Daudzi, jo daudzi dalās iespaidos, kā viņi nonākuši līdz tam, ka jāpiedalās atjaunotajā skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Un, protams, tas veiksmīgi arī aizvadīts.
Pasteidzoties notikumiem pa priekšu varu pateikt, ka es diemžēl izstājos.
Doma, ka vajadzētu pastāstīt, kā neaizskrēju līdz galam, mieru neliek, un arī Garkalnes stirnubukā sastaptais Edgars (tas kurš no Liepājas), arī mudina, ka vajag uzrakstīt! Pastāstīt citiem, kādas bija manas iespējamās kļūdas, un arī, lai pats labāk atcerētos un neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem nākamreiz!
Kā tad es pats nonācu līdz tam, ka jāpiedalās? Jau pagājušajā gadā sekoju līdz notikumu gaitai trasē, arī gatavošanās posmam un atskaņām pēc notikuma. Un protams, ka arī mani, tas viss vienaldzīgu neatstāja. Pagājušajā, 2014.gadā, piedalījos tikai 3 skriešanas sacensībās. Kaut kā bija apnicis ierastais Skrien Latvija seriāls un ar domubiedriem piedalījāmies Xrace sacensībās. Vairāk vai mazāk bet skriets tika! Sacensībās pa vasaru bija noskriets Nordea maratons (plānoto 4 stundu vietā gandrīz 5, izgāšanās), tad vasarā bija Cēsu ECOtreils (ar jau bija grūti, bet līdz galam tiku). Pēc tā nosecināju, ka pietrūka garo treniņskrējienu. Un trešās sacensības bija Siguldas kalnu maratona 55 km distance. Arī tā nāca ļoti grūti. Otrajā aplī jau biju gatavs izstāties, bet tomēr saņēmos vēl trešajam aplim un beidzamos noskrējienus un kāpumus ar asarām acīs pieveicu! Gada beigās gan motivācija skriet atkal pavisam sašļuka un 2013. gada noskrieto km rekordu nepārspēju! Vajadzēja atrast motivāciju. Vispirms ziemassvētku nedēļā nospraudu mērķi 100 km nedēļā! Izdevās. Kaut kad ap to laiku arī sākās reģistrācija R-V 2015. Mazliet tomēr 107 km agrā pavasarī baidīja. Bija noteikts dalībnieku limits 107. Ziemassvētkos zem eglītes man dalību nepalika, tāpēc nolēmu, ka pagaidīšu līdz 29. decembrim. Ja vēl būs brīvas vietas, tad pieteikšos. Sākumā bija cerība, ka vietu vairāk nebūs, bet kas tev deva. No rīta skatos vēl ir brīvas vakances.
Mazliet velku garumā, bet ņemu un piereģistrējos!
Nu jau vairs neko! Kauliņi mesti un atkāpšanās ceļa vairs nav. Mazliet mazāk, kā 3 mēneši līdz startam.
Janvāra sākums atkal ir galīgi neskrienošs! Pēc uzrāviena decembra beigās atkal atslābums. Tomēr visu laiku mēģinu paturēt prātā, NRM 2014 pietrūka garo skrējienu. Atrodu plašajās interneta ārēs treniņu plānu 100 km distancei. Nav tik traki. Pa nedēļu 3 skrējieni, nedēļas nogalē 2 garāki. Sāku tīri neslikti. Gandrīz 3 nedēļas iet pēc plāna, vienīgi nedēļas nogales garie skrējieni nav īsti tik gari, kā plānots. Savas korekcijas ievieš arī smagāki deju mēģinājumi darbadienās vai arī koncerti nedēļas nogalēs.
Aizvien tuvāk nākot notikumam, sociālajā tīklā Edmunds, Ģirts ar kuru iepazinos vienā no koptreniņiem Baložu velotrasē, tur rūpi par manu netreniņprocesu. Tā ik pa laikam sanāk uzskriet arī kopā ar viņu! Labi sapass mums skriešanas tempi. Tagad ātri caurskatot skrējienu statistiku redzu, ka esmu noskrējis dažus 20+ km skrējienus un vienu 40 km. Tātad ne ko no sāpīgās NRM pieredzes neesmu prātā turējis. Kādā no koptreniņiem ar Ģirtu kaļam stratēģiju, ka viņš pats neskriešot uz Valmieru, bet pavadīšot mani līdz Raganai un tad braukšot mājās. OK! Būs kompānija. Pēdējās pāris nedēļas vēl piedomāju mazliet pie tā ko ēdu (galvenokārt jau cik ēdu). Ar to viss OK! Mazliet gan dancošanā tiek samocīta potīte, kas ik pa laikam liek par sevi manīt, bet skriet tā dikti netraucē.
