2.Mispo Ziemas maratons

Siguldas kalnu maratons pievarēts gandrīz pa visu naudu. Pateicoties Somijai mēneša sākumā, oktobrī tika sasniegti 300km/mēnesī. Novembris. Ko tālāk? Vai nolikt skrienam apavus uz plauktiņa un gaidīt ziemu? Tā nejauši pārskatot jaunumus izlasīju Santas ierakstu: „Vakar radās doma, ka vajag aizbraukt pēc zeķēm” it kā man zeķes pietrūktu. Nolemts, jābrauc.

Piektdienas diena izvērtās sniegota. Ir sarunāts, ka 16:00 tiekamies pie MySport un braucam. Zvans Aivaram ar kodu un smiedamās jautāju, kurā sniega kupenā palikuši. Bet šis visā nopietnībā atbild, ka pēc divdesmit minūtēm viņu savāc pie Mākslas akadēmijas. Hmm, ziema un ko tagad es? Izbraukšana no Rīgas aizkavējas par divām stundām. Ceļš paiet prātīgi braucot un pļāpājot. Līdz saruna ievirzās par baltajām tiesībām, autovadītāja apliecību, ID karti un pasi. Un te pēkšņi es aptveru, ka mana pase ir mājas, bet mēs jau aiz Saulkrastiem… Īsti pareizi nav, bet kopistiski nolemjam, ka autovadītāja apliecība derēs. Nedaudz pirms Salacgrīvas zvana IngaZā un jautā kāds ir mūsu mašīnas numurs. Izradās viņa jau kādu labu laiku mums seko. Aiz Salacgrīvas pretī braucošie auto mums miedz ar aci. Skaidrs, ka kaut kur krūmos garlaikojas kartības uzraugi. Mēs tiekam apstādināti. Policijas mašīna tā nav. „Labdien! Robežsardze. Jūsu autovadītāju apliecību un tehnisko pasi.” Āāā, mani nedaudz pārņēma panika, jo mēs esam pierobežā un šeit ir vajadzīga pase. Pieņemsim, ka mēs tikai līdz Ainažiem. Ainažos vakariņ-uzkodas. Pēteris raksta: „Esmu objektā. Vakariņās došot makaronus, arī brokastis būs. Jāiet izskriet 2 dienu slinkums..” Ej, nu tagad saproti, ko viņš ar vakariņām domājis. Turpmākais plāns arī skaidrs. Pa ceļam iebraucam Pērnavā, jo Aivaram vajag kārtējo „B” vitamīna devu, bet dažiem vajag papildināt euro krājumus pirms gadu mijas. Un tad jau prom uz Vendru. Pēc veikala vēl jautrībai izbraucām cauri visai pilsētai tā vietā, lai nogrieztos pa labi un tiktu uzreiz ārā uz šosejas. Tad vēl gandrīz 50km, naktsmājas sasniegtas.

Naktsmājas mūs sagaida diezgan pavēsas. Iekšā ēdamtelpā patīkami ir uzturēties ar vaļēju virsjaku. Saimnieks mūs sagaida ar vārdiem nāciet vakariņās – makaroni ar gaļu, tēja, kafija, salāti, torte (ar Loretu viennozīmīgi nospriedām, ka citiem labāk negaršot), banāni, mandarīni, maizītes. Tad skaidrs, ko Pēteris bija domājis ar vakariņām. Es tomēr izvēlos pārbaudītas vērtības tēju, griķu putru ar sauso zupiņu. Īss izklāsts. Par nakti 10€, par vakariņām un brokastīm 5€. Istabiņas divreiz pa četrām gultam. Labi mūsējā ir sešas, bet Joel teica, ka abās ir četras, lai nu tā būtu. Sildītājs darbojas uz pilnu klapi. Tā kā ir vēls vakars visi dodas gulēt. Aizmigt neizdodas – te spilvens pa cietu, te sega pa šauru, te šādi nav ērti līdz modinātājs nedaudz pirms astoņiem visus ar savu zvanīšanu pamodina. No rīta pie brokastu galda izrādās, ka hostelī nakšņojuši ap divdesmit dalībnieku. Brokastīs auzu pārslu putra, tēja, kura beigusies un kafija.

