Ne lēnāk par trim, ne ātrāk par divām.

Ir 2012.gads, man ir 21 gads, tikko esmu sācis strādāt jaunā darbavietā (mans pirmais darbs, esmu trauku mazgātājs vietējā pilsētas restorānā), kad pienāk priekšnieks un jautā: ”Piedalīsies Nordea maratonā? Būs komanda no darba.” Pirms pajautāju par to, cik ir jāskrien, es laikam pateicu: ”Jā, skriešu.” Lai gan visu mūžu līdz pat tam brīdim biju nodarbojies ar sportu – futbols, basketbols, ekstrēmie sporta veidi, lakross, tā pat VIENKĀRŠI skrējis es nebiju. Ja neskaita skolas krosus, pirms kuriem iesildītas tika tikai plaušas ar cigarešu dūmiem un jau no ‘kauns atzīt kāda vecuma’. Priekšnieks, pirmās darba dienas – nu kā es tagad teikšu nē? Noskrēju 10km 51 minūtē un biju ātrākais no darba komandas. Motivācija? Paaugstinājums. Tieši tik naivi nodomāju, taču tik lielas izmaiņas tobrīd skriešana manā dzīvē vēl neieviesa. 2012.gadā kopā noskrēju 21km (pirms Nordea laikam 2x izgāju paskriet, tā saka Endomondo, pats neatceros, ar Endomondo arī iepazīstināja darba devējs, kurš turpmākos 4 gadus bija mans padomdevējs skriešanas jautājumos, vismaz maija mēnesī. Vēlreiz PALDIES viņam).

2013.gads, atkal maijs, atkal jāskrien. Kopā ar treniņiem un Nordea 10km distanci 44 minūtēs – 31km maijā, un jūnijā laikam atcerējos atsildīties – 11km. Kopā 2013.gadā – 42km. 

2014.gads, burvīgā VSK Noskrien mājaslapas statistika rāda, ka martā, aprīlī un maijā līdz Nordea biju saskrējis ~100km. Rezultāts – 39 minūtes. Es jutos kā uzvarētājs. Līdz pat tam brīdim nebiju interesējies par garo distanču rezultātiem Latvijā, taču man šķita, ka zem 40 minūtēm noskriet 10km ir nereāli un jau sāku domāt, ka kenijiešus sev priekšā neredzēju, jo visi bija man aiz muguras.  Joprojām naivs. 2014.gada janvārī biju iegādājies riteni, ar kuru tā paša gada vasarā, 5 dienās (ieskaitot atpūtas dienu Liepājā) nobraucu 600km, Jelgava – Kolka – Ventspils – Liepāja – Jelgava. Pēc šī brauciena man zuda izpratne par to, kas ir daudz kilometri.

Šeit sākās mans maratona stāsts.

Tagad ir 2017.gads, man ir 26 gadi. Ar draudzeni no septembra esam uzsākuši garo ceļu apkārt pasaulei. Līdz nākoša gada martam dzīvošu Anglijā, 2018.gada martā pārvācamies uz vismaz gadu uz Jaunzēlandi. Līdz ar tik pamatīgām izmaiņām dzīvē un, apjaušot, ka būs mazliet vairāk brīva un nepiespiesta laika, kā arī vairāk par ko parunāt, esmu saņēmies uzrakstīt savas domas, pieredzi un visu to, ko neskaitāmajās skriešanas stundās savā galvā pārcilāju. Kāds no manis izdosies rakstnieks, nezinu. Uzreiz atvainojos visiem, kam manas gramatikas dēļ sāp acis un paliek žēl manu latviešu valodas skolotāju.

Skrienot ir ļoti daudz laika, lai domātu. Kamēr ārā tiek pavadītas n-tās stundas, galvā ģenerējas miljoniem domu un nav brīnums, ka tas kādu dienu var novest pie bloga rakstīšanas. Dažreiz aizdomāšanās var novest arī pie ieskriešanas stabā, piemēram, tāpēc blogs, manuprāt, ir drošākais variants. Tagad, kad klāt vēl ir nākusi ceļošana, blogs ir kļuvis neizbēgams, tādēļ metu slinkumu pie malas un ceru, ka ar laiku spēšu savas domās izklāstīt kvalitatīvi un lasāmi.

