maratontūrisms Malagā

Pilnīgam amatierim reizi pa reizei patīk izbaudīt skrējienus, apvienojot tos ar tūrismu. Ceļot man dikti patīk un cenšos to darīt pēc iespējas biežāk. Viens izbrauciens ar paskriešanu šogad baudīšanas režīmā jau bija Helsinkos, bet tas nešķita gana eksotiski, tāpēc jau ilgu laiku metu acis uz kādu siltu maratonu gada nogalē. Īpaši daudz variantu gan nebija, un, kaut gan pagājušā gada pasākumu atcēla plūdu dēļ, nenobijos un pieteicos Malagai, pie reizes paraujot līdzi abas savas sievietes. Dzīvošana atrasta, lidojumi nopirkti, dalība arī un atlika gaidīt decembri. Malagas maratons šoreiz bija arī kā iegansts turpināt kustēties pēc rudens maratona, jo parasti tad ieslīgstu kaut kādā ziemas slinkošanā, kad skriet un vispār kaut ko darīt nepavisam negribas.

Decembris atskrēja nemanot; mazliet tā kā biju trenējies, bet necik īpaši un par potenciālo rezultātu ļoti neuztraucos. Kā Pēterim puspajokam teicu – nu tā, lēnā garā ap trīs stundām vajadzētu. Arī Lapsene, galu galā ieraugot, ar kuriem apaviem skriešu, spēja vien izmest – tad jau Tu ātri neskriesi. Vairāk gan priecājos, ka uz pāris dienām tikšu prom no aukstajiem un drēgnajiem Latvijas laikapstākļiem un varēšu izbaudīt saulīti un palmas. No baudīšanas nekas labs galu galā nesanāca, jo jau otrdienas vakarā jutu slimības priekšvēstnešus. Trešdienas rītā jau bija kārtīgas kakla sāpes, nespēks, drudzis un viss pārējais. Par laimi ceturtdiena bija brīva, bet jutos arvien smagāk. Piektdien – ilgs pārlidojums pāri visai Eiropai, un Malagu sasniedzām tikai pavisam vēlu vakarā. Lidošana vispār bija trakākais, jo, kā ausis aizgāja ciet, tā turpināja sāpēt vēl kādu laiku pēc nolaišanās. Tāpat arī galva bija kā spainis. Vakarā mazliet uzēdu un likos gulēt, jo sestdiena solījās būt diezgan gara.

Protams, vienmēr pastāv iespēja nekur nebraukt, gulēt mājās un vaimanāt, dzert visas iespējamās zāles, jo tas būtu prātīgi. Bet, kad esi jau sen plānojis ceļojumu, kuru nevar atlikt vai pārcelt, un jau iztēlojies, cik tas būs forši, turklāt es Malagā jau biju bijis, bet ne mamma, ne draudzene nebija; līdz ar to par nebraukšanu nebija ne runas. Bija jāsaņemas, jāizdara viss, ko var izdarīt veselības ziņā, un jānoskrien.

Sestdienas pirmais uzdevums bija nokļūt līdz expo un saņemt numuru, kreklu un citus krāmus. Interesanti, ka numurus tāpat vien nedeva – vajadzēja vispirms atrast savu numuru sarakstā, kas bija piesprausts pie sienas. Tā kā reģistrējoties biju ievadījis cerēto laiku 3h un PB 2:37, tad man pienācās koridors uzreiz aiz elites. Tā gan galīgi nejutos, jo pieceļoties no gultas gribējās nomirt – pat nevaru aprakstīt tās sajūtas. Vienīgā doma bija – ja tā būs rīt, tad nekur neskriešu. Pamazām gan iekustējos.

Numurs smuks, krekls arī, mazliet papētījām, kas ir samests labumu maisiņā, kas bija kārtīga tirgus tarba. Visvairāk pasmējāmies par dārzeņu buljonu – nekas, noderēs. Satikām arī Juoņs, un Lapsene dabūja želejas savam garajam. Expo diezgan neliels un īpaši neuzkavējāmies – fiksi apriju pastu un čāpojām uz pludmali. Bija silts un saulains, bet pamatīgi vējains. Cerēju, ka rīt tā nepūtīs. Pēcpusdienā vēl neliela pastaiga pa centru, un pašā vakarā viegls riksis pa pilsētu, kurš, dodoties pie miera, nemaz vairs nelikās tik laba ideja.

