Neapēstā Melleņu kūka vai CCC – mans pirmais kalnu taku skrējiens. 2.Daļa.

Iedzeru no Rīgas paņemto miega tēju un liekos gulēt! Viss ir sarēķināts, viss ir sagatavots. Tomātu sula sataisīta. Nepieciešamie pulverīši ir sasvērti mazās paciņās. Mūsu apartamenti uz brīdi atgādināja narkotiku tirgoņu perēkli vai ķīmiķu laboratoriju. Ja man būtu jāiet cauri lidostas kontrolei ar mugursomu, tad noteikti tiktu pieaicināts uz individuālo apskati.

Tā kā sola +32°C, tad skriešu šortos. Guļot rodas zelta ideja, lai būtu mazāks svars, savu legingu vietā somā ielikt Baibas bikses. Tie grami ir kapeikas (santīmi, centi) salīdzinot ar 3kg, kas man 101km būs jānes līdzi. Naktī guļu labi. 5:30. Esmu izgulējies. Ceļos un vāru visiem auzeni. Baibai nav jāceļas. Lai neņemtu līdzi sauļošanās krēmu, ieziežos jau mājās. Es, Andris un Līga dodamies uz autobusu! Tiekot līdz autobusu pieturai, mūs sasēdina kopā ar 50 cilvēkiem, kas jancīgi saģērbti. Viņiem ir mugursomas un nūjas. Autobusā tomēr izdomāju, ka skriešu kreklā ar īsām rokām. Ceļš ar autobusu ir jau neliels ceļojums. Mēs piebraucam diezgan tuvu ledājam. Tikai tagad var nojaust tā īstenos izmērus, kas pietuvojas daudzstāvu mājas augstumam. Autobuss dodas iekšā tunelī, kas savieno Franciju ar Itāliju. Laba sajūta, ka atrodies tieši zem Monblāna vai tajā iekšā. Gaisma tuneļa galā – Itālija un autobuss līkumodams nolaižas piestātnē. Turpat arī saliktas plastmasas būdas, pie kurām izvietojusies rinda. Kamēr mūsējie ieņem rindu, es pārvelku īso kreklu. Beidzot sāku saprast sievietes, kā tas ir, kad nezini, ko vilkt. Jāsaka gan, ka manu izvēli vada racionāli priekšnosacījumi.

Dodamies uz starta zonu. Šeit mūsu ceļi ar Andri un Līgu šķiras. Jo starts ir sadalīts divos starta koridoros. Es tieku pirmajā, jo pieteikšanās anketā norādīju plānoto finiša laiku 18-20h. Ieeju starta zonā, atrodu vietu kur apsēsties. Jo kājām būs turpmāko dienas daļu ko darīt. Pēc brīža man pievienojas Inga K. Viņas pozitīvisms un enerģija iedvesmo. Ja godīgi, tad vienu trešdaļu kaifa no sacensībām var saņemt tikai izejot uz starta. Adrenalīns jau stundu kā plosās manā ķermenī. Gandrīz divi tūkstoši cilvēku, plecs pie pleca. Tiekam piecelti kājās un pastumti uz priekšu. Jo sēdējuši esam drona palaišanas zonā. Dronam piemiedzu ar aci, nododu sveicienus mājot! Skan Marseljēza, Francijas himna. Viss notiek franču valodā! Helikopteru troksnis kļūst skaļāks. Tā radītās vibrācijas uzsit adrenalīnu. Gaiss vibrē.

Mēs sākam skriet. Distance ved kalnā, visi skrien kā traki. Hallo, Jums vēl 100km priekšā. Varbūt es neesmu tik sagatavots? Neskriešu. Nevajag piedzīt kājas pašā sākumā. Esmu atbraucis izklaidēties, nevis skriet uz rezultātu. Pāreju ātrā solī, kustinot nūjas. Ingu redzēju kaut kur priekšā. Lai jau visi skrien. Es izklaidēšos. Ātri eju pret kalnu. Mums priekšā 1,5km vertikālie metri, skriet varēšu pēc 2,5h. Pēc 30 min mans ātrums kļūst lielāks. Pamazām sāku iet garām tiem, kas pārķēruši startu. Aizeju garām arī Ingai, kas nemaz nav Inga, tikai no tāluma izskatījās viņai līdzīga. Pilsētas asfalta serpentīnu nomaina skujkoku mežs. Līdzīgs kā Latvijā, tikai daudz stāvāks un lielākām saknēm. Tad kāds gabaliņš uz leju, uz augšu, koki beidzas, sākas pļavveidīga apkārtne. Šajā augstumā koki neaug. Un tad ieraugu, kur mums būs jāuzkāpj. Cilvēku čūskas serpentīns vijas augšā pa kalnu.

