Mazais hiēnēns. 6.daļa.

Grūtniecības pirmie 3 mēneši it kā ir paredzēti vemšanai, otrie 3 – baudīšanai, bet pēdējie 3 ir kunkstēšanai. Es sāku kunkstēt jau 6.mēnesī. Hei, man taču pienācās vēl viens normāls mēnesis, kāpēc man jākunkst jau tagad? Ja gribi zināt par kunkstēšanu, skriešanu un citām 6.mēneša grūtniecības lietām, tad tik lasi tālāk!

Iesoļojot sestajā mēnesī, mazais hiēnēns jau stiepjas garāks par 30 centimetriem, un es nudien nesaprotu, kur viņš man tur iekšā viss satilpst. Saprast es varu arī nesaprast, bet jūtu gan. Dienas savā starpā atšķiras – ir normālās, un ir kunkstamās. Normālajās viss ir normāli, bet kunkstamajās es mokos, jo iekšējie orgāni ir saspiesti vairāk, nekā man tie jebkad ir bijuši saspiesti. Atgriežas gremošanas problēmas. Ēst gribas, bet var ieēst tikai nelielas devas, jo gluži vienkārši nav, kur to ēdamo likt. Kļūst grūti elpot, jo ir saspiestas plaušas. Vēdera āda pamazām nospriegojas, tāpēc reizēm ir bail kustēties – ka neieplīst ādas dziļākie slāņi. Strijas uz vēdera es tik tiešām negribu, jo tās ir uz mūžu! Šobrīd jūtos nevis kā hiēna, bet kā kivi putns ar olu iekšā. Viņiem ir vislielākā ola, salīdzinot ar ķermeni, no visiem putniem. Internetā ir bildītes, paskatieties! Kāpēc normālajās dienās es varu paelpot un paēst, es nesaprotu. Varbūt tas saistīts ar gremošanas trakta piepildījumu, varbūt ar bērniņa aktuālo novietojumu – es tiešām nezinu. Kunkstamais laiks ietekmē arī skriešanu. Ir grūtāk vispār uz to saņemties, jo šķiet, ka nevienā pozīcijā nejūtos labi. Skrienot, protams, nav tik traki, bet tā saņemšanās! Solis ir kļuvis kaut kāds tizlāks, kājas ātrāk piedzenas. Pirmajā tādā reizē jau pēc kilometra kājas bija kā bluķi, un es ar mokām noskrēju to kilometru atpakaļ līdz mājām. Ja ir sajūta, ka spriegojas vēdera āda, tad gribas skriet ar saķertu vēderu, lai āda neizstieptos, bet tā nu es gluži neskrienu, jo joprojām negribu sastapties ar mierīgo iedzīvotāju komentāriem. Lai nebūtu nekas jāklausās, treniņos cenšos vilkt platus, tumšus T-kreklus, jo tā vēders nav tik ļoti pamanāms. Lai domā, ka es esmu resna! Speciālos grūtnieču treniņtērpus nepērku. It kā jau neuzskatu sevi par pagasta nabagu, bet tomēr pārāk dārgi. Mierīgi der lielie krekli. Dažas bikses vairs neder, bet dažas kaut kā uz pakaļas var uzstiept tā, ka josta paliek zem vēdera un viss tomēr turas. Izstaipīšanās pēc treniņa ir pagrūts uzdevums, jo es vairs nespēju izpildīt savus mīļākos vingrinājumus, tāpēc nākas domāt visādus jaunus veidus. Dažreiz gan es grēkoju un neizstaipos vispār.

Dienām ritot, piedzītas kājas kļūst par ikdienas problēmu. Pirmais kilometrs normāls, un tad viss! Smagums, sāpes, saspringums… Stājos, lai izstaipītu un izpurinātu kājas, bet nevarētu teikt, ka pēc tam būtu diži labāk. Treniņa beigās (kādi 2-3km) apakšstilbi sāp tik ļoti, ka nevar ne izstaipīt, ne izmasēt – nākas vien paglaudīt un pagaidīt, līdz atlaižas, lai var pastiepties. Vienā tādā sāpīgā treniņā ienāk prātā doma mest to skriešanu pie malas. Galu galā, es esmu grūtniece ar palielu vēderu, bērniņš būs gatavs pārredzamā nākotnē, man ir grūti un kļūs vēl tikai grūtāk. Sirdsapziņai nevajadzētu grauzt, ja es no skriešanas pārietu uz nūjošanu. Skrienu tālāk, apdomājot šo ideju, un nonāku pie secinājuma, ka es joprojām no skriešanas ķeru to pašu kaifu, ko agrāk, kad es vēl varēju viegli lidot pa trasi. Ja man tas joprojām patīk, tad piedzītas kājas nav attaisnojums! Nevis jāmet nost skriešana, bet jāsadraudzējas ar kājām! Tas arī izdodas. Ja pirms treniņa pietiekami ilgi spaida un masē, un iestiepj apakšstilbus, ir iespējams normāli noskriet paredzētos dažus kilometrus ar labsajūtu. Lieliski, es esmu paildzinājusi savu ieskriešanu grūtniecībā! Jo ilgāk man tas sanāks, jo vieglāk būs pēc tam atsākt.

