Reiz pirms daudziem gadiem vēl pagājušajā gadsimtā mans draugs, kurš tobrīd bija Sporta pedagoģijas akadēmijas students, ieminējās, ka viņam jāiet pieteikties Tautasdziesmu maratonam. Es palūdzu, lai piesaka arī mani. Iepriekšējā gadā kopā ar tēti jau biju noskrējusi kādu apli pa Biķernieku trasi, un man bija ļoti jaukas atmiņas par šo pasākumu, kur finišā dod medusmaizi un Lielvārdes jostas fragmentu. Kad pirms pasākuma saņēmu savu numuru, es biju pārsteigta. Tas bija sarkanā, nevis zilā krāsā kā tautas klases skrējējiem. Es biju pieteikta maratona distancei. Šķiet tikai toreiz es uzzināju, ko nozīmē vārds „maratons”. Bet, ko nu, lai es tagad daru? Es taču nevaru noskriet 42 km. Draugs mierināja – noskrien, cik apļus gribi, un tad izstājies. To bija viegli pateikt, bet jau ierodoties trasē visi draugi un paziņas to vien jautā – vai tiešām skriešu maratonu? Kā lai visiem izstāsta, ka tas ir pārpratums? Ar lielu kauna sajūtu toreiz nostājos pie maratonistu starta, noskrēju vienu apli un izstājos. Skrienot man galvā, bija tikai viena doma, pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no tā briesmīgā numura.
Kopš tā notikuma bija pagājis ceturtdaļgadsimts un maratonu skriešana sen vairs nebija starp tām tēmām, kas tiek apspriesta mūsu ģimenē. Nezinu, vai mans vīrs šo mazo atgadījumu vēl atceras, bet, kopš es sāku regulāri skriet, savstarpējās sarunās savus trīs reiz noskrietos maratonus arvien biežāk mēdza pieminēt. Vēsturei parādi bija jāatdod. Šobrīd es skaidri zinu, cik gara ir maratona distance, un pati apzināti biju pieteikusies Amsterdamas maratonam.
Vasarā atvaļinājuma laikā es izlasīju vai visus šī (arī dažu citu) bloga rakstus par to, kā noskrienieši ir gatavojušies savam pirmajam maratonam. Tad nu es ar domāju, ka varētu aprakstīt savu gatavošanos lielajam notikumam. Vairākas reizes mēģināju to darīt, bet man vairāk gribējās rakstīt tad, kad iet grūti, nevis, kad – forši. Es šo trīs mēnešu laikā, kopš pieņēmu lēmumu noskriet maratonu, esmu cīnījusies gan ar pārtrenēšanās sekām (es taču varu skriet katru dienu un tas ir forši), gan depresiju (kam man to vajag?). Nu nē, šie stāsti nepiedien šim pozitīvajam blogam.
Tādēļ sākšu uzreiz ar ceļojumu uz Amsterdamu, kur devos kopā ar savu 14 gadīgo dēlu. Viņš beidzot bija izlūdzies iespēju lidot. Amsterdamā ieradāmies piektdienas vakarā. Naktsmājas mums bija sarunātas studentu kopmītnēs, kur dzīvo Amstedamā studējošais brāļa dēls. Vakarā izplānojām nākamās dienas pasākumu plānu. Nepieciešams apmeklēt EXPO, jāapskata pilsēta, kāds muzejs utml. Nolemju, ka no rīta varētu arī nedaudz paskriet. Man kartē tiek parādīts skaists skrienamais maršruts, kas vijas caur parku un gar ūdeņiem.
Neesmu no tiem, kas agros rītos mīl skriet. Bet, ja jāmostas tikai 8:00 pēc Amsterdamas laika, tad varu paskriet arī no rīta. Lai tiktu līdz skaistajam skrienamajam parkam, bija jānoskrien tikai daži simti metru. Nepaspēju vēl ieskriet parkā, kad aizķēros aiz kādas koka sakņu izcilātas celiņa flīzes. Kritiens. Ui, sāp! Piecēlos un novērtēju kritiena sekas: nobrāzta delna un elkonis, nedaudz sasists gurns un kāja. Mēģinu paskriet. Nolemju – būs labi! Līdz maratonam sadzīs. Skrēju tālāk. Skaists rīts un skaists maršruts. Skrējēju netrūka.
