Mazais hiēnēns. 7.daļa.

Nu jau rit manas grūtniecības trešais trimestris, un es joprojām varu paskriet un gūt no tā prieku. Nenoliegšu, ka tāda vārga cerība man sākumā bija, ka varētu tā būt, bet vispār man pašai ir brīnums, ka mazais hiēnēns ļauj man skriet arī vēl 7.mēnesī. Šis ieraksts sanācis tāds garāks, jo sportiskie notikumi bijuši iespaidīgi un daudz, tāpēc, ja gribi uzzināt visu patiesību par skriešanu ar lielu vēderu, iesaku vispirms sadabūt kādu dzērienu, ko iemalkot uz hiēnēna veselību!

Mans 7.mēnesis iesākās ar orientēšanās festivālu “Kāpa”. 3 dienas mežā, 3 naktis teltī. Pirms kāda laika uzzināju, ka ir tādi mītiski cilvēki, kam gulēšana teltī esot īsts piedzīvojums, bet man tā nav. Telts ir normāla brīvdabas mājvieta, tomēr šoreiz sagatavojos pamatīgāk. Tiek paņemts līdzi labākais spilvens, milzu kvantums ar segām un guļammaisiem, kā arī mantiņa, ko tagad lieku zem vēdera, lai būtu ērtāk gulēt uz sāna. Katrai dienai ir sava apģērba un apavu kārta, arī orientēšanās lupatu komplekti tiek paņemti 3 – katrai sacensībai savs. Tā kā sola lietusgāzes, man šķiet svarīgi nodrošināties ar sausu ekipējumu. Drošībai paņemu līdzi arī savus grūtniecības dokumentus – it kā jau nekam tādam nevajadzētu notikt, bet, ja nu tomēr rodas kaut kādi sarežģījumi Latvijas tālākajā nostūrī, tad lai viss vajadzīgais ir pa rokai. Protams, ka domāt var, cik grib, bet vienalga kaut kas noies ne tā, kā plānots! Pirmā problēma ir ar gulēšanu – vajadzēja vairāk matračveidīga seguma, jo, lai cik tu labi prastu izvēlēties telts vietu, vienalga kaut kādi kunkuļi apakšā ir. Tagad man jau kļūst grūti atrasties vienā pozā ne tikai stāvot vai sēžot, bet arī guļot, un tie kumpuči visu padara vēl ļaunāku. Man 100 reizes pa nakti ir jāapgriežas uz otriem sāniem un piedevām vēl jāiegrozās ērtākā vietiņā. Jūtos kā princese uz zirņa, bet, taisnību sakot, līdzīgi ir arī ērtā gultiņā. Otra problēma – apavi. Biju paņēmusi normālus zābakus, bet tos es izmērcēju jau pirms visas orientēšanās, kad bridu pa slīkšņām pārgājienā dienu iepriekš. Kedas kļuva slapjas jau pirmajā dienā, bet botas taupīju skriešanai (pirmspēdējā dienā tomēr noziedoju 3.dienas sporta apavus ikdienas dubļu bridumam). Sausas palika tikai balles kurpes, jo tās man bija žēl sabrist. Jā, lija tik tiešām visu nedēļas nogali, un mītnes pļava bija pārvērtusies par dubļu jūru normāla rokfestivāla noskaņās. Labi, ka vismaz bija silts! Trešā kļūda – telti nevajadzēja celt pie meža, bet gan pie tualetēm. Parasti doma ir tāda – kad ir nakts, tad var iesprukt mežā, nevis vilkties visu to ceļu līdz atejai, bet kur nu tev 2 nedēļas pēc saulgriežiem būs nakts! Aizmirsu, ka šogad neesam priviliģētā nostūrī, kur uz to meža stūri neviens cits īpaši nepretendē. Pārlieka piesardzība bija ar ikdienas drēbēm – gandrīz visu laiku nodzīvoju kleitā, ko ar apmetņa palīdzību turēju siltu un sausu. Pa biksēm ūdens sūcas uz augšu, bet kleita ir ideāls variants, lai augstāk par potītēm būtu samērā sauss. Atkārtošos – labi, ka bija silts! Cik vien var, izbaudīju uzturēšanos kopējā telšu pilsētā, jo jau nākamgad dzīvosim zonā, kuru es saucu par karantīnu – tā paredzēta ģimenēm ar maziem bērniem. Lai kā man negribētos dzīvot karantīnā, es pilnīgi piekrītu, ka tā vajag – kaucoši bērni ir pēdējais, ko vajag normālā telšu pilsētā.

