Reklāmas un par nākotni domātāji iesaka mums krāt vecumdienām. Viņi gan domā naudu, bet es krāju piedzīvojumus. Ja es mūža nogali pavadīšu veco panku panksionātā, tad kopā ar citiem varēšu atcerēties, kā mēs divtūkstoš septītajā gadā “Zvērā” rokfestivālā taisījām cilvēku murdu, kā divtūkstoš piektajā “Bliezienā” nocietinājāmies sienaugšā vai Jelgavas festā stopējām pie upes laivas un nostopējām katamarānu. Tas tiešām bija jautri.
Bet ja nu es sirmā vecumā iešu uz sacensībām, tad par ko es runāšu ar citiem tādiem pašiem skrējējiem, kam kauls uz kaula neturas? Par Rīgas maratona piecīti? Varbūt. Bet mani ir ietekmējis no pieredzējušiem skrējējiem garāmejot dzirdētais “toreiz, septiņdesmit devītajā gadā Honolulū maratonā….” Jāparūpējas, lai es arī kādreiz tā varētu! “Toreiz, piecpadsmitajā gadā, kad mēs skrējām no Rīgas uz Valmieru…” skan labi! Es biju iedomājusies, ka mans pirmais ultramaratons būs tieši tik iespaidīgs. Bija jau arī. Tās sajūtas tiešām bija grandiozas. Tajā dienā. Tuvinieki un svešinieki mani un pārējos apbrīnoja kā varoņus.
Nākamajā rītā pēc prātam neaptveramā skrējiena jutos pilnīgi normāli. Varēja just, ka ir skriets, bet ir bijis trakāk. Neko, normaļok. Stīvā jūdze bija jautra. Krišjānis, kas skrējienu pavadīja, morāli palīdzot man tikt līdz galam, arī pievienojās svētdienas rīta skrējienam un treniņa aprakstā bija ierakstījis “Stīvā jūdze kopā ar ūltramaratonistiem”. Izklausās iespaidīgi. Ak jā, es tak arī tagad esmu viena no viņiem! No ūltramaratonistiem. Pilnīgs kosmoss. Patīkami. Bet nu neko, patīksminos, izstāstu, kā gāja, visiem, kas gatavi klausīties, un pirmdien eju uz darbu. Darbā mani sagaida baloni un uzraksts “šeit strādā ultramaratoniste Gunta” uz mana kabineta durvīm. Drusku samulstu, izstāstu, kā man gāja, bet kaut kā jau liekas, ka pārējie to manu sasniegumu par daudz glorificē.
Paiet nedēļa, pienāk Rēzeknes pusmaratons, normāli noskrienu, un viss. Kāda vēl tur Valmiera, tas jau sen bija. Vēl pēc nedēļas Garkalnes Stirnu buks, prātā jau Biķernieku pusmaratons… Liekas, ka tā ultra bija normāls skrējiens, viss. Kurš ta to nevar? Vairāk kā simts cilvēku skrēja un noskrēja. Vairs nešķiet, ka tas bijis kas tik mega īpašs, ka tagad līdz vecumdienām jāatceras. Nu labi, jāatceras ir, bet ne jau jāiztaisa no tā nezin kas. Skrējieni tak katru dienu notiek.
Tomēr apkārtējie domā citādi. Viens cieņā paklanās (tik tiešām paklanās) un saka, ka jūtas pagodināts, ar mani kopā darbojoties. Cits internetā izlasījis par manu veikumu un arī saka: “Visu cieņu Jūsu rezultātam un Jums!” Kāds manā klātbūtnē saka man nepazīstamam cilvēkam: “Šitā ir tā meitene, kas aizskrēja no Rīgas uz Valmieru! Ko saki?” Un otrs saka: “Jā, tas ir kaut kas!” Kāds saka: “Tu ne tikai noskrēji, bet arī ātri noskrēji!” Kāds cits: “Es tā nevarētu. Gandrīz neviens tā nevarētu!” Pēc tā visa sāk šķist, ka kaut kas tas tomēr ir gan. Par varoņdarbu to neuztveru, jo tak neko pasaulē neesmu mainījusi, bet par varenu piedzīvojumu, kas katram vis nav pa spēkam, gan. Īpaši sirdi silda tas, ka esmu padarījusi vienu divdesmit septīto daļu no darbiņa, ko visur apraksta ar vārdiem “līdz galam tika visas 27 startējušās sievietes”. Visas es nemaz nepazīstu, bet tāda kopības sajūta tomēr ir. Mums tak izdevās, mēs parādījām, kas mums iekšās!
