Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim (Elīna Krēmere)

Rezultāti: http://rezultati.ultrataka.lv/

21. jūnijs, plkst. 21:15

Es esmu piecēlusies no kārtējā vakara iesnaudiena. Mantas ir sakrautas RIMI kastē un jau sadalītas pa maisiem, ēdiena kaste ir savā vietā, soma salikta, sistēma uzpildīta, lukturis uzlādēts un tā tālāk. Vienīgais, kas vēl ir jāsaliek savā vietā pirms tik svarīgām sacensībām, ir savi iekšējie orgāni un smadzeņu puslodes. Uztraukums. Galva nedaudz reibst un vēderā lido tauriņi. Šķiet, ka es vēl sapņoju, lai gan jau esmu mašīnā un braucu uz LU galveno ēku. Neaprakstāmas sajūtas, kurām sekoja neizskaidrojami notikumi…

21. jūnijs, plkst. 23:00

Aploksne saņemta, drošības ekipējuma pārbaude izieta. Nervozi spaidu savu lampiņu iekšā un ārā, atceroties, kā pirms gada stāvēju otrā pusē galdam un besījos, kad kāds nevarēja trīs sekunžu laikā sameklēt visu nepieciešamo. Reģistrācijas procedūra izieta, ar mammu sēžam ārā, tieši pie durvīm. Šajā mirklī es nevēlos īsti ne ar vienu runāt, es izbaudu tos trakos tauriņus un šķietamās asaras acīs. Apraudos. Mamma, pinot manus matus pie LU, dusmojas, ka nevaru nosēdēt mierīgi. Es šim visam vēl joprojām neticu.

Matīss stāsta drošības instruktāžu, no kuras es vairāk par pusi palaižu garām. Nevarēju īsti sakoncentrēties. Neko nedzirdēju, tikai jutu to dīvaino sajūtu. Un kāda tev būtu sajūta, kad esi BEIDZOT sagaidījis mirkli, par kuru sapņo jau trīs gadus ?

21. jūnijs, plkst. 23:45

 

Par saviem Rīga – Valmiera plāniem paziņoju facebook un nolieku telefonu somā. Visi apkārt čalo, jautrojas, taisa bildes un rībina bungas. Es tā nevarētu, tajā mirklī biju pārāk emocionāla. Mamma jau ir aizbraukusi mājās pagulēt, cik vien vēl var paspēt. Esmu palikusi viena starp 150 cilvēkiem, kuri visi ir lielāki (un, iespējams, arī pieredzējušāki) par mani.

Kāds tad īsti ir šī skrējiensoļojuma mērķis? Protams, ka palīdzēt skrējiensoļojuma sargeņģelim Undīnei. Sākumā apsolu par finiša laiku neuztraukties, galvenais ir sasniegt otro Latvijas galu. 5 minūtes līdz startam… trīs, divas un nu jau sekundes. Bļāviens, uz ko es esmu parakstījusies?! Tās taču ir drausmas.

22. jūnijs, plkst. 00:00

Starta šāviens (es pat īsti neatceros, vai kāds izšāva kaut ko), un VISI kaut kur aiznesās. Man sākumā bija plāns paskriet, taču noteikti ne tik ātri. Uz kurieni visi tik traki skrien? Viens aiz otra man garām nesās cilvēki, līdz vienā mirklī es pieņēmu svarīgu lēmumu – neskatīties uz citiem. Pārforsēt startu īsti nekad nav bijis manā garā, taču es zinu, cik to viegli ir iespējams izdarīt. Viens luksofors, nākamais, pie visām sarkanajām gaismām apstāties negribas, taču vajag. Tā nu lēnā garā es pat esmu tikusi līdz VEF tiltam. Skatītāji šim skrējiensoļojumam ir daudzi, ar dažiem sanāk papļāpāt pa ceļam. Nebiju noskrējusi vēl 10km, kad jau sāku kaut ko mazpamazām ēst. Īsi pirms starta kārtīgi paēst diemžēl nesanāca, tā nu bija jāpamokās.