Pilsētas apskati nolēmām sākt ar Expo apmeklējumu. Amsterdamā sabiedriskais transports ir salīdzinoši dārgs un auto uz ielām maz. Visi pārvietojas ar velosipēdiem. Mēs darījām tāpat. Braucot ar velo pa pilsētu, nojautu, ka tā nemaz nav tik plakana, kā biju iedomājusies. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Amsterdamas atrodas zem jūras līmeņa un pilsētā ir ļoti daudz kanālu, tad, lai tiem tiktu pāri, visu laiku bija jāpārvar nelieli kāpumiņi. Nonākot Expo, sastapāmies ar milzīgām dalībnieku masām. Šķiet, ka tajā hallē nebija, kur ābolam nokrist. Neraugoties uz lielo pūli, pie sava numura un oficiālā sacensību krekla tiku samērā veikli. Lai tiktu laukā, bija jāiziet cauri vēl divām citām hallēm, kurās bija milzīgi daudz dažādu sporta firmu sporta preču tirgus. Bija arī citas atraktivitātes, ar kurām neiepazinos.
Pie sava numura biju tikusi, varējām doties apskatīt pilsētu. Plānos bija Jūras kuģu muzejs, zooloģiskais dārzs un izbrauciens pa kanāliem ar kuģīti. Jau pēc pārvietošanās ar velo, kāpelēšanas pa kuģi un muzeja stāvajām kāpnēm, sāku just nogurumu kājās. Nodomāju, diezin vai man vajag dienu pirms maratona tādu slodzi? Atcēlu tālākos pilsētas apskates plānus un mināmies uz naktsmītni atpūsties. Vakarpusē puika tomēr mani pierunāja pavizināties ar kuģīti pa Amsterdamas kanāliem. Neko darīt, mināmies atkal. Vakarā endomondo vēstīja, ka ar divriteni šajā dienā ir nobraukti ap 40 km. Tā kā es ikdienā vairāk pārvietojos ar četriem riteņiem, tad šos nobrauktos kilometrus es jutu savos augšstilbos. Nekas. Vēl jau visa nakts bija priekšā. Cerēju, ka no rīta pamodīšos svaiga kā gurķītis.
Maratona dienas rīts. Starts pl. 9:30. Plānoju starta vietā būt ap 8:30. Lai nokļūtu līdz Olimpiskajam stadionam (8 km attālumā), man bija iespēja braukt ar divriteni vai sabiedrisko transportu ar dubultu pārsēšanos. Izvēlējos otro variantu. Jārēķinās bija ar stundu ceļam. Plānotais vilciens atgāja 7:30. Iepriekšējā vakarā biju sakārtojusi mugurā velkamās drēbes un līdzi ņemamās mantas. Kad laiks bija doties ārā, pēkšņi vairs nevarēju atrast skrienamo telefona maciņu. Man to vajadzēja, Divplākšņi bija piekodinājuši ieslēgt endomondo, un arī ar savējiem vajadzēja vēlāk sazvanīties. Meklēju, meklēju, neatradu. Paķēru līdzpaņemto vēdera somu un aizskrēju uz vilcienu. Paspēju ielekt vilcienā pēdējā minūtē. Vilcienā konstatēju, ka želejas ir palikušas uz galda. Neko darīt, piezvanīju puikam un palūdzu, lai atved tās uz trases 10 km. Pēc izkāpšanas no vilciena tālākais ceļš bija vienkāršs. Skrējēju plūsma aizveda uz metro, norādīja, kur jāiekāpj, kur jāizkāpj un kā jānokļūst Olimpiskajā stadionā.