Tagad par pašu orientēšanos. “Kāpā” vari būt drošs, ka būs grūti! Ļoti grūti un sarežģīti! Es gan, kā jau tagad ierasts, vairs neņemu pašu grūtāko distanci, bet tomēr sanāk maldīties, krist izmisumā, sajaukt ziemeļus ar dienvidiem, taisīt punktu meklēšanas konsīlijus mežā, neko vispār nesaprast, gribēt, lai visa tā orientēšanās uzsprāgst, mest visam ar roku un iet mājās (ja vien saprastu, kurā virzienā vispār tās mājas ir). Reljefs ir nenormālīgs, brikšņi arī. Tagad jau man grūti iet ar to uzvilkšanos kalnā, līdz ar to nākas vienkārši iemācīties labāk orientēties reljefā, nevis visur durt pēc azimuta vai takām. Brīžiem gan iet visai labi. Kaut ko jau tomēr pa vairākiem gadiem pašmācības ceļā esmu apguvusi. Kur var paskriet, tur skrienu, pārējā distances daļā daru to, ko es saucu par steigšanos. Ja pēc trakāka kāpuma gadās aizelsties, tad pastaigāju, lai atelpotos, un steidzos tālāk. Fiziskā ziņā jūtos ļoti labi, un nav jau arī laika kaut kādām fiziskām grūtībām pievērsties, jo uzmanība tiek koncentrēta uz veicamo distanci. Lielisks sporta veids! Arī “parastajos” Magnētos joprojām šad un tad uzskrienu. Vienreiz pat nonācu nākamajā izmisuma līmenī – sāku sarunāties ar leģendu: “Ko tu man te muldi? Es neticu, ka kāds punkts te var būt arī uzkalniņā!” Dažreiz pat atkal izdodas aizmirst par grūtniecību, jo pilnīgi visas domas ir pievērstas kartei un apvidum.

“Kāpā” arī saprotu, ka vīrieši neko nesaprot no to, kā izskatās grūtniece. Joprojām atrodas tādi, kas izbrīnās, kad uzzina, ka gaidu mazo. Nu, kā var neredzēt? Esmu 7.mēnesī, vēders ir tiešām nepārprotams! Tādu kuņģi taču nevar uzēst! Viņi varbūt domā, ka esmu apēdusi arbūza sēkliņu, un man vēderā izaudzis arbūzs? Vīra radinieks, 3 bērnu tēvs, manu stāvokli novērtē uz 3.mēnesi. Kāda tad viņam tā sieva izskatījusies, bērnus gaidot? Mēneša beigās viens vīrs domā, ka es jau esmu piedzemdējusi. Sievietes gan visu redz. Kad pirmajā “Kāpas” dienā pilnīgi slapja un netīra gribu iet brīvdabas dušā, man pirmajā mirklī norāda, ka jāstāv rindā, tad uzmet aci vēderam un saka: “Nē, nē, Jums bez rindas! Nopietni! Respect!” Nu labi, varu jau arī iet bez rindas! Nav tā, ka es nevarētu pagaidīt, bet, ja reiz man tādu privilēģiju dod no brīva prāta, tad atļaujos arī izmantot. Visas šī laika privilēģijas tagad uztveru kā sabiedrības parāda atdošanu par visām tām reizēm, kad man neviens netic, ka kaut kas sāp vai ir grūti, jo “kas tad jaunam, veselam, sportiskam cilvēkam var sāpēt!” Tā interesanti sanāk – kad es iepriekš teicu, ka man kaut kas ir grūti, to īsti neņēma par pilnu, jo es parasti nečīkstu par sīkumiem, un tad nu cilvēki domā, ka man nepienākas čīkstēt vispār par jebko. Tagad pat reizēm ir sarežģīti iestāstīt, ka jā, ir grūti, bet ne jau nu tik ļoti grūti, kā apkārtējie domā. Jā, es kunkstu un stenu, es nevaru normāli uzvilkt zeķes kājās, reizēm es nevaru paelpot vai uzkāpt pa trepēm, reizēm man ir reiboņi un slābanums, un man reizēm vajadzīga palīdzība, lai kaut ko izdarītu, bet man vismaz nekas nesāp, ja neskaita muguru, kad ilgstoši atrodos vienā pozā, un tās reizes, kad bērns ievelk ar kāju pa pakrūti, un tās reizes, kad atsevišķas ķermeņa daļas ir saspringtas un sāp vienkārši pašas no sevis. Jā, laikam jau būtu pareizāk teikt, ka man nekas nesāp tik pārdabiski neizturami, ka to nevarētu panest. Bet, spriežot pēc grūtniecības literatūras, es tiešām vismaz pagaidām tieku cauri sveikā. Tizlākais mēdz būt transportā. Tāpat kā pašā sākumiņā, arī tagad mēdz uznākt ģībienveida nelabums, ko risina tikai izkāpšana ārā un nākamā autobusa gaidīšana. Vispār par kaut kādu laišanu sēdēt var aizmirst. Līdz šim tikai vienreiz mani palaida sēdēt… cita grūtniece.