22. jūnijs, plkst. 1:43

Gribētos teikt, ka lēnā garā klumpurēju pa Rīgas ielām, beidzot sasniedzot arī Juglu (tā sauktais -1 KP). Īsti necerēju, ka mani tur kāds sagaidīs, bet pieņēmumos biju kļūdījusies – gan mūzika, gan strīpa ar uzmundrinošiem brīvprātīgajiem mani sveicina un gavilē. Forša sajūta. Smaidošos pabrīdinu, ka pirms gada tieši tur arī es stāvēju. Visi nedaudz pieklust, bet tad atskan smiekli, un es, turpinot tipināt, sāku pārdomāt, cik ļoti dzīve tiešām var izmainīties gada laikā. No organizatores un brīvprātīgās es esmu pārtapusi par traku garo gabalu skrējēju, kas nu jau nepilnu 2 stundu laikā ir tikusi uz lielās Tallinas šosejas.

Ārā ir gan tumšas, gan gaišas debesis reizē, fūres nemitīgi brauc pretī. Vai tiešām tiem šoferiem darīt nav ko? Neilgi pēc DEPO es panāku Luīzi, kura labu laiciņu jau man čāpo pa priekšu. Uzsākam tiešām garu sarunu, vairāki dalībnieki skrien mums garām, un es, tā teikt, atdzīvojos. Runājam par visu, ko vien var, es Luīzei palīdzu, kā māku. Pustrijos atceros par sarunāto zvanu ar mammu – tā, lai viņa uz trijiem būtu Garkalnē un mani satiktu KP1. Ar diezgan lielu žēlumu zvanu viņai, modinu augšā un saku, ka ir laiks!

Nepaiet ne pusstunda, es jau ierodos Garkalnē un, skatoties telefonā, noprotu, ka šeit savu ģimeni nesatikšu. Redz, izrādās, ka mamma neesot ticējusi, ka es tik “ātri” tikšu tik tālu, tādēļ ar braukšanu nesteidzās. Man, protams, ir neliels rūgtums sirsniņā (mēs tomēr bijām sarunājušas!), taču atrodu spēku, lai tiktu līdz KP1.

22. jūnijs, plkst. 3:10

Garkalne sasniegta! Apēdu visu, kas vien lien iekšā, ūdens sistēmu pildu pilnu, kā arī piedzīvoju prieka pilnu satikšanos ar fotogrāfi Aiju. Nedaudz pažēlojos, ka nav buljona. Būtu noderējis.

22. jūnijs, 3:32

No KP1 atvadījos ātri, tagad jau tipinu pa šoseju uz priekšu, prieks un laime iezogas manā galvā un dvēselē, kad garām brauc pazīstamais VOLVO ar bagāžniekā guļošiem brāļiem, kuri seko līdzi man telefonā, un mammu pie stūres. Sola mani gaidīt Sēnītē. Patīkams pārsteigums.

Visapkārt mežs, debesis kļūst gaišākas. Mans temps ir aptuveni raksturojams šādi: cenšos ātri iet, ja ieraugu kādu zīmīgu objektu, tad skrienu. Man kā laba motivācija bija arī priekšā esošie dalībnieki. Apdzenu viņus, paskrienot garām un uzmundrinot. Pati arī esmu izdomājusi sev kārtīgu motivācijas frāzi: “Jāskrien līdz kliņķim un ne soli mazāk”.

Tā nu, uz priekšu tipinot, esmu sasniegusi Vangažus, līdz Sēnītei vēl tikai nedaudz. Atmiņās kavējos par saviem pagājušā gada piedzīvojumiem tajā KP (kad strādāju par brīvprātīgo). Toreiz man tiešām, tiešām patika darboties un apkalpot visus skrējējus, žēl, ka tie ātrākie tur daudz neuzturējās.

