Negaidītais 37. Tartu Maastikumaraton – finišs

Iepriekšējā svētdienā – 12. maijā – noslēdzās mans Igaunijas piedzīvojums – Tartu meža maratona 24 km distance. Te tad apraksts par to, kā gāja, tiesa, sākot ar to vietu, kur beidzās šī stāsta otrā daļa.

Pēdējā pilnajā nedēļā pirms pasākuma nedēļas nav paredzēts nekas daudz, “tikai” 12 stundu nakts rogainings. Tā kā solās būt garš un grūts skrējien-gājiens, tad pa nedēļu noskrienu vien divas reizes pa 10 km, lai būtu kaut kāds ritmiņš. Par pašu rogainingu man, protams, būs atsevišķs apraksts manā blogā, bet pāris vārdos arī te. Ar Natāliju izbraucam jau pa sestdienas vidu, lai laicīgi būtu klāt, tiesa, es kārtējo reizi piemirstu, ka mazos rogainingos nav iemesla ierasties diži agrāk – stāvvieta ir tukša vairāk vai mazāk visu laiku un cilvēku rindas neveidojas (SB posmi atstāj pārāk lielu iespaidu uz vēlmi būt laicīgi). Sagaidām kartes un izplānojam maršrutu – grūti saprast, uz cik plānot, bet nu izrunājam, ka kaut kādi 80 km skan ok un ņemami (kādi 32 pa gaismu, tad kādi 40 pa tumsu, nu un pēdējā stunda – kā sanāks).

Tad nu arī startējam un skrienam projām. Pirmā stunda paiet, sarodot ar karti (man 1:25 000 patīk daudz mazāk nekā 1:20 000, kaut kā daudz lēnāk “iebraucu” attālumos), pēc tam jau ir ok. Neiet gan tik ātri, kā plānots, tomēr arī nav tik traki. Vienā vietā mums ir diezgan stulbs plānojums (nu to es secinu jau nākamajā dienā), kad būtībā viena stunda tiek iztērēta, lai paņemtu divus divniekus, bet tā viss pārējais labi. Priecē, ka arī tumsā nesagādā problēmas atrast punktus (mana pieredze nakts orientēšanās ir tuvu nullei), tāpat priecē arī tas, ka pēc 10 distancē pavadītām stundām joprojām varam skriet, tikai pēdējā stundā kājas pa īstam sajūt nogurumu. Tad nu arī divi pēdējie punkti paņem vairāk laika, nekā gaidīts, tomēr rātni dažas minūtes pirms kontrollaika finišējam. Rezultātā kopā 11. vieta no 60 komandām, X grupā 5. vieta (XO būtu pat trešā, bet te vērtē visas X grupas kopā, un divi veterāni arī ir bijuši labāki). Kopā noskrieti 70 km, mazāk nekā plānots, bet nu mežu brišana tomēr diezgan daudz laika patērēja.

Nākamā nedēļa jau sacensību nedēļa ar tās trako nedēļas nogali. Pa nedēļas vidu izskrienu 10 km Tiltu skrējienā, kā arī vēl vienus 10 tāpat. Skrienas labi, nav sajūtas, ka vēl nesen ir viens liels gabals skriets, jūtos gatavs. Uz sestdienas Olaines rogainingu sanāk komandas maiņa, jo Janai trauma, par laimi, Natālija piekrīt. Olainē tikai četru stundu rogainings, kas gan tāpat nozīmē gana daudz kilometru. Izplānojam uz 33 km, tomēr Jaunolaines meži krietni atšķiras no Olaines brāļiem, attiecīgi sanāk daudz brist un lauzties cauri. No plāna izmetam vienu kontrolpunktu pēc otra, beigas sanāk diezgan dramatiskas (no pēdējā punkta līdz finišam ir 3 km, kurus mums nākas noskriet ar 5:00 min/ km, kas man skaitās gandrīz sprints), tomēr uzspējam laikā. Beigās izrādās, ka arī citiem, protams, ir bijis grūti, tad nu XO grupā izcīnām pārliecinošu 2. vietu (10 punkti no pirmās un 15 punkti priekšā trešajai). Kopā arī 6. vieta no 40 komandām, pieveicām tieši 30 km. Labā ziņa ir tā, ka nekas īsti nesāp un pat noguruma nav. Aizbraucot mājās, ir sajūta, ka varētu vēl skriet. Nu, rīt būs tāda iespēja. Vakars paiet ar draugiem un galda spēlēm, bet gulēt cenšos aiziet relatīvi laicīgi, ap 23:00, jo jāceļas agri.