Mana ārste man atkal piesienas. Man vajagot nēsāt grūtnieču jostu, kompresijas zeķes un vēl smērēt vēnu krēmus, kādi nu man mājās atrodami. Viņai neienāk prātā, ka kādam varētu nebūt mājās vēnu krēmi. Tā jocīgi liekas, ka viņa visu to man liek darīt, lai gan man netūkst kājas (man vispār nekas netūkst), neizspiežas vēnas un es varu panest savu vēderu. Viņa gan pati arī piezīmē, ka man esot miniatūrs puncis. Uztveru to par atbrīvojumu no grūtnieču jostas. Konsultējoties ar jaunajām māmiņām, uzzinu, ka nevienai citai nav likts nēsāt tās kompresijas zeķes, un to uztveru par atbrīvojumu no tām. Tak, ja man vajadzēs, es nopirkšu! Negribu pārekipēties bez vajadzības. Padomājot ilgāk, saprotu arī par to vēnu krēmu. Atceros, ka pašā, pašā sākumā ārste man aizliedza vispār sportot (pamatot gan nespēja), un tagad brīnās, no kā es esmu tik labā formā. Ja viņa šitā noliek visas grūtnieces uz dīvāna, tad nemaz nebrīnos, ka vienā jaukā dienā viņām visām vajag vēnu krēmus. Kas attiecas uz analīzēm, tur gan ārsti klausu uz vārda. Pirmo reizi pa visu grūtniecības laiku asinsaina nav ideāla, tāpēc jāpalieto preparāti un jāpiedomā pie ēdienkartes. Viss jau būtu skaisti, bet dažādi produkti un vielas traucē viens otra uzsūkšanos, tāpēc tie jālieto atsevišķi. Tas ir apgrūtinoši. Man ļoti, ļoti riebjas šāda veida ierobežojumi! Jūtu, ka tas traucē attiecībām ar mazo hiēnēnu. Kāpēc man viņa dēļ ir jācieš? Tā tas nebija paredzēts! Brīžiem gribas, lai ātrāk piedzimst, un miers.

Vai gan tā būtu es, ja es ik pa laikam neiekultos kādos piedzīvojumos? Kad Divplākšņu gada ballē laimēju brīvbiļeti xRace piedzīvojumu sacīkstēs, tad sākumā apmulsu – man taču nav velosipēda! Nepagāja ne minūte, kad skrējēji piedāvājās aizdot savējos. Būs vien jāpiedalās! Pirms sacīkstes organizatorei pajautāju, vai ar tādu vēderu, kā man, var veikt īso distanci. Jā, varot, pat ar vēl lielākiem vēderiem dāmas piedaloties! Labs ir! Rociņās ar vīru ierodamies startā un jūtamies kā pilnīgi ambāļi. Atskan starts, vienkārši skrienam tur, kur visi. Vīrs ielien ūdenī pēc kartes, kur ir arī instrukcijas. Mēģinām saprast, ko no mums vispār grib, bet tādu īstu pārliecību par sacīkstes noteikumiem negūstam līdz pat beigām. Nu labi, it kā kaut kādi punkti jāsalasa, ko arī izdarām. Tālāk veloposms, un tad es jo īpaši saprotu, kāpēc man nav sava divriteņa – man ir bail ar to braukt! Man tiešām reāli bail! Vīrs apgalvo, ka bērniņš sakot: “Mamm, nebaidies!” Un vispār es skrienot ātrāk, nekā braucot ar riteni. Man vienalga, es gribu galā nonākt dzīva! Nākamais sacīkšu posms ir orientēšanās. Esmu zirgā, šitais mums sanāk! Un te nu mēs ar vīru abi reizē noluņojamies un iedomājamies, ka punkts ir dīķim otrā pusē. Kamēr tiekam līdz turienei (nepareizajai vietai), es jau esmu izbesījusies, kājas ir saskrambātas un viss riebjas. Protams, ka kājās ir šorti, jo mēs tak piedalāmies ģimeņu distancē! Kad saprotam, ka punkts ir dīķim otrā pusē, rodas