Mazais hiēnēns. 5.daļa.

Man rit grūtniecības 5.mēnesis – pats vidiņš, es skrienu un jūtos lieliski.

Mani spēki atgriežas, es varu izdarīt vairāk. Atceros, kā otrajā mēnesī es gāju varenā 7km pārgājienā, beigās knapi kājas velkot. Tagad es jau varu iet 2 dienu pārgājienā, kopā nosoļojot ap 60 kilometriem. Ar vīru izdomājām, ka garās maija brīvdienas nedrīkst laist postā, sazīmējām maršrutu (kas dabā izrādījās garāks), rezervējām naktsmītni un kravājām somas. Gājām pa ceļiem un bezceļiem, atradām kartē kļūdu (jau otrā vieta, kur mēs atrodam kartē nepārprotamu kļūdu), vadījāmies pēc kompasa un iemaldījāmies nomaļās vietās, kurās patiešām ir vērts iemaldīties. Redzējām meža dzīvniekus un putnus, un rāpuļus, un taurentiņus. Silta diena, brīžiem var iet T-kreklā, un vakarā var smieties viens par otra sarkano, saulē nosvilušo ģīmīti. Rokas mežā saskrāpētas, uz kājām tulznas, bet garastāvoklis pareizais. Pēc kādiem 20km pirmajā dienā gan sāka kļūt grūtāk, bet nu nekas, kaut kā līdz gultai tikām. Domāju, ka tur vairāk nospēlēja nevis fiziskās grūtības, bet gan apvidus – bezgalīgi rapšu lauki, pļava, neliels mežiņš, atkal rapsis, rapsis, rapsis… Un putekļains grants ceļš. Otrajā dienā arī pārsvarā grants un asfalta ceļi samērā klajā apvidū. Nevajag grūtniecības stāvoklī daudz iet pa klajiem apvidiem! Kāpēc? Čurāšanas pēc! Pilnīgi mierīgi var ielīst mežā uz zaļo pauzi un pēc 10 minūtēm atkal iztecināt ārā no sevis nākamo galonu ar izšķīdušu slāpekli. Grūtniecība vispār iemāca atviegloties visādās skrajās vietās. Sporta jaka man vēl der, bet nu jau ir krietni ciešāka, tāpēc nedaudz spiež vēderu. Ne tā, ka nebūtu ērti, bet pietiekami, lai pūslis spiestos vairāk, nekā gribas. Kad kļūst siltāks un jaku var bāzt somā, arī pauzes vajag retāk. Pēc garā pārgājiena gan vēl dienu jūtos sagurusi, bet viss ir normāli – kājas gaisā, atpūta, grāmata un skats spogulī uz nosauļoto seju sniedz labsajūtu, kas iespējama tikai pēc fiziskas slodzes.

