Nu kā jau vienmēr neviena skriešanas sezona nenorit pēc iecerētā plāna. Sāku posties uz ziemas guļu, pirms tam vēl pāris reizes paskrienot Stirnubuka takās un kādā pusmaratonā, bet te pēkšņi kā sniegs uz galvas nokrita iespēja teju par velti piedalīties Tartu maratonā 6. oktobrī. Vispirms piekritu, jo savos 40 mūža gados ne reizi neesmu bijis Igaunijā un vispār nekur ārpus mūsu valsts neesmu skrējis, un tikai tad sāku domāt, kā tikšu galā ar šiem 42 km laimes, jo fiziskā kondīcija 6 nedēļas pirms starta, maigi sakot, nelāga.
Šī man ir trešā aktīvā skriešanas sezona (daži simti lēni notipināti kilometri 2015. gadā īsti neskaitās). Abās pirmajās sezonās cītīgi strādāju ziemā, galvenos sezonas plānus izpildīju jau pavasarī vai vasarā, un pēc tam slinkoju līdz nākamajai ziemai. Arī šogad galvenie darbi bija apdarīti (tiesa, ne gluži tik labi, kā biju sadomājies) – gan sasniegts PB 3:14 Rīgas maratonā, gan par dažām minūtēm uzlabots laiks pirmslīgo 107 km ultrā Rīga-Valmiera. Turklāt biju pamatīgi pamocījis kājas maija beigās 140 km pārgājienā Kolka-Dubulti un jūlija vidū ellīgajā 110 km pārgājienā “Simtiņš”. Pēc ultras jokaini uzvedās celis un intervālos stadionā pamanījos sastiept augšstilba muskuli, savukārt pēc “Simtiņa” pāris nedēļas dziedēju tulznas (Hiēna noteikti mani labi saprot ? ) un iedzīvojos regulārās gūžu un augšstilbu sāpēs. Arī karstais laiks nemudināja aktīvi skriet (jūlijā kopā knapi 70 km), jo vakaros miegs pamanījās atnākt ātrāk nekā daudz maz ciešama gaisa temperatūra, un agros rītos mani nevar dabūt pie skriešanas pat ar koku. Turklāt vēl slinkojot biju sācis piekopt nelāgu dzīvesveidu – smēķēt un rīt krietni par daudz. VO2 max, kas pirms Rīgas maratona sasniedza 58, augusta sākumā nokritās līdz 53, un svars atkal sāka tuvoties 80kg atzīmei. Pilns komplekts formas zaudēšanai.
Krietni sabāru sevi, kārtējo reizi atmetu smēķēšanu un augusta vidū sāku nedaudz vairāk skriet. Līdz Šlokenbekas Stirnubukam jau nedaudz atkopos, lai varētu pieveikt sev tik “mīļos” paugurus, un biju nolēmis tā mierīgi patrenēties līdz rudenim, lai tad ar pilnu sparu gatavotos “Noskrien ziemu” posmiem un nākamajam Lattelecom Rīgas maratonam. Un tad nu uzkrita uz galvas Tartu maratons.
Gatavošanās process maratonam man nav nekas svešs, trīs reizes jau to ir gadījies darīt (noskrēju gan tikai divus, jo pērn pamanījos sabojāt celi). Tikai problēma tajā apstāklī, ka to sāku vismaz 16 nedēļas pirms starta un man bija pieejama trenera Meldera kopīgā grupas treniņprogramma. Tagad atlikušas vairs tikai nieka 6 nedēļas un jāmēģina plānu saķīmiķot pašam.
Turklāt nav viegli izdomāt, uz kādu rezultātu iet. Lēnām maratonu notipināt varētu jau bez nopietnas gatavošanās, bet tādu gabalu dzīties, lai slinkotu, arī īsti negribas. Nāksies vien rikšot fiksi, lai igauņu brāļu priekšā nepaliktu kaunā. Mēģināšu labot PB un palīst zem 3:14 ?
Kā nu plāns sanācis, tā sanācis, ja kāds vieds prāts palabotu kļūmes un dotu padomus, būtu tikai pateicīgs. ?
Cik nu atradu atsauksmes internetā un kā informēja pieredzes bagāti avoti farmaceitu aprindās, trase varētu būt pauguraina. Organizatori saka, ka kopējais kāpuma metru daudzums trasē varētu būt 250-300 metri, tostarp ap 40. kilometru nedaudz nopietnāks paugurs 5,5% slīpumā un 250 metru garumā. Tā kā jebkurš paugurs mani izsit no ritma un esmu slinks Grīziņkalna kāpņu treniņu apmeklētājs, noteikti jāpiestrādā pie vingrošanas, uz ko tik grūti saņemties.
Bet oktobrī Tartu varētu izskatīties tīri labi. Laiks ideāls skriešanai, protams, ja nepūtīs un nelīs par traku. Un man patīk, ja nav jāskrien apļi – šī ir tāda trase. Jāsāk tik strādāt un tad manīs, kas sanāks. ?
Foto: Tarmo Haud
#Tartumaraton
km 
-
Nekādus padomus nedošu, bet vienu jautājumu gan uzdošu – kā (kur) var dabūt iespēju teju par velti piedalīties?
