Mārtiņš Plaudis – Piedzīvojumu meklētājs

Mārtiņš Plaudis ir 21 gadu vecs, augumā aptuveni 1,7 m, par savu svaru neinteresējas. Mārtiņš mācās RTU DITF – programmā Informācijas tehnoloģija. Diemžēl šobrīd viņš nekur nestrādā, bet varbūt tieši tādēļ viņam ir pietiekami laika un spēka tik daudz skriet.

Par sevi, skriešanu, hobijiem un interesēm…
Pašreiz lielākais hobijs ir skriešana, agrāk bija makšķerēšana, bet tā diemžēl tika pamesta novārtā, jo zuda līdzekļi. Droši vien atrastos kāds, kurš teiktu, ka makšķerēšanai nevajag nekādus lielos līdzekļus, galvenais ir gribēšana un varēšana piecelties rīta agrumā, lai dotos ieņemt savu pozīciju pie vietējā dīķa, bet man diemžēl tā nav. Ja man nav normāls kāts, vismaz daži vizuļi no kā izvēlēties un labākajā gadījumā arī laiva, tad šobrīd man šis hobijs saista mazliet mazāk. Protams, ja uzrodas kompānija, tad piekritīšu visvisādām idejām, bet tas jau cits stāsts. Ja salīdzinu makšķerēšanu ar skriešanu, tad pats īsti nesaprotu kāpēc, bet skrienot nemaz neprasās pēc īpašiem līdzekļiem, ja vien neskaita sacensības utt.
Vēl varu minēt tādu lietu, kas, iespējams, dažiem skrējējiem mazliet kaitina manī – fotografēšana. Šobrīd pašam dažreiz smiekli sanāk par to, ka cenšos nobildēt kaut ko ar telefonu, bet reti kad sanāk, jo telefona iespējas ir tādas pašas, kā kartupelim ar objektīvu. Šo varētu nosaukt par interesi nākotnei, jo vienmēr kad eju (skrienu) kaut kur un redzu kādu skatu, es jūtu, ka to labi varētu iemūžināt, bet šobrīd vēl nav ar ko, vismaz ne pieņemamā kvalitātē.

Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Patiesībā, es nezinu, kad es sāku skriet, tikai tā pa fragmentam atceros, ka pamatskolā un vidusskolā visiem patika gausties, kad tuvojās ieskaite krosā. Tam sekoja n-tās ārsta zīmes, mēģinājumi atlikt ieskaiti vai nelikt vispār. Bet ne no manas puses, man patika izskrieties, tikai ierasto 4 apļu vietā man patika prasīt kā minimums vismaz 10 līdz 12. Palēnām vien sāku skraidīt arī ikdienā. Viens no smadzeņu kustības virzītājiem uz skriešanas pusi bija Skolu rudens kross SIGULDA 2012, kur A grupā (1994-1996) 1000m skrējienā paliku 3.vietā. Tobrīd sajutu, ka es varu daudz ātrāk un vairāk, neilgi pēc tam, kamēr vēl biju nomotivējies skriet, pieteicos Siguldas pusmaratonam 2012. Kā pirmais pusmaratons, šķita diezgan grūti pievarams. Atceros, ka centos parādīt ko varu, bet lielākā daļa man paskrēja garām, un finišā apstājoties, sāka griezties galva, slikta dūša, bet tajā pašā laikā man nemaz neinteresēja, kurš esmu finišējis. Man lielākais gandarījums bija par to, ka IR, pirmais pusmaratons manā dzīvē ir pieveikts, un kopš tā laika viss šķiet viegli, kļūstu ātrāks, varu ilgāk skriet un galvenais, ka vienmēr izbaudu ko daru.

Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Patiesībā, man patīk skriet jebkad – no rīta, vakarā, pusdienlaikā kā arī nakts vidū. No rīta – tas būtu tīri simboliski, iesākt dienu ar ieskrējienu, tas, protams, ir ļoti forši, tad visu rītu pavada labs garīgais. Tad, kad mācībās ir agrais rīts, varu aizdoties uz auditoriju, un ar smaidu sejā novērot visas aizmigušās sejas, un klausīties visus – kādēļ es šeit atnācu, varēju vēl gulēt un tamlīdzīgi. Sajūta jau forša, bet diemžēl vēl neesmu tik ļoti saņēmies, lai katru rītu varētu piecelties. Un dažreiz, kā jau daudziem studentiem, nākas pavadīt nakti mācoties, un tad jau tiešām vairs nav enerģijas uzvilkt kedas.
Vēl diez gan patīkami ir izskriet tieši pirms saulrieta, kad var novērot visus oranžos toņus debess malā, dažreiz piefiksēt tos ar kartupeli, lai būtu ko parādīt citiem un atcerēties pašam.
Un tik pat interesanti ir arī naktī, var skriet pa pilsētu, bet es dodu priekšroku skrējieniem, kur nav asfalta, visapkārt ir koki, pļavas, kāds nomaļš ezeriņš vai upes krasts. Visas nedabiskās skaņas izslēdzot, tikai paturot vēja lapu čabināšanu, vasaras vidus sienāžu čirkstināšanos un siena smaržu.

Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Pilsētā man patīk skriet ar mūziku, jo tiešām nepatīk klausīties motoru skaņās, svešās sarunās vai citos trokšņos. Bet ir tāda lieta, ka nevienas austiņas mani nespēj paciest ilgāk par mēnesi, respektīvi sāk raustīties skaņa un tas krīt uz nerviem, tad nākas nolikt austiņas uz galda un doties skrējienā bez ritmiskā pavadījuma. Protams, kad skrienu pa vietām, kas ir kaut cik tālu no pilsētām un apkārt ir dabas ainavas, tad ielikt austiņas ausīs būtu liels grēks, tiktu noraidīts dabas piedāvājums paklausīties oriģinālajā mūzikā, kas tika komponēta ļoti tālā pagātnē.

Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Līdz šim esmu mēģinājis tikai tādus līdzekļus kā Endomondo, Nike un Asics piedāvātas treniņu programmas, bet nevienai no tām neesmu pieturējies ilgāk par 2 nedēļām, jo vienā momentā skatos kalendārā un tur ir ierakstīts skrējiens ar tādu un tādu distanci, tādā un tādā laikā, kas mani sāk kaitināt, jo kaut ne obligāti, bet tie ir ierobežojumi. Protams, tas būtu pareizāk, būtu grūtāk pārspīlēt utt., bet mana nostāja ir tāda, ka tas ir mans hobijs, un es ļoti nevēlos sava hobija ierakstus kalendārā. Tad, kad ir vēlme, es dodos un skrienu, cik vēlos un cik vienojos ar savu organismu. Visa mana nosacītā trenēšanās ir balstīta uz momentānu vienošanos, starp garīgo un fizisko mani, un, protams, improvizāciju, lai visiem būtu jautrāk.

Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Pašreizējais skriešanas mērķis ir uzlabot sevi – ne rezultātu ziņā, bet gan prāta harmonijas. Iemācīties visu uztvert maksimāli pozitīvi, jo tas dotu labumu ne tikai man, bet visiem, kam nākas mani satikt. Manuprāt, tas ir pietiekami svarīgs mērķis, un skrienot cilvēks tiešām spēj mainīties.

Bieži piedalies sacensībās?
Patiesībā piedalos tikai tad, kad tas ir pa kabatai, un dažreiz pat prieks par to, jo citādāk būtu iespēja piedalīties it visās sacensībās, bet tas nebūtu īsti pareizi. Kaut kur lasīju, ka lai kvalitatīvi noskrietu sacensības, tās sezonas laikā nedrīkstot būt vairāk par 3 līdz 4, bet nezinu vai tam var piekrist.

Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Nolēmu skriet uz Valmieru, jo vēlos pārbaudīt, cik ilgā laikā varu veikt šādu distanci ne-treniņa apstākļos. Sava veida izaicinājums, kā arī vēlos izbaudīt Vidzemes ainavas pa kurām sanāks skriet.

Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Šogad plānoju vairāk pievērsties skriešanai ar basām kājām. Kā arī kaut ko, kas iekritīs acīs, to arī darīšu.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Pats no sava redzes punkta nevaru tieši noteikt, ko skriešana ir manī mainījusi.

Noslēguma vārds…
Agrāk biju domājis, ka skrējēji lielākoties ir individuālisti un trenējas atsevišķi, bet kopš tā brīža, kad sāku dzīvot Rīgā, esmu piedalījies daudzos koptreniņos un esmu sapratis, ka Noskrien ir labākais un draudzīgākais skrējēju sociālais tīkls Latvijā. Pateicoties Noskrien, esmu ieguvis daudz jaunu draugu un esmu daudz motivējies, tādēļ novēlu, lai VSK Noskrien vienmēr paliktu tik pat draudzīgu, atvērtu un pozitīvu cilvēku pārpilns. Kā arī atsevišķi visiem, kam šogad kedas/pēdas jau iesildītas, un arī tiem, kas vēl tikai gatavojas, vēlu izdevušos šo sezonu, un katru dienu pilnu skriešanas prieka.

Artūrs: Sveiciens Sieviešu dienā ;)

8. marts ir diena,
Kad sieviete ik viena
Ir pelnījusi ziedus,
Un mīļus apskāvienus!

Noskrien!

Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Visas intervijas