Līdz starta vietai 5minūtes gājiens. Un beidzot mans veselais saprāts atgriezās. Ar Aivara starpniecību tiek nokārtots, ka skriešu vidējo, ne garāko iespējamo distanci. Saņemama numuru, čipu. Istabiņās noris pārrunas par to, ko kurš vilks mugurā un ar kādām botām skries. Jāpiebilst, ka Vendrā ielas ir nedaudz apledojušas un vietām manāma sniega kārtiņa. Divas kārtas biksēm, divas plānas augšas, kam ir – ziemas botes, kam nav – tās pašas asfaltnieces. Šeit gan mēs vēl nezinājām, ka trasē negaidīti uznāks sniegputenis. Mašīnu novietojam tuvāk startam. Satiekam pārējos latviešus, čalas un smiekli.

Starts. Nedaudz prātīgi! Slidens. Iesākumā „mazais aplis”. Visi skrējēji pagriežas uz šosejas pa labi, aizskrien garām zīmei „Kobra” un skrien „Lelle” virzienā. Viena dāma man noprasa maratons/pusmaratons? Atbildu, ka pusīte. Ai, tad jau neesot viņas ātrums. Pēc kāda brīža visi maratonisti griež apkārt uz šosejas, bet pusītes skrējējus novirza tālāk. Te tev nu bija. Toties var ērti redzēt cik un kas ir priekšā. Pamanu, ka pirms manis ir trīs dāmas, tai skaitā, IngaZie. Aiz manis tuvumā pagaidām Ingrīda, aiz viņas drošā attālumā vēl pāris. Ilgi nebija jāgaida, kad Ingrīda mani apdzina un atstāja kā piekto. Netālu ir citi skrējēji, ja gribēs – apsteigs, ja negribēs vai nevarēs, tad arī labi. Skrienot mazo cilpu atpakaļ, manāms kāds lēnīgs maratonists, kurš tikai tagad pagriežas. Skrienam pa šoseju Nr.5, kur blakus skrienošajiem dalībniekiem vizinās policijas ekipāža. Ir izlikta informatīva zīme, ka notiek sacensības, un braukšanas ātrums ierobežots līdz 50km/h. Abās pusēs šosejai balti piesnieguši lauki. Spīd dūmakaina saule. Tālumā sev priekšā redzami skrējēji. Šoseja normāli skrienama. Tuvāk pagriezienam pa kreisi – grubuļains, sasalis sniegs. Ceļš ved nedaudz augšup. Pretī nāk pāris mašīnas. Šis ceļš ir grubuļains, ar risēm. Ik pa brītiņam kāds tiek apdzīts. Dažubrīd apdzen arī mani. Bija zīme Vendra 2km, tas nozīme, ka drīzumā jābūt arī starta/finiša zonai un kaut kam dzeramam. Kilometri paskrien diezgan ātri t.i. diezgan netipiski ātrā tempā. Starta/finiša zonā skan jestra igauņu mūzika. Ar enerģijas dzēriena glāzīti izlīkumoju cauri stāvlaukumam. Drošā attālumā sev priekšā aizvien redzu InguZie. Kas tad tas? Lielā vairuma priekšā čāpo nūjotāji/gājēji. Izlīkumoju cauri. Otrais aplis pa kreisi. Snieg. Jaka tiek aiztaisīta un piedurknes nolocītas uz leju. Šoseja sniegaina. Jāskatās, kur likt kāju. Foršāk skriet ir nevis pa malu, bet pa ielas braucamo daļu. Pretī vizinās pāris mašīnas. Ja iespējams, sekoju līdzi IngasZie mugurai, citus pazīstamos nekur nemanu. Sniegs pārstāj snigt. Paliek silti (ārā +2°C). Pagrieziens vēl 2km līdz kārtējā apļa beigām. Ātrums otrajā aplī nemainīgs 5:09min/km. Starpfinišs. Oranžais dzēriens. Stāvlaukums. Ir! Temps krītas. Vējš. Nedaudz snieg. Augšup. Pulkstenis rāda 5:26min/km, bija jau tādas aizdomas, ka 12km tik ātri skriet nav prātīgi. Neko rēķināt par finiša laiku nav vērts. Jāskrien. Te ātrāk, te lēnāk. Bet tik, cik lēni ir, tik ir. Izdodas gan dažu skrējēju noķert un apdzīt. Trešajā aplī atkal priekšā gājēji/nūjotāji, tik šoreiz uz šosejas. Manam vēderam, šķiet, nepatīk brokastis, taisnība jau ir – putra negaršo un kafija ikdienā netiek dzerta. Sarunāju, ka līdz galam jātiek. Paliek labāk. Kārtējais pagrieziens uz Vendru. Jūtu, ka astē kāds iesēžas. Brīžiem uz ilgu laiku, brīžiem tik nedaudz uz brītiņu. Īsti jau neko nesapratu, bet šķiet, ka vienas dāmas kompanjons noteica, lai skrien man līdzi.