Informācijas lapā bija rakstīts, ka starta vietā būs dažas tualetes. Interesanti, ko nozīmē „dažas”. Paceļam no metro pirms ieejas stadiona teritorijā ieraudzīju 6 būdiņas, pie kurām bija neliela rindiņa. Eju tālāk, stadiona ārpusē ir vēl dažas (nesaskaitīju cik), bet pie tām jau bija milzīgas rindas. Es aizgāju atpakaļ pie pirmajām 6 un salīdzinoši ātri nokārtoju savas dabiskās vajadzības. Vēlāk stadionā redzēju, ka iepretim katram starta koridoram ir vēl vairākas tualetes, kur pulcējas skrējēji. Nezinu, vai tas bija tualešu trūkuma dēļ, vai tas ir maratonistiem vispārpieņemts stils, bet jau pēc pirmajiem diviem kilometriem, kad trase ievijās parkā, varēju skriet garām kilometriem garai čurātāju rindai. Stipri īpatnējs skats.
Līdzi nebiju paņēmusi nekā lieka. Tikai sporta krekls ar garām rokām un NRM maisiņš. Sigita bija rakstījusi, lai uzvelku vecāku kreklu, kuru nav žēl izmest. Man nebija tāda, ko nav žēl izmest, bet bija tāds, kuru ir nedaudz žēl izmest. Tādēļ biju paņēmusi līdzi maisiņu, lai tajā ieliktu kreklu un novietotu organizatoru sarūpētajā teltī, kurā mantas neviens nepieskatīšot. Vispār, jau tā telts jeb mantu glabātuve bija līdzīga, kā Latvijā organizētajos lielajos pasākumos. Jaunieši pieņēma somas un pie starta numura pielīmēja uzlīmīti ar somas numuru. Šī mantu glabātuvju telts bija ļoti, ļoti gara un rindu tur praktiski nebija.
Devos uz startu. Gāju līdzi cilvēku plūsmai. Milzīgi vārti. Izejot tiem cauri, iekļuvu nevis stadionā, bet skatītāju tribīnēs. Atceļā uz kāpnēm mani uzrunāja kāds latviešu puisi (vēlāk noskaidroju – tas bija Edgars Šneps), ak jā, man mugurā jaunais dzeltenais krekliņš ar Latvijas karodziņu. Arī viņš un tāpat kā daudzi citi skrējēji startu meklēja tribīnēs. Ar nelielu maldīšanos ieeja stadionā vēlāk veiksmīgi tika atrasta un savs starta koridors arī.
Skats no tribīnēm.
(marathon-photos.com)
No mana starta koridora vajadzēja startēt arī TT uz 4:15 un 4:30. Biju nolēmusi, ka kādu brīdi mēģināšu skriet kopā ar TT 4:30. Pamanīju, ka koridorā iespraucas TT ar baloniem 4:15, bet balonus 4:30 nekur neredzēju. Ja nav, tad nav. Skriešu viena pati. Pēc dažām minūtēm sagaidīju startu. Fantastiskas ovācijas tribīnēs. Jau iepriekš biju izpētījusi, ka lai no mana starta koridora tiktu līdz startam, paies apmēram 10-15 minūtes. Pagāja vairāk kā 16 minūtes.
Jau pirmajos kilometros jutu, ka neskrienas tik viegli kā gribētos. Bet, kā nu ir, tā ir. Skrēju vien uz priekšu. Ļoti drīz pienāca pirmais dzeršanas punkts. Nedaudz padzēros un skrēju tālāk. Šķita, ka skrienu ļoti lēni, jo visi man skrēja garām. Pirmajos 3 km ik pēc kilometra bija pulkstenis. Mēģināju izrēķināt, kāds bija mans skriešanas temps, nesanāca. Stāvēšanas laiks startā nojauca visus rēķinus. Endomondo runāja brīnumus un ik pa brīdim atslēdzas, tam uzticēties nevarēja. Tomēr pēc sajūtām šķita, ka skrēju par ātru. Nedaudz samazināju tempu. Vēlāk analizējot čipa laikus, uzzināju, ka pirmos 10 km esmu skrējusi vidēji 6 km/min. Varbūt nevajadzēja tik ātri.