Pamazām sāku saņemt jautājumus par to, vai tas ir prātīgi, ka es skrienu un daudz kustos. Bet protams, ka tas ir prātīgi! Sīciņajam tiek vairāk skābekļa, fiziskas aktivitātes ir pilnīgi nepieciešamas! Man uzdod jautājumu, vai auglis nevarot sakratīties, kamēr es skrienu. Nu, mīļie cilvēki! Ielieciet burkā gaļu, piepildiet pilnībā ar ūdeni un mēģiniet sakratīt! Sanāk kaut kas? Pie tam dzemde nav burka, maziņais ir šķidrumā, kas ietverts vairākās kārtās apvalku, ko vēl satur un amortizē saites, muskuļi, gaļa un vispār visa balsta un kustību sistēma. To, ka viss ir kārtībā, apstiprina izmeklējumu rezultāti. Kopā ar vīru bijām uz ultrasonogrāfiju, kur mums rādīja mazo hiēnbērnu. Būšot smuks – deguna kauls ir klasiski taisns. Ļoti labi, man ir svarīgi, lai mans bērns būtu skaists! Gribēju teikt, ka svarīgāk, lai būtu vesels, bet tās nebūtu īsti manas domas. Man pašai ir strīpa ar visādām iedzimtām patoloģijām, bet, ja es varētu atdot savu skaistumu, lai iegūtu pilnīgu veselību, es to nedarītu. Par laimi, nav jāizvēlas – cilvēks var būt gan skaists gan vesels, un rādās, ka hiēnēns tieši tāds arī būs! Neesot pilnīgi nekā, pie kā piekasīties. Kauliņi ir kārtībā, visas detaļas ir kārtībā, placenta ir bieza un labi piesūkusies, visas citas manas ķeskas arī ir kārtībā, man nav nekādu ierobežojumu – ko gribu, to daru! Arī analīžu rezultāti ir lieliski. Pat ar visu grūtnieču biedu hemoglobīnu man ir labas attiecības. Pajautāju dakterei par dažādiem grūtniecības mītiem, viņa sāk smieties un iesaka paklausīties vēl tantēs. Es varu gulēt un sēdēt, kā vien es vēlos, es varu izpausties pēc sirds patikas. Intereses pēc daktere vēl izjautā, ko tad tantes sakot par bērna dzimumu, un gardi nosmejas. Vispār diezgan eiforisks noskaņojums. Mums būs sanācis uztaisīt veselu bērniņu! Vēl gan grūtniecība ir tikai vidū, bet pats svarīgākais posms tomēr ir veiksmīgi aizvadīts. Kas tā ir par laimi – redzēt savām acīm, ka ir divas rokas, divas kājas, pilnīgi normāla galva un rumpītis! Diena kopumā ir visai gara un gadās arī likstas, piemēram, pazaudēju maku, bet tas nespēja mani pārlieku izsist no sliedēm. Kas gan ir pazaudēts maks salīdzinājumā ar veselu un smuku bērniņu? Beigās gan maku atguvu ar visu saturu, un nolēmu par ietaupīto naudu nopirkt sev skaistu kleitu.

Ar kleitu pirkšanu neiet tik viegli, kā gribētos. Un zeķbikšu pirkšanu arī. Meklēju pa veikaliem speciālās grūtnieču zeķbikses, bet visur izpirktas un nav zināms, kad būs vēl. Manas vecās zeķbikses spiež vēderu, tāpēc nopirku tādas, kas der vēdera rajonā. Bet tās man krunkojas kāju daļā, jo tur sanāk par lielu! Eh, apģērbs… Man vispār ir kaut kāds nestandarta rumpis, kam rokas un kājas ir kā pieskrūvētas no cita nestandarta cilvēka, līdz ar to apģērba pirkšana nekad nav bijis viegls uzdevums. Cerēju, ka grūtniečdrēbes būs vieglāk sadabūt – liels vēders, šaurs viss pārējais, un gatavs! Aha, sacerējos. Izrādās, ka nepienākas audzēt tikai vēderu. Jābūt lielam arī visam citam. Jā, grūtniecības laikā krūtis kļūst lielākas, bet nu ne jau tādā mērā! Neviena kleita smuki neder! Pleci arī man par šauriem, lai kleitas labi piegulētu. Velns ar ārā! Var jau būt, ka situācija nav tik traka, un kaut kur kaut ko var tomēr atrast (kas pierādās turpmākajās nedēļās), bet es neesmu no tiem cilvēkiem, kas spēj ilgi vazāties pa veikaliem, tāpēc atmetu kleitām ar roku, uzvelku to, kura ir tāda brīvāka jau no veciem laikiem, un eju uz skolas salidojumu. Izrādās, ka ir vēl daudz cilvēku, kas domā, ka es gluži vienkārši esmu uzēdusi resnu vēderu, un brīnās, kad es pasaku, ka iekšā aug sīkulis. Ar to pašu saskaros nākamajā dienā Rīgas maratonā. Nopietni, vai es tiešām izskatos resna? Man likās, ka nu jau gan to vēderu nevar pārprast! Pašās, pašās mēneša beigās, kas īstenībā jau laikam skaitās 6.mēneša sākums, es pasaku kolēģim, kuru redzu katru dienu, lai nerēķinās ar mani darbos, kas plānoti vasarā. Šim lielas acis. Viņš pat nebija domājis, ka esmu uzēdusies. Vispār neko nebija pamanījis. Nu labi, tad man ir skaidrs, kāpēc trolejbusā es joprojām stāvu kājās.