Liekas, ka kalns beigsies, bet tad ieraugi čūsku priekšā, čūsku pakaļā. Pulss ir labs. Nevienu necenšos apdzīt, sekoju citiem. Startu pārķērušie paši apdzenās. Gan jau enerģija noderēs. Beidzot ieraugu telti. Tātad esam galā. Skeneris mani saskaita.

TETE DE LA TRONCHE 2H20M. 10,4km. 1435 kāpummetri. 600.pozīcija.

Ūdens man ir pietiekoši. Uzpildīšos nākošajā punktā. Lejā skrienot, īsti skriešana nesanāk. Mēģinu piešauties noskrējienam. Ieskrienu dzeršanas punktā. Sāku pētīt, kāda sistēma? Kas tiek piedāvāts? Nekā prātīga. Sajaucu savu dziru. Kaut kā lēni sanāk. Un čammājoties dodos tālāk. Statistika rāda, ka manas čammāšanās laikā 33 sportisti mani ir apsteiguši.

REFUGE BERTONE 2:58. 14,7km. 633.pozīcija.

Beidzot var arī paskriet. Skrējiens pa pļavu. Tagad skrienu visiem garām. Skrējēji  izretinājušies. Ieskrienu pirmajā punktā padzeru kolu, aplejos ar aukstu ūdeni un skrienu prom. Nesaprotu kā, bet pa mazo brītiņu esmu apdzinis vairāk nekā 100 cilvēkus.

REFUGE BONATTI 3:57 22,1km. 515. Pozīcija.

Sinoptiķi nav pievīluši, ir karsti. Taču jāsaka, ka karstums ir patīkams. Nav mitrs, kā Latvijā. Aizvien vairāk parādās cilvēki, kas jāapdzen. Jābilst, ka daudzi nemaz nav draudzīgi. Mācos apdzīt cilvēkus ar nūjām. Bīstamās vietās garām eju pa iekšmalu. Iemācījos veiklu triku, ja nelaiž garām: viegli uzsitu ar nūju pa nūju un garām esmu. Pateicos: Tenk jū vai paldies! Ceļš ved lejup pa akmeņaini sakņainu taku. Skrienot pievienojos grupiņai. Pēkšņi viens puisis krīt. Asiņains celis. Izskatās sāpīgi. Vai viss ok? Dzīvos. Grupiņa man paliek aizmugurē. Jābūt uzmanīgam.

Pēkšņi jūtu, ka pievienojos tam vienam komats pieciem procentiem, kas sacensību laikā gūst potīšu traumas. Sāpīgi. Ceļos kājās. Celis nedaudz nobrāzts. Mana labā potīte sastiepta. Bet pie šīs traumas jau esmu pieradis. Tikai ceturtā stunda, un jau jāstājas ārā? Sāku skriet prātīgi. Sāpes pāriet. Nākamajā punktā atdzesēšu. Tad atceros vienu lietu, ko neizdarīju. Ja ar Aknu, kad tā sāka izrādīt neapmierinātību, es visu sarunāju: „Mīļo akniņ, šodien pastrādāsim, pēc tam balvā Tev došu daudz olbaltumvielas. Tev jau tās patīk”. Akniņa atbild ar klusēšanu. Droši vien domā: atkal tas saimnieks izdomājis sacensībās piedalīties. Tad ar pašu galveno – ar kalniem vēl neesmu runājis. Kaut kur biju lasījis, vai kādā filmā dzirdēju, ka ar kalnu ir jāvienojas, lai viņš pieņemtu. Uzsāku sarunu: Varenais, Monblān! Lūdzu, pieņem mani. Lūdzu, atļauj man aizskriet līdz Šamonī. Es apņemos būt daļa Tevis, kamēr skrienu. Jūs neticēsiet, bet palīdzēja. Potīti vairs nejūt. Ieskrienu dzeršanas punktā, nevajadzēs dzesēt.