Skrējiena sākumā
(marathon-photos.com)
Pēc 10 km sāku meklēt, kur mani atbalstītāji. Satiku, saņēmu uzmundrinājumus un savas aizmirstās želejas. Pēc 12 km trase gar Amster upi izgāja ārpus pilsētas. Bija silts un sutīgs. Jau pl.8:00 bija ap +20oC. Gribējās dzert. Tikai tagad atcerējos, ka tresē dzeršanas punkti līdz 30 km būs izvietoti tikai ik pa 5 km. Ar kārdinošu aci skatījos uz apkārt skrienošo skrējēju pudeļsomām un dzeramsomām. Šķita, ka tās ir lielākai daļai skrējēju. Tik ļoti lēnām tuvojās tas 15 km dzeršanas punkts, ka gribējās padzerties no upes. Tad pirmie parādījās Elites skrējēju numurētie galdi ar numurētajām pudelēm. Redzu kā dažs cenšas paķert kādu pudeli, lai padzertos, bet tās visas ir tukšas. Ja numurētās pudeles nebija izdzēruši paši Elites skrējēji, tad to bija izdarījuši pirms mums skrienoši skrējēju tūkstoši.
Jau pēc 15 km dzeršanas punkta man šķita, ka man vairs nav spēka skriet, bet priekšā vēl bija tik daudz kilometru. Kopējā noskaņojuma sabojāšanai, sāka apmākties un pūst negants vējš. Vēlāk pat nedaudz sāka līt. Lietus skriet netraucēja, bet vējš gan nogurdināja pirms laika. Kādā 18 vai 19 km ievēroju upē kādu intresantu atrakciju, uz kuras cilvēks augstu virs ūdens sveicināja skrējējus. Kur es tā steidzos? Es taču varētu apstāties un nobildēt to.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
Tas arī bija mans lūzuma punkts. Pašai likās neticami. Es taču esmu noskrējusi vairākus pusmaratonus, treniņos skrējusi vairāk kā 30 km, bet tagad es nevaru noskriet pat 20 km.
Tālāk man skriešana mijās ar soļošanu jeb turpināju skrējiensoļojumā uz finišu. Zināju, ka noiet es to atlikušo distanci līdz finišam varu un visticamāk pat varu iekļauties kontrolaika 6 stundās (tam gan laikam bija informatīvs raksturs), jo pēdējiem finišētājiem rezultāts ir virs 7h30m. Es biju dusmīga uz sevi, ne jau soļot es te biju atbraukusi. Domāju, ja būtu jāskrien 2 apļi, tad izstātos. Bet man nebija cita varianta, līdz finišam bija jātiek.
Tresē, kur pār tiltu bija jāšķērso upe Amster, bija ciemats. Tur atbalstīt skrējējus bija sapulcējies vai viss ciems. Pie vienas mājas pamanu privāto dzirdināšanas punktu. Uz soliņa stāvēja glāzītes. Pieliecos, lai paņemtu vienu. Tad sajutu, ka kāds man to atņem. Vilšanās gan bija mums abām, jo visas glāzes bija tukšas. Labvēļu sagādāto ūdeni, ātrākie skrējēji jau bija izdzēruši. Atlika vien virzīties tālāk uz priekšu. Soļotāju parādījās arvien vairāk, un man motivācija skriet arvien vairāk samazinājās. Gribējās apsēsties upes malā un paskatīties uz laivām, kuģīšiem un atraktīvajiem skrējēju atbalstītājiem, kas ņēmās pa upi. Neatradu piemērotu vietu.
Pēc noskrietā pusmaratona mani apdzina TT 4:30. Kur tie bija startā? Tagad man vairs nebija spēka tiem turēt līdzi. Nedaudz mēģināju, bet tikai nedaudz.
Ap 26 km trase atgriezās pilsētā. Manu skrējiensoļojuma tempu gan tas nepaātrināja.
Vienīgi ik pa brīdim manu omu uzlaboja šie dīvainie maratonisti, kuri visa skrējiena laikā bija manā redzeslaukā.
Vienā brīdī ievēroju, ka vairāki skrējēji cenšas pastiept ikru muskuļus. Nolemju, ka es arī tā varētu pamēģināt. Domāts, darīts. O, tiešām kļuva vieglāk skriet. Noskrēju kādu garāku posmu, bet tad jau atkal sāpes muskuļos atgriezās un pārgāju soļos. Tuvojoties centram, parādījās līdzjutēju saorganizēti dzeršanas punkti. Pēc 30 km arī divreiz biežāk bija arī oficiālie dzeršanas punkti. Tie neoficiālie būtu bijuši trases vidusdaļā, tad varbūt man būtu gājis vieglāk.