Rīgas maratons pats par sevi ir baudāms pasākums. Maratonu gan neskrienu, aprobežojos ar 10km. Pirms tam izbaudu maratona gaisotni, silto laiku un daudzos cilvēkus apkārt. Man tā patīk Rīgas maratons! Pat tad, ja es to neskrienu! Mana 10km distance iesākas tāpat, kā jau pēdējā laikā visi skrējieni – ar gribēšanu uz krūmiem. Nolādētais pūslis! Vai tiešām būs jāizmanto būdiņas? Cenšos novērst domas no pūšļa un baudīt skrējienu. Un ziniet, izdodas! Tā kā ir karsts, cenšos neforsēt, leju uz galvas ūdeni un skrienu prātīgi. Kaut kā sanāk apdzīt vienu, otru, trešo skrējēju… Nevilkšos taču speciāli aizmugurē! Pēdējā ūdens punktā saprotu, ka tualeti tomēr nevajadzēs. Pūslis ir galvā. Pie šīs domas vēl jāpierod un jāstrādā, bet visumā tā ir galvenā atziņa no skrējiena. Tas, ka sīkais spārda pa iekšām, nenozīmē, ka man jāiet uz tualeti. Kas attiecas uz pašu skriešanu, es skrienu normāli. 10km pieveikti 56 minūtēs un 1 sekundē, kas, manuprāt, ir tīri pieklājīgs rezultāts, ja ņem vērā, ka es centos nemočīt pilnā jaudā, bet skriet ar domu, ka man tur iekšā viens vizinās un grib ērti justies. Pēc skrējiena satiekos ar pazīstamiem maratonistiem, dzeru bezalkoholisko alu un izbaudu pēcsacensību gaisotni. Es noteikti atgriezīšos maratonā!

Seriāls “Izskrien Rīgu!” šogad norisinās ceturtdienu vakaros. Ir jāskrien! Piesakos uz 5km distanci. Pirmais posms notiek Kronvalda parkā, jāskrien 5 zigzagaini apļi. Saģērbjos pārāk siltās drēbēs, bet tas īpaši netraucē. Pirmajā aplī dodu kājām vaļu, bet apļa beigās paziņa atgriež mani realitātē, sakot, ka knapi tiekot līdzi. Atgādinu sev, ka es šeit esmu, lai izkustētos, nevis cīnītos, tomēr otrs aplis noskriets vēl ātrāk. Pēc tam gan norimstos un vienkārši mēģinu normāli skriet līdz finišam. Baigi jau nu tas izdosies, ja attālums starp mani un priekšā skrienošo meiteni lēni, bet neatlaidīgi samazinās! Nolemju viņu noskriet. Ja viņa atspēlēsies, lai to dara! Man izdodas viņu pārspēt, bet tad izrādās, ka viņa skrien 10km distanci (starts bija reizē). Eh… Ja reizē skrien 5km, 10km un vēl veselības pusstunda, tad neko nevar saprast. Ja es tur patraucēju elites skrējējiem, tad lūdzu neņemt ļaunā! Es tiešām centos pavākties malā, kad apzinājos aiz sevis skrienam kādu ātrāku cilvēku. Pēc finiša sajūtu, ka īstenībā jau sviedri diezgan daudz tek pa ķermeni. Laikam vasara tiešām klāt.