Treniņprocesā arī iemēģinu skriešanu mūzikas pavadībā! Pirms skrējiena vēl arī saorganizēju vecāko māsu Zani, kas mani pavadīs atlikušajā distancē pēc Raganas, kad Ģirts ar savu Zani būs pametuši mani. Vēl māsai palīgos piesakās bijusī kolēģe Krista, kas plāno maijā skriet maratonu gluži tāpat kā Ģirts. Un arī tētis ar jaunāko māsu Lolitu ir apņēmības pilni būt pretī distancē, kad nakts jau būs pagājusi. Atbalsta komanda nemanot savākusies pamatīga. Un tas man vienam. Protams vēl ir arī mājās palicēji, kas atbalsta neklātienē!
Skrējiena priekšvakarā.
Kas treniņos sadarīts, sadarīts. Pienācis 26.marts. Tā kā piektdienu darbā brīvu neņemu, mantas krāmēju jau 4dienas vakarā, lai 5dien vēl ir laika mazliet nosnausties pirms pusnaktī gaidāmā starta. Tā kā man plānots, ka principā visu laiku būs pavadošais auto, tad tiek saliktas 3 drēbju kārtas (+ ceturtā jau pirms mēneša bija sagatavotā tētim, jo uz laukiem neplānojām braukt), kārtīga čupa ar zeķēm, jo tās bija kritiskais punkts Cēsu ECOtreilā, rezerves kedas. Sajaukti dažādu koncentrāciju dažādi dzērieni. Želejas sadalītas pa somām, jo tas, kas būs vajadzīgs līdz Raganai, tiks atdots Ģirta Zanei. Mazliet uztraukums un stress, bet dodos pie miera.
Sacensību diena
No rīta uz darbu. Pieslēdzās arī mazā māsa, kas studē uzturzinātni un sāk man stāstīt, kas jāēd. Laicīgi gan vai ne, bet vienalga Paldies, Loči! Tā nu pie rokas ir rozīnes un vēl šis tas no žāvētiem augļiem, cenšos uzņemt daudz šķidrumu. Mājās ir pasūtīti makaroni ar malto gaļu. Darbadienu beidzu mazliet ātrāk un dodos mājās.
Mājās sagaida Omīte, jo Paulai ir koncerts un tādēļ viņas ar Zani (jau trešā Zane šajā rakstā) arī nav klātienes atbalsta komandā. Tūlīt dodos pie miera. Plāns ir līdz deviņiem pagulēt, tad mazliet ieēst un ap desmitiem doties uz LU galveno ēku piereģistrēties. Numurs jau ir iepriekš izņemts. Snaužu, ap septiņiem pamostos no trokšņa aiz loga, ko rada pret palodzi līstošs lietus. Gāž pamatīgi. Astoņos, jau ceļos, jo šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar modinātāju. Kad jau sāku šiverēties, tad tik saprotu savu kļūdu, ka varēju vēl stundu gulēt. Pulsometrs salādēts, telefons, portatīvā baterija. Pieres lukturim arī 2 komplekti bateriju vēl rezervē. Mazliet ieēdu, vēl sazināmies ar Rolandu (tas kurš Zauls) un Ģirtu. Sarunājam, ka pa ceļam paķeršu Rolandu un satiksimies LU. Savācu somas, atvados no Omītes un dodos. Auto noparkot īsi pirms pusnakts pie LU galvenās ēkas nav problēmu. Sazvanu māsu. Viņas ar Kristu arī esot ceļā uz reģistrāciju. Stājamies ar Rolandu rindā! Cilvēku daudz, rinda gara. Eklēru (tas bija obligātajā ekipējumā un pirms starta bija jāatrāda) rokās neturu, tas smuki ietīts pārtikas plēvē stāv kabatā. Kad pienākusi mana rinda, attopos, ka pieres lukturi atstāju mašīnā! Bez nelaidīšot. Neko darīt. Jožu uz mašīnu pakaļ! Nākas atkal stāvēt rindā! Nu jau stāvam kopā ar Albertu. Pārspriežam cik ilgi plānots skriet, un kā veicies pagājušās nedēļas piedzīvojumā Rīgas rogainingā. Ik pa laikam ar kādu jāapsveicinās.