ARNUVA 4:43. 27,4km. 466.pozīcija. Pēc dzeršanas punkta šķērsoju upi. Šobrīd saprotu, ka tā bija Itālijas – Šveices robežupe. Ja kļūdos, tad labojiet. Sākas karstākais kāpiens. Ir karsti, bet man patīk apdzīt. Karstumā daudzi šķiet noplīsuši.  Citi apsēžas, citi izstājas, citi stāv, citi turpina ceļu kalnā. Es savā tempā kāpju. Brīžiem, kad redzu, ka kāds ir priekšā, un viņam tuvojos, tad sajūtu medījuma garšu un viegli paeju garām. Ik pa brīdim tūristi uzsauc “Bravo Janis!” Patīkami, uzmundrinoši. Labi, ka vārds ir uz numura. Citi vēl noprasa no kuras valsts. “I’m from Latvia”. Kalna gals, grūtākais darbs būs padarīts. Drīz varēšu iepazīties ar noskrējienu četrpadsmit km garumā.

GRAND COL FERRET 6:05. 31,8km. 2605 kāpummetri. 450.pozīcija. Malacis, Jāni! Kāds mani uzrunā Latvju mēlē. Es te gaidu savējos. Citi Latvieši vēl neesot manīti. Mani kutina mazais prieciņš. Puisis piedāvā ūdeni. Kalna galā vējš. Negribu, lai sapūš, sataisu tomātu sulu un dodos projām. “Tālāk būs uz leju”, nezināmais savējais nosauc. “Paldies”, un aizdodos noskrējienā. Godīgi sakot, šāds lēzens noskrējiens man patīk. Labāk, nekā biju iebaidīts. Pamazām parādās koki. Raiti ripoju lejā. Skrējēju rindas kļūst retākas. Helikopters sen nav dzirdēts. Pirmie jau sen gabalā. Drīz jau būšu pusē – nodomāju. Priecājos par Šveices sakoptību. Lauku mājas. Skaisti. Manas “augstpapēdenes” sitas pa asfaltu. Tā es saucu savas radžotās LaSportiva kurpes! Laiks foršs, karsts. Bet kopš esmu aiz kalna, nav tiešie saules stari.

LA FOULY 7:13 41,9km 401.pozīcija. Jau skrienot iekšā La Fouly mūs sagaida neparasti daudz atbalstītāju. Aplausi, govju zvani, dārza šļūtenes. Jūtu, ka zeķe ir pilna ar smiltīm. Jūtu tulznu. Pārvilkšu zeķes, izbaudīšu dzeršanas punktu. Atdzesēšos. Zaļo pieturu arī vajag. Ieskrienu punktā.

Novelku zeķi. Saprotu, kas man berž. Šī ir pēdējā reize, kad vazelīnu smērēju uz kājām. Itālijas putekļi izgājuši cauri kurpei un zeķei, pielipuši pie vazelīna. Sanāk smuks smilšpapīrs, kas berž tulznas. Nomazgāju kājas. Uzvelku zeķi atpakaļ. Sajaucu tomātu sulu! Padzeru kolu. Nogaršoju dažādus batonus. Apēdu banānu. Galds paliek labāks ar katru punktu. Tā, tualete! Ne sliktāka kā 5 zvaigžņu viesnīcā. Baltas flīzes, viss tīrs. Automātiskais aromatizētājs izpūš aromu. Kondicionēts vēss gaiss. Reāli paliek žēl, ka nav nepieciešams uzkavēties ilgāk! Spoguļi ļauj novērtēt savu stāvokli. Labi, ka nav dubļainas kājas. Jūtos neērti. Jo mēģinu iet tā lai manas augstpapēdenes nesaskrāpē flīzes! Beidzu spoguļoties. Apēdu pa batonam un dodos baudīt Šveici.  Pēc neliela gabaliņa Compressport mārketings man piedāvā aproci. Uzlieku to. Viņi ir tiešām ir mārketinga karaļi. Šis ir skaistākais posms, jo vijas  cauri Šveices ciematiņiem. Bērni sagatavojuši dzērienus. Skandina zvanus. Dod pieci. Skaistie Šveices kalnu namiņi. Fantastika, kā filmās! Skrienu cauri ciematam, un ceļš aizvijas augšā. Sākas kāpiens uz Champex Lac. Kāpju, kāpju, kāpju, kāpju. Come on, kad šis beigsies. Kartē neizskatījās, ka tik augstu un ilgi jākāpj.  Skrējēji sākuši čupoties pa bariņiem. Panāku kādu amerikāni jau trešo reizi šajā distancē. Aizeju viņam garām. Jūtu, ka cilvēki apkārt sāk plīst. Kāds austrietis elš, pūš. Vai tālu? I need my personal assistant (tulk. – man nepieciešams privātais asistents – red.), viņš izvirza prasības. Es viņam novēlu, lai turas. Panāku vēl baru plīstošu ļaužu. Nezinu kādēļ, bet šis gabals, kas kartē izskatās necils, dzīvē bija viens no grūtākajiem. Vai tādēļ, ka iepriekš bija viegli skrējiens uz leju. Šajā posmā arī pamanīju pirmos, kas izstājas. CCC stilā dāmas ar aplikācijas palīdzību izsauc pavadoni. Ik pa brīdim redzu, ka ne no kurienes uzrodas vīrietis sarkanā jakā un kaut kur ved izstāties nolēmušo. Redzēju divas šādas epizodes. Beidzot uzrodas fotogrāfs. Kurš saka, ka vēl 600 m palikuši.