Pēc pāris dienām Olainē pārliecinos, ka jā – vasara ir savā elementā! Kam man vajadzēja to Olaini skriet, es nezinu, bet man tagad gribas skriet, cik tik vien var, jo es nezinu, cik ilgi es to vēl varēšu darīt. Piesakos uz 10km. Protams! Iesildīšanās kaut kāda pašvaka, nolemju, ka iesildīšos distances sākumā, un tas man būs kā stimuls nepārķert startu un vispār skriet mierīgi. Tā nu tas tev sanāks! Skrienas labi, bet visai drīz tiek piedzīti apakšstilbi. Smagām kājām dauzos pa to smilšu ceļu, sūtu saulē un patiesībā pat priecājos, ka tās kājas tādas – nekādas, jo tas man neļauj pārforsēt. Kājas drīkst būt smagas, galvenais, lai es nepārcenšos tā, ka melns gar acīm. Karstumā jau visādi gadās… Dzeršanas punktos ir kārdinājums pāriet soļos, bet to pārvaru, jo zinu, ka tad būs grūtāk. Pēc kādiem 5km sāk tirpt kājas. Laikam jau grūtniecība un karstais laiks kombinējas, kājas pietūkst un aizņem visu botu. Tas pats bija Rīgas maratona dešukā un Stirnu Buka Zaķī. Īsti nezinu, ko darīt, jo negrasos pirkt lielākas botas tam īsajam laikam, kas man vēl palicis, ko skriet. Ignorēju tirpoņu un savā tempā skrienu uz priekšu, līdz panāku 3 čaļus. Sāku jau domāt, pa kuru pusi viņus labāk apdzīt, bet tā aizdomājos, ka aizķeros aiz akmens un lidoju pret rupjo grants ceļu, kas ir pilns ar akmeņiem. Nuja, sen tā hiēnslimība nebija piemetusies! Man gluži vienkārši nepienākas dzīvot bez traumām! Parasti krītot es uzmetu kūleni, lai pasargātu ādu no lielākiem noberzumiem, bet šoreiz vienā mirklī tiek pieņemts lēmums visu ņemt uz ekstremitātēm – galvenais, lai iekšās viss būtu drošībā! Tā kā man ir liela krišanas pieredze, trieciens sanāk nemanāms, bet epidermas gabali gan paliek uz ceļa. Abi ceļgali, plaukstas un elkonis ir asiņaini. Pasēžu putekļos, padomāju par dzīvi un ceļos tik kājās. Pastaigājos, nokratu asinis un apraudu savas labās skriešanas bikses, kas nupat tika ieskaitītas orientēšanās drēbju klāstā. Man garām viena pēc otras paskrien divas sievietes. Apjautājas, vai viss kārtībā. It kā jau ir. Bet kāpēc es laižu viņas garām? Atsāku skriet un tai pašā tempā novietojos vecajā pozīcijā aiz 3 čaļiem. Kas spējīgi man skriet garām, lai skrien! Medpunktā man apstrādā brūces, un tad jau eju gaidīt vīru finišā. Viņam nāk smiekli par manu tizlumu, bet viņš ir norūpējies par bērniņu. Man nāk smiekli par to, ka viņam nāk smiekli, bērniņam viss ir kārtībā, un es priecājos, ka manam vīram ir tāda attieksme, kādu es no viņa sagaidu.