Skumjais skrējiensoļojums ar nodurtu galvu
(marathon-photos.com)
Pie 35km paskatoties pulkstenī, nodomāju, ja es varētu atlikušos attālumu noskriet Divplākšņus cienošā tempā, tad es iekļautos 5 stundās. Vienlaikus gan sapratu, ka mans skrējiensoļojuma temps nav īsti Divplākšņu cienīgs. Turpināju virzību uz priekšu. 40 km – es taču varu noskriet tos 2 km! Iekšējā balss atbildēja: „Nē, nevaru”. Pēdējais kilometrs. Tad gan saņēmos. Gar trases malām saņēmu atbalstītāju nepārtrauktus uzmundrinājumus. Ieskrienu stadionā un sāku lidot. Finišēju ar paceltām rokām, bet bez gaidītās gandarījuma sajūtas. Es varēju labāk, bet nepratu tam saņemties. Čipa laiks 4:58:41.
Tas bija neprāts! Neiesaku pieņemt lēmumus, kas balstīti „Janvārī jau varu noskriet 10 km, gan jau sezonas beigās varēšu noskriet arī maratonu”. Jā, daži labi jau man mājienus deva, bet es biju apņēmības pilna un nebiju pārliecināta, ka skriet man patiks arī nākamgad.
Paldies Divplākšņiem un visiem pārējiem, kas mani atbalstīja. Jūs man pietrūkāt trasē.
P.S. Tagad es došos „ziemas miegā”. Bet, kad pamodīšos no tā, es iegādāšos to pulkstenīti, kas aprīkots ar modernajām tehnoloģijām un rāda pulsu, skriešanas tempu un visu ko citu. Varbūt noderēs, ja gribēsies vēlreiz piedzīvot šo aizraujošo skriešanas gadu.
km 
-
Arī šāda pieredze ir pieredze, paldies, ka dalījies ar to! Rūgtumiņš ir, bet savu nosprausto mērķi taču izpildīji! Es par tevi no sirds priecājos un nākamajos varēsi savu sniegumu uzlabot :)
Un nekāda Ziemas miega, tiekamies trešdienās!
I nesapņo par ziemas miegiem! Neļausim! ;) Bez tam pavasarī Divplākšņi skries 100, ja kas! ;)
Lāsma, malacis, ka tiki līdz finišam!
Bet – jā, maratonu nevajag sasteigt, bet gan jau būs arī prieka Maratons, ko noskriesi vigli, un smaidot!
Ziemas miegā gan nevajag iet, un pulsametrs arī ir noderīga lietiņa, pat ja tas ir tikai pulsametrs bez GPS.
40 km, it īpaši, ja ikdienā nepedalē, ir daudz! Nākamreiz, lūdzu, ieplāno mierīgāku pirmsstarta dienu. Kā arī +20°C no rīta ir nežēlīgi. Jo īpaši, pie mūsu ikdienas temperatūras.
Ziemas miegu gan neiesaku!
Zini, Lāsma, man pat asaras saskrēja acīs :) Un, Tu taču tomēr finišēji, nevis izstājies pusceļā! Malacis!:)
Jā,man arī palika nedaudz skumji :)Bet plinti krūmos gan nevajag sviest! Mans pirmais maratons arī bija Biķerniekos,visa autobusa priekšā nedrīkstēju izstāties…uzreiz slimnīcā nebiju,bet sekas tika labotas pie mediķiem..līdz nākamajam pagāja 16 gadi un nekas,tagad var laist arī ar prieku! Lai veicas turpmāk!
Lāsma, Tu esi mūsu Divplākšņu varone! Nav svarīgs laiks, bet Tu to izdarīji! Tu neizstājies. Domās mēs bijām ar Tevi. Un mēs ar Tevi lepojamies! Par ziemas miegu aizmirsti! Trešdienas ir mūsu kopīgās dienas.
Malacīte ! TU to izdarīji ! No kļūdām mācās,būs-būs jaukāki maratoni,tikai ziemas miegā gan NEDODIES.Vairāk vai mazāk turpini skraidīt,skrienamPRIEKS atgriezīsies.NOSKRIEN !:)
Malacis gan, viss kārtībā.
