Neprātīgi, apņēmīgi prātīgais maratons.

Ilgi domāju, vai vispār šoreiz rakstīt par Rīgas maratonu, jo no manas personas jau tāpat diezgan daudz literatūras nāk, bet tad izdomāju, ka, ja nagi niez, un tā nav sēnīte, tad ir jāraksta.

Pirms sacensībām parasti iepriekšējā dienā man ir priecīgs satraukums un pirmssvētku noskaņa, bet šoreiz tā nebija. Man bija slikts garastāvoklis, es biju īgna, kašķīga un ar dzīvi neapmierināta, un pārdzīvoju, ka tā, jo esmu pieradusi, ka maratons ir svētki. Pašpārmetumi par to, ka nesanāk tā īsti izbaudīt lielās dienas priekšvakaru. Tā kā bija gaidāms auksts lietus, es nevarēju izvēlēties, vai vilkt dzelteno noskrieniešu kreklu, jauno Divplākšņu koptreniņa kreklu vai vecumveco džempīti, kam skaitās garās piedurknes, bet manas rokas tomēr ir garākas, tāpēc piedurknes es parasti uzbrauku līdz elkoņiem. Tas ir mans orientēšanās džempītis, kurā es, pateicoties piedurkņu uzbraucīšanai, parasti jūtos ļoti apņēmīgi un ar sparu metos iekšā krūmos un grāvjos. Īgni saliku uz grīdas apģērba variantus un gāju gulēt.

No rīta garastāvoklis bija tāds, kādam tam jābūt. Paskatoties pa logu, bez domāšanas uzvilku apņēmīgo džemperīti, sajutos ļoti apņēmīga, iebāzu galvā brokastis un kopā ar savējiem un draugiem devos uz gonku. Kad visi dalījās ar saviem plāniem, es nezināju, ko teikt. It kā jau Krišjānim izbļaustījos, ka ir pienācis laiks gāzt manu gadu veco personīgo rekordu (~3:52), bet īsti pārliecināta tomēr nebiju, jo kopš marta vienīgais garais treniņš man bija 35km, kas norisinājās apmēram tā – aizskrienu uz putnu vērošanas torni, apsēžos uz dēļiem, ēdu, skatos uz putniem un domāju, ka es tak varu trenēties, kā vien man labpatīk. Aizskrienu uz jūru, sēžu uz sola, ēdu, skatos uz putniem un domāju, ka neviens man nevar mācīt, kā pareizi trenēties.

Pirms starta priecīgs uztraukums, satikti skrienamdraugi, man vēl pajautā: “Vai tu te visus pazīsti?”, es atbildu: “Kenijiešus nepazīstu!”, un tad jau dodos uz startu un apstājos 3:45 TT ēnā. Plāns tāds – spiest kopā ar viņiem vismaz līdz 28.km (jo tur es pirms gada bezcerīgi noplīsu), tad atpalikt un finišēt 3:50, ja izdosies. Lai izdotos, vajag sajusties vēl apņēmīgāk, un piedurknes tiek uzbraucītas pāri elkonim.

Kas ir pats galvenais maratonā? Tieši tā, pārķert startu! Otrs galvenais? Noplīst! Vēl kaut kas svarīgs? Jā, no kāda 30.km sākt bezcerīgi kalkulēt un izdomāt tādas matemātiskās darbības, kādas pat vidusskolas matemātikas skolotājai prātā neienāk. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un atzīšos, ka neko no tā visa es neizdarīju. Kaut kāds nepilnvērtīgs maratons.

Startu es nepārķēru tāpēc, ka es skrēju kopā ar TT. Es mācījos no vecajām kļūdām un turējos aizmugurē, un izbaudīju, kā baloni sitas pa galvu. Sākumā es nedomāju vispār neko. Pēc tam arī neko. Reversajos posmos meklēju paziņas un bļaustījos. Tad atkal neko nedomāju. Kāpēc domāt, ja visu izdara foršie TT? Paldies Gatim, Rimantam, Edgaram un Dāvim par to, ka man vispār nebija nekas jādomā! Mierīgi skrēju un izklaidējos. Tiklīdz sanāca atrasties kādus soļus viņiem priekšā, tā viņi mani sāka aprunāt aiz muguras, bet es jau tagad esmu gudra un saprotu, ka jāturas TT aizmugurē, ko arī paklausīgi izdarīju, tiklīdz piefiksēju. Vēl es filtrēju laika apstākļus. Man patika tas lietus. Sākumā es mēģināju izvairīties no peļķēm, bet maratons ir pietiekami garš, lai vienā brīdī paliktu vienalga. Tad es no peļķēm vairs neizvairījos. Kā par brīnumu, izvairījos no traumām, jo dažas peļķes bija dziļākas, nekā izskatījās.