Svētdienas rītā modinātājs zvana jau 4:45. Līdz Elvai (mazliet zem Tartu) jābrauc ilgi, bet no turienes jau 9:30 autobusi uz starta vietu. Pa ceļam paķeru Māru, kura arī man dodas līdzi šajā skrējienā, un braucam uz Eesti. Tik agram svētdienas rītam, protams, ir tā priekšrocība, ka satiksmes gandrīz vispār nav, tādēļ brauciens ir relatīvi ātrs un nesāpīgs. Kaut kādos 8:45 jau esam milzīgā stāvlaukumā kā vieni no pirmajiem, then again skaidrs, ka stāvlaukums paredzēts vairāk 10 un 5 km distanču dalībniekiem, jo viņiem starts un finišs ir tepat. Saģērbjamies līdz galam, paņemam mantas, kas gan ir mazliet mulsinoši, jo tagad, 9:00 no rīta, ir ļoti auksts, bet skaidrs, ka skrienot būs silts, un ejam uz autobusu. Tie jau uzņem cilvēkus projām vešanai, tad nu iesēžamies mēs arī un dodamies uz Otepē, kur ir mūsu starts.

Starta vietā esam pārāk laicīgi, jau 10:00. Paņemam numurus un ejam kafejnīcā stāvēt un sildīties – ārā joprojām tikai kādi 9 grādi un spēcīgs vējš. Not fun. Laiks līdz startam būtībā paiet, vienmuļi stāvot un runājot par dzīvi, vienā brīdī izmetot apli pa starta vietu un secinot, ka joprojām ir auksts. Protams, kādas 15 minūtes līdz startam dodamies uz to, lai pasildītos un sasildītos. Tā kā apkārt daudz cilvēku un notiek kolektīva muskuļu sagatavošana, tad aukstums lielā mērā pazūd. Tad nu drīz arī starts ir klāt, un pacilājošas igauņu dziesmas pavadījumā mēs skrienam projām no stadiona. Kā jau iepriekš rakstīju, man bija grūti nospraust mērķi, bet beigās uzliku sev A 2:15-2:20 un A+ zem 2:15. Tiesa, braucot uz Igauniju jau paguvu izdomāt, ka gribu vienkārši jauki un mierīgi noskriet, bez stresa. Tam gan patraucē tas, ka Māra izsaka prognozi, ka viņa finišēs pirms manis. It kā loģiska prognoze, jo vispārīgi viņa ir ātrāka par mani, kā arī nav vakar skrējusi 30 km pa mežu, tomēr, tā kā es jūtos labi, es to uztveru kā mazu izaicinājumu, attiecīgi apņemos turēt viņai līdzi tik ilgi, cik varu, un tad jau redzēs, kas notiks.

Lai vai kā, skrienam. Visi kaut kā skrien ātri, pirmie 3-4 kilometri turklāt pa pilsētas ielām, tad nu ar kaut kādu 5:30 arī kustamies. Ir ok, nekas nesāp, viss mierīgi. Kopējā trases īpatnība arī ir tāda, ka ir kritums līdz pat finišam (protams, ar maziem kalniņiem pa vidu, bet nu vispār plakans skrējiens). Lai arī to nevar tā just katrā attiecīgajā mirklī, tomēr ilgtermiņā var nojaust, ka skrienas vieglāk nekā pa taisni. Anyhow – cilvēku ir daudz, un ir skaidrs, ka tā būs arī līdz finišam. Šis skaitoties populārākais taku skrējiens Igaunijā, ko apliecina arī dalībnieku skaits (24 km distancē gandrīz 1400 dalībnieku, tātad 2,5 reizes vairāk nekā Stirnu buka Stirnu bukā). Par laimi, trase ir visur pietiekami plata, lai viens otram netraucētu.