Iepriekšējā dienas 40km ar riteni Tev paņēma par daudz.
Noskriets ir noskriets! Man pēc pirmā arī bija drusku dusma uz sevi, ka pārgāju soļos, bet to laboja nākamais, kad nepārgāju! “Nekad vairs” un vēlme iet miegā pāries, galvenais tagad pa druskai kustēties. Tiekamies trešdienās! Tev tak vēl mums tā medaļa jāparāda! :)
Maratons nemīl nenopietnu attieksmi, visu cieņu, ka ir rezultāts un nav dnf. Jāturpina skriet, tas ir labākais ko varam darīt! Man līdz maratonam ir patālu… pirmais uzdevums ir pašsvaru dabūt zem 80 kg, tad varēs domāt tālāk. Man arī bija doma skriet Tautas dziesmu maratonu, nezinu, kas toreiz nobruka…..
Lāsmai pārmest nenopietnu attieksmi jau nu galīgi nevar!!! Jātiek pāri mielēm un būs vēl citi maratoni! Tieši labi, ka pirmais rezultāts ne pārāk (man gan šķiet, ka gana ok) – būs vieglāk PB stādīt nākošajos ;)
Ui, laikam par skumju šo stāstu esmu uzrakstījusi. Es nebrīdi nešaubījos, ka finišēšu. Mani tikai skumdināja fakts, ka tik ātri biju padevusies un pārgājusi soļos. Tagad, kad jau vairākas dienas visiem citiem esmu lepojusies un stāstījusi par savu fantastiski noskrieto maratonu, tam arī esmu noticējusi :)
Lāsma! Galvu augšā! Arī ejot. Mana 1.maratona laiks bija ļoti līdzīgs tavējam. Un arī finišā nebija nekāda gandarījuma. Pat nezinu kāpēc. Gandarījumu sajutu tikai 3.maratona finišā. Tikai 4.maratonu noskrēju bez soļošanas. Bet 5.maratonā apm 2km pirms finiša man palika nedaudz skumīgi, ka drīz jābeidz un ātrāk nekā plānots (plānots bija 5 stundas). Tā gribējās vēl uzkavēties trasē ;)
Tev vēl būs daudz un dažādi maratoni. Skrien priekam, ne rezultātam :)
Stāstiņa iesākums mani ļoti sasmīdināja :). Es arī atceros savu piecīti Tautasdziesmu maratonā, kad biju sajaukusi finiša tuvošanos un sākusi finiša spurtu,lūkojoties pēc finiša taisnes, kuru nekādi nespēju sagaidīt!
Malacīte, tu fanātiski virzījies uz nosprausto mērķi!Tu to sasniedzi!Plusiņš ievilkts, vai plusiņi būs vēl, tas jau jālemj tev pašai!
Noskrien priekam!
Malacis! Pats svarīgākais ir izturēt līdz galam! Labi rezultāti vēl būs un noteikti, viņi vnk nevar nebūt pie tādas neatlaidības.
No pieredzes varu piebilst, ka uz velo iepriekšējā dienā labāk nevajag sēsties. Man reiz 40 km veloizbrauciens riktīgi pabojāja nākamās dienas 6 h rogainingu, kaut gan ar velo kopumā draudzējos labi un arī 6 h rogainings kā tāds nav nekas uh un ah.
Savukārt pēcskrējiena dienā velo kā recovery variants ir lielisks.
Izlasīju tavu stāstu un atcerējos savu pirmo maratonu, kas rezultāta un izvēlētā ceļa ziņā bija stipri līdzīgs… „Janvārī jau varu noskriet 10 km, gan jau sezonas beigās varēšu noskriet arī maratonu”… ar šo tu biji man priekšā 5 soļus sagatavotības un saprāta ziņā, jo es varētu pārfrāzēt: „Maijā jau varu noskriet 3 km, gan jau septembrī varēšu noskriet maratonu”. Noskriet būtu pārāk skaļš vārds, bet pievārēt varēju.