Pagājis mēnesis, emocijas ir pārveidojušās. Avīzē “Sports” Santa uzrakstījusi aizraujošu rakstu par trako skrējienu, kur vairāk kā simts piedzīvojumu meklētāju nakts vidū sāk skriet un beidz to darīt citā pilsētā, un nebūt ne tajā tuvākajā. Raksts atgādina tos sacerējumus, ko es lasīju bērnībā un ar skaudību domāju, ka es jau nu gan nekad tādā vēsturiskā, grandiozā pasākumā nepiedalīšos. Likās, ka kaut kas tāds var būt tikai “septiņdesmit devītajā gadā Honolulū”. Ne vella! Piedzīvojumi notiek visu laiku, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs par tiem lasām avīzē un apbrīnojam citus, vai ņemam tās lietas savās rokās un lasām avīzē paši par sevi!
Ar vienu leģendāru piedzīvojumu vecumdienu stāstiem būs par maz. Kas to zina, ko es vispār pēc 50 gadiem vēl atcerēšos! Tas nozīmē tikai to, ka laba par daudz nemaz nevar būt, un ir jādara pustrakas lietas visu laiku, lai ir skaidrs, ka tas nav tikai tāds vienreizējs atgadījums. Slaveni ultramaratonisti man jau šo to saka, ko man vajadzētu darīt… Ta jau redzēs!
“Toreiz, piecpadsmitajā gadā, kad mēs skrējām no Rīgas uz Valmieru…” uhh, kur labs.
“Panksionāts” vilina :)
Lasu tos Guntas pārdomu apcerējumus un man arvien liekas, ka es esmu no citas planetas.
Born to run jau sen var iet pensijā – leģendas ir tepat mums visapkārt
Es ar Guntiņ paklanos :)
Varbūt pēc gadiem 40-50 ultramaratonistu apvienība “Ņergas” uzcels arī pansionātu:))
Ko,varētu,jau pierakstīties rindā!!
Esmu vieglās pārdomās par cēloņsakarībām. Vai liela daļa ultru mīļotāji labi raksta tāpēc, ka garajos gabalos ir daudz laika domāt. Vai arī cilvēkiem, kuri spēj precīzi savas domas uzlikt uz papīra, ir vieglāk noformulēt mērķus un tos realizēt. Tāpēc arī padodas tas, ko sabiedrības lielākā daļa uzskata par teju neiespējamu.
Apmēram tā… (ENG) http://bit.ly/1bSXw15
P.S. Vēl dažus emuārus RV sakarā neesmu paspējis izlasīt, kur nu vēl par citiem kilometru dealvēšanas pasākumiem
Vai nu tā cēloņsakarība tomēr īsti neiet krastā, jeb ultras nav paredzētas man, jo es precīzi izteikties un labi rakstīt neprotu.:D
Es arī par piedzīvojumu krāšanu! Atminos kā šodien, kad 90.gadā Poznaņā, kur aizbraucām skatīties, kā Ivans Kļementjevs dabūs kārtējo pasaules zeltu, tirgoju šprotes, cīgas un šņabi, lai nopirktu normālus ārzemiešu skrienamapavus. Skriešanai gan izrādījās nederīgi, jo poņas tolaik galīgi nebija. Skola maksā naudu (šņabi :)) !
Dziņa, izņēmums apstiprina likumu! ;)
Par senseno 15. gada skrējienu uz Valmieru tiešām labs izteiciens.
Sievietes noskrēja visas un igauņi arī…latviešu vīrieši, ir aizdomas,ka ne visi…Andulis tūlīt sarēķinās cik procentus uzticams ir latviešu vīrietis….
