Mazais hiēnēns. 1.daļa

Grūtnieču blogi ir sastopami ik uz soļa, bet grūtnieču – skrējēju blogus var uz pirkstiem saskaitīt, tāpēc man šķiet, ka katra jauna pieredze šai jomā ir tā vērta, lai par to pastāstītu. Jā, tas nu ir noticis – Hiēnai būs hiēnēns. Uzreiz brīdinu, ka šis blogs nebūs “uķi puķi – viss ir skaisti” stilā. Es saukšu lietas īstajos vārdos, jo tikai tad tam vispār ir kāda jēga. Viss rakstīts reālajā laikā vai īsi pēc notikumiem, lai tiktu iemūžinātas tā brīža emocijas. Tagad, kad nododu pirmo rakstu atklātībai, jau pagājuši vairāki mēneši. Daudz kas ir mainījies, daudz kas palicis tāpat. Arvien vairāk palielinās to cilvēku loks, kuri uzzina, ka man būs sīcis, tāpēc ir īstais brīdis, lai pastāstītu, kā man gāja pirmajā mēnesī, kad hiēnēns tikai sāka tirināties man pa iekšu.

Es nekad neesmu bijusi mātišķa. Nespēju saprast to ucināšanos ar svešiem zīdaiņiem. Pat mazi kaķēniņi man patīk mazāk par pieaugušiem kaķiem. Domājot par potenciālajiem bērniem, es vienmēr esmu ideju par viņiem pabīdījusi uz priekšu un priekšu, līdz vienā brīdī sapratu, ka man bērnu nebūs, jo es tos negribu. Ar tādu domu dzīvoju laimīgi līdz brīdim, kad satiku visādā ziņā lielisku vīrieti, kas tomēr bez mantiniekiem palikt nevēlējās. Vajadzēja vairākus gadus, lai es aprastu ar domu, ka sīkie man tomēr būs. Nezinu gan, vai aprašana ir notikusi… Pēc kāzām nospraudām datumu, ar kuru ļaut dabai darīt savu darbu, jo sapratām, ka mums īsti nav laika gaidīt, kad būsim tam gatavi – tā var arī pensiju sagaidīt!

Tuvojoties pašu noliktajam laikam, man trīcēja rokas un pārņēma ārprātīgs satraukums. Vīrs teica, lai es beidzot nomierinoties un iedzerot labāk kādu aliņu, un dzīvojot normāli savu dzīvi. Kā būs, tā būs! Tā arī darīju. Dzīvoju normāli savu dzīvi, iedzēru pa kādam alum, nopirku skrējienu abonementus, sāku trenēties nākamā gada ultrām, līdz uznāca vakara nelabumi. Sākumā novēlu tos uz neseno saaukstēšanos, bet tad atskārtu, ka diezin vai tas nu tā būs, ka no saaukstēšanās man vakaros slikti metas. Trīcošām rokām uztaisīju testiņu un vēl trīcošākām nesu vīram rādīt tās divas strīpiņas. Vīra prieks par sīko pielipa arī man. Prieku drīz vien nomāca apjukums, bailes, roku trīcēšana. Automātiski uzvilku treniņtērpu un gāju ārā trenēties Rīgas – Valmieras skrējienam. Tajā brīdī cirvis pa galvu iesita pirmoreiz – stop! Kāda vēl Rīga – Valmiera? Aizmirsti!

Aizmirsu arī cepuri galvā uzlikt, tāpēc noskrēju tikai 2km ap vietējā parka stūri. Atgriežoties rokas joprojām trīc, bet vīrs mierīgs. Cik labi, ka viņš ir mierīgs! Sāku internetā meklēt bildītes un skatīties, kāds mans embrijs izskatās. Kaut kāda ķecka. Pēc pāris nedēļām būs kā piemīlīga ķirzaciņa, tad kaut kāds kāpurs, bet pēc tam, kad sāks jau drusku atgādināt cilvēku, tad… Vē, es ceru, ka tad jau man būs apnicis katru dienu interesēties par to, kāds viņš izskatās. Labāk domāt par tālāku nākotni. Ar vīru nospriežam, ka, ja sīkais gribēs dejot baletu, tad sūtīsim pie riebīgākā pasniedzēja, lai tā ideja ātri pazūd.