Tagad skatoties atpakaļ saprotu, ka tā man bija neprātīga ideja (laikam ne pirmā un ne pēdējā:)), bet savu izvēli nenožēloju (kaut varbūt šobrīd izdarītu citu izvēli), jo tas manī nostiprināja ļoti lielu pašapziņu gan tāpēc, ka pievārēju maratonu, gan tāpēc, ka izturēju stingro treniņ režīmu visu vasaru. Tā pat ieguvu kaudzi atziņas, kas noder citos skrējienos, iepazinu sevi pavisam no cita aspekta kā mentāli, tā fiziski un atbīdīja manas varēšanas robežas, kuras allaž mēģinu izaicināt no jauna. Es ceru, ka šobrīd, skatoties atpakaļ, tu nekādā ziņā nenožēlo savu izvēli.
Reizēm ir labi neklausīties draudzīgos brīdinājumos, kaut labi domātos. Pirmās pieredzes, „ieberzieni” un uzdrīkstēšanās paliek atmiņā visspilgtāk. Noskriet un dzīvot, nevis eksistēt!
Un no sirds apsveicu ar pirmo!
Izlasīju ar lielu interesi. Nepatika paraksts zem pēdējās bildes :).
Taisnība Inesei – lai cik maratonus un vēl visādas ultras un ekstras vēl Tev priekšā – pirmais ir un paliek pirmais. Un noteikti nevajadzētu savu veikumu noniecināt, tādu emociju vairāk nebūs. Visvairāk žēl, ka pati nespēji par sevi priecāties pēdējos km.
Lai gan varbūt labāk, ka distancē biji bēdīga, bet tagad saproti,cik liels malacis esi.
Mani, piemēram, divas stundas pēc pirmā noskrietā maratona kāds tuvu pazīstams cilvēks “nolika pie vietas” – “tādā laikā jau var noskriet jebkurš, nebija vērts veselu gadu tam gatavoties”. un tā es arī kādu pusgadu domāju. Prieka nekāda.
Mēs taču skrienam tikai sev. Tādēļ arī galvenais – priecājamies paši par sevi, par Amsterdamu, par mīļajiem, kas gaida trases malā.
Starp citu – lielisks pasākums pavasarī ir Romas maratons. Tur neviens neteiks, ka esi par lēnu vai par maz esi gatavojusies. Tev noteikti patiktu:))
Lasma3, paldies par aizraujošo rakstu. Cilvēkam ir raksturīgi mācīties no kļūdām. Pārsvarā no savām, jo citu kaut kā paslīd garām. Tu noteikti vari noskriet Maratonu vismaz 4:30 (domāju pat ātrāk). Ja uzvedīsies pirms skrējiena prātīgi.
Mani, amatiera (ar pieredzi) padomi Maratonam ap 4 stundām (neattiecas uz skrējieniem zem 3:30). Pāris dienas pirms pēc iespējas mazāk slodzes. Pēdējā dienā mēģināt vairāk būt horizontālā stāvoklī. Nekādi riteņi, kāpelējuumi pa trepēm, kalniem. Un pats galvenais, izvairīties no ilgas izstāžu, muzeju apmeklēšanas, kur ilgi jāstāv, jāvelkas miroņa tempā. Sagatavot sev plānu A,B,C un drošības plāns D( tas var būt pat iekļauties, piemēram, 5 stundās), lai pie jebkura skriešanas tempa būtu kāds mērķis, kurš jāizpilda. Savādāk netiekot līdzi savam uzstādījumam, zūd motivācija un tas ir plats solis pretī noiešanai no trases.
Lai veicas treniņos un nākamā Maratonā.
Es šajā rakstā vairākās vietās sajutu dzirkstošu humoru, un protams pasmējos. Piemēram šeit “nobrauktos kilometrus es jutu savos augšstilbos. Nekas. Vēl jau visa nakts bija priekšā. Cerēju, ka no rīta pamodīšos svaiga kā gurķītis.” Savukārt par pesimistisko pieskaņu domāju, ka tā nu gan ir lieka. Ir noskriets maratons. Zem 5 stundām. Pirms tam nekas tāds nav skriets. Labi! Kas par pašpārmetumiem? Kas par līdzjūtīgiem komentāriem? Beidziet! Lasma3 ir savu pirmo noskrejusi. Apsveicam!