ģeniāla doma uz turieni tikt pāri necaurejamam purvam, jo tā būs ātrāk. Izskatās jau, ka varēs tikt! Purvs ir nevis tas skaistais, sfagnainais tīrelis, bet gan zāļainā pļenčka ar dūksti apakšā un zaļajām dīķu aļģēm slapjāko vietu augšā. Sākumā lecam pa ciņiem un izskatās, ka būs viss forši, bet kļūst arvien slapjāks. Kad kājas ir slapjas, droši brienam līdz celim, jo tālāk jau ir sausāks! Kad tiekam uz sausā, paveras vēl trakāka žampa, bet jātiek vien pāri, jo atpakaļ neviens negrasās brist. Kad tiekam pāri trakajai žampai, paveras vēl labāka… Nu jau brienam pa necaurredzamo ūdeni pāri viduklim, rokas ir klātas ar sīkajām, zaļajām lapiņām, kājas stieg smirdīgā sapropelī. Kādā brīdī viena kāja nez kur iekuļājas, otra paliek zāļainajā grāvmalā, un tad es tādā baleta pozā stāvu un smejos, un nevaru saprast, vai tiešām šī ir ģimeņu distance, un ko mans bērniņš teiktu par tik ģeniāliem vecākiem. Bet ir jautri, un kaut kā jau no tās smirdoņas ārā tiekam! Atkal ir velodistance. Trase vijas pa šauru, bedrainu, kokiem pārkritušu taku gar Gaujas augsto krastu, un man atkal ir bail, tāpēc daudz kur stumju velosipēdu pie rokas. Mēģinot uzstumties kalnā, man gribas visu mest pa gaisu, un es saprotu otru iemeslu, kāpēc man nav riteņa, un tas ir tāds – ar kājām ir vieglāk un ātrāk! No šīs bezizejas mani izpestī vīrs, uznesot augšā arī manu riteni. Braucam tālāk, bet tālāk ir uzdevums, ko, par laimi, var veikt viens dalībnieks. Tā nu mans vīrs iebrien upē, kur no tilta karājas cilpaina virve, pa kuru bez jebkāda drošinājuma jākāpj augšā. Esot bijis vēl nedrošāk, nekā izskatījās no malas, un no malas bija briesmīgi bailīgi skatīties, kā mans mīļotais vīrs izpilda dzīvībai bīstamas darbības. Mierinu sevi ar domu, ka viņš ir daudz atlētiskāks par to otru kungu, kurš tikko uzkāpa augšā un nenomira, un mans dārgumiņš nu jau arī ir augšā un nav nomiris. Pēc veloposma ir laivu posms, kurā es beidzot jūtos savā ādā, jo man patīk laivas un airēšana. Es gan vairāk atpūšos, nekā airēju, un izbaudu to, ka man beidzot nav bail. Tad atkal riteņbraukšana, man jau sen sāp dibens un nākamajā dienā sāpēs arī rokas, bet es vismaz vairs tik ļoti netirinos un braucu normālāk. Pašās beigās atkal kaut kāds skriešanas un orientēšanās sajaukums, kas nepatīk manām jau tā ievainotajām kājām, kas jūtas un izskatās tā, it kā būtu iebāztas maisā ar kaķi, čūsku un gaili, un iemestas purvā. Finišā, kā par brīnumu, neesam pēdējie, un par mums sajūsminās arī tas vārda dienu zinātājs. Mājās izpētām rezultātus un saprotam, ka patiesībā jau nemaz nav bijis obligāti izpildīt visus tos uzdevumus, tomēr mūsu centība ir devusi mums 4.vietu īsajā distancē draugu konkurencē. Nu ko, tagad mēs zinām, kas ir xRace piedzīvojumu sacensības! Tā kā visu laiku darbojos ar rezervīti, lai nekur nepārstieptos, tad nākamās dienas laiskošanās ir drīzāk slinkuma, nevis noguruma vadīta, bet izbaudu roku muskuļu sāpes. Man tik sen nav sāpējuši muskuļi!