Nākamajā dienā pierakstos pie ginekologa un, drošs paliek drošs, aizsperos arī pie ģimenes ārsta, bet ģimenes ārsta pieraksts tai dienā ir pilns, un māsiņa saka, lai es atnākot rīt. Labi. Izeju no poliklīnikas un sāku bimbāt. Par ko? Kāda starpība, vai es pie ārsta tieku šovakar, vai rīt? Skaidrs, ka asaras nav par to, bet par visu kopā. Par to, ka man iekšā ir embrijs. Par to, ka man būs bērns. Par to, ka es nekad, nekad vairs nebūšu tā patiešām brīva. Eju uz tramvaju un kaucu pilnā kaklā. Gribu pie vīra, jo viņš ir mīļš un mierīgs. Kārtīgi izraudos un saprotu, ka pēc gadiem 20 es tomēr atkal varēšu būt brīva. Bet tagad, kā man tagad būt? Kā būs?

Būs tā, ka būs nelabi. Ne tikai pa vakariem, bet arī pa dienu. Sēžu darbā, strādāju, un pēkšņi tik slikti, ka gandrīz jāvemj, bet tomēr ne tik ļoti slikti. Atveru logu, gribu gaisu. Gribu apelsīnu, lai nosistu nelabumu. Zinu, ka priekšniecei ir apelsīns, bet pie viņas sēž komandieris. Aaaaa, lūdzu, lūdzu, pulkvežleitnanta kungs, ejiet ātrāk prom, lai es tieku pie apelsīna, un neaprijiet pēdējo! Komandieris nav aprijis pēdējo. Pasaku priekšniecei par grūtniecību, lai viņa zina, kāpēc es darba laikā eju pie ārsta. Viņa priecājas. Mamma arī priecājas. Pagaidām cenšos nevienam vēl tā īsti neteikt, bet tie, kas zina, tie priecājas. Ārsts priecājas, un māsiņa arī, un vīrs paijā man vēderu. Tikai man pašai ir tā jocīgi.

Kad nevaru vairs neko izturēt, es skrienu. Kad ir nelabi, es skrienu pēc gaisa. Kad nestrādā kuņģis, es skrienu, lai zarnas sakratās. Kad man ir bail, es skrienu pēc miera. Tā ir tik lieliska sajūta – eksistēt pa mājām ar tādu nelabumu, ka slinkums kustēties, ar mokām sataisīties uz koptreniņu un pēc tam izjust to brīnišķīgo stāvokli, kas saucas “es jūtos normāli”! Cik labi, ka man vēl ir skriešana!

Pirmā vizīte pie ginekologa izvērtās emocionāla. Man vienmēr ir patikusi mana ginekoloģe, bet šodien kaut kā viss nosvērās uz nepatikas pusi. “Vai Jūs jau lietojat folskābi?” Nē, pie velna, es nelietoju! Es vispār nezinu, kas tas tāds ir! Kad pajautāju, cik ļoti man jāierobežo sportiskās aktivitātes, uzreiz nožēloju, ka šādu jautājumu vispār uzdevu. Aizliedza sportot līdz 12.nedēļai, pēc tam jāiet uz grūtnieču vingrošanu. Es: “Ko? Man tagad tā vienkārši jānosēžas uz dīvāna? Es nedrīkstu darīt pilnīgi neko, neko, neko?” – “Jā.” – “NĒ!!!” Kas tās par muļķībām? Kāpēc tad citas skrien līdz nez kuram mēnesim un nez kādā ātrumā? Ja izmeklējumos būtu kādi objektīvi iemesli, kas liktu man iegādāties dīvānu un pārcelties uz dzīvi tajā, tad es tā arī darītu, bet nekas taču neliecina par kaut kādiem draudiem! Vienojamies, ka es netrenēšos rezultātu uzlabošanai, bet skriešu labsajūtai un formas uzturēšanai. Tas der. Bez kustībām būtu galīgās auzās, tas varētu novest pie tā, ka es sāku ienīst savu embriju, bet es negribu viņu ienīst. Ja man atņem kustību prieku, es nīkstu ārā. Pat tad, kad man bija izmežģīta potīte, ģimenes ārste ieteica noskriet kādu kilometru, tiklīdz lielās sāpes atkāpjas, jo nekustīgs dzīvesveids kopā ar komplektā nākošo labsajūtas hormonu iztrūkumu man nodarītu vairāk ļaunuma, nekā prātīgi noskrieti daži kilometri. Jā, ģimenes ārste man patīk labāk par ginekoloģi. Ģimenes ārste mani nopaijāja un daudz netrūka, ka būtu arī asaras man noslaucījusi. Man ir ļoti, ļoti bail, tāpēc tieši samīļošanu man tagad vajag, nevis nosūtījumu uz grūtnieču vingrošanu. Pati lai iet uz savu grūtnieču vingrošanu! Mani tur neredzēt! Pirmkārt, man riebjas vingrot, otrkārt, es vēl nespēju sevi identificēt ar grūtnieci. Uzreiz nāk prātā apgarota, smaidīga topošā māmiņa gaišā tērpā, kas gatavojas savām dabīgajām mājdzemdībām vīra un dūlas klātbūtnē, neaizmirsot arī publicēt internetā sava atbaidošā vēdera fotoattēlus no 9.mēneša kailfoto sesijas. Brrr, nē. Pagaidām pietiks, ja nopirkšu to stulbo folskābi.