Pavisam tikt vaļā no piedzīto kāju problēmas gan nesanāk. Ventspils 5km skrējienā sanāk noskriet lēnāk, nekā ir iekšās, tieši kāju dēļ. Par rezultātu nesatraucos, bet man nepatīk tā sajūta, ka skrienot visu laiku pakausī elso kāju sāpes. Līdz patiesām sāpēm gan izdodas nenonākt, toties nepatīk tā sajūta, kas ir uz savilkšanās robežas. Kaut kas nav labi arī ar potīti. Tipinu lēnām līdz galam, lai nesanāk kā Olainē, kad neuzmanības dēļ izsmērējos pa ceļu. Finišā jūtos lieliski un vēl cenšos palīdzēt maratonistam, kam abas kājas sarautas krampī. Labi, ka tik traki man vispār nekad nav bijis! Pēc skrējiena lieliskās skrējēju sarunas, jautra sēdēšana rindā uz dušām, vasaras baudīšana… Apkārtējie ar interesi apjautājas par manu grūtniecības un skriešanas kombināciju. Dažu labu šķību aci gan jau esmu līdz šim manījusi, bet cenšos no tādām distancēties. Pārsvarā attieksme no skrējējiem tomēr ir pozitīva (vismaz acīs neviens tā baigi nemet savas gudrības).

Arvien biežāk sievietes stāsta, ka arī viņas nav apņēmusi bezgalīga mīlestība jau no paša sākuma, arī viņas ir baidījušās un šaubījušās, vai vispār doma par bērnu ir bijusi laba doma. Gluži vienkārši tas šķiet tik nepareizi, ka labāk skaļi par to nerunāt. Man gan šķiet, ka tieši ir jārunā un jāatšķaida tie salkanie stāstiņi. Lai tak cilvēki zina, ka var būt dažādi! Es it kā esmu iemācījusies dažreiz priecāties par to, ka man būs zīdainītis, bet vienalga reizēm uznāk raudiens, kad es negribu neko. Visumā tomēr pusgada laikā noskaņojums ir būtiski uzlabojies.

Šajā mēnesī bērniņš kļūst dzīvotspējīgs. Tas nozīmē, ka spontānais aborts man vairs nedraud nekādā gadījumā – tās būtu priekšlaicīgas dzemdības, un sīkulim būtu iespēja izdzīvot. Pagaidām niecīga, bet tomēr. Katru nodzīvotu dienu uztveru kā padarītu darbiņu, kas nodrošina bērnam lielāku dzīvotspēju un paildzina attīstību. Parādās tāda laba sajūta, kas kontrastē ar pagājušā mēneša drūmumu par to, ka man iekšā kāds drīkst dzīvot bez manas atļaujas. Lai būtu godīgāk, vīrs izdomā, ka es jau arī dzīvoju mazajam apkārt bez viņa atļaujas! Īsti sakara tur nav, bet fakts, ka mans sīcis pa lielam ir gatavs, ir patīkams. Ja nu kas, tad var nākt ārā un dzīvot bez mana ķermeņa obligātas līdzdalības.

Tagad pacietīgi jāgaida, kad bērniņš nāks ārā, un jābauda laiks, kad mēs ar vīru vēl esam divatā. Tiek nosvinētas papīra kāzas. Gads sievas kārtā ir bijis tik laimīgs, ka grūti vispār noticēt, ka tik tiešām tā ir īstenība! Man dzīvē ir bijuši tik smagi posmi, ka laimīgais laiks šķiet gandrīz nereāls. Nāk laimes raudiens no apziņas, ka man ir tik nenormāli paveicies ar sakarīgu vīru, kurš mīl savu sievu un bērnu, saka, ka es esot skaista, ir pacietīgs, dala ar mani saimniecības rūpes un samīļo, kad man uznāk kaut kāds raudamais. Es it kā dzīvoju divās pasaulēs – racionālajā (stāvu abām kājām uz zemes, saucu lietas īstajos vārdos un darbā izpelnos atzinību par veselo saprātu) un sapņainajā (meža laumiņas un niedru gariņi ir īsti, ka es jums saku). It kā jau ģimene nāk no tās īstās pasaules, bet reizēm es par to neesmu tik pārliecināta. Vai tad īstenībā var būt tik labi? Skrienu ar vīru koptreniņā un izbaudu, ka varam piedalīties visi trīs, jo tad, kad piedzims, tad vienam būs jāsēž mājās ar bērniņu, kamēr otrs trenējas (ratu mammas būšana netiek apsvērta).