Rezultātos redzam, ka finišēja 73 Latviju pārstāvoši puiši. Ir maza neskaidrība, vai % rēķināt no startējušajiem (73+8*DNF=81), vai no visiem piereģistrētajiem (73+8*DNF+7*DNS=88).
Uzticamības procents tad sanāk 90,1% vai 83,0% (pēc vajadzības). Viss normāli, tādas distances tiešām piemērotākas sievietēm un igauņiem :D
Jauns raksts – jaunas pērles :)
“Toreiz, piecpadsmitajā gadā, kad mēs skrējām no Rīgas uz Valmieru…” :) :) :)
essnee: Neaizmirsti, ka apzinīgi trenējies pa ziemu.
Kā jau pieminēju pēc pirmo buku finiša, Tu pamazām pievienojies tiem monstriem uz kuriem varbūt vēl pirms gada skatījies no apakšas :)
Šķiet, citas sacensības lepojas, ka tajās ne visi tiek līdz galam. Man liekas R-V varētu lepoties ar pretējo.
Ainars: man šķiet palīdz daudzviet pieminētā domu sakārtošanās, kas notiek skrienot.
Mēs patiešām savu dzīvi ar skriešanu daram priecīgu un krāsainu.
Reizēm… parasti… cilvēkiem liekas, ka dzīves mērķi ir nākotnē. Skriešana ļauj iedomāties, ka vislabākais šim brīdim ir tas, kas šobrīd notiek – skriešana.
…perfekti… atmiņu albumam noderēs…
kas zina, kur pēc piecdesmit gadiem visi satiksimies…
…vienreizēji arī komentāri zem šī raksta…
…ir sajūta, ka tas viss vēl vakar noticis un tai pat laikā tiešām jau tik daudz īsāku gabalu pa visiem kopā jau noskriets pēc Rīga-> Valmiera.
:)
Anduli, tev cepums par secinājumu “tādas distances tiešām piemērotākas sievietēm un igauņiem” :D
Ko ta es. Tikai atgādinu, kurš ir stiprais dzimums :)
Izturīgais, Anduli, izturīgais! Sievietes ir izturīgais, vīrieši stiprais dzimums. Daiļais ir abi:)
OK. “Daiļie” tad :)
Bija tāds zinātnieks Darvins,kurš norādija,ka evolucija nevis revolūcija virza pasauli. Nezinu kā cittautiešiem, bet latviešiem noteikti ir stiprais + daiļais un pārējie ir izturīgais dzimums. Varbūt arī pasē vajadzētu to atzīmēt. Ir tāda pārliecība,ka latvieši būtu sen izmiruši,ja nebūtu mūsu izturīgās meitenes………bučas visām!
Buča arī Andulim ( virtuāla )…+ jautājums…kā tur ar to igauņu pasākumu mūsu dzimšanas dienā? Braucam svinēt?
Būtu jau labi, ja daiļā/izturīgā (? tagad nesaprotu, kāda īsti) Ønske virtuālā buča palīdzētu reāli izlemt :D
Gribas arī Višķus 23.06., bet tur nejaudāšu pavilkties, ja Laulasmaa būs kārtīgi svinēts…
Atkarīgie, dalieties ultru apvienošanas pieredzē! Varbūt arī daiļajai un stipri izturīgajai autorei tā noderēs. Kā mums izveidot “piecpadsmitā gada jūniju”?
Nevar visu izdarīt ideāli…vai tad Višķos mēs dabūsim ko vairāk kā pie lēnajām igauņu meitenēm?
Dabūsim veikt ātrumtreniņu, salīdzinot ar Laulasmaa. Iespējams – kopā ar ātrākām meitenēm :) un tuvāk viņām, jo aplis daudz mazāks :) Nevilina?
Andulis ir pierunātājs…nebija man domas braukt klases ekskursijā uz Tallinu,bet aizbraucu….tapēc tagad stāvu klusu….gan jau tās meitenes,kas mums lemtas kopā ar mums arī skries….
Skries gan – ja paši skriesim :)
Tad tomēr saki, ka jūnijā mums igaunietes lemtas? Var jau būt.
Sajūtras liekas diez gan dažādas par šo ultra pasākumu :)