Aptuveni tagad ir tas laiks, kad es vairs nedrīkstu taisīt abortu. It kā jau nemaz nebija doma hiēnēnu nīdēt ārā, bet vienalga ir dīvaina sajūta, ka nu pa manu ķermeni kāds drīkst šiverēties neatkarīgi no tā, vai es to gribu. Viss, atpakaļceļa vairs nav. Mācas virsū visādas eksistenciālas pārdomas, ko cenšos noslāpēt. Palīdz runāšanās ar vīru un apzināta visādu pozitīvo faktoru meklēšana. Vīrs man stāsta, ka bērniņam tur iekšā esot mājiņa, kurā viņš dzīvo, un tamlīdzīgas mīļas muļķībiņas. Reizēm samīļoju bērna rāpulīti. Vispār jau biju nolēmusi nesteigties ar bērna mantu iegādi, jo nav vajadzības pārekipēties pirms laika, bet tad, stāvot rindā uz pielaikošanas kabīnēm, ieraudzīju stendu ar zīdaiņu drēbītēm. Sāku šķirstīt un ieraudzīju dažas ar dzīvniekiem virsū. Kā var pretoties vaļiem, safari un putniem? Nekā! Beigās izrādās, ka pareizi vien ir. Fakts, ka manam auglim jau ir savas drēbes, vairāk liek uztvert viņu kā cilvēku. Beigās vēl izrādās, ka mamma ir sataupījusi kaudzi ar zīdaiņu drēbēm, ko es pati esmu savā laikā nēsājusi. Šausmas, tās brūnās zeķbikses ar rūtiņā salāpīto ceļgalu es atceros gan sev, gan māsai mugurā! Tai pat laikā blakus ir neskaitāmas zeķbikses, kas ne reizes nav vilktas, pat birkas vēl klāt. Jā, tādi nu bija tie laiki, kad cilvēki krāja un taupīja nebaltām dienām. Es vēl drusku atceros, kā pašai nācās stāvēt rindās kopā ar vecākiem, jo zeķbikses deva uz purniem, un mazs bērns arī skaitījās kā viens vesels. Ģimene izstāv rindu, tiek pie zeķbiksēm un stāv otrreiz. Tā nu sanāk, ka, iespējams, es pati puszīdaiņa vecumā esmu izstāvējusi rindu, lai dabūtu zeķbikses savam bērniņam. Brūnās un salāpītās lido taisnā ceļā uz atkritumiem, bet labās drēbītes gan noderēs.

Šajā mēnesī trešo reizi pa visu grūtniecības laiku redzu zīdaini. Esmu ciemos, ciemos ir arī ģimene ar mazu bērnu. Izmantoju izdevību un kārtīgi nopētu zīdaini, lai zinātu, kādi viņi izskatās. Pēdējo reizi tik ilgi vienā telpā ar tik mazu bērnu biju pirms kādiem 26 gadiem, kad man uzradās jaunākā māsa. Klausos abām ausīm un uzsūcu noderīgu informāciju. Šis skaitās ļoti mierīgs bērns, arī vecāki ir adekvāti un māk tikt ar viņu galā, bet man nav ne jausmas, kā es rīkošos, kad man būs bērns, kas vienlaicīgi raudās, vems, gulēs, negulēs un neļaus vecākiem normāli paēst pie galda. Johaidī, kur es esmu ieberzusies?

Grūtniecība jau pusē, un es gaidu, kad nu es pārvērtīšos par to apgaroto grūtnieci no bildītēm. To, kura, tērpusies gaišās lina drānās, stāv saules pielietā terasē ar kūpošas zāļu tējas tasi rokā. Domāju, ka tādas bildītes tāda fantāzija vien ir. Patiesība ir skarbāka – grūtniecība nāk ar pretīgām blakusparādībām. Līdz šim, kā par laimi, es esmu izvairījusies no strijām, varikozām vēnām, izteiktiem pigmenta pleķiem uz ādas, izbirušiem zobiem un katastrofāla svara pieauguma, bet tajā visā ir bijis jāiegulda darbs vai vismaz cenšanās (jo dažas no parādībām nevar novērst pat tad, ja cenšas). Protams, ka man gribas nakts vidū našķēties ar kārumiem, bet es zinu, ar ko tas beigtos. Pret strijām it kā nepalīdzot nekas, bet es cītīgi ziežu vēderu ar krēmu – labāk, lai āda ir mitrināta un elastīga. Krēms palīdz arī pret niezēšanu un kasīšanos, kas šomēnes sāk parādīties. Kļūst grūtāk elpot. Loģiski, jo sīkulis orgānus spiež uz augšu. Manas aknas nu jau ir krūškurvja iekšpusē. Jau kādu laiku grūtniecības padomos figurē darbības, kas samazina sāpes mugurā, kājās un kur tik vēl ne. Laikam jau īpaši jāpriecājas par to, ka man nekas nesāp. Tad vēl ir tāda lieta, ka šajā laikā viss ķermenis atslābst, saites kļūst vaļīgākas, visādi vārstuļi nenoslēdzas pietiekami stingri… Tas nozīmē to, ka vajag klausīt tos ieteikumus, kas liek jau pašā sākumā sākt trenēt šķidruma saturēšanu sevī. Labi, ka es to darīju, un tagad nav jāuztraucas no neērtām situācijām, kas varētu rasties šķaudīšanas vai histēriskas smiešanās laikā. Vārstuli, kas noslēdz barības vadu no kuņģa, gan nav iespējams uztrenēt. Ja man būtu jādod viens vienīgs ieteikums grūtniecības laikā, tas būtu: “Mācies rīt vēmekļus!” Pēc ēšanas nevajag atgulties, jo barība gluži vienkārši var nākt atpakaļ pa barības vadu. Reizēm tas notiek arī bez visas atgulšanās. Jā, tas ir pretīgi. Jā, tā ir realitāte.