Pienākusi arī mūsu kārta. Eklērs tiek atņemts, parādu lukturi, telefonu, saņemu atstarojošo vesti – suvenīru. Iemaksāju drošības naudu. Sasveicinos arī ar Ģirta Zani, viņa brīvprātīgais pie reģistrācijas. Ģirts pats arī jau ieradies. Aiznesam somu ar mantām, kas plānotas līdz Raganai, uz viņa mašīnu. Zane ar Kristu arī klāt. Aizeju parādu, kur mašīna, izstāstu kur, kas salikts, ko pa ceļam vajadzēs. Sasveicinos arī ar Bosu. Prasu, kā viņš vesels. Pēdējās nedēļas viņu vajājušas dažādas veselības likstas. Viņš man atbild: “Vai tad veselie skrien 107 km? ” Pozitīvi. Iepozējam:
Nu jau laiks doties uz starta vietu, Brīvības pieminekļa pakājē. Beidzot sasveicinamies arī ar Gundu un citiem mazsalaciešiem (mēs pavisam 4). Nelielas uzrunas, kopīgi nodziedāta himna un skrējiens var sākties. Simboliski pieskaros Brīvības piemineklim (paņemu sveicienu) un aidā! Pēc pārdesmit metriem visi stāvam pie sarkanā luksofora. Izskriešana no Rīgas tāda saraustīta, kā jau visiem. Līderi strauju attālinās. Temps šķiet tīri komfortabls. Pulss gan augsts, bet ar domu, ka tas dēļ saraustītā skrējiena, turpinām. Soli solī ar Ģirtu. Tempu mums tur Marta. Laiciņš labs! Lietus nelīst, silts. Vēja nav.
Aptuveni pēc stundas esam Juglā. Saprotu, ka tomēr mazliet par ātru un nometu tempu. Marta attālinās. Visu laiku kaut ko pļāpājam ar Ģirtu.
Īsi pirms Rīgas apvedceļa
Tā nu esam tikuši ārā no Rīgas un sākas Vidzemes šoseja. Ieslēdzu savu blāvo pieres lampiņu. Pulss nostabilizējies, bet tik un tā šķiet krietni par augstu, Ģirtam krietni zemāks. Treniņos mums parasti ļoti līdzīgi. Viņš man saka, ka es esot par siltu saģērbies. Pēc kāda laika attaisu jauku. Bruņojies esmu ar pudeļu jostu 4×0,125 L isostar dzēriena un želeja. Plāns, ka līdz 2:40 jau būtu jāpamet Garkalnes KP pildās labi. Līdz KP ir jau neliels handikaps. Tas labi, jo beigas noteikti būs lēnākas. Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas: ja es tikšu līdz galam, tad būs … konkrēti vairs neatceros, bet piezogas šīs šaubas. Mēģinu sevi motivēt, ar tekstu, ka es noteikti tikšu līdz galam un šaubas aizgaiņāt, bet tās visu laiku atgriežas. Kontrolpunktā novelku cepuri, atdodu Zanei. Uzpildu izdzertās pudelītes, padzeros brīvprātīgo piedāvāto ūdeni un dodamies ar Ģirtu tālāk. Uz šosejas jau krietni izretojušies. Redzamas tik atsevišķas gaismiņas priekšā un aiz muguras. Pulss joprojām spītīgi augsts. Temps šķiet piemērots. Cenšos skriet pa šosejas nomali. Tā cenšos saudzēt samocīto potīti. Redzam jau Vangažu gaismas. Zane zvana Ģirtam un prasa, kur ir KP. Izstāstām un sakām, ka pēc 20 minūtēm mums vajadzētu būt klāt. Tā arī ir. Kontrolpunkts klāt. Tagad skatos, ka tur handikaps bijis jau 15 minūtes. Nav slikti. Atkal papildinu jostas pudelītes. Padzeros arī brīvprātīgo piedāvāto buljonu. Gards. Pirmo reizi sasveicināmies dzīvē ar Jāni jeb virtuālo paziņu DJ. Viņš apvaicājas, kā skrienas. Atbildu, ka ir OK! Viņš saka, ka viņam gan smagi. Pagājušogad līdz Raganai esot mierīgi aizskrējis, bet nu jau esot grūti pirms Sēnītes. Neko daudz nekavējamies. Skaļi paziņoju, ka Nr 83 dodas tālāk. Tad attapos, ka neesmu želeju apēdis. To jau var arī skrienot. Turpinām. Tāpat tērzējot ar Ģirtu. Panākam arī DJ ar kompāniju. Ģirts jau gatavs apdzīt, es saku, ka ne. Skriešu viņu tempā. Tā lēnā garā lejā uz Gaujas tiltu, pāri upei, pret kalnu Murjāņos. Sāk palikt gaišāks, bet joprojām jāskrien ar lukturi. Kāds ātrāks mūs apdzen. Mēs arī laikam kādu apdzenam. Iesmeju, ka Murjāņos fotoradars, nedrīkst pārsniegt ātrumu. Izskrienot no Murjāņiem