CHAMPEX-LAC 9:25. 55,9km. 3370 kāpummetri. 360.pozīcija. Pirms telts cilvēku pūļi. Šajā punktā ir ļauts saņemt palīdzību no malas. Ieeju teltī. Nu baigais tusiņš. Visi sēž pa pārīšiem. Ēd vakariņas. Man ēst īpaši negribas. Šajā romantiķu kafejnīcā atrodu brīvu vietiņu. Sajaucu dzeramo. Nodegustēju ēdienus. Ieraugu milzīgu sagrieztu, bet neaiztiktu melleņu kūku. Dzimšanas diena kādam – nodomāju. Paņemu batoniņus un dodos projām. Pēc brīža atskārtu, ka šī kūka taču bija mums –  skrējējiem. Dalības maksā iekļauta. Tajā brīdī tik sāku sevi sunīt. Kādēļ nepaēdu to kūku? Iztēlojos, cik tā bija garšīga. Mutē siekalas saskrēja. Nu jau puse paveikta, otru pusi nāksies skriet ilgāk. Gan jau 20 stundās iekļaušos. Skrienam pa mežu, pēkšņi meža vidū rokeru bārs. Iekniebju. Tiešām bārs. Paliek aizvien tumšāks. Jādomā par lampu. Atlikuši tikai divi zobiņi. Gan jau pēdējais zobs būs vieglāks nekā pārējie. Esmu pāri zoba smailei. Checkpoints.

LA GIETE 11:36. 67,2km. 4220 kāpummetri. 272.pozīcija. Džeki kurina ugunskuru. Jāliek lampa. Man ir orientieristu iecienītais lukturis. Gaisma ļoti laba. Taču baterija atsevišķi. Līdz ar to paiet 5 minūtes, kamēr sataisos. Bet toties, kur es dodos, tur uzaust diena. Ārā tik silti, ka skrienu ar īsajām rokām. Līdzko skrienu lejā, tā mani apdzen. Nav man tā noskrējienu tehnika. Kā viņi to dara, nesaprotu. Nav jau tā, ka tā taka būtu līdzena. Viņi mauc garām pašķeltiem akmeņiem un saknēm. Tumsā, kad skrienu lejā, redzu pilsētas gaismas. Skaisti, bet tā nenāk un nenāk tuvāk. Nolaižos Trient Petzel checkpointā.

TRIENT 12:25, 72km, 276.pozīcija. Padzeru kolu. Vēlreiz padzeru kolu. Un vēlreiz padzeru kolu. Polis piedāvā Kolu ar vodku. Iesmejam. Pēkšņi pie manis uzrodas franču TV žurnāliste un uzdod jautājumus. Prasa, no kurienes, kā jūtos? Latvijas, jūtos lieliski. Noskrējis 70km un neesi piekusis. Es saku, ka nē… vēl ne. Kādēļ neesmu piekusis? Jo biju konferencē, kur zinātniski pierādīts, ka nogurums ir galvā. Iedzeru uz ceturto kāju kolu, ieēdu un laižu tālāk.

Nakts, tumšs. Ik pa brīdim dzird govju zvanus un sajūtu pazīstamo aromu. Viņas ir tepat kaut kur blakus. Kāpju kalnā. Sajūtu, ka iet uz leju. Tā skaidrs, otrs zobs sasniegts. Paliek tikai lejā, augšā, lejā.