Ap to pašu laiku, kad mazais hiēnēns (vispār man liekas, ka viņš ir mežacūciņa) kļūst dzīvotspējīgs un es svinu kāzu jubileju, ir arī manas dzimtas salidojums, kur pa visiem kopā sazīmējam dzimtas koku 7 paaudzēs. Visnotaļ vareni esam izpletušies! Ar māsu aizdomājamies, ka nu jau viss – mēs skaitāmies pie pieaugušajiem, jaunie tagad ir tie radu sīči, kas skraida pa pagalmu un lien visur, kur paaudžu paaudzēs tajās lauku mājās mēs visi savā laikā esam līduši. Un man jau gatavojas nākamais, kas tur līdīs (cerams, ka pa kluso no manis, jo es lieliski zinu, kādas dzīvībai bīstamas, bet bērnībai pilnīgi normālas atrakcijas tur var izpildīt). Drusku baidījos no šī salidojuma, jo visi lieliski zinām, ka tantes nekad neskopojas ar padomiem grūtniecības un zīdaiņu kopšanas sakarā, bet ne vella! Manējie radi ir sakarīgi un tikai novēl veselību, un aicina uz laukiem tāpat vien palaiskoties.

Arvien vairāk izmainās mans ķermenis. Lai arī neesmu dramatiski pieņēmusies svarā, mainās ne tikai vēders, bet arī viss pārējais. Kļūstu tāda kā apaļīgāka un mīkstāka visur, īsti nepazīstu savu ķermeni spogulī. Pieķeru sevi pie domas, ka sāku izvairīties tajā spogulī vispār bez vajadzības lūkoties, jo man nepatīk tas, ko redzu. Labi, ka to pamana vīrs, un pārliecina, ka viņa acīs joprojām esmu skaista! Augošā vēdera dēļ arvien izteiktāka kļūst grūtniecēm raksturīgā “pīles gaita”, kas varbūt arī ir iemesls tam, ka skrienot kājas piedzenas. Izmainītais smaguma centrs, vaļīgas kļuvušās saites un augošais svars sāk tramdīt manu muguru. Īsti nekas nesāp, bet man ir grūti atrasties vienā pozā ilgāku laiku. Es nekad, nekad neesmu svērusi tik daudz! Lai arī objektīvi mans svars nav liels, es vienalga tos kilogramus jūtu. Man grūti uznest viņus kaut kur augšā. Kad kāpju uz poliklīnikas 6.stāvu, es 3.stāvā esošo tualeti izmantoju kā attaisnojumu, lai atvilktu elpu. Kur nu poliklīnika, es pat Arkādijas parka kalniņā nevaru normāli uzvilkties, kad jāiet uz kaut kādām pārbaudēm Bērnu slimnīcā!

Arkādijas parkā norisinās arī šī mēneša pēdējās skriešanas sacensības, kurās es piedalos – “Izskrien Rīgu!” seriāla 3.posms. Man 5 reizes tajā kalnā ir jāuzskrien. Uzskrienu gan tikai pirmo un pēdējo, pārējās es kāpju. Neatceros, kad pēdējoreiz man piecītī būtu nācies pāriet soļos. Piemetas doma, ka finišs būs jau aizslaucīts, kad es tur nonākšu, bet tik traki nav, pēc manis vēl skrien 10km veicēji. Trasē man nepatika līkumainums. Apzinos savu ātrumu, tāpēc cenšos atrasties līkumu ārmalā, lai netraucētu ātrākajiem, bet pēc 5 soļiem ārmala jau ir iekšmala. Paiet pāris apļu, kamēr izplānoju ideālo trajektoriju, kas vismazāk traucētu tiem, kas mani apdzen par apli, bet vienalga vienu reizi sanāca vienam patraucēt. Žēl, ka tā sanāk! Bet finišā atkal jūtos labi – esmu skrējusi prātīgi, nemirstu nost, kājas nav savilktas, un var normāli iet mājās. Pirms starta, nododot glabāšanā savu maisiņu, gan sastopos ar ultramaratonistu biedu – mediķi! Viņa tā skatījās uz manu vēderu, ka tiešām baidījos, ka nenoņem no trases jau pirms starta! Bet nē, tikai piekodināja skriet prātīgi un atcerēties padzerties ūdeni. Jā, labi, to es varu apsolīt!

