Negaidītais 37. Tartu Maastikumaraton, 2. daļa

Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, 12. maijā būs jādodas uz Tartu (nu gandrīz), lai skrietu 24 km Tartu meža maratona ietvaros. Saite uz skrējiena lapu ir te: https://www.tartumaraton.ee/en/events/jooksumaraton/37/ Ja nu pēkšņi vēlies pievienoties, šķiet, ir brīvas vietas mašīnā.

Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas, tad nu te jaunumi, kā ir gājis ar skriešanu un (kind of) treniņiem. Viena lieta, kas mani satrauca tad, bija dažādās mikro (un varbūt arī ne tik mikro) traumas, kuras dažādos veidos traucē. Tās man ir joprojām, bet nu vismaz niknākā – pēdā – ir kautrīgi nolīdusi malā, tāpēc skriešana nav īsti apgrūtināta, un es varu veiksmīgi izlikties, ka nekādu traumu vispār nav un visi plāni varēs tikt sekmīgi realizēti (gan tuvā, gan tālā nākotnē).

Tā nu es varu daudzmaz veiksmīgi daudzmaz darboties pēc sava skriešanas “plāna”, kas vienkārši nozīmē, ka samazinu reižu skaitu nedēļā, kad skriet, bet tajās skrienu vairāk (kaut kāds 20+20+20 vai tamlīdzīgi, ar domu gan to apjomu kāpināt, lai nedēļā jau tuvojas 80-90). Sākot ar 20 km, var vismaz izskrieties un aizskriet kaut kur interesanti (kā arī ir jēga šāda attāluma dēļ arī doties ārpus Rīgas). Kā var redzēt pēc noskrietā, tas izdodas nosacīti, tomēr, ja man dzīve ļauj arī to garo gabalu sadalīt īsākos, es nesūdzos, jo galvenā doma ir tāda, lai man būtu interesanti (otra, protams, lai tiek līdz tai stadijai, kad skrējienā kļūst grūti, jo tāda pieredze ir vajadzīga ultrām).

Dažos vārdos par interesantākajiem notikumiem. Pirmais no tiem ir Tiltu skrējiena sezonas sākums. Pagājušogad es par šo skrējienu uzzināju par vēlu, līdz ar to, lai arī vienu brīdi vēl bija cerība noskriet tos 100 km, lai dabūtu medaļu, tomēr tas neizdevās tīri dzīves grafika dēļ. Šogad es par šo pasākumu zinu laicīgi, tāpēc esmu apņēmies savākt vajadzīgos km, lai būtu tā medaļa. Tā kā viņi arī šoreiz ļauj max divos posmos noskriet 20 km (pārējos pa 10), tad es izdomāju, ka vajag pirmajos to jau izdarīt, lai ir rezerve. Sacīts, darīts, tāpēc tā rīkojos arī atklāšanas posmā, turklāt piemetot klāt vēl skrējienu no un uz mājām, lai kopā ir 30. Diena ir pavasarīgi jauka, dzīves režīms ļauj man doties jau uz pasākuma atklāšanu 16:30, esmu tur mazliet pirms, paklausos, un varam skriet. Sākumā ir jāieskrien iekšā 500m Lucavsalā, es nopriecājos, ka kaut kā viegli skrienas pēkšņi. Šī ilūzija sabrūk, tiklīdz ir jāmet riņķī un jādodas atpakaļ uz Salu tiltu, jo izrādās, ka ir spēcīgs vējš no jūras puses. Tagad jāskrien pretvējā. Nice. Mazais mierinājums ir tāds, ka pēdējie 3 km aplī ir pa vējam, līdz ar to vismaz beigas ir vieglākas.

Skrējēju kopā uz sākuma laiku nav pārāk daudz, tad nu katrs savā ātrumā skrienam (tā kā katrs vēlāk var sākt savā laikā, tad kopumā šajā skrējienā nav raksturīgi daudz citus satikt). Es, protams, savā stilā, ik pa laikam paņemot kādu ātro pauzi, lai viegli izstaipītos, kaut kā man tā ir iepaticies. Vējš + saule kopā uztaisa diezgan labus laika apstākļus, tāpēc kopumā ir jauki. Pēc pirmā apļa paņemu pauzīti, mazliet kaut ko ieēdu un dodos otrajā. Tas jau, protams, mazliet lēnāks, tomēr nav arī tik traki. Uz apļa beigām gan uznāk besītis, bet tas nav liels, viss ok. Pēc finiša paņemu mazliet garāku pauzi, jo vēl jāskrien pēdējie 5 km mājup. Tos īsti negribas, bet plāns paredz, un neko citu jau tāpat nedarīs. Beigās arī nav tik traki un var doties atpūsties.

Otrs pasākums ir Maltuve. Man patīk Maltuve. Tur ir maz dalībnieku, un tā notiek skaistā un viegli mežonīgā vietā, turklāt tuvu Rīgai, arī starts laicīgi. Šogad gan tur vairs nav 30 km trases, bet tas nekas, arī 18 ir ok un būs interesanti. Dodamies vairāku cilvēku kompānijā, esam laicīgi klāt, sagaidām startu un skrienam. Līdz purvam viss mierīgi, pēc tam arī pats purvs, kurš gan šogad liekas sausāks nekā pirms gada. Brīžiem pat var kind of paskriet. Dalībnieki diezgan ātri izretojas, tāpēc cilvēku nav daudz apkārt. Pēc purva slapjās daļas ir jāskrien slīpi iekšā pa sauso, tomēr var redzēt, ka vairāki cilvēki pēc inerces ir aizskrējuši pa taku. Es mēģinu viņus sasaukt, ka bultas taču ir te, bet mani vai nu nedzird, vai negrib dzirdēt. Es gan skrienu pēc marķējuma, bet nu līdz ar to esmu palicis pavisam viens. Tikai pēc pāris km ieraugu tālu priekšā citus skrējējus, kas pēc krekliem izskatās kā tie, kas aizskrēja nepareizi (beigās izrādās, ka tiešām pāris simtu metru garu shortcut’u tur varēja iegūt). Viņus es noķeru pēc otrā purva, kad ir ēšanas punkts. Tur īsti neko nedaru, skrienu tālāk, koncentrējoties uz diviem pārsimt metru priekšā esošiem skrējējiem, lai saprastu, cik reāli man viņus noķert (izskatās reāli).

