Mazais hiēnēns. 3.daļa

“Gūtnieces ķermenis piedzīvo fizioloģiskas pārmaiņas – sejas āda kļūst veselīgāka, acis mirdzošas, mati spoži,” lasu par grūtniecības norisi. Ha, kā tad! Lasiet, kā tas notiek patiesībā – hiēnēna gaidīšanas trešā mēneša apskats ir klāt!

Otrā mēneša beigas un trešā mēneša sākums ir tāds neskrienošs, jo man ir piemetušās iesnas. Agrāk tas nebija šķērslis skriešanai – kļūs vai nu labāk, vai sliktāk! Tagad es nepieļauju variantu “var kļūt sliktāk”, tāpēc rātni sēžu mājās. Rezultāts tādai nekā nedarīšanai ir jau iepriekš zināms – neskriešanas lomkas. Tirinos, viss riebjas, nevaru atrast sev vietu. Ak, pareizi, ir taču tāda lieta kā pārgājieni! Man darbā ir brīva nedēļa, varētu izpausties! Staigāšanās pa mežu kopā ar vīru ir viena no manām mīļākajām nodarbēm. Nedēļas laikā tiek pieveikti veseli divi vareni pārgājieni 7km garumā. Pēc 5km jau knapi velku kājas, un uzrāpšanās atpakaļ pa Abavas senlejas krauju man šķiet alpīnisma cienīga. Jā, tāda nu ir mana fiziskā sagatavotība šobrīd. Kāpšanu uz 6. stāvu es mēdzu reģistrēt endomondo kā treniņu. Riebjas tāds vārgums, garastāvoklis krītas, un es patiesi izbaudu atvaļinājumu. Guļu līdz pusdienlaikam, jo nespēju atrast motivāciju celties. Ja pa nakti bijis slikts miegs, guļu arī pa dienu. Noskatos biatlonu, pārtraukumā pie TV atplīstu, skatos atkal biatlonu. Viena biatloniste rudenī piedzemdējusi bērnu un no janvāra startē Pasaules Kausa posmos. Vareni. Es arī tā gribētu! Bet es tik guļu un aptaukojos. Ir jau kādi 3-4kg pāri tam svaram, kurā es jūtos normāli, un būs visi 5 pāri tam, kurā jūtos labi. Protams, es saprotu, ka svarā pieņemšanās grūtniecības laikā ir normāla parādība. Iekšā aug sīkulītis kopā ar visām citām ķeskām, kas viņam nepieciešamas, un ķermenis pats taisa tauku rezerves, lai būtu rezerves. Trakākais visā tajā situācijā ir tas, ka es pieņēmos svarā jau pirms grūtniecības, jo decembrī bija visādas balles un sadāvināti visādi pretīgi saldumi, kurus es, protams, apēdu. Biju izdomājusi, ka pēc svētkiem nu tik metīšu svaru nost, jo būs jāsāk trenēties ultrām un maratoniem. Kļūda! Būs man mācība turpmākajai dzīvei – pēkšņi uzradušos speķīti iznīcināt uzreiz, nevis pēc Ziemassvētkiem, uz vasaru vai pēc ceļojuma. Nekad nevar zināt, kurā brīdī var kaut kādu iemeslu dēļ nākties to atlikt uz gadu! Apzinos, ka mans svars ar visu uzēšanos daudzām sievietēm ir sapnis, taču es jūtu tos klātpienākušos kilogramus, un viņi, velns parāvis, man traucē!