Mazliet atkāpjoties no fizkultūras, pastāstīšu par ekipējumu. Piežmiegtie skriešanas krekliņi man, protams, vairs neder, bet tie, kas bija tādi brīvāki un elastīgāki, ir pašā laikā. Visiemīļotākie ir gigantiskie krekli, kas dabūti kaut kādās sacensībās, kur mazie izmēri beigušies. Ar biksēm ir tā, ka viena daļa vairs neder vispār, bet daļa ir uzvelkama uz vēdera apakšdaļas, to vēl papildus atbalstot. Man aizdeva dažas lielāka izmēra skrienambikses, kas man ir brīvas un uzvelkamas līdz pat viduklim, un tās velku tad, kad esmu saēdusies vai kā citādi jūtos saspiesta. Noder arī vīra šorti. Skrienu gan parastajās botās, gan minimālajos apavos, atklāju arī baspēdu sezonu – nekādu dižo atšķirību pašsajūtā nejūtu. Ikdienas drēbēs situācija ir līdzīga – šauros krekliņus uzvilkt gan varu, bet tie izskatās pretīgi, tāpēc tagad velku plivinošos kreklus, kas nu ir pieguloši. Apakšai man ir vairākas grūtnieču bikses, speciāli arī nopirku grūtnieču kleitu, jo izdomāju, ka vēlos būt skaista arī tajos pāris mēnešos, kas man vēl atlikuši ar bērniņu iekšā. Un ūdens, visur vajag līdzi ūdens pudeli, jo mēdz uznākt viegls reibonis ar ģībšanas priekšvēstnešiem, kas vēl kombinējas ar aizdusu. Bet tas notiek tikai, darot ikdienas darbus vai sēžot! Nekad nekas tāds nav noticis fizkultūras laikā! Es nezinu, kāpēc. Ārsti saka, ka tas esot normāli, bet es neprasu, kāpēc sportā tā nav. Tikai priecājos par to. Ja sāk sāpēt mugura, palīdz viens – izkustēšanās. Ja neaizsēžos un ik pa laikam pastaigāju, mugura nesāp vispār. Pa nakti izlīdzos ar papildu spilveniem un priecājos, kad pienāk rīts, jo var izkustēties un atkal justies labi. Pašsajūtas dēļ vispār tagad cenšos vairāk pastaigāties. Nejauši veikalā ieraugu grūtnieču zeķbikses, ko tik ļoti meklēju pavasarī, bet nu jau ir vasara, un es nenopērku. Kurš jūlijā un augustā velk zeķbikses? Uz mēneša beigām gribas sadabūt kaut kādu kreklu ar uzrakstu “Rokas nost!” uz vēdera. Jā, cilvēki sāk aiztikt manu vēderu, pie tam pamanās to izdarīt tik zibenīgi, ka es nepaspēju pateikt, lai neaiztiek mani. Kuram vispār patīk, ka viņam kāds nekontrolēti aiztiek vēderu? Vai tad tiešām es neizskatos pietiekami draudīgi, lai saprastu, ka no manis var arī atrauties? Tiesa gan, es gadiem ilgi neesmu kāvusies. Pēdējā reize, šķiet, bija, kad divi kungi bija nodomājuši atņemt man somiņu. Toreiz šķīda asinis, un tās nebija manējās!