Svētdien visiem par pārsteigumu jutos pat ciešami – vismaz skrienami. Pats piecēlos, uztaisīju brokastis, saģērbos un drīz vien lēnām virzījāmies starta virzienā. Laikapstākļi bija patīkami, bija pavēss, sauss, un vēju tik pat kā nejuta. Mākoņu gan arī nebija un solījās būt silta diena. Uztaisījām pāris bildes un pēc tualetes sameklēšanas un apmeklēšanas devos mazliet pasildīties – vienīgā doma – no vakardienas viegluma ne miņas un ir jūtami sakrājies nogurums. Tajā brīdī vēl nebija ne jausmas, cik ātri skriet.

Vēl paspēju satikt Juoņs, kopbilde, un gāju uz savu koridoru. Šoreiz bez nekādām ambīcijām stāvēju maliņā un nelīdu drūzmā. Pēc starta šāviena lēnām sāku kustēties uz priekšu un, pamazām tipinot, arī sāku skriet. Pats sākums mierīgs, un ļāvos skrējēju straumei diktēt savu tempu. Ātri gan izretojāmies un bija jāsāk piedomāt, cik tad ātri skriet. Kaut arī jau no paša sākuma bija jūtams slimību pavadošais smagums, tomēr ar elpošanu viss bija kārtībā un pirmajos kilometros iegāju labā ritmā ar tempu ap 4:16 min/km. Drīz jau klāt bija pirmais ūdens punkts, un biju mazliet pārsteigts, ka šeit ūdeni dod mazās pudelītēs; kā vēlāk pārliecinājos – malači, kas tās padeva jau atskrūvētas. Trase pagriezās garā taisnē gar jūru, un varēju pat mazliet sākt izbaudīt gan skatus, gan laikapstākļus, gan pašu skriešanu.

Trases malā pēc kāda laika ievēroju TT rezerves maiņas, kuri ar saviem karodziņiem gaidīja komandas biedrus. Šis bija uz 4:15 – nodomāju, ka latvieši gan spēcīgāki un skrien visu distanci. Vēl uz 3h saprastu, bet 4:15? Turpat arī pie bākas sastapu mammu un ziņoju, ka sajūtas pagaidām ir labas un var skriet. Drīz pēc tam biju liecinieks karstasinīgai scēnai, kur viens no ratiņkrēsliem piedzīvoja kādu tehnisku kļūmi un tā stūmējs skaļi paziņoja visiem apkārtējiem, ko par to visu domā. Nezinu, kas bija par vainu, bet paspēju vien nodomāt, ka priekš kam vajadzīgs stūmējs? Pats nevar stumties?

Centos nedomāt par savām nebūšanām un to, ka jāskrien vēl ļoti daudz, bet kļūst jau karstāks; ar acīm meklēju Lapseni, kura tajā pašā laikā skrēja savu garo, sekoju līdzi ūdens uzņemšanai un nemitīgai sevis apslapināšanai un prātoju, cik parocīgas ir Dion mazās želeju pudelītes, no kurām var ērti ieraut mazu malku, kad vien ienāk prātā. Tikai rokā turēt tās nepavisam nav parocīgi, it īpaši, ja jāžonglē vēl arī ar padoto ūdens pudeli. Tas viss ļāva novērst domas un gan kilometri, gan laiks skrēja nemanot. Pēc Garmin arī veiksmīgi turējos 3h tempā, bet uz pulsu nemaz neskatījos.

Īsi pirms apgriešanās atpakaļ, satiku Lapseni, kura skrēja jau pretī un nedaudz paskrēja līdzi – tomēr pēc dažiem metriem turpināja skriet sākotnējā virzienā, jo varēja jau redzēt, kur būs jāgriežas apkārt. Apgriezos un sāku dzīties pakaļ, vienlaicīgi turot rokā pusizdzertu ūdens pudeli, ko iedot Lapsenei – ar katru brīdi kļuva arvien karstāks. Noķēris viņu, saņēmu iepriecinošu uzsaukumu – “Ātri gan!” – un kādu brīdi man bija kompānija. Drīz vien pretī skrēja Juoņs, kuru pamanīju par vēlu, lai kaut ko uzsauktu un pēc tam, kad Lapsene jau bija atvienojusies un turpināja savā tempā, mani sveicināja vēl viens latvietis. Noskrien kreklam tomēr ir savi plusi. Trasei atkal nokļūstot paralēli jūrai, sākās jūtams pretvējš, no kura atlikušajā taisnes gabalā centos izvairīties, kā nu mācēju. Par laimi tā nebija nemitīga pūšana, vairāk brāzmas un apkārt bija vairāki skrējēji. Nebija pierasts, ka apkārt ir tik daudz skrējēju un tie ir salīdzinoši lēnāki – turēšanās šādā tempā pārāk lielu piepūli neprasīja, kaut arī pamazām kļuva arvien smagāk. Kājas sāka vilkt, pēcpuse mazliet sāpēt, bet vismaz nebija jūtamu slimības simptomu. Šņaukājos gan brīžiem kā tāds jūrnieks.

