Nike Riga Run ir pasākums, kurā kopā ar ģimeni piedalos jau piekto gadu. Pēdējo gadu laikā esmu šajā pasākumā ievilinājusi gandrīz pusi no sava darba kolektīva. Daži nūjo, citi skrien, ko nu kurš. Daži iesaistījuši arī savus ģimenes locekļus. Ņemot vērā, ka Nike Riga Run rīko regulārus treniņus, tad vairāku mēnešu garumā darbā kafijas pauzēs šī ir visbiežāk apspriestā tēma.
Šajā gadā daudz nedomājot biju pieteikusies uz 10 km skriešanas distanci. Mans 14-gdīgais puika bija izlēmis skriet „ piecīti”, bet nedēļu pirms sacensībām viņš saslima. Vēl mazliet bija cerība, ka līdz sacensību dienai jau būs atveseļojies. Tomēr tā nenotika, un viņš palika mājās guļot. Vienīgi vēl pajautāja, kas būs ar Tallink akciju? Akcijas noteikumi nosaka, ka jāpiedalās sacensībās. Nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē „piedalīties”, varbūt pietiek, ka esi pieteicies un samaksājis. Bet es ātrumā dēlam atbildu – noskriešu tavā vietā! Neko darīt, braucu uz Mežaparku ar diviem skriešanas krekliem. Pie katra piesprausts savs numurs. Es šogad skrienu pusmaratonus, nevajadzētu būt lielām problēmām noskriet vienu aiz otras 5 un 10 km distances. Turklāt starp skrējieniem man būs apmēram 30 minūšu pauze.
Nododu mantas, kreklu nr.2 iedodu māsai, lai vēlāk nebūtu jāstāv rindā pie mantu glabātuves, un nedaudz iesildos. Tad nostājos pirmajā starta koridorā uz 5 km distanci. Satieku Voldžiku, viņam arī līdzīgi plāni – noskriet 5+10 km. Tiek dots starts. Tā kā esmu skrējiena priekšgalā cenšos skriet, cik vien ātri varu, lai nebremzētu vēl ātrāk skriet gribētājus. Tā nu es turpinu skriet uzņemtajā tempā ap 5 min/km, kurš ir pārlieku ātrs manām spējām, nemaz nerunājot par manu ikdienas Divplākšņu tempu. Kad sāk palikt grūti, tempu nesamazinu, bet apmēram pie 3.km man sāk nežēlīgi sāpīgi durt sānā. Nedaudz samazinu tempu un ar sāpēs saviebtu seju ieskrienu estrādē. Māsa mani ierauga un prasa, kas kaiš? Es vien norādu uz sāpošo sānu. Finiša līkumā stāv Ilga, kas uzsauc – Tev būs labs rezultāts! Saņemos un noskrienu vēl finiša spurtu. Rezultāts priekš manām spējām vienkārši izcils – 27:19. Savā grupā ar šo rezultātu es būtu trešā.
Bet man vēl jāskrien sava distance – 10 km. Satieku Divplākšņus. Tie neizpratnē jautā, kādēļ skrēju „piecīti”? Māsa atbild manā vietā – neuztraucaties viņa skries arī 10 km distanci. Nedaudz atpūšos, pārvelku sausu kreklu ar savu numuru. Joprojām nežēlīgi sāp sāns, bet pēc brīža atkal esmu pirmajā starta koridorā. Šoreiz visapkārt daudz draugu, radu un paziņas. Foršas sajūtas! Māsa aicina skriet lēnām, kopā ar viņu. Atbildu, ka skriešu lēnām, bet tā, lai palīstu zem 1 h. Tempa turētāji uz šo laiku ir tālu aizmugurē. Starts! Skrienu un domāju, vai es vispār noskriešu šo distanci. Pēc noskrietā pirmā apļa saprotu, ka 1h jau gan es neiekļaušos. Nedaudz ieskrienos un sāpes sānā vairs nav tik nežēlīgas. TT uz 60:00 mani noķer pie sestā kilometra. Pat īsti nemēģinu viņiem turēt līdzi. Kādu brīdi viņus vēl redzu savā priekšā, bet tad tie pazūd no mana redzes lauka. Kad ieskrienu estrādē, sev par lielu pārsteigumu izdzirdu mikrofonā sakām, ka līdz 1 h vēl palikušas 40 sekundes. Mēģinu ķert nenoķeramo un finišēju ar laiku 1:00:29. Esmu priecīga gan par abām pieveiktajām distancēm, gan par rezultātiem.