Esmu kļuvusi atbildīgāka. Lai arī hiēnēnam nu jau ir pašam sava imunitāte, es tomēr sargājos no saslimšanām. Baso pēdu sezonu vēl neesmu atklājusi, lai gan Pērkona dziesmas šogad jau esmu dzirdējusi. Lai arī it kā jau vienu aliņu var atļauties izdzert, alkoholam ne tuvumā neeju. Nu labi, tuvumā biju. Vienreiz bija gadījums, kad negribēju teikt, ka esmu stāvoklī, un bija jādzer vīns. Mērcēju lūpas vīnā, bet nenoriju ne malka. Ziniet, cik grūti? Pievēršu uzmanību brūcēm. Ja agrāk uztraucos tikai par to, lai stingumkrampju potes man būtu veiktas laikā, tad tagad brūces apskatu rūpīgi. Ja man nepatīk, tad bez žēlastības gāžu virsū zeļonku, lai izkož kārtīgi. Nebūs te nekādu strutu un netīrumu! Cīnos ar smēķētājiem. Cīnījos jau arī pirms grūtniecības, bet tagad ieslēdzas kaut kāds hiēnmātītes sindroms. Ja tu gribi kasīties ar mani, tad kasies, bet liec mierā manu bērnu, viņš taču vēl nemaz nevar pateikt, cik tu esi riebīgs ar visām savām cigaretēm!

Atbildīgums parādās arī skrējienos, lai gan nav nemaz tik viegli pārorientēties no sacensību skriešanas uz mierīgo režīmu. Stirnu buka skrējienā kājas ir piedzītas jau pirmajos kilometros, jo trase sastāv tikai no uzskrējieniem un noskrējieniem. Vismaz ir iemesls pastaigāt un atpūtināt kājas, bet vienalga gribas sacensties. Ieraugu priekšā cilvēkus, kurus es normālos apstākļos redzētu tikai startā, un spiežu sevi neapdzīt viņus. Viss, nav vairs ne ar vienu jāsacenšas! Pat ar sevi ne! Es taču biju izdomājusi, ka grūtniecības laiks man būs kā atpūta no jebkuras sacenšanās! Rezultātu ziņā, protams, neesmu konkurētspējīga, bet vienalga gribas nokost to vienu iesācēju, kas priekšā pūš un elš. Un tad vēl to otro. Un trešo… Ultramaratonos šo ir vieglāk kontrolēt, jo vai nu ir pietiekami daudz saprāta, lai neiztērētu visus spēkus jau sākumā, vai arī pietiekami maz spēka, lai beigās kādu vēl mēģinātu apdzīt. Stirnu bukā saprotu, ka iekšās ir, bet kājās nav, un tas arī laikam man šobrīd ir labākais variants. Finišā īsti paskriet vairs nevar, bet tas galīgi nav tāpēc, ka es būtu aizelsusies vai nomocījusies – vienkārši kājas ir atradušas no kārtīgiem skrējieniem. Visa tā sacenšanās un nesacenšanās gan ir novedusi pie tā, ka vasarā es iesoļoju kā Satelīta reitinga otrās pozīcijas iemītniece. Grandi, kas atrodas aiz manis, pa vidu salīdzinoši īsajām distancēm ir skrējuši arī ko garāku, tāpēc gluži vienkārši sapelnījuši mazāk punktu satelītos. Nu neko, visumā jau tīri pieklājīgs rezultāts grūtniecei, kas nu jau pilnus 5 mēnešus savā vēderā izmitina sīkulīti.