22. jūnijs, plkst. 5:05

Tie kilometri pa vientuļo un garo šoseju velkas trakoti lēni, taču es cīnos ar sevi, cīnos ar garlaicību. Solos pati sev vēlāk mūziku uzlikt, kā arī, mani taču Sēnītē gaida!

Ieskrienot KP2, sākas mūsu iepriekšnorunātā plāna izpilde – brālis pilda sistēmu un pārbauda ēdienu somā, mamma apčubina kājas, salīmē plāksterus (tagad tie nebija nepieciešami). Šeit es nomainīju zeķes un kreklu, jo no rīta palika riktīgi vēsi, un es negribēju kārtējās hipotermijas lēkmes.

Tiekam galā 10min laikā, es atkal apēdu, ko vien varu, un dodos tālāk. Nākamais etaps gan ir krietni īss, tas man patīk.

22. jūnijs, plkst. 5:47

Lēnām lejā gar Inčukalna pagriezienu, gar Rāmkalniem (tomēr riktīgi sevi pierunāju paskriet) un tā forši gājās uz priekšu. Ģimenes satikšana krietni palīdzēja, arī mūzika un skaistais saules lēkts. Bija forši. Noskaņojums labs. Vispār esmu aizmirsusi tās pirmsstarta asaras un satraukumu, tagad tikai domāju par kustēšanos un finišu. Uhh, cik tas būs labi!!

Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties

 22. jūnijs, plkst. 6:35

Nu, nu, cik daudz noskriets? Kur es esmu? Kas te notiek? Ģimene mani forši apčubina, un es saprotu, ka ir laiks. Man ir laiks uzvilkt to slaveno Andra Ronimoisa dāvināto kreklu ar viņa doto svētību un ticību. Ak, cik viegli un forši paliek!

KP3 kā vienmēr valda pozitīva atmosfēra, es jau atkal 10min laikā iztaisos. Nūjas paņemu, jo priekšā gaida baigi trakais 20km gabals. Zinu, ka tas būs smagi, jo man lūzumi vienmēr uznāk īsi pirms pussimta.

Prieks un laime – mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)

22. jūnijs, plkst. 9:44

Brasla, brasla, braslaaaaa…. JĀ! BEIDZOT! Trakais gabals pieveikts, bez lūzumiem! Esmu par to vairāk nekā pārlaimīga, atļaujos KP4 pavadīt vairāk par 10min. Šeit uzzinu par visiem, kuri izstājušies (vairāki man pazīstamie), kā arī par drauga Edija finišu tieši tajā mirklī… Traks nu gan viņš ir, savukārt, es jau esmu pieveikusi vairāk par pusi.

22. jūnijs, plkst. 10:00

No KP4 izvelkos izbesīta. Nu negribēju, negribēju es tik maz pasēdēt. Nākamo gabalu biju apņēmusies tiešām skriet. Nu tā, ka sakost zobus un tos nieka 13km pieveikt tik ātri, cik iespējams. Bet es vairs nebiju pierunājama. Panāku arī Justīni, kas no Braslas bija izgājusi nedaudz ātrāk par mani, un ļauju viņai runāt. Cenšos sakopot īpaši daudz spēkus ejot cauri mīļajai Straupei un Plācim, kuros ar orientēšanās klubu “Meridiāns” skrieti neskaitāmi treniņi. Atceros, kā ziemās slidojām gar šoseju, skrienot intervālus, kā rāpāmies pie Plāča esošajā tornī un citus sīkumus.

– neliela atkāpe jeb izraksts no Justīnes bloga –

“Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.”