Šajā mēnesī mani pirmo reizi palaiž tramvajā apsēsties. Prieki nav ilgi, jo saprotu, ka tas nav vēdera dēļ, bet gan tāpēc, ka tieši tajā dienā man bija jānēsā sirds monitors, un vadi bija izlīduši no blūzes. Skats visnotaļ dramatisks. Laikam džentlmenis negribēja, ka es tur nosprāgstu un nobloķēju visu satiksmi, tāpēc, drošs paliek drošs, laida sēdēt. Vispār jautri skatīties, kā cilvēki cenšas neblenzt. Sirds monitoru vajadzēja nēsāt tāpēc, ka ginekologs atrada martā taisītu kardiogrammu un izdomāja, ka tomēr vajadzētu kardiologa konsultāciju. Kardiologam godīgi izstāstīju savu slimības vēsturi, un tāpēc nācās iet uz vairākām specifiskām pārbaudēm, lai izkontrolētu, kas un kā. Pie reizes arī hiēnēna sirsniņa tika apskatīta, ap to laiku arī acu ārsts, ģimenes ārsts, atkal ginekologs… Tiešām izbesījos, ka nemitīgi jādzīvo poliklīnikās. Un viss tikai tāpēc, ka laikā neattapos, ka jātur mute par visām bērnības diagnozēm (labi, ka dažas tomēr aizmirsu pieminēt)! Gala rezultātā iznāk, ka bērniņam viss ir vislabākajā kārtībā, manas vecās diagnozes paliek spēkā, bet esmu labākajā formā, kādā vien ar tādu slimību vēsturi var būt. Sirds daktere apstiprina manas aizdomas, ka tas lielā mērā ir sporta nopelns. Visā šai sakarā priecājos, ka man darbs ir nodrošinājis veselības apdrošināšanu. Grūtnieču bezmaksas aprūpe ir bez maksas tikai standarta gadījumos, par dažām specifiskām izmeklēšanām tomēr ir jāmaksā, turklāt poliklīnika mēdz nozaudēt pacienta kartītes ar visiem nosūtījumiem, tāpēc noveļ maksāšanu uz apdrošinātāja pleciem, utt. Labi, ka beigās lielāko daļu naudas tomēr atgūstu. Apdrošināšana ir vajadzīga lieta!

Šajā mēnesī beidzot tiek sagaidīts lielais grūtnieču labums – supergarais atvaļinājums! Lai arī man ļoti patīk mans darbs, tomēr ir patīkami uz to neiet. Dažu dienu laikā paspēju atradināties no darba un baudu laiskās dienas. Tieši laikā, jo hiēnēns apgriežas ar galvu uz leju (jā, to var just) un kopš tā brīža kļūst vēl dzīvespriecīgāks, sitot man pa vēderu, kniebjot, kutinot, ārdoties un sperot pa “saulīti” tā, ka elpa aizcērtas, tāpēc strādāt varētu būt pagrūti. Tā vietā izguļos kārtīgi, eju uz tirgu pēc zemenēm, apzinu, kuros datumos ir atlaides zīdaiņu drēbju humpalās un, vīram par lielu uzjautrinājumu, pērku mazulītim drēbes. Man gan ir visai maza nojausma par to, kas jāpērk, tāpēc prasu padomus jaunajām mātēm, lasu internetā sarakstus ar nepieciešamajām lietām un saprotu, ka neko nesaprotu. Tiem sarakstiem, kas savā starpā atšķiras, vajadzētu klāt paskaidrojumu, kam tā lieta nepieciešama, lai es varētu saprast, kas tas vispār ir, un vai es plānoju tādu izmantot. Uz dzemdībām esot jāņem līdzi vairāki apģērba komplektiņi. Kas, pie velna, ietilpst apģērba komplektiņā, un kāpēc viss ir deminutīvā? Būs vien jāiet uz kaut kādiem vecāku kursiem, lai saprastu, no kura gala vispār tam bērnam ķerties klāt. Runājot par kursiem, biju nolēmusi brīvajā laikā līdz dzemdībām kaut ko pamācīties. Nekādas svešvalodas vai grāmatvedības pamatus – kaut ko pavisam vienkāršu un nenopietnu. Izrādās, ka vasarā pieaugušo kursos ir klusums. Atrodu tikai zivju ādu ģērēšanas kursus, bet tur jāņem līdzi savas zivju ādas. Man nav ne jausmas, kā lai es dabūju zivju ādas, tāpēc tas atkrīt. Neiemācīšos neko!

