības, diez ko omulīgi nejustos. Sekotājs bija G.Jermolajevs. Aizvien biežāk sevi pieķeru pie domas, vai man to vajag? Vai negriezties apkārt un neskriet mājās kamēr vēl var? Vai neizsaukt taksi par nieka 20€ un doties gulēt kā normālam cilvēkam?

4:01 – Smagie sveicina midžinot ar tālajiem.

Tiek nolemts pie Vangažiem paņemt mazu pastaigu pauzi, jo vajag uzēst un likt lietā mp3, lai gan sākotnēji soma iekrāmēts ar domu, ka mūziku pa ceļam jau man nevajadzēs.

4:16 – Ar Loituma polku var uz šosejas pat uzdancot.

Nezinu, ko padomāja tie šoferīši redzot mani lēkājām pa šosejas malu, bet mūzika palīdz, ja vien baterija neizdomā nosēsties. Izrādās, ka rezerves baterijas lukturim bija tādas dīvainas, pustukšas. Ap 35km jebšu aiz Vangažiem kārtējais KP, kur kā jau visos KP tiek pierakstīties ierašanās un došanās laiks. Uzkožu piedāvātos labumus jeb banānus ar sāli, mmm, gardi gan.

4:22 – Un superīgi ir tie šoferīši, kas pretī braucot tālos pārslēdz uz tuvajiem un ar avareikām uzmundrina.

Bija arī tādi, kas nepārslēdza. Tad tu galvu noliecis skrien, lai neapžilbina. Taisnē vēl tā, bet Murjāņos… Ar  Sirtaki aiziet palēkdamies…

4:39 – Tā sajūta, kad tu kādu sāc apdzīt. Bet cik ilgi?

5:40 – O, pat Murjāņu kalniņi ir uzskrieti. Kļūst gaišāks, tas priecē.

Vēl aizvien skrienu viena. Jāteic, ka šeit atvērās kaut kāda otrā elpa un tie kalniņi tika pieveikti aci nepamirkšķinot. Dīvaini. Kļūst jūtami gaišāks. Pieres lampiņa tiek izslēgta. Tālumā rēgojas nākošais kontrolpunkts, kur uz jautājumu „kā tev palīdzēt?” Mošķis no benzīntanka atnes jaunu bateriju komplektu. Ar to vajadzētu pietikt līdz finišam (pietika pusotra baterija). Pirmo reizi tiek uzpildīta dzeršanas sistēma. Lai arī puskrēsla, lampiņa savu vietu atrod somā.

Ja naktī atrast kādu labu vietiņu, kur padomāt par dzīvi nav problēmu, tad gaismai austot jāsāk meklēt kāds sānu celiņš vai jāuztrāpa brīdis, kad nebrauc neviena mašīna. Diezgan sarežģīts pasākums, es teiktu. Naktī Inčukalna aplī „līdz ar” paveicās.

5:56 – Raganā buss uz Rīgu, žēl, ka ne uz Valmieru. Bet tā kārdinoši.

6:22 – Sniegs? Ko? Nē man nerēgojas.

7:00 – Nedaudz iznīcinoši.

8:07 – Vējš no muguras. Vajadzētu tā kā priecāties. Bet tas nemaina faktu, ka līdz finišam jau mazāk kā puse.

Sāk piezagties pirmās domas par vārītiem kartupeļiem ar diļļu-krējuma mērcīti, coca-colu un sāļu nūdeļu zupiņu. Te pēkšņi mani noķer Andulis. Nedaudz pārsteigta kā viņš te aizmugurē gadījies? Lai nu kā, turpmāko ceļu mērojam plus/mīnus kopā. Nedaudz augšā, tad lejā un drīz, drīz ir jābūt Braslas KP. Ēdiens. Tās nomākušās debesis nepatīk, jo zinu, ka rīta pusē solīja lietu. Vienīgais prieciņš, ka vējš nav sejā. Tad būtu vakars uz ezera, tā teikt. KP ietinos segā, lai nenosaltu. Šeit ir plāns paēst, jo līdzpaņemtie batoniņi mistiski pazūd. Gurķi, maize, banāni, cepumi, tēja, olīvas. Tam visam pa vidu sākt līt. Superīgi. Mašīnas paliek vairāk. Tāpat lielais vairums autobusu novērots virzienā uz Rīgu, ne Valmieru. Savādi.