Speķa riepa nav vienīgais, kas mainās izskatā. Āda man ir problemātiska, un tagad ir vēl trakāk. Skatos spogulī un nesaprotu, kas tas par murgu. Augšanas hormonu ietekmē it kā matiem būtu jāsāk strauji augt. Nu, kur ir? Un kur ir izslavētā grūtnieču superoža? Hiēnēns tikai ņem un neko nedod pretī! Beidzot saņemos un izlasu bukletu, kuru man iedeva ārsts. Izrādās, tas atbaidošais, plikais grūtnieces vēders uz vāka nemaz nav trakākais no visa bukleta. Tur rakstīts, ka šobrīd sīkulītim ir izveidojušās nieres, un viņš dažreiz iečurā augļūdenī! Fuuuuuujjjj! Vēlāk, kad attīstīties garša, viņš to ūdeni reizēm arī pagaršos! Man tas šķiet pretīgi, bet vīrs uzjautrinās. Nuja, kas tad viņam – nav jau jāstaigā ar embrija čurām vēderā!

Neatceros, kad būtu gaidījusi pavasari tik ļoti, kā šogad. Visumā es pavasari neciešu, taču šogad tas sola maģiskās pirmā trimestra beigas, kad esot jābeidzas nelabumiem. Tās ir 12 nedēļas, no kurām pirmās divas vispār neskaitās, jo nekā tur iekšā vēl nav (apbrīnojama skaitīšanas sistēma), bet trešajā nekas neliecina par grūtniecību, jo blastocista tikai ripinās pa olvadu un gaida brīdi, kad varēs piesūkties. Un tad sākas… 9 nedēļas nelabuma. Tie ir pilni 2 mēneši. Iedomājieties paģiras, saindēšanos, slikti palikšanu autobusā vai kaut ko tamlīdzīgu! Un tas turpinās dienu no dienas, nedēļu no nedēļas… Tu zini, ka 12. nedēļai vajadzētu būt pēdējai, bet garantijas nav, jo mēdz būs visādi… Sākumā man bija nelabi tikai pa vakariem, vēlāk visu diennakti, un vēl vēlāk man vairs nebija nelabi, bet slikti. Kulminācija bija tas, ko es nosaucu par “ļoti, ļoti slikti”. Vemt gribējās, rīstījos, bet no ārsta uzzināju, ka tas pašsajūtu neatvieglinās, tāpēc nebija motivācijas to darīt. Turēju iekšā, lai nebūtu atkal jāēd. Es izmēģināju saldu un skābu, sāļu un rūgtu, citrusus, marinādes, kāpostus, svaigus augļus un žāvētus augļus, dažnedažādas limonādes, kvasu, ingvereilu, piparmētu tēju un zaļo tēju, sierus, saldējumu, jūras veltes, skābās konfektes un ko tik vēl ne. Neatradu neko, ko varētu apēst vai izdzert pašsajūtas uzlabošanai. Vienīgās zāles ir un paliek pastaiga vai skrējiens, kas vismaz nedaudz liek sajusties labāk. Bet ej tu un paskrien, ja viss, ko vari, ir gulēt uz segas ritenītī un kunkstēt vīram, lai paliek spilvenu zem galvas un atnes no veikala kādu produktu, kas vēl nav izmēģināts!

11. grūtniecības nedēļā sataisījāmies ar vīru uz spa. Pa ceļam uz turieni pamanīju sevī kādu neparastu sajūtu. Sajūtu, kuru es nebiju jutusi jau sen, un tā sajūta saucas “normāli”! Es jūtos normāli! Kas par prieku un laimi! Izdzīvojos pa baseiniem un izdomāju, ka vajag iet uz Jūrmalas labāko krogu kārtīgi pieēsties gaļu. Tā nebija laba doma. Vakarā atkal bija nelabi un bonusā vēl spieda vēders, un mocījos arī visu nākamo dienu. Aiznākamajā dienā atkal jutos normāli. Pazīstot sevi, uz vakaru būs sliktāk, tāpēc fiksi, fiksi vajag vilkt treniņtērpu un skriet, tas nekas, ka iesnas vēl nav līdz galam pārgājušas! Pēc 2 nedēļu pārtraukuma veseli 2,6km ar tempu 6:48min/km, es esmu raķete! Nākamajā dienā atkal kaifīgs skrējiens pa sniegputeni. Atvaļinājums ir beidzies, skriet tieku tikai vakara nelabuma laikā, bet beidzot ir atgriezies kaut kāds dzīvesprieks un apziņa, ka otrais trimestris lielākajai daļai grūtnieču ir enerģiskāks un vieglāk panesams. Lai gan joprojām pārsvarā ir nelabi vai slikti, retie normāluma brīži dod sajūtu, ka esmu izkūlusies cauri kaut kam grūtam un smagi panesamam, un tālāk jau vajadzētu būt vieglāk. Starta kalnā ir uzskriets. Tā sajūta ir kā pēc smago ziemas zābaku nomainīšanas pret kurpēm, kā pēc biezās jakas iekāršanas skapī, kā pēc pilnas mugursomas nomešanas zemē.