maratons. Ģirts priecīgs, taisa selfijus. Pirmo reizi tik garu distanci noskrējis. Ar to arī viņu apsveicu. Man selfijs dikti miglains. Īsi pēc tam mūs apsteidz arī Gunta. Apsveicu viņu vārdadienā. DJ arī pāriet soļos pret kalnu. Mēs gan ne! Turpinām skriet. Klāt jau Raganas KP. Ģirts ar Zani mani pametīs. Māsa ar Kristu un Kasparu nekādas ziņas nav devuši! Raganā bija plānots būt 5:40. Handikaps tās pašas 15 minūtes. Apēdu kādu siera gabaliņu un marmelādi. Palūdzu, lai man atšķaida kolu ar tēju, kas brīvprātīgajos izraisīja interesi. Izsūtu visiem SMS par to cik tālu esmu ticis, atvados no Ģirta un Zanes. Pasaku paldies par atbalstu paņemu savu skrienamo somu, uzlieku mūziku. Kā pirmā sarakstā uzlikta Kalniem pāri! Tas jau dod atkal zināmu impulsu. Māsa ziņo, ka viņi Juglā. Saku, ka man viss OK. Lai tik brauc un tad jau tiekamies. Aptuveni pāris km aiz Raganas pārsteidz mani divi iespaidīga izmēra suncīši, kas draudzīgi neizskatās. Apstājos un sabļauju uz viņiem, lielākais nokaunas un apstājās, mazais gan ne. Atņirdzis zobus nesas virsū. Sabijos ne pa jokam. Nezinu, kas lika viņam apstāties, bet kad mūs šķīra vien kādi metri 3, viņš apstājās. FUUUUU! Lēni dodos tālāk. Kad suņa uzmanība pievērsta nākamajam skrējējam, es atsāku skriet. Zvana Ģirts. Stāsta par stāvolki trasē. Pirmais esot triatlonists, otrais Kristaps Broks, es drīkstot minēt, kas trešais. Jautāju vai tiešām Rolis. Atbilde ir apstiprinoša. Prieks par viņu! Izstāstu par suņiem, bet Ģirts saka, ka neesot neviens organizatoru telefons uz kuru piezvanīt, lai pabrīdina skrējējus. Nu neko darīt! Jācer, ka viss būs veiksmīgi. Turpinu mūzikas pavadībā skriet. Dzinja ar ko gandrīz reizē izskrējām no Raganas KP, jau krietni atrāvusies. Atkal zvana māsa. Kur es esot. Saku, ka kādi 4 km aiz Raganas. Pēc dažām minūtēm arī viņi klāt. Pasaku, ka man neko nevajag, ka varu turpināt skriet. Attopos, ka neesmu papildinājis dzērienu jostu. Atdodu tukšās pudelītes izstāstu, ko man vajag un turpinu skriet. Zane vēl prasa vai somu neatdošu. Saku, ka ne! Dikti jau netraucē. Tā kā viņas ar Kristu ir plānojušas kādus 10 km noskriet, tad nedaudz pabrauc uz priekšu un piestāj ceļmalā, sapilda pudeles un pievienojas man. Atslēdzos no mūzikas un atkal jautrā kompānijā turpinam. Solis krietni lēnāks, gaišs, pļāpājam. Ir noguruma pazīmes. Pirms pagrieziena uz Bīriņiem atļaujos pāriet soļos. Saku meitenēm, ka te taču pret kalnu. Kaspars pabraucis ar auto 5 km uz priekšu un gaida mašīnā snauzdams. Tā viņiem sarunāts ik pa 5 km. Kad meitenes pirmos 5 km noskrējušas attopos, ka neesmu želeju iepriekšējā KP notiesājis. Daru kas darāms. Atdodu arī mugursomu. Tomēr bez bija vieglāk. Nosecinu, ka pulsometrs arī grasās nomirt, atdodu to Kasparam mašīnā lādēt. Papildinu tukšās dzēriena pudeles. Kristai arī līdz tīrs H2O, kas tiek nests rokā. Kad esam gatavi turpināt, mēģinu telefonā noķert satelītus, lai nezaudētu GPS distanci, bet kaut kā neizdodas. Krista uzsauc, ka jāskrien, tuvojoties fotogrāfs. Atmetu ar roku edmundam un skrienam.
Lukturi arī neesmu vēl atdevis
Nu jau ar vien biežāk pārejam soļos. Sagurums jau krietni liels. Sāk berzt kaut kur bikses, un sāpēt potīte. Garš tas pārskrējiens no Raganas līdz Braslas KP. 18 km ar garām taisnēm. Pretī brauc arī pa kādai fūrei, kuru radītais virpulis ir pamatīgs. Labi, ka nenones no ceļa. Pirms Inciema kalnup atkal pārejam soļos. Pa kalnu lejā mēģinām skriet, bet ar lielu piespiešanos. Radās ideja par ceļa zīmēm ar trijstūrīšiem un apļiem. Līdz tai ejam, tad atkal skriesim. Tā mēģinām kustēt.