Urā, aiziet ceturtais aplis. Paķeru glāzīti, kur bija jābūt tējai. Fuij, pē – alus. Griežos atpakaļ pēc ūdens. Zaudētas „dārgas” sekundes. Aiz stāvlaukuma uznāk tāds sniegputenis ar lielam, baltām pārslām, ka apkārt jeb tālāk par 300m neko nevar redzēt. Saule pazudusi sniega mākonī, skrējēji tāpat. Cīņa notiek ne tikai ar sevi, bet arī ar sniegu. Aizejot pēdējā aplī, IngasZie mugura manāma nepieklājīgi tuvu. Bet varbūt tomēr izdodas noķert? Pāris pārrunu vārdi ar savu vēderu. Pēdējais pagrieziens. Ir. Temps lēnām, bet pieaug. Es zinu, ka finišs ir pavisam netālu. Ar pēdējiem spēkiem skrienu uz priekšu. Šis vēl jāapdzen, vēl šis arī. Atskatos – IngaZie ir iepalikusi no manis. Nosmeju pie sevis, ja noķertu Ingrīdu būtu trešā. Finišs. Medaļa. Tante satraukti vaicā/teic, ka neesmu samaksājusi. Cik nu varu tad „skaidrā” krievu valodā skaidroju, ka 15€ par dalību godīgi samaksāju. Drīz finišē arī IngaZie. Jāatgūst zaudētais. Cienājos ar kolu, čipsiem un hematogenu. Iekšā smaržo zupa, apkārt skan sarunas un valda jautrība. Gribu pasēdēt. Zupu vēlāk. Atdodu savu čipu un tieku pie sava maisiņa ar čību, sulu un alu. Zupa, tēja, sarunas. Ik pa brītiņam parādās vēl kāds finišētājs. Paralēli notiek apbalvošana. Izrādās Ingrīda atskrējusi pirmā no dāmām. Finiša protokols ir nepielūdzams – pusotra minūte līdz zemākajam pakāpienam. Varbūt kādreiz…

Pamazām dalībnieki sāk izklīst, kurš uz pirtiņu/baļļā, kurš uz mašīnu, lai dotos mājās. Kamēr Aivars trasē, viņam tiek atdotas citu liekās alus bundžiņas. Ārā vairs nesnieg. Kamēr pārējie vēl skrien, citi ļaujas pirts priekiem. Santa ar Jolantu – zābakos, aptinušās ar dvieli un jakās, ejot cauri ēdamtelpai, izpelnās neviltotas ovācijas. Viņas uz baļļu. Kārtējā aplī aizskrien IngaZā. Drīz viņai seko Aivars. Šis piestāj pie baļļas, kur Ivars Aivaram pasniedz želeju un enerģijas dzērienu. Kamēr Aivars skrien pēdējo apli, IngaZā tiek apbalvota par 3.vietu starp dāmām maratona distancē. Vēl pēc brītiņa finišē arī Aivars. Santa lēnām sāk raisīt sarunas par došanos mājup. Pēc ilgas prātošanas nolemjam Aivaru atstāt pie lāčiem (IngasZā auto), ja jau tik ilgi skrien. Mājupceļš. Apraudzījām „Kobru” līdz „Lellei” neaizbraucām. Pa tukšo, balto šoseju aizvien pārvietojas vientuļi skrējēji. Sarunas, sarunas, sarunas – kā katram no mums ir gājis. Jo tuvāk robežai, jo baltāks. Pēc pāris stundu braukšanas klāt Latvijas robeža. Tagad jau vairs nav ko satraukties, protams, ja vien tās divas robežsardzes mašīnas… Ainažos sniegs nav, Salacgrīva, Saulkrasti pavisam balti. Skaidrs ziema šeit no piektdienas vakara ir turpinājusies.

Nobeiguma vietā. Reizēm pavisam maz vajag, lai pavilktos uz muļķībām. Varbūt tāpēc es priecājos, ka man ir tikai 6 UTMB punkti. Jā, jā. Es labi atceros, ko teicu par 7 punktiem…