NEskrējējas īpašais stāvoklis 2.daļa, jeb neierasts skatpunkts uz ierastām lietām.

Posmu no marta beigām līdz pat jūnija beigām sauc par Otro Trimestri. Tas ir posms, kad grūtniece jūtas vislabāk, jo vēders vēl nav liels, toties enerģijas ir daudz. Ja pirmais trimestris no tevis izsūks visus spēkus (protams, ne visiem un ne vienmēr), tad otrajā trimestrī tu jau sāksi justies kā cilvēks. Ja pirmajā trimestrī nezinātu, ka esmu stāvoklī, tad domātu, ka es mirstu, jo ar katru dienu man bija sliktāk un sliktāk. Savukārt otrajā trimestrī ar katru dienu es jutos labāk un labāk. Otrajā trimestrī man jau atļāva sportot – nedaudz skriešana, peldēšana, vingrošana (rīta rosme, nedaudz vakara ņemšanās ar hantelēm) un nūjošana (vai sporta soļošana). Bet parēja no «sliktā» stāvokļa uz «labo» nav tik ātra kā gribētos.

Nav tā, ka pamosties vienā rītā un jūties perfekti. Man šī parēja aizņēma divas nedēļas. Sākumā jau likās, ka man nebūs tā jaukā trimestra, bet laiks rādīja, ka tomēr varēšu dzīvot nedaudz enerģiskāk par savu kaķi. Īpašs prieks bija 30. martā, kad man atļāva skriet (pirms tam pēdējo reizi skrēju vairāk kā trīs mēnešus atpakaļ). Man tā pirmā skriešanas diena bija kā lieli svētki. Es uzvilku vissmukākās drēbes, jaunās krosenes un aizbraucu uz smuko skriešanas vietu. Protams, manā (grūtnieces) stāvoklī jebkura vieta ar vairākām WC pa ceļam skaitās vissmukākā vieta.  Sākums bija labs, es nogāju vienu kilometru un uzsāku skriet. Viegli, vēders vēl nekratās, tikai kājas nesaprot, ko ar viņām dara. Ziniet, tāds stāvoklis man vēl nebija bijis – it kā esmu aizmirsusi, kā skriet. Lēnā tempā noskrēju kādus 500m, un nebija vairs spēka, pārgāju soļos. Nedaudz pasoļoju un atkal atsāku skriet. Jau izdevās noskriet veselu kilometru. Pēc tam sāku soļot, tad atkal paskrēju 500m un atkal soļoju. Jutos gandarīta par paveikto. Otrā reize gan neizdevās tik laba, jo es nevarēju noskriet vairāk kā 200m. Man trūka elpas, mazais vēderā griezās. Laikam protestēja pret viņa kratīšanu. Sapratu, ka skriešanu ir jāatliek uz laiku, kad vairs nebūšu 2in1.

Grūtnieces ūdenī

Noskrien Ziemu. Dubļi, dubļi, dubļi

Otrajā trimestrī mēs paspējām piedalīties vairākās sacensībās: Noskrien Ziemu 3.posms, Lattelecom Rīgas Maratons (10km par 1h23. Nav slikts rezultāts vai ne?), xTrail Jūrmala un pēdējās sacensības bija Zilonis Tumsā 2016. Noskrien Ziemu posmā pirmo reizi piedalījos kā nūjotāja. Teikšu kā ir, ciņa starp nūjotājiem pastāv! Tik ātru startu es nebiju plānojusi. Smagā cīņa ar dubļiem, kuros gandrīz pazaudēju savu skriešanas boti, tomēr nepazaudēju savu labo izskatu). Uz finišu atnācu daudz, DAUDZ netīrāka, kā biju domājusi.

Tikām pie ēdiena..un pie medaļas :)

Otrajām sacensībām es gatavojos jau rūpīgāk. Izpētīju trasi, īpaši tās vietas, kur bija tualetes. Pirms sacensībām kādas divas reizes izmēģināju ātri noiet 10 km. Tomēr vairāk uzticējos ātrumam, kur mans pulss nepārkāpa 120 sitienus minūtē. Tieši pirms starta nodomāju, ka iešu pēc pulsa, un nav svarīgi atnākšu pēdējā vai pirmspēdējā. Tomēr trase bija daudz maz labvēlīga. Lija lietus (tas man patīk) un pa ceļam varēju trīs reizes apmeklēt WC, paēst un padzerties. Lai man nepaliktu slikti, no rīta daudz nebrokastoju, tāpēc jau trases vidū biju šausmīgi izbadējusies (mēs bijām šausmīgi izbadējušies). Pēdējos divus Brīvības ielas posma kilometrus, es gāju un domāju vairāk par ēšanu, kā par finišu. Laikam tāpēc arī nedaudz palielināju tempu, jo gribēju pēc iespējas ātrāk kaut ko apēst. Finišā mani gaidīja mamma. Es domāju, ka viņa paspēs uzņemt bildes, varbūt pat video, bet viņa teica, ka tik ātri mani negaidīja. Viņa bija atnākusi uz finišu kādas 5 min. pirms mana finiša, līdz ar to nepaspēja sagatavoties. Ieraugot mani finišā, viņa teica: “Tu gan ātri atnāci. Es tevi gaidīju pēc kādām 40-50 minūtēm. Es pat nepaspēju izņemt fotoaparātu, lai tevi nobildētu. Tu kā bulta izskrēji no pagrieziena un aiznesies uz finišu!” “kā bulta”, “aiznesos”… jā, jā, tieši tā arī bija. Ja godīgi, es pati negaidīju, ka tik ātri finišēšu. Plānoju ierasties finišā ap divām stundām. Nebiju domājusi “izskriet” no deviņdesmit minūtēm. Visas trases laikā sekoju līdzi pulsam un skatījos, lai neviens nepamana, ka esmu stāvoklī. Baidījos, ka mani var noņemt no trases. Tomēr viss beidzas labi.