Noslēgumā atbildēšu uz dažiem sakarīgajiem jautājumiem, ko es tagad saņemu.

Kāds ir tavs temps, salīdzinājumā ar to laiku, kad nebiji stāvoklī? Sākumā uz šo es atbildu, ka kādas minūtes starpība, bet tad apdomājos, ka tā gluži nevarētu vis teikt. Man arī agrāk nebija viena tāda konstantā ātruma, ar kādu es skrienu sacensībās vai treniņos. Viss atkarīgs no garastāvokļa, pasākuma, motivācijas un trenētības. Arī tagad tempi ļoti variē. Rīgas maratona desmitniekā temps bija 5:31, dienu pirms tam 2km noskrēju tempā 6:04, pēc maratona nākamajā nedēļā “Izskrien Rīgu!” 5km ar 5:21, nākamajā dienā 2km pa rajonu 6:15, svētdienā Olaines apļos 10km tempā 5:44. Ja vajag salīdzināt, 2014.gadā Izskrien Rīgu! Kronvalda parka posms skriets ar tempu 5:00 (10km, mazliet citāda trase un 2.vieta grupā), 2015.gadā Olaines apļi skrieti ar tempu 4:39, iegūstot 1.vietu grupā. Lēnāk ir, bet es nezinu, vai tas no grūtniecības, vai no netrenēšanās. Grūtniecības pirmajos mēnešos tiešām biju nonīkusi un 2km bija pilnīgi pietiekams skrējiens, līdz ar to tagad es pat necenšos trenēties kaut kam garākam. Pilnīgi pietiek ar to, ka vienkārši dabūju izskrieties.

Kā ir skriet ar bērnu iekšā? Iedomājies, ka esi aizbraucis Ziemassvētkos pie saviem lauku radiem un esi apēdis visu, ko vecmāmiņa ceļ galdā. Visu! Cepešus, kartupeļus, mērces, rosolus, pīrāgus, piparkūkas, mandarīnus un konfektes. Līdz stenēšanai. Un tad vēl mazliet, un tad vēl, visus 9 ēdienus! Tālāk iedomājies, ka pēc tā visa uzvelc treniņbikses, kas, loģiski, vēderā ir pārāk ciešas, un mēģini skriet uz ātrumu. Aptuveni tā.

Kā tas ir, kad bērniņš iekšā kustas? Fizioloģiski – kaut kas baksta tev no iekšpuses. Īsti nav, ar ko salīdzināt, jo tas nelīdzinās nekam. Emocionāli tas ir tā – tu sapņo, ka tev jau ir piedzimis bērniņš, vīrs ar viņu spēlējas, tu viņus apķer un tai brīdī pamosties no tā, ka vienam vēderā ir karatē treniņš, ir 5:00 no rīta, un tev nav ne drusciņas dusmu par to, ka esi pamodināts darbdienas naktī.

Kā tu spēj šitā paskriet? Nemaz jau tā tik traki neskrienu. Es nemočīju ar zvaigznītēm gar acīm. Skrienu ar rezervi, skrienu mazākas distances, nekā esmu paradusi, un pēc garākiem skrējieniem atpūšos pamatīgāk – agrāk eju gulēt un nākamo dienu cenšos veltīt atpūtai, kā arī savus vitamīnus dzeru ar to dozu, kas norādīta “intensīvas slodzes gadījumiem”.

Tas šoreiz arī viss, bet es turpinu skriet – būs arī 6.mēneša apraksts!

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/