CATOGNE 13:53. 77,5km. 5122 kāpummetri. 243.pozīcija. Ripoju lejā, atkal mani apdzen. Nu nemāku pa tām saknēm un akmeņiem maukt lejā. Sāku piekopt stratēģiju, ja mani apdzen, tad mēģinu turēt līdzi un kopēt kustības. Liekas – sāk padoties. Dzirdu mūziku. Laikam kādi ļautiņi restorānā izklaidējas, domāju. Mūzika paliek skaļāka. Pūtēju orķestris. Raits ritms. Noskrējiens kļūst jautrāks. Savu pulsu arī nezinu. Garmins nobeidzies. Esmu lejā.

VALLORCINE 14:42. 82,6km. 238.pozīcija. Izrādās – orķestris sagaida mani. Izritinājuši sarkano paklāju. Meitenes uzcirtušās. Kola, banāns un dodos prom. Nu, vēl pēdējais kalns. Kāpums sākumā lēzens. Viena šveiciešu stirna man aizjoņo pa priekšu. Lai jau skrien. Man atvaļinājums. Atkal orķestris. Mūzika gan sērīga. Ieraugu sienu, uz kuras zigzagus zīmē lampiņas. Saprotu, ka nebūs šis visvieglākais kalns. Saprotu, kādēļ mūzika tāda izvadoša. Skats jau labs. Rāpjos augšā. Panāku stirnu. Solis tāds raitāks liekas, ja Tev trausla un simpātiska pēc skata sieviete pa priekšu skrien. Tad kopā kāpjam. Bet viņa bez nūjām. Laikam viņu nodzinu. Apdzenu plīsējus. Redzu tikai trepes. Kāpju, kāpju. Augšā esmu. Skrienu pa akmeņiem šķeltiem akmeņiem. Punkts, kuru neatceros.

LA TETE AUX VENTS 16:40. 90,3km. 6012 kāpummetri. 197.pozīcija. Pamanu telti. Forši, ka tūlīt būšu klāt. Nepagāja ne stunda, skrienot lejā, līkumojot un augšā esmu BUFF teltī.

LA FLÉGÈRE 17:22. 93,8km. 192.pozīcija. Man kolu piedāvā 60 gadīgs bārdains hipsters. Es apmulstu. Vai tas ir viss? Tūlīt noskriešu lejā, un piedzīvojums ir beidzies.  Nekā nebija. Patusēšu ar frīko vīru. Visi skrien cauri, grib jau mājās. Neviens nepietur. Nu labi, laižos lejā. Mani panāk viena sieviete. Mācos tehniku noskrējienā no viņas. Izskatās, ka amats rokā, jo sāku skriet ātrāk kā viņa. Nu jau pazīstamās aveņu takas. Jau Šamonī. Pilsēta guļ. Brīvprātīgie norāda ceļu, beidzot normāli var paskriet. Nu, kādēļ tik ātri? Pat saullēktu kalnā nesagaidīšu. Izskrienu cauri Šamonī.  Uzņemu ātrumu un ielidoju finišā. Apkārtējiem patika mans lidojums. Nez kādēļ pārējie finišētāji tādi piekusuši.

CHAMONIX 18:25. 101,1km. 6121 kāpummetrs. 195.vieta kopvērtējumā. 48.vieta V1 vīru grupā. Finišēt 3:25 naktī nav forši. Nav cilvēku. Saņemu vesti, iekožu kaut ko. Man piedāvā alu, bet kolas vairs nav. Alu diemžēl vairs nedzeru.

Pēcvārds.

Skrējiens izbaudīts. Mierīgi un izklaidējoties. Tagad saprotu, ko nozīmē kalnu skrējiens. Melleņu kūka palika neapēsta. Saullēkts netika sagaidīts. Baiba izlasīja un teica, ka beigas norautas. Patiesi tādas arī bija manas sajūtas, ka beigas norautas. Tas nozīmē, ka nāksies skriet pilno UTMB. Psiholoģiski un fiziski esmu gatavs skriet saulainos apstākļos. Kā būtu, ja lītu lietus, nezinu. No sniega man ar nav bail. Taču pie tehnikas un ekipējuma vēl jāpiestrādā.

Runājot par cipariem. Pusotru stundu lieki pavadīju visos punktos. 17 stundās mierīgi varētu iekļauties. Tas, nozīmē 110-120.vieta +-. Tātad, ja tāds nīkulis, kā es, var teorētiski ieskriet simtniekā, tad man ir pārliecība, ka mūsu puikas, piemēram, Andris var pacīnīties par labu vietu desmitniekā. Nobeigumā saite uz informāciju par manu skrējienu.