Pēc pirmajiem asfalta kilometriem beidzot ir laiks arī meža ceļiem. Tas ir forši, jo tie ir tādi jauki un plati, bet joprojām ar mežainu sajūtu. Arī atbalstītāji, lai arī viņu nav daudz, tomēr ir gana aktīvi. Mani iejūsmina tumsnēju puišu pāris, kas skaļi sauc kaut ko, kas izklausās pēc “BLA, BLA, BLA!”. Māra, kura mazliet zina igauņu valodu, gan vēlāk izsecina, ka tas varētu būt bijis viens igauņu vārds, kas vienkārši ātrumā tā izklausās, but I don’t mind – entuziastisks “BLA, BLA, BLA!” joprojām ir ļoti labs uzmundrinājums. Kopumā viss notiek labi – skrienam diezgan vienmērīgi, kaut ko pļāpājam ar Māru (pagaidām turos viņai līdzi), tā nu nemanot jau ir pagājusi trešdaļa distances jeb 8 km. Ik pēc kilometra ir ļoti precīzi atzīmēts, cik vēl ir palicis, tāpat arī ar ūdens punktiem. Augsts līmenis, tiesa, par palikušajiem kilometriem es personīgi nesajūsminos, jo man nepatīk, ka man to atgādina (pulkstenim arī, protams, ir noņemts paziņojums par katru kilometru). Oh, well, būs jāpacieš, ka trase bāž sejā, cik daudz vēl.

Ap 10. km mazliet iesāpas celis, ar kuru man ir slikta vēsture – tā dēļ esmu arī stājies ārā vai skrējis “uz zālēm”. Tomēr sāpe tāda maziņa, turklāt arī pazūd, kad es beidzu par to domāt. Tomēr 12. km ir “AU!” – ir maziņš noskrējiens (tas celis tieši visdramatiskāk reaģē uz tiem), kurā man konkrēti iesāpas, tiesa, citādi nekā pierasts. Uz brīdi gandrīz sastingstu, jo nevar paskriet, kāja gandrīz nelokās. Saku Mārai, lai tik skrien tālāk, bet pats mazliet izlokos un pastaipos. It kā pāriet un, par laimi, atkārtoti sāpēt nesāk. Kaut kāda jocīga, maza pēkšņā sāpe. Nu labi. Tagad būs jāmēģina noķert Māru. It kā nav daudz laika pavadīts, sevi atkopjot, kāda minūte augstākais, tomēr, ņemot vērā to, ka mums ātrums būtībā ir vienāds, diezgan liela starpība. Oh, well.

Labā ziņa ir tā, ka skriet varu normāli, tā tiešām laikam ir bijusi kaut kāda random sāpe. Tas priecē. Tālu priekšā brīžiem redzu Māru un turpmākajos kilometros maaaaazliet pietuvojos. Ap kādu 17. kilometru esmu viņai ticis pavisam tuvu, metri 20, tomēr tad sākas kalniņu posms. Tie ir mazi, bet es arī mazos kalniņos pāreju soļos. Tam būtībā ir divi iemesli – slinkums un prāta treniņš. Par slinkumu viss skaidrs, bet par prāta treniņu varētu būt nesaprašana vai vīpsnāšana (baigais jau nu treniņš – neskriet). Tomēr vismaz man tur ir loģika apakšā – skaidrs, ka divdesmit dažu km skrējienā tādi mazi kalniņi neko daudz neizdarīs, tomēr, ja runājam par 10 stundu ultrām vai citām sacensībām, arī mazie kalniņi savācas. Tāpēc es cenšos veidot ieradumu, lai būtu psiholoģiski gatavs mazos kalniņos kāpt un velti netērēt enerģiju (un nesanāktu, ka kādā ultrā sadomājos par daudz no sevis). Protams, varbūt muļķīgi, bet nu neaizmirstiet, ka otrs iemesls ir slinkums, kuram vajag papildu iemeslus (tiesa, es tāpat palieku pie uzskata, ka tā ir normāla pieeja, nav visur jāskrien, ja neiet pēc PB vai kaut kādām augstām vietām).