Uz mēneša beigām kļūst vēl sliktāk. Nelabums ir izteiktāks, un iepriekšējo ideālstāvokli “es jūtos normāli” nomaina “es jūtos tik slikti, cik parasti, nevis īpaši slikti”. Vistrakākais bija tas viens rīts trolejbusā. Kā vienmēr, pilns, bet uz darbu jātiek. Ierastais nelabums kļūst par stipru nelabumu. Tad par vēl sliktāku nelabumu. Sāk džinkstēt ausīs, gar acīm melns, un es jūtu, ka nāk ģībonis. Rodas ideja aizcīnīties līdz trolejbusa sākumam, kur ir tās nespējnieku vietas, bet es negribu cīnīties ar tām carienēm, kas tur parasti sēž, tāpēc turpat, aizmugurē, pajautāju, vai kāds, lūdzu, mani varētu palaist apsēsties, jo man ir slikti. Mani palaiž. Kundze piedāvā validolu, bet es nezinu, vai es drīkstu ēst validolu, un tā nu viss trolejbuss uzzina, ka esmu stāvoklī. Kāds man iedod košļeni. Skaisti, esmu kļuvusi par sabiedriskā transporta notikuma epicentru. Gribas raudāt. Nāk prātā Lindas savulaik teiktais: “Neuztraucies, būs vēl tikai grūtāk!” Toreiz gan tas bija teikts ultramaratona laikā, bet šis nav nekāds ultramaratons. Šeit nekāda finiša nebūs, šeit būs vēl tikai grūtāk…

Kas attiecas uz skriešanu, arī tā mēneša beigās kļūst grūtāka. Lai arī embrijs ir zirņa izmērā, sajūta vēderā ir tāda, it kā es būtu uzvarējusi Ziemassvētku – Jaunā gada ēšanas čempionātā. Tā arī skrienu – ar vēderu pa priekšu, lai arī vizuāli nekāda vēdera vēl nav, ja neskaita uzēsto speķi. Speciāli sevi bremzēju, lai arī reizēm gribas uzskriet ātrāk un pabaudīt lidojuma sajūtu. Nekā nebija, Hiēniņ, skrien vien prātīgi! Skriešana prasa lielāku piepūli, nekā pirms tam, tāpēc skrienu krietni lēnāk, nekā gribētos. Pamazām sāku apjaust, ka ir ļoti labi, ka skrējienos ir visādas tautas un zaķu, un vāveru distances. Esmu apņēmusies savās sportiskajās aktivitātēs nepieļaut piepūli un mocīšanos, tāpēc par ko garāku pagaidām ir jāaizmirst.

Tā nu embrija pirmais mēnesis pagāja – bailēs, asarās un emocijās, Jekaterinas un Darjas grūtniecības stāstu lasīšanā, un periodiskā māšanā ar galvu: “Jā, jā, man arī tā ir!” Bet sīkajam hiēnēnam gan labi – tusē tik siltumā! Īstenībā jau arī man ir labi, kad vīrs apskauj un saka: “Manu mīļumiņ!” Labi, ka man ir tāds sakarīgs vīrs, kurš saka, ka ļautu man arī ar svarcelšanu tagad nodarboties, ja es iepriekš to būtu darījusi, un izliekas, ka man nav to pāris lieko kilogramu, kurus es uzriju saaukstēšanās laikā!

1. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-1-dala/
2. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-2-dala/
3. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-3-dala/
4. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-4-dala/
5. http://www.noskrien.lv/blogs/mazais-hienens-5-dala/