Kad skrējām garām pusmaratona finišam, ierasti nodomāju: “Laimīgie!”, bet uzreiz sevi izlaboju: “Laimīgie mēs, ka vēl varam tik daudz skriet!” Es patiešām jutos laimīga, ka man neviens nevar tagad likt beigt skriet. Tuvojoties Skanstes rajonam, mani sāka mākt bažas par to, kā nu būs. Ja nu tur tā siena nav novākta, un es atkal atsitos? TT man prasa, kurā kilometrā dzīt mani uz priekšu. Uz priekšu? Nē, nevajag mani dzīt uz priekšu, es būšu laimīga, ja man izdosies noskriet 3:50! Sienas nav. Sākam runāt par kilometriem, ir palicis tikpat, cik man no darba līdz mājām, un es jūtos tikpat nepiekususi, kā tad, kad gatavojos skriet no darba uz mājām. Es vispār nejūtu, ka skrienu! Liekas, ka TT mani nes uz rokām. Tā bija? Neko nesaprotu, apziņa kaut kur aizpeld, es tikai skrienu un smaidu, un priecājos, ka man ir viegli! Pirmo reizi ap 30.kilometru man ir viegli! Skrienot uz Ķīpsalu, saprotu, ka būs personīgais rekords. Piefiksēju, ka jūtos apņēmīgi. Varētu kaut ko izdarīt ar tām apņēmīgā džemperīša piedurknēm, jo nupat jau sāk salt elkoņi, bet nav jēgas. Viss tāpat ir slapjš un auksts. Pie velna aukstumu, man ir labi, es skrienu uz savu rekordu! Nevaru saprast, kāpēc blakusskrienošais Gints šaubās par savām spējām. Nevaru saprast, kā šodien vispār kādam var būt grūti, jo ir tik perfekts laiks un tik labi skrienas!

Uz Vantinieka uzzinu, ka TT ir iekrājuši rezervi, ko plāno iztērēt, lēkājot pa kultūras kilometru un slīdot pa Vecrīgas bruģi. Malā stāv Krišjānis un dzer savu trešo alu. Hm, man labi sanāk, pirms gada mana maratona laikā viņš paspēja izdzert četrus. Meierovica bulvāra dzirdināšanā kaut kā attopos TT priekšā un saprotu, ka es tak neiešu tagad samazināt tempu, lai ieskrietu finišā 3:45. Pie velna, uz priekšu! Tikai uz priekšu! Ātrāk! Kultūras kilometrs iedod papildu lādiņu, jūtos tik enerģijas pilna, ka tiešām sāku skriet ātrāk. Nesos uz finišu, skrienu garām visiem, kas tur uz vietas atrodas, un pēdējais kilometrs man ir ātrākais pa visu distanci. Nu kur tā var būt? Ietešu finišā ~3:43. Opiņā, un es tak biju cerējusi uz 3:50!

Pēc finiša sajūtu, ka ir tak auksti. Problēma tā, ka nevar paiet. Abas kājas ir noskrietas. Jā, noskrietas. Tas ir precīzākais apzīmējums tam, kā es jutos. Ar lielām mokām un līkām kājām aizvilkos pēc mantām, tad uz siltu dušu, un tur es sildījos, sildījos, sildījos… Dušas dēļ vien bija vērts skriet. Saģērbjos siltās drēbēs, paņemu alu, dabūju mammas cimdus, māsas sēdekli, tieku sasegta un beidzot jūtu, kā miers, siltums un apmierinājums tek pa dzīslām līdz pat kaulam. Atdzīvojos, eju pačalot ar citiem skrējējiem, un viss ir brīnišķīgi!

Nu redz, kā! Iepriekšējā reizē es ar Maratonu cīnījos un zaudēju viņam. Šoreiz necīnījos, un viņš man pieglaudās pie kājas un pat ļāvās paglaudīties. Nu ko, Maraton, nākamreiz varbūt padauzīsimies?