Tā kā Māra kalniņos skrien, tad viņa atkal atraujas. Šajā brīdī es atmetu cerību viņu noķert, jo skaidrs, ka ātrumi mums ir aptuveni vienādi, bet starpība joprojām ap minūti. Tā nu skrējiens turpinās pa mežiem, kļūst vietām mazliet dubļains (bet tikai mazliet), kopumā ir tāds jauks un piemīlīgs, man patīk. Protams, biju domājis, ka skriešu to mierīgākā režīmā, bet der arī tā, kā ir tagad. Kad zīmes parāda, ka ir palikuši vairs tikai 4 kilometri, sāku novērtēt savu stāvokli – ir sajūta, ka spēks vēl ir, varētu mazliet paātrināties, varbūt tomēr mēģināt Māru noķert. Tomēr izskatās, ka arī viņai ir līdzīgas domas prātā, jo starpība starp mums nesarūk (lai gan citiem gan visu laiku sanāk paskriet garām). Nu labi, ja ne Māra, tad citi.

Kādus 2 km līdz beigām es vēlreiz pārskatu savas sajūtas un secinu, ka varētu skriet vēl mazliet ātrāk. Tad nu mēģinu. Lai arī Māru redzu, tomēr īpašas cerības noķert viņu neloloju. Bet nu gribas vismaz būt maksimāli tuvu, tāpēc vienkārši skrienu ātri, lai tā notiktu. Tā kā sanāk mazliet pietuvoties, tad, sākoties pēdējam kilometram, izdomāju, ka tomēr mēģināšu noķert. Starpība gan ir kādas padsmit sekundes vismaz, bet nu es tad ieslēdzu ātro režīmu un nez kādā veidā skrienu jau ar 4:20. Attālums lēnām sarūk, bet distance tāpat. Nu jau 500 metri. Tad 400, tad 300, tomēr nu jau esmu viņai tieši aiz muguras. Pie 200 metriem pasaku viņai “Čau!”, kas viņu mazliet nobiedē. Mans plāns bija vienkārši viņu noķert un tad kopā finišēt, tomēr, mani ieraugot, viņa pārslēdzas sacensību režīmā. Nu nē, ja viņa, tad es arī. Pāris sekundes paskrienam blakus, tomēr es laikam esmu tik ļoti ieskrējies, ka varu būt mazliet ātrāks un tad nu izspiežu divu sekunžu pārsvaru, tiesa, var teikt, ka tā arī kopā vien finišējām. Nu baigā jautrība. Gala rezultāts – 2:10:42. Aizdomīgi ātri kaut kā man, ne tuvu nebiju no rīta gaidījis, ka tā sanāks, bet – kāpēc ne. Attiecīgi A+ plāns arī izpildīts.

Tad nu aizejam pēc ēdiena un dodamies uz mašīnu. Izstaipāmies un pārģērbjamies, lai varētu doties mājās. Ap 18:00 jau esam Rīgā, var beidzot atpūsties un mēģināt izgulēties. Tartu meža maratons patiesībā bija ļoti foršs pasākums. Es teiktu, ka tajā nebija nekā tāda super īpaša, ko izcelt, bet kopumā tam piemīt ļoti laba organizācija, piemīlīga trase un forša atmosfēra. Skatoties rezultātus, tur piedalās arī diezgan daudz latviešu. Ja sanāk to ielikt savā skrējienu grafikā, noteikti iesaku vienu reizi pamēģināt!