8:54  – Fui, slapja un lietaina šoseja.

9:00 – Nu re. Vajag tikai pažēloties un lietus vaira nelīst. Superīgi. Bet tas nemazina saguruma pakāpi.

Uzsākot kustēties ir pavēsi. Jaka ciet, kapuce galvā, piedurknes nolocītas. Cimdi slapji (nepagāja ne pusstunda, kad izžuva). Lietus laikā šoseju klāj peļķes, protams, no mašīnām tas viss man virsū. Somā ir rezerves krekls, jaka, cimdi un cepure, bet tas tam brīdim, kad (ja) būs jāiet. Atkal viena turpinu ceļu. Ne uz ilgu laiku, jo pēc nosacīti īsa laika, šķiet Stalbē, noķēru gan Anduli, gan kādu, kurš izsauc taksi..

9:50 – Nē, kāpēc Plācis atrodas kalnā, a? Bet pīpināšana, tālie un avareikas uzmundrina.

10:09 – Fūres atvēsina un atsvaidzina.

10:42 – Mjā, bet vēl tiek skriets. Tas gan ir laika jautājums.

Jā, tas bija tikai laika jautājums, jo no šī brīža vēl 5km tika noskrieti un tad, kājas pateica visu ko domā gan par mani, gan par skrējienu, gan par ceļa segumu. Noskrieti 82km, kas ir mans garākais vienā piegājienā noskrietais gabals, jo te bija tikai atpūtas pauzes KP un pārdesmit metri atpūtas ejot. Nedaudz atkāpei. Optimistiski pie sevis biju cerējusi, ka noskriešu labi, ja kādus 50km, maksimums 60km nevis 82km! Tā teikt atkal pārspēju pati sevi. Pozitīvi.

Īsumā – 25km un 6h līdz kontrollaika beigām. Skriet ir ātrāk – 7:14min/km, bet iet ir vieglāk – 9:06min/km. Tāda lēna skriešana, iešana un lēkāšana. Jā, es pamanījos dziesmu laikā palēkāt. Vai arī galopā uzsākt skriešanu, vai tikai kādu brīdi šādi pārvietoties pa šoseju. Vieglāk. Vējš brīžiem pieņemas spēkā. Mēs paliekam aizvien vairāk izstiepušies gājēji pa šoseju.

Kas notika pārejā skrējiena laikā? Komunikācija ar ārpasauli, lai pašai nebūtu garlaicīgi. Vienu bīdi tas bija tā – nakts, šosejas mala, lampiņas gaisma, pretī braucošs auto, bet tu skrienot raksti ziņu telefonā.

12:15 – Iznīcinoši. Pāris kilometri un daudz laika pastaigai.

Pēdējais KP pie Mazā Anša. Vai drīkst tevi nofotografēt? Protams! Redzi, es varu šādi (sāku lēkāt). Klajā laukā vējš labi pūš. O, cielaviņa! Garšo tikpat labi kā vienmēr. Sega. Izmantoju siltu mašīnu, lai uz pēdējiem 14km uzvilktu svētku drēbes. Pārējā kompānija – Mareks, Elīna, Andulis un vēl daži, jau prom. Nekas. Ceļš iet augšup. Drīz paliek silti. Dīvaini tie laikapstākļi. Saulē ļoti silti, kad uzpūš vējš – vēsi. Siltos cimdus un cepuri ielieku atpakaļ somā, nevajadzēs.