Aiz pusceļa sekoja diezgan pacilājošs posms gar pilsētas centru, kur par atbalsta trūkumu nevarēja sūdzēties. Līdzjutēju bija daudz un skaļi – drīz gan šī daļa beidzās, un garā taisnā iela kļuva aplam klusa. Tur arī jūtami kļuva grūtāk noturēt tempu un pie tā bija jāpiestrādā. Tvēru ēnu, ūdens pudeles un centos atkratīties no dažiem astē ieķērušamies sekotājiem. Starp 27. un 28. kilometru viens tāds īpaši kaitinoši elpojošs pavisam tuvu pielīda un sēca ausī – centos palavierēt, bet, kad tas nesekmējās, vienkārši sāku skriet ātrāk un atrāvos. Tas tad arī bija pēdējais ātrais kilometrs, jo turpat arī beidzās manas sacensības – tālāk tikai skrēju līdz galam. Nezinu, kas tieši bija pie vainas, gan jau viss kopā, bet enerģija vienkārši beidzās. Pēc izskriešanas caur stadionu vēl bija salīdzinoši plakans un brīžiem baudāma ēna, kur centos atkal ieskrieties, bet drīz vien sākās lēzeni un nebeidzami kalni. Nebija vairs ne galvā, ne kājās, ne iekšās cīnīties un ļāvu tempam un iekrātajai rezervei dilt. Vienīgais, kas iepriecināja – mani pēdējos 14km apdzina tikai divi skrējēji – tie paši brīdī, kad sāku rāpties kalnos. “Labi, labi, es biežāk skriešu kalnus,” pie sevis nodomāju. Sākot no 30. līdz 39. kilometram, praktiski visu laiku bija jāskrien stāvāk vai lēzenāk, bet augšup. Kaut kad jau tam bija jābeidzas, un pēdējos trīs kilometros mazliet centos sadzīt iekavēto. Bija gan par vēlu un sapratu, ka tās dažas minūtes man neko daudz nedos. Labāk pietaupīt veselību, gan noderēs. Apdzinu vienu nopietna paskata sievieti tieši pirms taisnes un noraudzījos, kā kāds pirms finiša paceļ uz pleciem savu bērnu un finišē ar to. Jauno tēti arī apdzinu, kamēr šis tur centās nenomest savu sīko, un priecīgs finišēju. Mazliet pastaipīju kājas un virzījos tālāk, kāri tverot piedāvātos labumus. Uzēdu augļus, padzēros, vēlreiz padzēros un tuvojos izejai. Bilde ar medaļu kaklā un turpat jau bija arī pēc skata diezgan sagurusi Lapsene.

Mazliet pastaipījos, izskrēju atsildīšanās kilometru, un iekārtojāmies pludmalē baudīt saulaino un krietni iesilušo decembra dienu, vispirms gan katrs notiesājot pa saldējumam. Par pārsteigumu – Malagā nebija Malagas saldējuma garšas. Skriešana vismaz uz kādu brīdi bija beigusies un organisms to visu izturēja pārsteidzoši labi. Pat Lapsene bija pārsteigta par to, kā izskatījos pēc finiša un maratona laikā, kā arī par gala rezultātu. 3:02:41 katrā gadījumā ir cienījami ar vai bez slimības, un beigu lūziens ir saprotams.

Nākamajā dienā gan atkal gribējās nomirt, un mājupceļš bija visdrausmīgākais lidojums manā mūžā, tāpēc nekādā gadījumā šādas lietas nevajag atkārtot un attaisnot. Bet reizi gadā jau var.