Tātad pēc Kurzemes apbraukšanas ar riteni, 10, 20, 30 un pat 42 kilometri vairs nelikās daudz. 2015. gadā dažādu spēcīgu emociju vadīts pieteicos uz Lattelecom Rīgas maratona distanci. Tā kārtīgi pat neizbaudījis pusmaratonu, tik vien kā pats par sev,i to kaut kad biju noskrējis 1:59. Joprojām mans darba devējs bija mans padomdevējs un teica, ka līdz maratonam vajadzētu saskriet vismaz 800km treniņos, lai tā prātīgi tiktu līdz finišam. Mārtiņš, priekšnieks, tobrīd bija mans lielākais motivātors. Viņš skrēja parasti pusmaratonu vai maratonu, daudz zināja stāstīt par tehnikām, treniņiem un uzturiem. Klausījos, jautāju un kļuvu daudz ieinteresētāks. Iekšēji motivāciju rast nebija problēmu, spēcīgākā motivācija – veselība.

Līdz 9 gadu vecumam, atceros, ka daudz un bieži slimoju, imūnsistēma bija ļoti vāja. Tad 9 gadu vecumā mamma ieraudzīja, ka man sāk krist ārā mati plankumiem 2 latu lielumā. Visu sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu biju tik veiksmīgi iemācījies apslēpt to, ka man uz galvas nav 1/3 matu. Tagad atceroties liekas sīkums, toreiz – nemitīgs stress un pārdzīvojums. Ļoti patika un arī padevās basketbols, kad mamma gāja uz darbu 6 no rīta, es gāju spēlēt basketbolu, skrienot no viena laukuma gala uz otru un nemitīgi izpildot uzvaras nesošo metienu, man bija 5-6 gadi. Pamanīja kaimiņu treneris un uzaicināja uz treniņiem, tur arī parādījās milzīgā vēlme pēc sasniegumiem sportā. Basketbolu pametu vairākas reizes, bet vienmēr viena iemesla dēļ –  vienkārši nespēju sadzīvot ar to, ka kāds varētu pamanīt, ka man krīt ārā mati. Šobrīd liekās muļķīgi, jo saprotu, ka nekam tādām nevajadzēja ietekmēt manu dzīvi. 2011. gadā paliku pilnīgi pliks, bez nevienas spalvas uz ķermeņa. Ap to laiku jau arī lielākā daļa draugu un paziņu, apzinājās manu ‘problēmu’, taču citi bija izbrīnīti un ļoti daudzi nepazina, par ko nesūdzos, jo saka jau, ka, ja neatpazīst, tad kļūšot bagāts… Ziniet, ja katru reizi, kad mani neatpazina un dzirdēju šo teicienu, es dabūtu eiro, tiešām būtu bagāts. Bet vairāk mani izbrīnīja tas, cik daudziem pat prātā nebija ienācis (neievēroja), ka es ar to cīnos jau no 9 gadu vecuma, un tad sapratu, ka viss tas uztraukums ir bijis pilnīgi lieks. Kopsavilkums – autoimūna darbība, kad organisms uzbrūk pats sev, šajā gadījumā matiem, nav (pagaidām) medicīniski ārstējams, dzīvību neapdraud un lai cik nepatīkamus brīžus nav sagādājusi, vairs par to neuztraucos un nebaidos runāt (šis, kad biju jaunāks, būtu daudz ko atrisinājis). Vēl jo vairāk, tas man ir sagādājis arī milzīgas pozitīvas pārmaiņas dzīvē – skriešana un ceļošana – 2 no tām! Ja paskatās uz to ļoti pozitīvi – man nepazūd mati, es vienkārši lēnām kļūstu neredzams! Skrienot, es ārstējos.

Turpinot par maratonu. Sāku trenēties patstāvīgi. Februāris un marts – 240km un kaula plēves iekaisums. Aprīlis – 6km! Maijs 49km, ieskaitot maratonu. Maratons – apkrāvies ar gurnu somiņu ar pudeli, kas visu ceļu bija neērta, uz pleca telefons, ausīs austiņas, kuras, lietum gāžot un krusai krītot, visu laiku bija jāstūķē atpakaļ ausīs (bez mūzikas (M83), es nebūtu finišējis), 35.km ‘viss, es nevaru’ moments, tanī brīdi visas motivācijas kārtis tika liktas galdā, tā kā zinādams, ka, sasniedzot finišu, turpmāk viss būs tikai labāk. Finišs – 3:21:52. Sajūtas skrienot -briesmīgas, pēc skrējiena – tukšums un pilnīgs restarts ierastajai ikdienai. PALDIES!