Runājot par ekipējumu, arī bērniņam tāds pamazām sarodas arvien vairāk. Nevaru vien nopriecāties, ka tagad nāk modē slingi. Mani tik ļoti tracina tās ratu mammas, kas kā vaļi iet pa pasauli un dīc, ka nevarot autobusā tikt! Es tāda nebūšu. Iesiešu maziņo slingā un laimīga braukšu vecajā, labajā augstās grīdas tramvajā. Dzin, dzin! Jā, es zinu, ka nevajag sapirkties pārāk daudz visādu lietu pirms laika, taču esmu secinājusi, ka tas man ir veids, kā likt sev gaidīt hiēnēna piedzimšanu. Nopērku vienu jaciņu un dienām ilgi staipu viņu pa dzīvokli, rādīdama vīram, kā mēs viņu uzvilksim mazulītim. Tas ir līdzīgi kā ar skriešanas lietām – nopērc un tad dīdies, nevarēdams sagaidīt treniņu, lai var vilkt mugurā. Ja jaciņa par 1 euro palīdz man pierast pie domas, ka man būs pavisam īsts un reāls bērns, tad varu pirkt kaut kaudzi ar jakām! Bērna mantu pārskatīšana palīdz arī grūtos brīžos, jo ne jau vienmēr man patīk visa tā bērnu lieta. Vistrakākais ir, kad mazais man kniebj. Es saprotu, ka reāli viņš nekniebj, bet sajūta ir tāda, un tā ir ellē, ku sāpīga! Nevaru saprast, kāpēc viņš man dara pāri, un nevaru saprast, kā es varēšu mīlēt kādu, kurš man dara sāpīgi. Tajos brīžos es vēlos, kaut nebūtu vispār uzsākusi visu to padarīšanu. Tad nu nākas runāties ar vīru un spēlēties ar bērna drēbēm, lai sajustos kaut cik normāli. Izrādās, ka kniebšanas sajūta ir no tā, ka sīkais man spaida kādu nervu. Tā kā zinu dažus šausmu stāstus par nospiestiem nerviem, tad priecājos, ka man vēl ir tikai kniebšana.

Nav taisnība tiem cilvēkiem, kuri saka, ka skaistais gaidību laiks paejot ātri. Man šķiet, ka es tusnīju jau veselu mūžību, un tā mūžība nav ietekmējusi manus uzskatus par zīdaiņiem. Grūtnieču fotogrāfijas ar plikiem vēderiem joprojām man šķiet pretīgas, arī pati neeju uz pludmali sauļoties. Vēl atbaidošākas ir tikai bildes ar nošmulētiem bērniem. Vai tiešām kādam liekas piemīlīgi mazi bērni ar noķeckātiem mūļiem un rokām? Es nezinu, kā manu personību ietekmē hormoni, jo grūti jau uz sevi paskatīties no malas. Kad prasu vīram, cik adekvāta es esmu, viņš smejas, ka to nevarot izmērīt – mana neadekvātuma lampiņa jau tāpat nevis mirgojot, bet esot visu laiku sarkana, un ar grūtniecību tam neesot sakara. Joprojām man šķiet nesakarīgi teikumi no sērijas “mēs jau ejam uz podiņa”. Rakstīts, ka mammas intuīcija pasakot priekšā, kā bērns jūtas vēderā. Nezinu, man tādas intuīcijas nav. Kaut ko pa iekšu dzīvojas, un tie raksturojumi, ko mēs ar vīru izdarām par bērna personību, vadoties pēc viņa uzvedības, taču ir tikai mūsu gaidas par to, kādu bērnu mēs vēlētos! Pilnīgi nesaprotams ir ieteikums domāt labas domas. Tas ir kā – man jākontrolē domas? Kas, es kaut kāds meditācijas guru? Tāpat kaut kāds kosmoss man šķiet raksti par gatavošanos skaistām, dabīgām dzemdībām, dzemdību plāna rakstīšana un tamlīdzīgas padarīšanas. Kādas skaistās dzemdības? Es gribu uzsist knipi, un gatavs! Cik vien nedabīgi var, 21.gadsimts taču! Lielo, ilustrēto grūtniečgrāmatu, ko es lasu pa mēnešiem, nolemju izlasīt līdz galam. Ja vēl par aktuālo laiku spēju lasīt normāli, tad par tālāko, dzemdībām un gatavu zīdaini ir tiešām pretīgi. Daudz ko šķiru pāri, jo vienkārši nespēju uztvert kā “skaisto gaidību laiku”. Vienmēr esmu bijusi vienaldzīga pret medijos izskanējušām ziņām par pazudušiem bērniem. Cilvēki man teica, ka tad, kad pašai būs mazais, es domāšot citādi. Nu, nav tā! Man šobrīd liekas, ka man jau ir bērns, jo viņš ir gandrīz gatavs, bet man joprojām ir pilnīgi vienalga par kaut kādiem svešiem bērniem. Arī tad, ja viņi kaut kādā mežā nomirst. Taisnība tiem, kas saka, ka ar savējo ir citādi. Ar vīru spriežam, kāpēc sīkulim man vēderā jāizaug tik lielam – tas tāpēc, lai mēs viņu nevarētu pazaudēt. Tad nu gan man sirds sažņaudzas – pazaudēt manu bērniņu? Nu nē! Ja viņš varētu piedzimt 1.mēnesī, es viņu ieliktu kastītē ar vatīti un nemitīgi uzraudzītu!