Izmantoju zaļo pieturu. Uzkāpt atpakaļ uz ceļa uzbēruma pavisam grūti. Īsi pirms pēdējā kalna pirms Braslas, Kaspars gaida. Pasaku, ka pēc tilta ir KP, lai brauc uz turieni. Meitenes līdz turienei skries. Klāt arī ilgi gaidītais Braslas KP. Tas pārskrējiens bija nāvējoš, bet joprojām esmu dzīvs. Beidzot atļaujos piesēt. Apēdu kādu marmelādes gabalu un sieru. To, ka marmelāde labi iet iekšā Cēsīs un Siguldā pārbaudīju pagājušajā sezonā! Atkal padzeros tēju ar kolu. Paņemu pulsometru, un plānos cimdus. Esmu gatavs turpināt. Zane iesēžas mašīnā pie Kaspara, mēs ar Kristu turpinām.
Līdz Valmierai maratons.
Nu jau handikapa vairs nav! No plāna atpalieku minūtes 15. Skrienam ejam, ejam skrienam, Krista visu laiku pļāpā, mēģina dzīt mani uz priekšu. Padoties nedrīkst. Nu jau mūs tikai apdzen. Es vairs neesmu spējīgs kādu apdzīt. Kādus km pirms Straupes uz ceļa kāds sabraukt dzīvnieks. Atceramies abi ar Kristu par Zanes stāstīto spēlīti. Neatceros vairs, ko Krista teica, kas tas ir, bet es teicu, ka jenots. Kad jau bijām blakus, tad aste, kā airis nodeva nelaimīgo ceļa šķērsotāju – bebrs, jeb kā vēlāk twiterī aprunājām nelaimīgo dzīvnieku: mežacūka ar airi. Pirms Straupes mums atkal pievienojas Zane. Skrienam. Norunājam, ka pie tā tur trijstūrīša ar aplīti pāriesim soļos, bet kas tev deva. Piebrauc līdzās busiņš, vīrs attaisa logu un ievērojamā skaļumā mūs atbalsta ar dziesmu par Zilo karbunkuli. Nu kā tu pāriesi soļos, jāskrien. Ieskrienam Straupē. Sākas ceļu remonti. Te jau mazliet treil segments parādās. Iesmeju, ka jāvelk krosa kedas. Tās arī mašīnā. Nolemju, ka ir laiks pārģērbties. Savādāk noberzīšu visu vēl trakāk. Tā nu Straupes DUS Lukoil pārģērbjos. Tiesa ārpus KP, bet nu tā pat par vietām necīnos. Vēl pienāk klāt kāds igaunis un prasa, kas te notiekot. Izstāstu viņam, ka skrienam no Rīgas uz Valmieru, sacensības. Viņš savu ziņkāri apmierinājis dodas savās gaitās. Esmu pārģērbies un dodos tālāk. Atlikusī distance sarūk, bet kļūst ar vien grūtāk.
Pirms Plāča celtnieki būvē veloceļiņu! 7dienā strādā! Laikam jau termiņi spiež! Ar Kristu nosmejam, ka viņam droši vien, grūtāk nekā mums. Plācī pa kalnu uz leju arī nav spēka skriet. Motivēju sevi atkal līdz ceļazīmei paieties un tad turpināt skriet. Cenšos sev atgādināt, cik grūti bija Siguldā! Un cik daudz jau ir noskriets, ja netikšu līdz galam, nākamgad būs jāsāk no jauna. Un Sveiciens arī no Mildas Sīmanim jānodod. Šķērsojam tiltu pār upi. Pamanu, ka pretī brauc riteņbraucējs. Atpazīstu tēti. Saņemos! Jāskrien. Nu jau atkal emocijas un varu paskriet. Tētis stāsta, ka auto atstājuši Stalbē un Ločis ar skrienot. Citi, kas skrienot pa priekšu izskatījušies krietni švakāk kā es. Kā nu bija kā ne, nezinu! Ločis ar klāt. Stāsta, ka citi skrējēji brīnījušies kur viņa skrienot. Viņa jokojusi ka skrienot no Valmieras uz Rīgu. Īsi pirms Stalbes kāpums. Krista noskrējusi pusmaratonu! Pēdējos metrus sprinto. Es gan lēnu garu. Uzskrienu kalnā. Lejā jau arī Stalbes KP. Atkal piesēžu. Pasūtu, lai no mašīnas atnes manis sasmērētas desmaizes. Prasās. Atvelku elpu, sēžot paceļu kājās uz tēta riteņa. Daudz neko sēdēt nesanāk. Tētis mudina doties tālāk. It kā sāku skriet/iet. Kā nekā šis taču ir skrējiensoļojums. Iet drīkst. Tētis apbrīno meitenes, kas vieglā skrējiena solī mūs apsteidz. Man tam nav spēka. Krista sāk kalt plānus kurā pieturā atvienoties, jo viņai jātiek atpakaļ uz Rīgu uz darbu. Viņa vēl mēģina mani pielauzt paskriet, mazliet sanāk, bet vairāk nevaru. Sāp potītes abas. Pats jau esmu padevies. Vairs neko daudz nerunāju, bet nedrīkstu pievilt savus atbalstītājus. Žēl viņu patērētā laika. Daibes pagrieziens. Mēģinu pa kalnu lejā skriet. Grūti. Zane aizskrien tālāk pēc Kaspara, jo Kristai pēdējais laiks doties uz autobusu. Vēl ceļmalā piestāj vīri, kas uzmundrina, ka pirms daudzpadsmit gadiem arī esot skrējuši. Neatceros vairs stundas, bet līdz Valmieras rajona robežai bija kaut kāds laiks un atlikusī distance bija vēl ilgākā laikā pievarēta. Tētis piedāvā man štoku ar ko atbalstīties, būšot vieglāk. Saku, ka es Cēsis arī mēģināju, bet nesanāca. Pienācis laiks arī atvadīties no Kristas.