Nelabuma pāriešana gluži kā pēc kalendāra vis nenotika, bet tas beigu nelabums jau tāds sīkums vien ir. Pats labākais ir tas, ka spēki atgriežas. Darbs mani sūta komandējumā pēc komandējuma. 3 nedēļu laikā padzīvojos Alūksnē, Liepājā un Cēsīs. Alūksnē izskraidījos pa šķīstoša sniega pārņemtu lauku ceļu. Kājas slapjas, bet kaifs nereāls! Noskrēju 5km, jūtot pārliecību, ka var vairāk. Liepājas komandējumu gaidīju ar vislielāko prieku. Lai ko kāds sauktu par Latvijas sirsnīgāko novadu, nekur mani neuzņem tik jauki kā Liepājā. Iedomājieties, vietējie savam regulārajam koptreniņam izveidoja satelītdistanci, lai es arī varētu noskriet! Pa vidu atpūtai un izglītībai – ekskursija pa veciem fortiem. Man patika, redzēju beigtu lapsu. Ātrums atbilstošs manam stāvoklim, bet 7km pagāja kā nebijuši. Nekāda sanīkuma, nekādas bezspēcības! Cēsīs tikai skrēju apkārt kazarmai, jo vakariņās bija uznācis pēkšņs nelabums ar reiboni pa virsu. Kolēģi metās mani glābt, patīkami. Izrādās, skriet apkārt ēkai arī var būt tīri jauki, jo sniedz drošības izjūtu – gultiņa ir tepat blakus!

Dabūju paskriet arī sacensībās. “Noskrien Ziemu!” pēdējais posms bija lielisks! Sabijos gan par tiem 10km, bet ļāvos domai, ka viss sanāks. Tik saulaina diena, tik enerģisks garastāvoklis! Nemaz nepamanīju, ka skrienu krietni vien ātrāk, nekā tagad esmu pieradusi. Priežu mežs fantastiski skaists, gaiss pavasarīgi silts, un ātrākais kilometrs nolidots pa 5:45. Vai tas var būt? Laikam jau var! Runājoties ar citiem cilvēkiem un baudot dabu, finišs pienāk nemanot. Bet tas vēl nav viss! Netālu notiek arī Magnēts, un vai gan var atteikties no paskriešanas pa mežu ar karti un kompasu rokā? Paņemu 2. distanci, lai ātrāk tieku galā un paspēju uz “Noskrien Ziemu!” loteriju. Uz pāris punktiem gan sanāk dramatiski nomaldīties, uz beigām arī nogurums sāka parādīties, un nevarēju vairs tā palidot, bet nekas, galvenais jau, ka saprotu, kā no meža tikt ārā! Ar kompasu rokā salasīju 7km. Nav ne jausmas, ko sīkais hiēnēns tur iekšā par to visu teiktu, ja varētu parunāt, bet domāju, ka laimes hormonu pārpilnība var nākt tikai par labu.