22. jūnijs, plkst. 12:46

Šie 13km mums aizņēma 3 stundas. Sapratu, ka bloķēju Justīnes labo pašsajūtu, un ļauju viņai pilnā pārliecībā kustēt uz priekšu. Toties es savā galvā esmu iestāstījusi, ka man ir miega bads. Vajagot 10min pagulēt… Aha, tā laikam bija viena no manām vissliktākajām idejām JEBKAD. 40 minūtes paskrēja nemanot un brutāli sakot – es vienkārši tās minūtes pazaudēju. Pēc tik trakas atpūtas ne tikai piecelties bija grūti, bet arī spēki vispār nebija atgriezušies. Gandrīz raudot cēlos, uzzinot, ka man neskaitāmi daudzi pagājuši garām. Domas par izstāšanos manī vispār neparādījās, taču lūziens bija uznācis traks un briesmīgs. Nezināju, ko darīt. Laikam jau tik jākust uz priekšu.

22. jūnijs, plkst. 16:42

17km uz Rubeni? Tie bija ļoti garlaicīgi un lēni. Vistiešākajā un briesmīgākajā nozīmē. Visspilgtāk šajās mocībās atceros tik mirkli, kad Surikati man atsūta uzmundrinošu video – traki sapriecājos un nedaudz paskrienu. Neilgi pirms KP Rubenē uznāca traks reibonis, nosēdos ceļa malā, līdz garām braucošā Anita mani nedaudz apčubināja. “Bērns, ko tu sēdi gandrīz šosejas vidū?”.

Tās mazās lietiņas, kas ik pa laikam motivēja, bija iemesls, kādēļ kustējos uz priekšu. Šeit vairs vispār nebija runa par ātrumu, īpaši jau tādēļ, ka es apsēdos gandrīz katrā pieturvietā uz soliņa uz 3min. Šeit bija runa par izdzīvošanu, nepadošanos un kustēšanu uz priekšu, lai vai kādā tempā. Ļoti smagi bija, ļoti. Īpaši jau vienatnē.

Pusotru kilometru pirms Rubenes satieku brāli, kurš paskrējis pretī. No viņa dzirdu, ka Grīviņu pāris atbraucis mani sagaidīt. Ar šo vienu teikumu pilnībā pietika, lai mani saraudinātu un ieslēgtu pēdējās enerģijas rezerves, lai aizskrietu līdz Rubenei. Protams, nonākot tur, ir ne tikai noņemta atzīmēšanās iekārta, bet arī Surikati ir aizbraukuši prom… Bēdas ir lielas, bet ne tik lielas, lai pārspētu uztraukumu par gaidāmo finišu. Lai gan lūziens turpinās, nedaudz labāka iekšējā sajūta tomēr ir.

22. jūnijs, plkst. 17:56

Viss, atlicis tik vēl spļāviens jūrā (var arī teikt, ka kaķa astei pārkāpt pāri). Ar visiem pēdējiem spēkiem veļos augšā no mīkstā krēsla. Ar ēšanu man ir pašvaki, bet tas neuztrauc. Galvā tikai domas par kliņķi.

Brālis ļoti jauki mani pavada nākamos trīs kilometrus. Kustos tiešām traki, traki lēni, bet nu vismaz ne uz atpakaļu! 10km pirms finiša līnijas pie manis atbrauc Valmieras orientierists Migliņš, kurš bija solījies mani izklaidēt. Tempu uzlabot viņam neizdevās un katru reizi, kad sāku skriet, viņš mani apber ar TĀDIEM komplimentiem, ka es patiešām sajutos spēcīga. Tas tiešām bija traks gājiens, īpaši, ja blakus iet vietējais, kurš zina stāstīt par visiem līkumiem un ceļiem, kas ir apkārt.

Vienā mirklī pamanu tālumā 100km atzīmi. Man paliek ļoti priecīgi ap sirsniņu. Negaidīju, ka tur būs sagaidīšana, taču bija! Un pat tāda diezgan tīri forša.

Īss mirklis saprašanas – katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.

Finišs! 22. jūnijs, plkst. 19:46

Ir! Neticu, bet ir sasniegta Valmiera! Likās jau, ka pie kliņķa izplūdīšu histēriskās asarās, taču, par laimi, savaldījos. Sajūtas bija neaprakstāmas. Es tiešām biju laimīgāka par laimīgu. Sapnis piepildīts!