Runājot par sportu, vēl bez skriešanas manā dzīvē pastāv arī orientēšanās. Ja agrāk tas bija veids, kā uz stundiņu aizmirst par grūtniecību, tad tagad tas vairs nesanāk. Vēders ir tik liels un traucējošs, ka orientējos kopā ar bērniņu. Vismaz ir, ar ko parunāties, nav jākonsultējas ar iedomu draugiem. Maz gan tā sanāk, jo tagad es ņemu vieglākas distances, kur tā nomaldīšanās tik bieži netiek piedzīvota. Tikai ir grūti skriet pa apvidu. Man apvidus nekad nav paticis, bet skriet pa brikšņiem ar aizdusu un spiedošu sajūtu ir īpaši sarežģīti, pie tam jāuzmanās, lai neiekristu kādā bedrē un nesatraumētos (tagad jau ar līdzsvaru ir vēl grūtāk, nekā pirms hiēnēna). Orientējoties arī distances sanāk garākas, nekā vienkārši skrienot ap māju, tāpēc 2 dienas pēc kārtas ir visai nogurdinošas. Palīdz ilgs miedziņš un laiskošanās nākamajā dienā.

Mēneša beigās ar vīru dodamies ceļojumā. Mērķis ir atrast viņa vectēva dzimto māju drupas. Pirmo reizi pārgājienā ņēmu līdzi lietussargu. Bet tā gāza, ka es izdomāju, ka man to zoņķiku vajag! Protams, iekūlāmies tādos džungļos, ka pēc tam lietussargs bija metams ārā. Aizaugušas pļavas, purvu malas, grāvji, koki, krūmi, brikšņi, slīkšņas… Labi, ka līdzi bija cirvis! Pārgājiens fiziski ļoti grūts, vienkārši nevilka kalnā. Odi, nātres, lietus, lietus… Nu, kāpēc es nevaru būt tāda grūtniece, kam vēders ir attaisnojums sēdēt mājās un iet uz meditācijas kursiem? Kad tās drupas tomēr atradām, nogurums bija kā ar roku atņemts – nē, meditācija nevar būt tik laba, ka atsvērtu tādus piedzīvojumus! Tā kā bijām pilnībā slapji, tad pie reizes arī nopeldējāmies ezerā. Izrādās, virs ūdens turos tikpat normāli, kā tad, kad vēders bija vairāk uz iekšu, nekā uz āru. Drošības labad gan tālu ezerā nepeldēju, bet tomēr biju pārsteigta, ka tas nav grūti, vismaz plunčāšanās un vieglas slīdēšanas pa ūdens virsmu režīmā.

Reizēm šķiet, ka piedzīvojumi paši mani atrod. Kādā vakarā kaimiņiene, ar kuras dzīvokli mūsējam ir kopējs gaitenis, paziņoja, ka gaiteņa atslēga ir iesprūdusi. Manējā arī nekustas ne par milimetru. Sazvanām pārvaldnieku, viņš iesaka lekt ārā pa logu. Pēc pārdomu brīža nolemjam izmēģināt, vai nevar atslēgt durvis no ārpuses. Ielavāmies mūsu gaiteņa trešajā dzīvoklī, kas stāv tukšs, bet arī tas logs ir pārāk augsts, lai lektu ārā. Protams, ka pirms grūtniecības es būtu izlekusi bez liekas domāšanas, bet tagad tomēr brīnumainā kārtā kaut kāds saprāts man tomēr galvā ir parādījies. Atrodam remonta kāpnes, izceļam pa logu, kaimiņiene tur kāpnes, bet es lienu laukā. Skats droši vien ir Delfu aculiecinieku vai Degpunkta vērts, bet beigās durvis tomēr var dabūt vaļā no ārpuses. Jā, manas bažas nav piepildījušās – neskatoties uz grūtniecību, es joprojām esmu tas pats cilvēks, kas iepriekš. Tas pats cilvēks, kas vienīgais ugunsgrēka laikā neapjūk un evakuē visus, kas aukstasinīgi apstrādā pretīgas, asiņainas brūces bērnu nometnē, kas ādas jaku salāpa ar to neredzamo šuvi, ko mēdz izmantot ķirurgi, un kas atkal varēs izlekt ārā pa logu, kad bērniņš būs piedzimis.