Tieku pie grūtniecības literatūras. Visai nomācoši… Vecais stāsts par to, ka jājūt eiforija no mazu bērnu nopuņķotajām siekalām, embrija antropomorfizēšana un visam pāri ķeizargrieziena demonizēšana. Es gan esmu lasījusi, ka 19% ķeizargriezienu ir tas slieknsis, zem kura paaugstinās maternālā mirstība. Latvijā ir pieņemts lēmums samazināt ķeizargriezienu skaitu līdz 15%. Kaut mirsti, bet spied? Sviests. Galu galā, gandrīz ceturtā daļa tomēr dzemdē ar ķeizargrieziena palīdzību, bet grūtnieču literatūrā pagaidām neesmu redzējusi nevienu rakstu no sērijas “gatavojies ķeizargriezienam”. Tikai šausmināšanās par to, cik tas ir slikti, ieguvumu ignorēšana un beigās neliels ieteikums pārlieku nesatraukties, ja nu tomēr ārsts ir tā paredzējis. Viena grāmata tomēr spēj uzlabot manu garastāvokli, un tā ir grāmata par skriešanu grūtniecības laikā. Es gan nelasu zinātniskos rakstus, uz kuriem dotas atsauces, bet es ticu, ka tur tiešām ir pierādīti visi uzskaitītie labumi, un tas dod papildu skriešanas motivāciju. Gribu būt vesela pati un gribu, lai sīcis būtu vesels, un skriešana ir lielisks veids, kā to veicināt!

Vēl es tieku pie jaunām drēbēm. Līdz šim es vasaras drēbes pavasarī mērīju ar domu “ai, jānotievē”, bet tagad zem pļurīgajiem krekliem bāžu apakšā spilvenu. Ja var pabāzt, tad vasarai būs tieši laikā! Pētu sevi ar to spilvenu zem krekla, un nespēju noticēt, ka pavisam drīz es patiešām tā izskatīšos.

Pamazām sāku pamanīt kaut kādus bonusus no tā, ka man būs bērns. Mums ar vīru patīk visādas ne-pieaugušo lietas. Mēs skatāmies pasaku filmas un ejam uz ģimenēm paredzētajiem pasākumiem par dabu, bet pirkt rotaļlietas liekas kaut kā pārāk stulbi pat tādam cilvēkam kā man, kas pārgājienā sprauž sev matos atrastas putnu spalvas, vizinās ar lielveikala ratiem un vispār izturas tā, kā nepienākas cilvēkam, kam jau pāri trīsdesmit. Bet tagad es varēšu pirkt lelles un ponijus, un krāsojamās grāmatas ar princesēm 2 eksemplāros! Nu labi, ja būs dēls, tad lelles izpaliks, bet tie helikopteri un traktori! Es veikalā redzēju Lego veida komplektu par safari tēmu. Tur bija tilts, dažādi zvēri un mašīna ar krātiņu! Jūs tikai iedomājieties – mašīna ar krātiņu! Tagad es zinu, kāpēc bērniem ir pilnas istabas ar rotaļlietām, kaut gan nepieciešamas ir vien dažas.

Liepājas pusītes ietvaros es skrēju 5,5km distanci, un es to noskrēju pusstundā un 10 sekundēs. Tempa ziņā tas sanāk aptuveni 5:30. Tīri tā neko! Sākumā, protams, iesācēji un pīrādziņi aiznesās garām, bet, sākot no otrā kilometra, es arvien vairāk un vairāk sāku viņus apdzīt. Viņi bija aizelsušies, es – normāla. Tagad jau skrienu drusku drošāk, un atļauju hiēnas zobiņiem kādu nokost arī tad, ja īsti vajadzības nav, bet, protams, nepārpūlos un necenšos neko no sevis izspiest. Tāda jauka skriešana dod pārliecību, ka kaut kāda nojēga par to visu man ir. Tad, kad bērniņš būs nogatavojies un dzīvos bez mana ķermeņa palīdzības, man vajadzēs sākt visu no nulles. Tāpat kā tad, kad es vispār sāku skriet, tikai tagad jau būšu gudrāka. Tā ir tāda laba sajūta!