Tētis vairāk piestāt neļauj, lai tik turpinot pekāties uz priekšu. Atvados no Kristas, pasaku paldies! Un esmu nolēmis turpināt līdz pieturai un tad tur apsēsties. Krista prom. Tētis tomēr sameklē koku, dažus soļus pasperu ar to, bet nav vērts. Es jau esmu padevies. Līdz pieturai tieku un apsēžos atvilkt elpu. Saku, ka viss man pietiek. Tētis vēl mēģina pierunāt, lai atpūšos un turpinu. Piebrauc arī Zane ar Kasparu ar mašīnām. Uzsedz man segu un dod arī tēju. Pienāk arī Gunda. Viņa soļo. Saka, lai atpūšoties un turpinu. Sāku briesmīgi trīcēt. Tētis vēlreiz pārjautā vai tiešām viss? Atbildu, ka jā! Šoreiz nebūs! Iekāpju mašīnā. Tiek uzlikts uz jumta ritenis un dodamies. Saku, ka jāiebrauc Valmierā jāpiesakās, ka esmu izstājies. Pa ceļam apdzenam skrējējus, bet man asaras acīs. Visvairāk par to, ka esmu pievīlis savus atbalstītājus. Pēc pulksteņa sanāk pietrūkst 22 km. Autobusa pietura Kalnozoli.
Šo pieturu atcerēšos. Katru reizi, kad brauksim uz laukiem un atpakaļ! Valmierā pie baznīcas, kad dodos ziņot par savu izstāšanos draudzīgais noskrieniešu kolektīvs saka, ka vedīšot mani atpakaļ, lai tik turpinot skriet, bet es atkal jau trīcu.
Nobeigumā…
Nevienu brīdi nebija doma: Kam man to vajag? Tagad vēl jo vairāk ir motivācija, ka nākošgad mēģināšu atkal, ja tāda iespēja būs. Sveiciens palika pie manis.
Mēģinot iemigt, jutās ceļi mazliet, bet nākamajā dienā pašsajūta bija Ok! Nevarētu teikt, ka seku nekādu, bet pēc pagājušā gada NRM bija krietni smagāk.
Viela pārdomām.
Varbūt KP vajadzēja uzkavēties ilgāk. Bet galvenais ir ēst. Lai nebeidzas “degviela”. Un protams treniņi. Garie treniņi. Ar vienu četrdesmitnieku sagatavošanās procesā un neregulāriem 50 km nedēļā ir par maz…..
Kas necīnās, tas Alu Valmierā nedzer. Tev noteikti nākošreiz izdosies.
Es tavā vietā aizbrauktu līdz Kalnozoliem un noskrietu to pēdējo gabalu. Lai pierādītu, ka var. Ne jau citiem, bet sev.
Lai veicas turpmāk.
Apsveicu ar pieveiktiem 85km, tā nav joka lieta.;) Man zīmīgs līdzīgs skaitlis 84, jo līdz tam es iztiku bez soļošanas, tālāk savas korekcijas ieviesa labās kājas celis, bet tik drosmīga, lai apstātos es nebiju. Pieņemt izstāšanās lēmumu ir liela māka, tā Tu noteikti esi ieguvis vairāk nekā rīkojoties pretēji. Labs nāk ar gaidīšanu un nākamgad tu jau varēsi pieveikt visu ceļu ar daudz labāku sagatavotību, jo zini uz, ko gatavoties.
Vispār diezgan laba motivācija – jāskrien ātrāk, lai suņus nesatiktu.:D Ønske, bet tur nav, ko slēpt, es arī novērtēju plašās izēšanās iespējas, pirmo buljonu iedzēru tāpēc, ka ļoti sen nebij tāds dzerts un tāpat ar vairākām citām lietām, un kurā gan vēl situācijā Tu mierīgi bez problēmām vari ūdenim uzdzert tēju, tējai buljonu un visam pa virsu kolu un sporta dzērienu arī nevar ignorēt. :D
Zaudeetaaji ir tie, kas nemeegjina. par to Tevi cienu. Zinu,cik gruuti ir pateikt ”pietiek”, kad esi naacis tikt liidz galam.. pasham nedeelju atpakalj naacaas to dariit peec 15 stundu kusteeshanaas.