Pēc pirmā maratona pievarēšanas biju skriešanas drudža varā. 2015.gada 8.jūnijā, pēc 9, bez apstājas, gadu smēķēšanas, tam tiek pārvilkta strīpa. Smēķēšana manā prātā vienmēr bija kā +5 minūtes pie rezultāta, nezinu kāpēc tā domāju, bet es tā vienkārši domāju. Ok, 3:16 – nodomāju, nav pietiekami. Gribu zem 3 stundām. Sāku meklēt treneri, sāku apsvērt domu, ka vēlos skriet pareizi un ātri. Īpaši ar trenera sameklēšanu nesteidzos, vasarā patstāvīgi cēlos 5 no rīta un gāju skriet, tā bija mana apņemšanās, pie kuras turējos, sagādāja milzīgu prieku un ļoti daudz enerģijas visai dienai. Ainārs (Ainiiiic), kuru biju Endomondo uzaicinājis draudzēties, jo viņa skriešanas apjomi un ikrīta laikaziņas bija iedvesmojošas un motivējošas, kā izrādās, dzīvoja man blakus mājā un arī skrēja 5 no rīta, taču mēs tā arī no rīta nesaskrējamies. Mums tajā rajonā laikam tāda skriešanai labvēlīga aura. Vasara pagāja, pienāca rudens, un aizbraucu skriet uz Siguldu, noslēdzošo Skrien Latvija posmu, kopā ar draudzeni noskrējam 10km, baudot zelta rudens skatus, taču vairāk uzmanības pievērsu koši zaļajiem krekliņiem, kas mani apdzina par apli un uz kuriem (uz muguras, protams) bija rakstīts SK Tērauds. Vēl pirms pievienošanās skriešanas klubam biju pieteicies uz Ozolnieku Rudens pusmaratonu, pirmais oficiālais pusmaratons – 1:26:15.

2015.gada novembrī sāku trenēties kopā ar Tēraudu. Jau kopš pirmajiem treniņiem jutos labi un apmierināts par atmosfēru, kas bija ap šo klubu, un iepazinu daudz jaunu, lielisku cilvēku, kas bija papildus saujiņa jau tā pār malām birstošajai motivācijai. 6 un pat 8 skriešanas treniņi, plus vairāki ķermeņa spēka attīstoši treniņi nedēļā, nenobijos un sāku smagi strādāt. Jutu, ka beidzot tiešām trenējos. Tie vairs nebija enerģiju sniedzošie pirms darba krosiņi. Taču nav arī tā, ka tas būtu atņēmis prieku par skriešanu, nē, nebūt. Joprojām ir liels prieks un gandarījums, it īpaši, ja padodas treniņplānā uzdotais. 2016.gada maijs un mans otrais maratons. Skrienot sajūtas ļoti labas, turējos pimos ~23km kopā ar 3:00h tempa turētājiem (kā šodien atceros – Reinis Tops, Andris Ronimoiss, Uldis Kļaviņš – PALDIES), turējos tik cieši klāt, ka nemitīgi dabūju ar baloniem pa galvu, otrajā  distances daļā kāpinot, ar bažām sagaidot 35.km, taču šoreiz bez ‘vairs nekad’, fantastiskā Brīvības pieminekļa atmosfēra, finišs – 2:58:21.

Priecīgs par to, ka mērķis zem 3:00h izpildīts, turpināju trenēties un piedalīties citās, īsākās sacensībās, līdz pienāca kārta manam pirmajam ultramaratonam – Siguldas kalnu maratons 70km, bet par to es gribētu uzrakstīt kādreiz atsevišķi. Vēl tikai Ozolnieku Rudens pusmaratons – 1:20:37 un mērķis zem 1:20 paliek 2017. gadam.