Slikta sajūta savukārt man ir par manu ārsti. Viņa man neko par pašsajūtu nejautā un nestāsta, tikai sūta uz analīzēm un pārbaudēm. Kad viss iziets, saņemu atkal jaunu kaudzīti ar nosūtījumiem. Viss ir labi, viss ir brīnišķīgi, visas analīzes ir labas vai normālas. Piķis, ja es esmu tik nenormāli vesela, tad kāda velna pēc man atkal un atkal jāiet pārbaudīties? Tā ir tāda bezspēcības sajūta! Es gribu, lai mani gluži vienkārši liek mierā! Gribu dzīvot mežā, negribu uzturēties ārstniecības iestādēs, gribu tikt vaļā no tā visa! Varbūt mainīt ārstu? Bet kā lai zinu, ka cits būs labāks? Kā lai zinu, ka cits sūtīs uz mazāku pārbaužu skaitu? Interneta atsauksmēs salasos, ka mana ārste esot jauka un laba. Tad kas nav kārtībā ar mani? Kāpēc man gribas visus tos nosūtījumus iemest viņai sejā? Iepriekšējā reizē mans vīrs viņai skaidri un gaiši pateica, ka nav veicis plaušu rentgenu. Tagad atkal man prasa, kad viņš to ir darījis. Es saku, ka pirms 100 gadiem, tur brīnās – vai tad darba vietā nevajagot taisīt? Viņa mucā dzīvo, vai? Man vajagot potēties pret gripu. Poliklīnikā brīnās un saka, ka neviens vairs tagad nepotējoties, vakcīnas beigušās jau decembrī. Nu tad arī lai man piemetas tā stulbā gripa, un lai es nomirstu, un miers! Piesienas atkal par grūtnieču vingrošanu. Tur nu gan es sasparojos un saku, ka neiešu. Neiešu, un viss! Labi, ka ārste nepieraksta manis teikto, un laikam ir aizmirsusi, ka esmu skrējēja. Kad nevarēšu paskriet, tad nūjošu. Kad nevarēšu panūjot, eksistēšu tāpat. Pēc ārsta apmeklējuma braucu uz darbu un bimbāju autobusā. Esmu patiesi priecīga, ka dzīvojam Ziemeļos, un vismaz man autobusā neviens nepiesienas un neprasa, kā var palīdzēt.

Vienīgais izmeklējums, kuru es gribētu biežāk, ir ultrasonogrāfija. Tur es varu redzēt savu bērniņu, un vīrs arī var viņu redzēt dakterei pār plecu. Man prieks, ka mans vīrs ir no tiem vīriešiem, kas tur visu saprot, un stāsta man, ko sīkulītis dara – kasa galvu vai kačā presīti. Un arī pats pēc tam knibinās man gar vēderu, lai bērniņš kustētos, lai arī mēs paši nekādas kustības vēl just nevaram.

Uz mēneša beigām sāk gribēties, lai man jau būtu izaudzis grūtniečvēders. Tas tāpēc, ka jūtos es tīri tā neko, izskatos tīri tā neko, skrienu tīri tā neko, bet pārpūlēties nedrīkstu. Ar vīru dodamies uz dižkoku atbrīvošanas talku, bet viss, ko es atļauju sev darīt, ir žagariņu nešana uz kaudzi. Normālos apstākļos es paņemtu kārtīgu baļķēnu un aizstibītu, bet tagad tikai žagariņi… Jūtos kā caca, kas baidās no normāla darba, un gandrīz vai kauns ar tiem žagariem tur tirināties, kamēr pārējie strādā ar pilnu atdevi. Bet neko darīt – nākas samierināties ar to, ka vēl drusku jāpagaida, līdz mans attaisnojums kļūs acīmredzams.

Kopumā trešais grūtniecības mēnesis ir kā pagrieziena punkts. No ārprātīgi sliktas pašsajūtas sākumā līdz atvieglojumam, ka tomēr vēl varu normāli kustēties, skriet, iet uz muzejiem un darbu, iztīrīt dzīvokli un pagatavot vakariņas.

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/