Piezogas kārtējā doma par taksi, bet ko nu vairs, jo ja jau tāds gaisa gabals jau pieveikts. Ik pa brītiņam rēķinu cik vēl līdz finišam un cik laiks vēl palicis. Pamēģinu paskriet. Skriešana prasa daudz enerģijas, neder. Mp3 pēc sajūtām šķiet, ka dziesmas laiž trešo reizi uz riņķi.

14:33 – Acīm redzamais – neticamais.

Tikai 6km. Jipī. Tiešām, tiešām Valmieras robeža? Jāsaka, ka es visu laiku gāju grupai aizmugurē. Taču izrādās, ka arī pēc 100km varu paskriet un nevis lēni, bet tīri pieklājīgi ātri, lieliem soļiem, bet cik tas bija grūti. Noķēru Anduli. Pēdējie iznīcinošie kāpieni augšup. Valmieras aplis. Otrpus ielai Didzis piedāvā aizvest. Ja uz 6km/h, tad mēs par. Ātrāk nevaram, mums gps raidītāji. Pilsētā pa trotuāru. Valmiera ir tik gara, kilometri lēni, lēni virzās uz priekšu. Tuvāk pilsētai lielāka rosība. Zīme 2km līdz Rimi. Mp3 tiek izslēgts, bet pirms tam tiek atrasta finišā dziesma. Rēķinu, ka līdz finišam apmēram tik pat jeb 2km, bet sajūta, ka stundu ejam un tā arī uz priekšu neesam tikuši. Vienā brīdī Andulis tā arī pateica, ka „neesot ticējis, ka es finišēšu”. Šito baznīcu es pazīstu, drīz jābūt pēdējam aplim.

15:40 – Ieraudzīt baznīcas smaili tas ir nereāli.

Tikai šajā brīdī, es apjautu, ka viss ir pa īstam un finišs ir pārsimts metru attālumā. Sajūta nereāla. Tiešām esam galā? Pie baznīcas stāv atbalstītāji. Kāds runā mikrofonā. Ieslēdzu Loituma polku un palēkdamies ierodos finišā.

15:43:01 – Un tas bija viss. Finišs pēc 15h43min1sek.

Kas notika pēc finiša. No divām mašīnām, kuras veda uz Baiļiem izvēlējos Daigas mašīnu, kurā pasēdēt un pasildīties, papļāpāt. Tā tiku aizvesta līdz Hesītim pēc godam nopelnīta burgera komplekta par kuru sapņoju pusdistanci. Kā nekā normāls ēdiens. Pie baznīcas sacienājos ar kefīru un strūdelēm. Baiļos ballīte norisinās pilnā sparā. Apbalvošana. Loterija. Mājupceļš. Mājupceļu nosnaužu, bet pēdējos apņēmīgākos dalībniekus redzu.

Rezumē. Tas, kas notika šonakt uz šosejas no Mildas līdz Sīmanim 107km es pa īstam es aptvēru tikai finišējot. Atkārtot tomēr negribēsies. Lai arī nākošajā dienā ērtākie apavi ir skriešanas botes un pārvietošanās ātrums kā gliemezim. Tas neliedz pētīt skriešanas kalendāru un meklēt, kur paskriet nākošajā nedēļas nogalē. Naktī no tā ka gribētos ēst nepamodos. Ir pagājusi nedēļa. Viss aizmirsies, paskriet var, kārtīgi (izņemot dažas kustības) pavingrot arī. Ir tikai atmiņas par to, ka es finišēju un vai tas īstenībā nebija sapnis.

Noslēguma vietā. Sapnis par 100nieciņu vai 50nieciņu izsapņots. Nav mans formāts, nav. Tāpēc aiz vien vairāk turos pie pārliecības, ka es maratonus (plakanos viengabalainos) neskrienu. Bet jau tagad ir skaidri zināms, ka nākamreiz padošu ūdeni sagurušajiem skrējējiem.