2017.gads, maijs, mans 3. maratons. Daudz un smagi kilometri treniņos aiz muguras, esmu gatavs. Kājas iesildoties pasmagas, bet pašsajūta laba. Starts tradicionāli par ātru, joprojām mācos ar to tikt galā, tāpat kā ar naivumu, ka naktī pirms starta ir noticis brīnums, un tu spēj skriet ātrāk, kā patiesībā. Pirmais aplis ~1:21, zinu, ka par ātru, bet gribu noturēt. Aina no otrā apļa – Skanstes gals, esmu pilnīgi viens, ir karsts, pat mašīnas nebrauc, cilvēku gar ielas malām diemēel nav, ir grūti, skrienu gar daudzstāvu mājām, kad kapa klusumu pārtrauc ļoooti lēni, it kā sarkastiski, aplausi. Pagriežu galvu, 4. stāva balkonā, apakšbiksēs, bet varbūt arī skriešana šortos (esmu optimists), tāpat kā es 2 gadus atpakaļ, ar cigareti zobos, man ir atbalstītājs, pasmaidu, palika vieglāk. Ķīpsala, kā katru gadu mans nemīlētākais LRM posms, lēnām lūztu nost pārāk ātrā pirmā apļa dēļ, kļūst arī karstāks. Visas nebūšanas liek aizmirst Brīvības pieminekļa atmosfēra, Vecrīgas bruģis – liekas, kā skrietu pa zefīriem, bet tas laikam, tādēļ, ka kājas kā gumijas konfektes. Finišs – 2:45:26. Prieks un ambīcijas pēc finiša tikai aug. Nākamais – Valensijas maratons 19/11/2017.

VSK Noskrien piereģistrējos, kad sāku meklēt treneri, google mani atveda uz šejieni. Ļoti patīk statistikas sadaļa, kurā ir visi nepieciešamie cipari, visiem skrējējiem ciparu mīļiem. Un bezmaksas. Varbūt tikai sakritība, bet pirmajos divos ‘skriešanas gados’ noskrēju attiecīgi – 2012.gadā 21km un 2013.gadā 42km. Citu skrējēju raksti ir palīdzējuši ar padomiem, ar motivēšanu. Caur cieņas cīņām un mēneša skrējējiem iepazīti daudz foršu cilvēku un apzināta Latvijas skriešanas virtuve. Ir forši būt daļai no šīs skriešanas sabiedrības. Un varu teikt, ka šī sabiedrība ir mani iedvesmojusi arī savas domas izlikt uz baltām lapām.

Virspusēji un ne tik ļoti centos kaut kā sevi ‘paskaidrot’ šī raksta rindās, kāpēc es skrienu. Vēl kaut kā vēlos pateikt paldies skriešanai, bet nezinu kā. Varbūt kādreiz varēšu to uzrakstīt, varbūt es to varu izdarīt ar rezultātiem, bet varbūt ar citu cilvēku iedvesmošanu skriet, kustēties. Pirms gandrīz 3 gadiem uzgāju video (Curiosity North Face). Tas mani tik spēcīgi iedvesmoja, bet to es nespēšu aprakstīt. Bet galvā kaut kas saslēdzās. Es šo video skatījos katru dienu pirms uzvilku sporta tērpu, pirms gāju skriet. Nolēmu, ka gribu skriet ultras, gribu apskriet Monblānu, pasauli. Bet kaut kā nomierināju sevi un palieku pie maratona, ultras nepazudīs, un paspēšu arī kalnus apskriet. Bet šis video manī atdzīvināja to sporta sasniegumu vēlmi, kas man bija bērnībā. Kā jau rakstīju, biju apsēsts ar basketbolu. Katru nakti, kad gāju gulēt, aizverot acis, iedomājos, kā kļūstu labāks un nokļūstu NBA un pārsteidzu basketbola pasauli, tāds bija mans sapnis, praktiski tieši tāds scenārijas kā Porziņģim, tieši tā es bērnībā iedomājos, ka es tur nokļūšu. Pie ģimenes vakariņu galda mani mamma mēģināja ilgi dabūt, bet es stāvēju durvju ailē 6 gadus vecs, lecu un mēģināju aizsniegt durvu ailes augšu un teicu, ka kādreiz izaugšu 2 metrus garš un spēlēšu NBA un mammai vairs nekad nebūs jāstrādā. Es neizaugu 2 metrus garš un arī NBA nespēlēju, bet man ir atgriezusies šī spēcīgā vēlme aizsniegt to ”durvju ailes augšu’ un šoreiz arī mana ‘lēnā palikšana neredzemam’ vairs netraucē.

Novēlu visiem lekt un aizsniegt savas ”durvju ailes” augšu. Kustēties. Uz priekšu.

Es neticu, ka es to daru. Vēl vairāk es neticu, ka es to varu izdarīt.

NOSKRIEN!