Pirmdien darbā, satiekot kolēģus, cerēju priecīgi dalīties par sacensību iespaidiem. Kad pēkšņi visnotaļ forša kolēģe man uzdod negaidītu jautājumu, kas Tev vakar 5 km distancē notika, ka mana meita Tevi apdzina? Es apmulsu un sāku taisnoties, ka „ piecīti” nemaz neplānoju skriet, ka man sāka sāpēt sāns utt. Pārējie kolēģi līdzjūtīgi noklausījās mūsu sarunā. Bāc, bet es gribēju lepoties ar saviem rezultātiem nevis žēloties. Es to „ piecīti” noskrēju ātrāk par savam spējām un 10 km distanci noskrēju pat par 14 minūtēm ātrāk nekā iepriekšējā gadā.
Jocīgi, vai man ir jāskrien ātrāk par sportisku 14 –gadīgu pusaudzi, kas turklāt visu vasaru regulāri gāja uz NRR treniņiem? Piedodiet foršie kolēģīši, šoreiz šī meitene bija par 20 sekundēm ātrāka par mani :)
km 
-
Super! Vajadzēja atbildēt, ka Tu taupījies 10km distancei :) Un nē, Tev nav jāskrien ātrāk par pusaudzi, tāpēc jau eksistē dalījums vecuma grupās un pa dzimumiem – līdzīgs sacenšas ar līdzīgu.
Tas jau apmēram no sērijas, kā man kāda paziņa, kad uzzināja, ka esmu pērn pieteikusies Nordea 5km, iesmēja un prasīja, kas gan tā par bērnu distanci (pati gan skrēja 10km). Tad nu, protams, dūša uz brīdi bija papēžos un ļoti pārdomāju, kam lepoties un kam stāstīt, ka esmu pirmo reizi mūžā pievarējusi savus 5km. Un tā mērīšanās man šķiet galīgi nevietā. Manuprāt, galvenais ir izpildīt savu mērķi, lai citi iet dillēs.
Tā jau var pajautāt tikai kāds, kurš pats noteikti neskrien vai arī ir… nepieklājīgs!
Manās mājās vispār neviens nerunā par rezultātiem un netiek apspriests, piemēram, kāda jēga ir skriet un maksāt, ja tāpat noskrienu no pēdējiem?! Tas ir tas, ko tu dari un mīli darīt un tas tevi padara labāku! :)
Apsveicu ar lieliskajiem rezultātiem!
Superīgā!!! Lai tagad dēls tev pērk košļenes, citādi uz Stokholmu līdzi neņem! :))
Tev ir lielisks rezultāts gan piecītī, gan dešukā! Tev ir jāskrien tik ātri, cik tev pašai gribas, nevis ātrāk par kādu tur kolēģes meitu. Redzētu, cik ātri viņa noskrietu, ja pašai būtu divas reizes jāstājas uz starta:)
Kas attiecas uz kolēģiem un neskriendraugiem, tad ir tā: skrien 5 – viņi prasa, kas tā par bērnu distanci, skrien 42 – viņi saka, ka tu esi ārprātīga. Tos cilvēkus nevajag ņemt par pilnu!
Nē! Tev ir jāskrien priekš sevis, nevis citiem, tā ka Tu visu dari pareizi :) malacis
Run your own race :)
Hei-hei, Lāsma3!
Labu-labais, ka noskrēji abas distances! Cepur nost par uzdrīkstēšanos un varēšanu :) Tas ir ievērības cienīgs pasākums!
Vienmēr jau atradīsies kāds gudrāks, kas no malas redz labāk… Vai ir vērts viņā klausīties un ietekmēties?
Galavārds vienmēr pieder Tev – Tu izvēlies savas distances, savu tempu, savas sajūtas, un savu attieksmi pret notiekošo :)
galvenais tak ir Noskriet!
Malacis! Tev ir lieliski rezultāti! Un mēs ar Tevi lepojamies! Un tā kolēģe, lai nākamajās sacensībās stājas Tev blakām! Izaicini viņu uz divkaujskrējienu. Un lai nemēģina atrunāties ar vecumu.