Par Spartatlonu var lasīt neskaitāmus blogus, taču varbūt nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākās daļas autori ir nefinišētāji. Paldies Tālim par savu stāstu. SPartieši lepojas ar sasniegto kilometrāžu un blogos raksta, ka nākamajā gadā cer tik dažus kontrolpunktus tālāk. Un nevar nepiekrist, ka viņi ir varoņi. Pirmkārt, viņi uzdrošinās un mēģina piepildīt sapni. Otrkārt, viņi izdara vairāk nekā iepriekšējā gadā. Arī Tālim gan jau bija PB kilometrāžas ziņā vienā skrējienā. Un nākamgad Kliņķis dabūs trūkties, tad asarām neticēs maziinais. Starp citu, pirmais trijnieks uz A3 izpildīja Spartatlona kvalifikāciju. Rīga-Valmiera ir jauka treniņzāle, kur uz lentas gatavoties Grieķijas monstru ballītei. Ceļā līdz Sīmanim var paspēt arī apdomāt, kā tīkamāk skart Leonīda ķepiņas :)
Es arī pirmoreiz 100 km nedēļā saskrēju tieši Ziemassvētku nedēļā! Gan noskriesi, nekur Valmiera no Tevis neaizbēgs. Varbūt vēl līdz Mazsalacai aizskriesi.. ;)
No šīs vietas lūdzu sīkāk: “Pats jau esmu padevies.”???
Kāpēc? Vai tik neciešami tās potītes sāpēja? Pat nemēģināji `draugu ibumetīnu`?
Vai neapsvēri, piemēram: “šis ir mans dīvāns… es te mazliet… pagulēšu” Sasegts Tu biji. Draudzīgais kontrollaiks Tevi pieņemtu vēl ilgi.
Stalbē biji 10:15. Es 11:15. Stundiņu pagulētu un situācija mainītos. Tā, patiesībā, ir viena no atziņām, ko guvu no šī skrējiena. Tā teikt… “lai kā tu jūties, tas pāries” :)
Kāpēc atziņa par ēšanu? Vai kādā brīdī nebiji pietiekami paēdis? Brīdī kad izstājies?
Gribēšanu ar varēšanu vajag salāgot. Ja nebija treniņi, tad jau varēji sagaidīt grūtas beigas. Varbūt vajadzēja mierīgāk sākt. To gan ir grūti izdarīt. :)
Veiksmi turpmākā skriešanā, maziinais, Tu esi malacis :)
Paldies par uzmundrinājumiem! Avars703, tētis tieši to pašu teica, lai nākamreiz braucot uz laukiem, kāpju tajā pieturā laukā un līdz Valmierai aizskrienot! Atbildot uz Edgara jautājumiem: Par Ibumetīnu pat nebiju domājis (līdzi bija), kontrollaiks pat prātā nenāca, nezināju cik ir pulkstenis. Likās, ka ir ļoti ilgi skriets. Matīsam taisnība, garākā pievarētā distance. Šoreiz jau laikam tas, kas pietrūka, vairāk bija galvā! Kas to, lai tagad zina! Kā jau rakstīju, skriešanu pie malas neesmu metis. Joprojām skrienu, pašlaik gan mazāk dēļ dancošanas, bet 6dien būs skate un tad jau būs atkal vairāk laika skriet! :)
Tavā rakstā tik daudz apņēmības, ka ticu, Tu to izdarīsi. Valmiera jau nekur nepaliks. Gaidīšu Tevi nākamgad Rubenes KP. Visi, kuri tika līdz Rubenei, gan dzīvie, gan pusdzīvie, tika uzmundrināti un aiztišināti Valmieras virzienā. Tiksimies!
km 
-
Ticu, ka nākamreiz Tev izdosies. Ticēju gan arī šoreiz, tu vienmēr tik cītīgi smaidi, ka no malas liekas, ka ir viegli.
Arī izstāties ir jāmāk un svarīgi ir tajā padalīties arī ar citiem, lai arī citi var mācīties.
Kas necīnās, tas Alu Valmierā nedzer. Tev noteikti nākošreiz izdosies.
Es tavā vietā aizbrauktu līdz Kalnozoliem un noskrietu to pēdējo gabalu. Lai pierādītu, ka var. Ne jau citiem, bet sev.
Lai veicas turpmāk.
Ja Jūs šamā veidā reklamēsiet šo tusiņu ar izēšanos katrā KP, tad nākamgad arī 333 vietas būs pa šauru….eklēru cepējiem būs bizness.