Plāns interesants, taču nedēļu pirms starta Stirnubuka lūsis max piepūlē gan nav diez ko prātīgi. Drīzāk Zaķi max var skriet.
Un es nudien nesaprotu, kamdēļ Tu katru reizi, kad samazini treniņapjomu, atsāc smēķēt?
Vēl īsti nav skaidrs, vai “20-27 km” būs Buks, vai tiešām paīss Lūsis :) Taču piekritīšu, ka Zaķis liekas drošāka izvēle.
Vispār sakārdināji, jo Tartu M tiešām vajadzētu KĀDREIZ noskriet. Zemākā dalības maksa (tiem, kam nav teju par velti) vēl līdz 7.09. būs… Un pulciņš latviešu piedalās…
Vienīgi, šogad precīzi pārklājas ar Laumas solītajām izpriecām. Tās gan būs vairākos apļos, daudziem :)
Līdz šim sanācis visos maratonos veiksmīgi piedalīties bez maksas, izmantojot “blata” sistēmu ;) šajā gadījumā arī tiku pie bezmaksas naktsmājām :)
Iepriekšējo gadu plānos nedēļas nogalē pirms maratona parasti bija ielikta pamatīga slodze 10-15 km tempo pusmaratona ātrumā. Lūsi tiešām nevajadzētu, bet Zaķis par īsu. Visticamāk, ka varētu mēģināt ātrā tempā lielāko daļu Stirnubuka distances, protams, ja pauguri to ļaus.
Nu tā ar mani ir, ka tad, kad nenodarbinu sevi sportā, tad sāku padoties netikumiem :)
Pilnīgi piekrītu par smēķēšanu un Lūsi nedēļu pirms maratona. Organisms tomēr nepagūs atjaunoties (ja vien Villijam nav kaut kāds unikāls organisms, kā Yuki Kawauchi) un rezultāts cietīs.
IMHO – 15×1 km ir perebor, treniņš ilgs vairāk par stundu un kvalitāte cietīs. Maratonam un pusmaratonam labāk būtu uzskriet 5x2km, 3x3km, bet ar ilgāku recovery. Bet nu, katram sava pieeja, katrs labāk pārzinam savu organismu.
Zaķa kopējais garums gan jau nebūs zem 10 km. Pērn Līgatnē esot bijuši maksimālie 13.
Vēl jau jāņem vērā, kā nevar gluži 1:1 salīdzināt asfalta 10km tempo ar taku 10km tempo. Takās tā slodze noteikti ir lielāka. Tāpēc nepiekrītu, ka Zaķis par īsu. Pašā laikā. Bet nu katrs jau drīkst uz savas ādas pārbaudīt, kā skriet maratonu, ja nepagūst atjaunoties ;)
Pirms Liepājas pusmaratona bija 3×2 km, vēlāk sanāca ļoti labi un pirmo reizi noskŗēju ātrāk par 1:30. Šogad svētdienā pirms Rīgas maratona bija 10 km tempo un sanāca 3:14. labāk jau būtu asfalta treniņš, takās kājas samocās krietni vairāk, nekā vajadzētu, bet šogad jau 2 Stirnubuki izlaisti un vairāk bastot negribas. Var jau arī jebkuru Stirnubuka distanci uztaisīt kā intervālu treniņu :)
Tartu ir skriets. Iepriekšējā dienā iebraucu, lietus, vējš… Pa ceļam uz nakstmītni nedaudz paskatīju tuvumā esošo trases posmu, novācu lielos nolauztos zarus. Maratona dienā saule un bezvējš, patīkami vēss.
Trase kaut kur drīz pēc starta gāja laikam kaut kādai pļavai pāri, normāli tur būtu dubļi, bet bija izklāts sarkans paklājs, lai var sausām kājām izskriet :)
Skriešanas kompanjons otrajā pusē atlūza un pie katra pampaka prasīja, vai tas jau tas kalns. (Kalns izklaides režīmā nebija briesmīgs, es atļāvos skriet atmuguriski tur :D ), lejupceļā (vai tik nebija bruģis?) mūs noskrēja tempa turētājs ar vienu līdzskrējēju, kas finišēja stipri pirms tā TT vajadzīgā laika.
Bezmaksas dušas (tiesa, pa gabalu).
Un Kalev veikals netālu no sacensību centra. Bet bērnības košļenes laikam gan vairs neražo…
Nedēļu pirms – nez vai prātīgi skriet max. Labāk plānotajā maratona tempā. Ja dikti gribas ātrāk, tad ņem zaķi.
Galvenā šī maratona fiška – vietējā Munameģa šturmēšana 40-ajā km., izbaudi! :-)
Man ar patika tas Tartu ! Tā odziņa,kā GUNČA minēja , 40-ajā killmetrā.Kādus pāris mēnešus atpakaļ,pat igauņiem bij aptauja – vai atstãt trasē to jaukumu,visi bija par atstāšanu.
Šo noteikti jāizbauda !
Skatos, ka lubyz un zz88 pagājušajā gadā Endomondo sazīmējis 180 augstummetrus
Ko tempa vai pulsa ziņā nozīmē mierīgs skrējiens?
Brīvs skrējiens bez piepūles, starp 5:00 – 5:45 min/km