Labs rezultāts! Un gan jau ka noskrēji ne vienu vien pusaudzi ar ;)
Nieki vien, tev nav ne jātaisnojas, ne jāpārdzīvo. Izklausās, ka kolēģes meita ne sapņos nedomāja tikt Tev garām. Protams, ja kāds skrien, cik spēj, un negaidīti tiek garām stiprākam, tas ir pārsteigums un, diezgan saprotams, ir sekojošs jautājums – bet kas Tev – stiprajam un nenoķerajamam – notika?
Bet ja par virsraksta jautājumu – nē, sportiskam pusaudzim ir jāskrien krietni ātrāk. Bet jāsacenšas ir ar sevi / sev līdzvērtīgiem pretiniekiem.
Apsveicu ar abām noskrietajām distancēm! Es pagaidām tik divus 10km treniñskrējienus esmu vienā dienā noskrējusi. Ne sacensības.. Malace! :-)
Lāsma, Tavs azarts ir apbrīnojams. Arī tas, ko jau esi sasniegusi pirmajā skriešanas gadā (un, nešaubos, vēl sasniegsi ;)). Galvenais, ka dari to ar prieku. Noskrien!
Lāsma, tik ātri skriesi – izmetīs tevi no Divplākšņiem :D
Nu nezinu…ko teikt par to ķolēģi? neko labu …man liekas pilnīgi normāli,ja trenēts pusaudzis skrien pa priekšu…Aizputes novadā ir kāds pusaudzis,kas sāk jau ar spicajiem cīkstēties,ko tad mums visiem pārējiem jākaunas,nē tak :)
Paldies, mīļie! Kā zināms, visas problēmas jau ir paša galvā. Nevienam jau man nebija jātaisnojas, tikai tas tā nevilšus sanāca. Man gribējās palepoties ar saviem rezultātiem, bet kā, lai vairs lepojas, ja pusaudzis tevi ir noskrējis :( . Galvenais varonis ir tas, kurš ir ātrākais :) Aiz manis palika gan manu radu jaunatne, gan krietni jaunākie vīriešu kārtas kolēģi. Bet katrs jau skrien savam priekam – tik ātri, cik vēlas!
Divplākšņi, es solos laboties! Tik ātri vairs neskriešu, jo sāns man sāp vēl joprojām.
Lāsma, tev galīgi nav “jālabojas”! Katram skrējējam reizēm vajag paskriet zemajos pulsos. Dari to trešdienās! ;)
Jaunatne ir jaunatne. 1987. es 10 km noskrēju pa 33 min, tas nekad vairs nebūs. mēs varam tikai skriet savam priekam.
Vienkāršā atbilde ir – nē, nav jāskrien ātrāk, ja to negribas. Tieši tāpēc arī par to nav jāuztraucas.
No otras puses – diez vai atradīsies daudz pusaudžu, kuri spēs sacensties ar advancētiem, uz rezultātu orientētiem amatieriem.
Vajag,ja var un gribas
Malacīte! Apbrīnoju tavu varēšanu! Superrr! Es gan darbā skriešanas tēmas neapspriežu, jo kā varot priecāties par pastiprinātu sviedru izdalīšanos :)! Tāpēc es runājot par brīvdienām – parasti nedaru neko :), toties darbā atļaujos dzert kafiju ar saldo krējumu un ēst bulciņas :)
Nevis vecumam ir nozīme bet uzstādītajiem mērķiem,viena lieta ir sportists kurš regulāri un nopietni trenējās bet otra lieta skriet prieka pēc tāpēc nav jāuztraucās ka pusaudzis ir atrāks par tevi,cita lieta būtu ja tu zini ka trenējies acis pārgriezis bet kautkāds zaļais gurķis kuram dievs ir devis milzīgu talantu un kuršs trenējas kā lūzeris skrien tev tālu pa priekšu,tas gan būtu sāpīgi,bet par vecumu nav runas,personiski pazīstu daudzus skrējējus dažādās valstīs kuri savos 44-46 gados visās sacensībās jaunajiem liek kloķi iekšā jo trenejās nopietni,mums Latvījā šāds piemērs ir Piltenietis Aigars Matisons,visu cieņu viņam.
+ MAKRO jo arī R Roze, ja nemaldos, ir tikai amatieris. Par pro sportistu var runāt tad, kad cilvēks ir LOV A sastāvā un finansējumā
PS un cik LV pusaudži viņu apsteigs ?