ZTrail Jūrmala bija vissaulainākās un krstākās sacensības. Bija tik forši “paskriet”gar jūras krastu un paslēpties no karstuma mežā. Paldies Martai par iespēju piedalīties šajās sacensības. Nākošgad noteikti jau skriesim vai pat piedalīsimies run-velo posmā. Tas nozīmē kā daļu no distances viens skrien, otrs brauc ar riteni, pēc kāda (sevis izdomātā laika) viņi mainās. Šogad mēs izpētījām trasi un  saplānojām, pie kura kilometra varētu mainīties. Sacensību garu varēja just no starta šāviena līdz finiša taisnei.

Esam TRĪS!

Pēdējas sacensībās, kur es biju 2in1, notika naktī. Tajās es varēju piedalīties tikai ar kādu pavadoni (ārsta norādījums). Pat labāk, ja ar vairākiem pavadoņiem. Domāju, ka man draugos ir daudz traku cilvēku, bet pēc diezgan lielas aptaujas, sapratu, ka tik traku kā es, draugu un paziņu lokā nemaz tik daudz nav. Pat vispār nav daudz – tikai divi cilvēki. Viens no tiem pazuda sarakstes vidū, kaut kur pēc jautājuma: cik ātri finišēsim un kā brauksim mājās? Toties otrs – vīra brālis – bija ļoti optimistiski noskaņots, pat pierunāja piedalīties savu līgavu. Tā kā mēs bijām nūjotāju grupā, viņš pat bija sameklējis sev un līgavai nūjas. Biju patīkami pārsteigta, jo tas nozīmēja, ka ir arī ģimenes atbalsts! Šoreiz biju organizatorus pabrīdinājusi, ka esmu grūtniece, lai nebrīnās un nenoņem no trases. Startēju zem Suunto Team Latvija karoga. Neplānoju labot trases rekordus, vai nesties kā apdegusi, domāju izbaudīt šī gada pēdējās sacensības. Sacensības, kurās vēl finišēšu 2in1. Startējām no pašām beigām. Pie sevis prātoju: “Trase būs kalnaina, līdz ar to mani pavadoņi varēs izbaudīt nakts mežu.” Organizatori sagatavoja pārsteigumu, trase bija plakana un veda pa grants ceļu. Tikai beigās bija neliels meža posms. Bet tieši šī posma man pietika, lai saprastu, ka viena es noteikti nefinišētu un, ja būtu īsts meža trails, diez vai es tiktu uz savām divām līdz finišam. Tāpēc vēlos pateikties organizatoriem par lielisko trasi un vīra brālim ar līgavu par forši pavadīto laiku, par atbalstu, ko viņi sniedza man trasē un viņu rūpēm par manu veselību! Pie tam, mēs nefinišējām kā pēdējie no nūjotājiem. Tas mums bija liels pārsteigums! Apbalvošanas laikā nūjotājus apbalvoja izlozes kārtībā. Neesmu jau baigā veiksminiece, līdz ar to, no apbalvošanas neko daudz negaidīju. Bet ziniet, tieši mēs (Damrožu ģimene) savācām visvairāk balvu . Es vinnēju 10eur no tavamsportam.lv, vīra brālis vinnēja dalību skrējiena “Patriots” un viņa līgava vinnēja dalību vienā no nākama gada skrējieniem “Noskrien Ziemu”. Tiešām šis pasākums bija izdevies.

Finišs ZilonisTumsā. Damroze Family

Vispār mūsu valstī diezgan dīvaini izturas pret grūtniecēm. Mēs (grūtnieces) esam kaut kas īpašs, kaut kas dīvains, kā piemēram vienradzis, kas slimo ar mēri. No vienas puses cilvēki saprot, ka mēs darām labu darbu “ražojot” bērnus, bet no otras puses, viņi nesaprot, cik tas ir smagi un nepalīdz itin nekā. Nav nekādu atvieglojumu, līdzjūtības vai palīdzības. Laikam apkārtējie uzskata, ja esi grūtniece, Tev jāsēž mājas, nav ko vazāties apkārt. Dīvaina pieeja, it īpaši, ja mums ir ieteikts staigāt pēc iespējas vairāk, lai bērniņam nepietrūkst skābekļa. Domāju, ka jau skolā ir jāiemāca (vai vecākiem mājās), kā izturēties pret grūtnieci. Būtu labi arī uztaisīt nelielus kursus, iedot puisim/meitenei/vīrietim izjust grūtniecības visus “labumus”. Trīs mēnešus katru rītu dot miega zāles (nopietnu devu), tad kaut ko nelabai dūšai. Vēl piesiet pie kājām 2kg hanteles un pie vēdera pietīt spilvenu, lai traucē sēdēt, gulēt un ģērbties. Protams, neaizmirsīsim par urinēšanas līdzekļiem. Tos var dot no paša sākumā līdz pat beigām, lai katru nakti būtu iemesls celties vismaz 6-9 reizes. Un tad, vai apjautāties, vai vajag grūtniecēm palīdzību un līdzjūtību, kā palīdzēt atvērt durvis, dot sēdvietu sabiedriskajā transportā, palīdzēt nest somas utt. Tas gan būtu adekvāti un godīgi!

Labi, ka tas viss man jau aiz muguras. Ja jau varēju nostaigāt 10km un katru rītu taisīt rīta rosmi, tad jau ar mani nemaz nav tik traki. Vislabākais būs trešajā trimestrī. Tā vismaz saka citas grūtnieces – “kuģīši”.

Vēders vēl nav redzams