Es gan lepojos ar savu pirmo (ko gan noskreju treniņos, ja var tā teikt, ar rezultātu 5:02. U n pirmais oficiālais sacensībās man bija 4:20. Tas protams arī nav nekas sevišķs, tomēr – atkal lepojos. Lasma3, galvu augšā! Malacis! Tu esi noskrējusi maratonu! Gribējās ātrāk? Man pirmajā reizē 10km NRM arī gribējās zem stundas, tomēr bija 1:07. Man bija sajūta, kad visi mani apsveica, ka neesmu to pelnījis. Tomēr tagad zinu – biju pelnījis. Un arī Tu esi labi pastrādājusi. Apsveicu Tevi. Lai veicas. Un izvelc ārā uz ielas arī savu vīru, ne tikai puiku!
Kods, es jau lepojos ar noskrieto maratonu. Arī rezultāts mani pārāk nesatrauc, jo apzinājos, ka tas nebūs daudz ātrāks par 5 stundām. Tas, kas mani
Valstī ir gandrīz divi miljoni cilvēku, kas nekad mūžā nav noskrējuši maratonu (un nenoskries). Viss ir normāli :)
Turpinot iesākto domu…
Tas kas mani apbēdināja bija tas, ka sacensībās, kurām es tik ļoti biju gatavojusies, nespēju vienmērīgi noskriet pat tik daudz cik iknedēļas brīvdienu garajā skrējienā. Šķita, ka ieguldītais darbs nav attaisnojies. Bet ir tā kā ir. Tagad saprotu, ka iepriekšējās dienas aktivitātes bija man spēkus nedaudz atņēmušas.
Bet ziniet tā bilde ar noliekto galvu (arī gan citas oficiālās maratona bildes) man patīk citu iemeslu dēļ. Iespējams jaunais dzeltenais krekliņš pie vainas, bet man patīk manas jaunās silueta līnijas. Gatavojoties maratonam, jostas vietā ir pazudušas dažas riepiņas :-)
Ja par manu vīru, tad viņš ir fitnesa treneris. Savus maratonus gan viņš esot jaunībā noskrējis, bet ja ļoti palūdzamies, tad viņš dažkārt iznāk ar ģimeni arī paskriet. :)
Lāsma, paldies, ka uzrakstīji! :) Izlasīju Tavu rakstu 2 reizes, tas, kā Tu apraksti savus skrējienus, vien ir ko vērts. Apsveicu ar sasniegto! Vēl jo vairāk tādēļ, ka skrējiens sanāca ekstrēmāks nekā domāts iepriekš, esi pelnījusi apbrīnu. Šodien skatos Endomondo, ka Tu jau atkal skrien, un ir skaidrs, ka viss ir kārtībā. :) Tiksimies Divplākšņos!
Nepratīgs divplāksnis tu nav , visi kā traki uz maratoniem, laikam tada masu psihoze……….es ceru , ka noskriešu tevi maratonā 2016. gadā…
Pilnigi nevajag bedaties par to,ka soloji un nebij vienmerigi. Es savus abus,pirmo un otro(lidz sim pedejo) noskreju bez solosanas,paejot tikai dzersanas brizos un ar tikai otraja pusee,tikai ar diezgan vienmeerigu tempa samazinaajumu otraja dalja,phe pateicoties tam man nebija nekadi traki parspriedumi par dzivi,neviena bridi doma,ka negribetu atkartot vai netiksu lidz galam,ja emocionali gruuti beigas un aizdomajoties gandriz netisam apstaties,bet galu gala sajuta,ka cinja bina parak nedramatiska un to ka esmu noskrejusi maratonu sapratu tikai pec otraa. Taapec es saku,ka no lielakas cinjas ir lielaks gandarijums,man tas notika paaraak nedramatiski,gaidiiju ko graujosaaku.
Es dikti gaidiiju to briidi par ko visi stasta pec pirmaa,ka skrienot ap 30to ir doma nekad vairs,bet nesagaidiju,traki jo tas jau vairs nav tas :D
Nu gluži kā mans šī gada NRM piedzīvojums. Kā saka – negatīva pieredze arī ir pieredze. Bet pēc šādiem gadījumiem apņemšanās paliek tikai lielāka un āķis tiek ierīts vēl dziļāk.