Mēneša beigās fizkultūras arsenālu papildina vingrošana. Es neesmu sākusi iet ne uz kādu speciālo grūtnieču vingrošanu, taču es atradu piemērotus vingrinājumus mugurai. It kā liekas, ka palīdz, jo uz mēneša beigām muguras sāpes kaut kur pazūd pavisam. Ar to muguru ir tā, ka dažreiz sāp nakts pirmajā pusē. Tas nav atkarīgs no matrača, jo sāpes var parādīties gan mājās, gan ciemos, gan teltī, gan viesnīcā. Gan uz ideālā, pasūtītā, dārgā matrača, gan uz paša lētākā, kas tika iegādāts laikā, kad nebija naudas, bet vajadzēja guļvietu. Tādās reizēs palīdz no spilveniem un segām sataisīts midzenis. Žēl, ka tādā nevar iemidzeņoties uz visu nakti, jo tāpat gribas grozīties un iet uz tualeti. Jā, nakts tualetes apmeklējumi arī ir iemesls, kāpēc nepildu savu apņemšanos vairāk pievērsties amatierlīmeņa dabas pētīšanai, kam iepriekš pietrūka laika. Varētu jau drusku padzīvot vīra vecāku mājās Jūrmalā, kas ir uz nacionālā parka robežas, vai lauku mājās, kas atrodas iekšā dabas parkā, taču Jūrmalas kūrortā ateja ir stāvu zemāk par guļamistabu, bet laukos vispār ir āra butka. Paldies! Ja man piecreiz naktī vajag iet atliet, tad vismīļākais miteklis man ir Rīgas dzīvoklītis, kur līdz labierīcībām var tikt, neatverot acis, nemaz nerunājot par kaut kāda halāta vai čību vilkšanu! Savvaļas orhidejas pagaidīs! Man patīk Rīga! Un vēl man patīk peldēties, kas ir labs iemesls, lai uz to Jūrmalu tomēr aizbrauktu!

Kas zīmējas uz ikdienas skriešanu, es katru reizi saprotu, kā tā var būt arī pēdējā reize. Esmu stingri apņēmusies pārtraukt skriešanu, tiklīdz ieguvums būs mazāks par grūtībām. Vienreiz tā gandrīz arī notiek. Spiedīgā un karstā laikā noskrēju 4km koptreniņā, tad atdalījos un skrēju mājās, un man bija tik grūti, ka gluži vienkārši vairs nevarēju normāli un bez grūtībām paskriet. Apsēdos uz soliņa, domāju par dzīvi un izdomāju, ka mocīties jau nu neiešu! Šitā domājot, jau biju atpūtusies un atlikušos pāris kilometrus līdz mājām noskrēju pilnīgi normāli. Hm, varbūt tiešām tikai gaiss ir pārāk spiedīgs? To nolēmu pārbaudīt pēc pāris dienām VSK Noskrien dzimšanas dienas stafetē. Ieliku kabatā e-talonu, pabrīdināju pārējos, ka, iespējams, es atdalīšos, un noskrēju ar tādu vieglumu, ka vienā momentā man pat lika piebremzēt. Šķiet, ka skriešana turpināsies!