Kļūda! Kādu brīdi tā skrienam, līdz es piefiksēju, ka pēdējās pāris minūtes neesmu redzējis norādes bultas. Ok, it kā uz galvenā ceļa to varētu arī nebūt daudz, bet aizdomīgi. Papētu smilšaino ceļu un secinu, ka arī pēdu tur nav daudz, būtībā tik daži nospiedumi, šķiet, no priekšā skrienošajiem. Nav labi. Kādu brīdi tā paskrienu, līdz noķeru viņus, jo viņi ir apstājušies krustcelēs. Tur ir atkal marķējums, kas gan rāda jocīgā virzienā, tāpat arī viens no viņiem saka, ka tas ved uz posmu, kas jau bija sākumā (es pats to gan tik labi neatceros). Ātri apskatos pasākuma mājaslapā karti, un jāsecina vien ir, ka nav pareizi. Tā kā nav skaidrs, kur tieši varētu izskriet pa taisno, skrienam vien atpakaļ uz ēšanas punktu. Stulbi, kopā kādi 2 lieki km. Līdz pašam punktam neaizskrienam, jo vienā vietā var pamanīt, kur aiziet īstā trase, līdz ar to nemācēšu teikt par marķējumu. Kāds beigās teica, ka galvenā norāde esot norauta, then again es tieši tajā brīdī biju tik ļoti aizskatījies uz priekšā skrienošajiem, ka tiešām varēju nepamanīt. Nedrīkst aizskatīties. Lai vai kā, pēdējie 7km paiet joprojām diezgan vientulīgā skriešanā, ik palaikam kādu noķerot un aizskrienot garām (jo lielākā daļa ir skrējuši pareizi, līdz ar to es tagad esmu aiz dažiem, par kuriem it kā esmu ātrāks). Pie paša finiša noķeru vienu kungu, ar kuru bijām kopā apmaldījušies (viņš pēc tam ātrāk aizskrēja projām), mums sanāk pat ļoti interesantas pāris simtu metru garas sprinta sacensības, tomēr man spēka ir atlicis mazliet vairāk, tad nu pašās beigās tieku garām arī viņam, un finišs ir klāt. Pieskrienu vēl 200m, lai sanāk (negaidītie) 20km, sagaidām apbalvošanu (jo abi mašīnas biedri savās grupās ir tikuši uz pjedestāla), un varam braukt mājās. Maltuve joprojām ir forša un ainaviska.

(Nezinu, ko es tur mēģinu parādīt bildē, kā arī žēl, ka nav bilžu no purva daļas (vēl)).

Pēc tam ir vēl viens tiltu skrējiens, kurā atkal skrienu 2×10 km, tomēr šoreiz uz startu dodos ar velo, jo vairāk skriet negribu. Šoreiz vējš ir no otras puses, bet nu tas īsti netraucē. Mazais offtopic: man vienīgajam liekas, ka šis pavasaris ir īpaši vējains? Skrienot gandrīz katru reizi ir pietiekami jūtams vējš, bet par pagājušo gadu neatceros, ka tā būtu bijis. Anyhow. Oriģināli sestdienā ir paredzēts SB, tomēr man kaut kā negribas, gan atceroties pagājušā gada garlaicīgo trasi Tērvetē, gan zinot, cik ļoti drūzmīgi tur būs, salīdzinot ar tikko skrieto Maltuvi, tāpēc SB atmetu, piektdienā aizbraucot uz Tallinu klausīties mūziku. Tas gan garāko treniņu pārmet uz svētdienu, kurā es ceļos 6 no rīta, lai skrietu, ne jau tāpēc, ka gribētos, bet tā sanāk (rīta skrējieni nav mana stihija, lai gan kopumā tajos jūtos labi). Maija pirmajā nedēļā ir paredzēts 12h rogainings ar noskrienamiem gan jau kaut kādiem +/- 70km, tāpēc pa nedēļu nemaz nav paredzēts daudz skriet. Un tad jau vēl priekšā tikai nākamā nedēļa, kuras beigās jau Igaunijas skrējiens (un arī Olaines rogainings sestdienā).

Runājot par skrējienu, sāku domāt, kādu mērķi tomēr uzstādīt. Tā kā distance nestandarta, tad atliek vien izdomāt kaut kādu ātrumu, kuru tad pārvērst laikā. Izskatās, ka plāns A būs 2:15 līdz 2:20, savukārt A+ būs zem 2:15. Reāli jau it kā vienkāršs plāns, jo tas ir divu stundu pusmaratona ātrums, kāds pat manai mierīgajai skriešanai ir pietiekami vienkāršs, tomēr jārēķinās, ka skrējiens notiks, pirmkārt, nākamajā dienā pēc 4h rogaininga sacensību režīmā, otrkārt, pēc celšanās 5 no rīta un vairāku stundu mašīnas stūrēšanas. Līdz ar to šāds limits pat izklausās pietiekami izaicinoši, bet tajā pašā laikā – paveicami. Vajadzētu būt interesanti.