Apsveicu ar pieveiktiem 85km, tā nav joka lieta.;) Man zīmīgs līdzīgs skaitlis 84, jo līdz tam es iztiku bez soļošanas, tālāk savas korekcijas ieviesa labās kājas celis, bet tik drosmīga, lai apstātos es nebiju. Pieņemt izstāšanās lēmumu ir liela māka, tā Tu noteikti esi ieguvis vairāk nekā rīkojoties pretēji. Labs nāk ar gaidīšanu un nākamgad tu jau varēsi pieveikt visu ceļu ar daudz labāku sagatavotību, jo zini uz, ko gatavoties.
Vispār diezgan laba motivācija – jāskrien ātrāk, lai suņus nesatiktu.:D Ønske, bet tur nav, ko slēpt, es arī novērtēju plašās izēšanās iespējas, pirmo buljonu iedzēru tāpēc, ka ļoti sen nebij tāds dzerts un tāpat ar vairākām citām lietām, un kurā gan vēl situācijā Tu mierīgi bez problēmām vari ūdenim uzdzert tēju, tējai buljonu un visam pa virsu kolu un sporta dzērienu arī nevar ignorēt. :D
Zaudeetaaji ir tie, kas nemeegjina. par to Tevi cienu. Zinu,cik gruuti ir pateikt ”pietiek”, kad esi naacis tikt liidz galam.. pasham nedeelju atpakalj naacaas to dariit peec 15 stundu kusteeshanaas.
Par Spartatlonu var lasīt neskaitāmus blogus, taču varbūt nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākās daļas autori ir nefinišētāji. Paldies Tālim par savu stāstu. SPartieši lepojas ar sasniegto kilometrāžu un blogos raksta, ka nākamajā gadā cer tik dažus kontrolpunktus tālāk. Un nevar nepiekrist, ka viņi ir varoņi. Pirmkārt, viņi uzdrošinās un mēģina piepildīt sapni. Otrkārt, viņi izdara vairāk nekā iepriekšējā gadā. Arī Tālim gan jau bija PB kilometrāžas ziņā vienā skrējienā. Un nākamgad Kliņķis dabūs trūkties, tad asarām neticēs maziinais. Starp citu, pirmais trijnieks uz A3 izpildīja Spartatlona kvalifikāciju. Rīga-Valmiera ir jauka treniņzāle, kur uz lentas gatavoties Grieķijas monstru ballītei. Ceļā līdz Sīmanim var paspēt arī apdomāt, kā tīkamāk skart Leonīda ķepiņas :)
Es arī pirmoreiz 100 km nedēļā saskrēju tieši Ziemassvētku nedēļā! Gan noskriesi, nekur Valmiera no Tevis neaizbēgs. Varbūt vēl līdz Mazsalacai aizskriesi.. ;)
No šīs vietas lūdzu sīkāk: “Pats jau esmu padevies.”???
Kāpēc? Vai tik neciešami tās potītes sāpēja? Pat nemēģināji `draugu ibumetīnu`?
Vai neapsvēri, piemēram: “šis ir mans dīvāns… es te mazliet… pagulēšu” Sasegts Tu biji. Draudzīgais kontrollaiks Tevi pieņemtu vēl ilgi.
Stalbē biji 10:15. Es 11:15. Stundiņu pagulētu un situācija mainītos. Tā, patiesībā, ir viena no atziņām, ko guvu no šī skrējiena. Tā teikt… “lai kā tu jūties, tas pāries” :)
Kāpēc atziņa par ēšanu? Vai kādā brīdī nebiji pietiekami paēdis? Brīdī kad izstājies?
Gribēšanu ar varēšanu vajag salāgot. Ja nebija treniņi, tad jau varēji sagaidīt grūtas beigas. Varbūt vajadzēja mierīgāk sākt. To gan ir grūti izdarīt. :)
Veiksmi turpmākā skriešanā, maziinais, Tu esi malacis :)
Paldies par uzmundrinājumiem! Avars703, tētis tieši to pašu teica, lai nākamreiz braucot uz laukiem, kāpju tajā pieturā laukā un līdz Valmierai aizskrienot! Atbildot uz Edgara jautājumiem: Par Ibumetīnu pat nebiju domājis (līdzi bija), kontrollaiks pat prātā nenāca, nezināju cik ir pulkstenis. Likās, ka ir ļoti ilgi skriets. Matīsam taisnība, garākā pievarētā distance. Šoreiz jau laikam tas, kas pietrūka, vairāk bija galvā! Kas to, lai tagad zina! Kā jau rakstīju, skriešanu pie malas neesmu metis. Joprojām skrienu, pašlaik gan mazāk dēļ dancošanas, bet 6dien būs skate un tad jau būs atkal vairāk laika skriet! :)
Tavā rakstā tik daudz apņēmības, ka ticu, Tu to izdarīsi. Valmiera jau nekur nepaliks. Gaidīšu Tevi nākamgad Rubenes KP. Visi, kuri tika līdz Rubenei, gan dzīvie, gan pusdzīvie, tika uzmundrināti un aiztišināti Valmieras virzienā. Tiksimies!