No asfalta sacensībām šajā mēnesī man ir divas – “Izskrien Rīgu!” Māras dīķa posms un Jelgavas pusmaratona piečuks. Ap Māras dīķi ir bauda skriet. Beidzot šajā seriālā ir skaists aplis, kurā var netraucēti skriet pa ārējo malu un laist garām apdzinējus! Skrienas jauki, patīkama gaisotne, ūdens pa vidu… Ar ātrumiem nu ir tā, ka ātrāk par kādām 6 minūtēm kilometru vairs noskriet neizdodas (ar retiem izņēmumiem). Nevarētu gan teikt, ka es īpaši censtos, bet, ja censtos, tas tāpat būtu pārāk grūti. Interesantā kārtā sacensībās es tomēr turos gandrīz uz 6 minūtēm, bet ikdienas skrējienos tuvākas ir 7 minūtes. Ja neskaita tādu skriešanas žanru kā skrējiens uz sabiedrisko transportu – tur joprojām spēju attīstīt fantastiskus ātrumus! Bet par sacensībām – laikam atmosfēra dara savu. Otrā trimestra spēku pieplūdums nu ir garām, atliek vairs tikai priecāties, ka joprojām spēju normāli kustēties. Tīri normāla kustība sanāk arī Jelgavā. Man ļoti patīk skriet pa nakti! Un ir uzjautrinoši skriet lēnajā galā. Pašai temps ir drusku pāri 6 minūtēm, bet, tā kā startēju pienācīgi vairāk no beigu gala, tad nācās apdzīt lēnākus. Ak, šīs gudrības par to, kurā brīdī kādu želeju ēst 5 kilometru sacīkstēs! Raudoši, izsīkuši cilvēki pie 3km atzīmes, žuļiki, kas cenšas nogriezt kādu cilpu, un vīri, kuru čempiona apziņa ir lielāka par viņu alusvēderu… Tiešām lieliskas sacīkstes!

Pēdējais 7.mēneša lielākais skrējiens ir Stirnu buka Zaķa distance Pokaiņu mežā. Tā kā bija karsts laiks, jau laicīgi nostājos starta koridora beigu posmā un baudīju distanci nesteidzoties. Sākumā gan gribējās uzskriet mazliet ātrāk, bet šaurajās taciņās apdzīšana nebija tas vieglākais uzdevums, tāpēc daudz pastaigājos un skrēju tikai tiešām skrienamus posmus. Mežs tik skaists! Kājas pašas nes uz priekšu! Beigās gan kaut kā sagriezās kuņģis, laikam biju ko nelāgu apēdusi, tāpēc piebremzēju pavisam. Tiešām ļoti izbaudīju skrējienu! Diemžēl ir sācies tas, no kā es baidījos jau sen – sabiedrības nosodījums. Kaut kā pēkšņi, pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējām sacensībām. Kad pazīstamie prasa, vai ir normāli skriet manā stāvoklī, nez kāpēc sāku taisnoties. Kad paskaidroju, ka tas mazajam un man pašai nāk tikai par labu, draugi sāk smaidīt, un saprotu, ka viņi tikai labvēlīgi uztraucas, tāpēc neņemu ļaunā. Pavisam citādi ir ar puspazīstamiem un pavisam nepazīstamiem. “Tu esi nenormāla!” “Ja tu būtu mana meita, es tev sadotu pa seju!” “Tev ir jādomā par bērna veselību!” Johaidī, vai tiešām izskatās, ka es nedomāju par bērna veselību? Vai izskatos pēc tādas, kas priecātos par slimu bērnu? Pazīstu pāris tādu māšu, kas grūtniecības laikā pieņēmušās svarā par 30 un vairāk kilogramiem, jo naktī lavījušās uz ledusskapi pēc kūkām un kūpinātām vistām, pēc tam visu attaisnojot ar sabeigtu vielmaiņu. Cik zinu, viņām nepazīstami cilvēki nav nākuši klāt un aizrādījuši, ka jādomā par bērna veselību. Kaut kas tāds tiek uztverts normāli. Nav pārsteigums, ka viņu bērni tagad ir paaugušies un resni. Beigās vēl sanāks tā, ka mans veselīgais hiēnēns ar saviem nodokļiem maksās par “normālo” māšu bērnu ārstēšanos. Brīžiem ir pagrūti distancēties no nosodošiem skatieniem un komentāriem, bet to visu līdzsvaro tādi momenti kā, piemēram, pazīstamas skrējējas paceltais īkšķis, ieraugot mani ar piespraustu sacensību numuru. Nuja – viņa jau pati no pieredzes zina, cik forši ir turpināt skriet arī tad, kad iekšā gatavojas sīkulītis!

Noslēgumā laiks atbildēt uz populārākajiem jautājumiem:
Vai tu esi traka? Nesen izgāju medicīnisko pārbaudi. Psihiatrs mani atzina par pilnīgi normālu.
Kas tev būs? Bērniņš!
Kā jūties? Ļoti labi! Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, man daudz mazāk ir jākunkst, man skrienot mazāk savelk kājas, un man nav jāiet uz darbu!
Cik ilgi tu vēl skriesi? Nu, mīļie cilvēki? Kā es lai to zinu? Varu pateikt tikai to, ka būs arī ieraksts par skriešanu 8.mēnesī.